VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Šodienas rembrantiskais Rembrants Eduards Kļaviņš 2006. gadā eiropieši, amerikāņi un vispirms jau holandieši atkal atceras Rembrantu, jo ir pagājuši apaļi četri gadu simti kopš viņa nākšanas pasaulē. Visur notiek un notiks izstādes, jau ir un būs visdažādākās publikācijas un pārraides gan masu, gan speciālistu saziņas līdzekļos, tūristu pūļi plūst un plūdīs uz Amsterdamu un Leideni, tirgus ekonomika ar atjaunotu motivāciju liek un liks lietā Rembrantu kā zīmolu, bagāti ļaudis, apmeklējot Amsterdamu, Londonu vai pat tālo Bangkoku, labprāt apmetīsies luksusa hoteļos "Rembrants", citi apmierināsies ar "Rembranta keramiku", "Rembranta krāsām", "Rembranta sieru", "Rembranta zobu baltinātāju", "Rembranta tulpēm" utt. | |
| Rembranta kults un tā regulārie pacēlumi (pēdējais 1969. gadā) ir viens no eiropeiskās kultūras rituāliem. Ar to saistītā obligātā svētsvinība, no vienas puses, preču un pakalpojumu konjunktūra, no otras, spēj izraisīt psiholoģisku alerģiju visu veidu isteblišmenta noliedzēju vai izsmalcināto pagātnes mākslas "patieso vērtību" sapratēju vidē. Tomēr būsim rembrantiski iecietīgi - šie ritualizētie un komercializētie pasākumi taču norāda 17. gs. holandieša nezūdošo lomu eiropeiskajā un tagad arī globalizētajā pasaules apziņā un atmiņā.
Mākslinieku, interesentu, vizuālās mākslas lietpratēju priekšstati par Rembranta gleznu, ofortu un zīmējumu vērtību, protams, ir bijuši vēsturiski mainīgi; šī atziņa jāpieņem ar tādu pašu iecietību. Rembranta Harmensa van Reina (1606-1669) dzīves laikā viņš tika slavēts par pārsteidzošo spēju pārliecinoši izklāstīt Bībeles vai antīkās mitoloģijas sižetus, par māku piešķirt dzīvīgumu pasūtījuma portretu tēliem. Drīz vien slavas sinusoīdas lejupslīdes laikā (jau 17. gs. beigās) viņš tika saukts par "pirmo ķeceri glezniecībā" (Adriess Pels), kurš atkāpjas no skaistā likumiem, kas realizēti klasiskajā mākslā, par nespējīgu gleznot gludi un piedienīgi (Joahims fon Zandrarts, Žerārs de Leress u. c.). Viens no augstākajiem sinusoīdas līkumiem bija romantisma radītais Rembranta kults, kad pilnā mērā tika novērtēta viņa dramatiskā un tai pašā laikā mistiskā gaismēna, kas jebkuru tēlu un notikumu padarīja aizraujoši cildenu. 19. gs. reālistiem arī bija vajadzīgs Rembrants, jo viņš varēja kļūt par paraugu skarba patiesīguma estētikas piekritējiem un bija līdzjūtības pilns pret sabiedrības pabērniem. Mākslinieku pieaugošo interesi par formu 19. gs. beigās stiprināja arī Rembranta darbu piemēri, viņa sasniegtie krāsu un faktūru efekti, brīvie oforta adatas, krītiņa vai spalvas svītrinājumi. Pateicību parādā Rembrantam par daudziem ierosinājumiem 19. gs. ir tādas pašreizējās mākslas vēstures zvaigznes kā Goija, Delakruā, Domjē, van Gogs. Plašākā kultūrvēsturiskā kontekstā Rembrants tika interpretēts gan kā holandiešu nacionālistisko izjūtu simbols laikā, kad Holande bija nosaukta par "pieaugošo Rembranta zemi" (Konrads Buskens Huets), gan kā ģermāniskā gara iemiesojums (Jūliuss Langbēns) ar visām tālākām kulturoloģiskām un politiskām konsekvencēm nacisma gados. Kā vienmēr, katrs laikmets un katras aprindas atrada Rembrantā kaut ko sev noderīgu vai citkārt tendenciozi to sacerēja. Rembrants kā noslēpumainu noskaņu meistars un virtuozs formālists ir tikai viens viņa interpretāciju aspekts. Tikpat labi viņš parādās kā īsti reliģisks mākslinieks, kā izcilākais protestantu konfesijas vai, vēl specifiskāk, kā menonītu ticības paudējs, kā nepārspēts Bībeles lasītājs un izpratējs mākslā. Turpat līdztekus viņš ir jūdaismam un ebreju pasaulei tuvu stāvošs kā Vecās Derības iejūtīgs tulkotājs un apcerīgo veco ebreju attēlotājs. PSRS oficiālās mākslas vēstures veidotāji savukārt Rembrantu traktēja kā holandiešu sabiedrības demokrātisko centienu pārstāvi un pārliecinātu reālistu, gandrīz jau kā socreālisma tiešāko priekšgājēju. Vispār 20. gs. ar tā tehnoloģiju un modernismu, šķiet, bija mazāk labvēlīgs Rembranta kultam, bet arī tad sinusoīda nenoslīdēja zemu. Mākslinieki pašsaprotami pievērsās Rembrantam, kad individuālās koncepcijas vai stila veidošanai bija vajadzīgi atskati uz meistara daudzkārt reproducētiem un visur lielajos muzejos eksponētajiem darbiem. Dramatiskākajiem un ekspresīvākajiem modernistiem holandieša mantojums bija īpaši dārgs, un katrā ziņā te atrast analoģijas Rembranta paraugiem nav īpaši grūti. Žorža Ruo pievēršanās "bezgalīgi bēdīgās dzīves" un Bībeles ainām sākās līdz ar tiešām Rembranta ietekmēm. Oskara Kokoškas portretu kāpinātais psiholoģiskais tonuss vai ar barokāli izlīkumotiem otas triepieniem fiksētais apcerīgais 1917. gada pašportrets atgādina slavenā holandieša paraugus. Parīzes ekspresionista Haima Sutina dramatizēto ikdienišķību atveidi, lietojot satrauktu faktūru, radās, studējot Rembranta traģisko kluso dabu - 1665. gada "Vērša kautķermeni" - Luvrā. Pat no Rembranta tik ļoti attāls Eiropas modernisma līderis kā Pablo Pikaso izmantoja, ja pienāca brīdis, rembrantiskus oforta svītrinājumus 20. gs. 30. gadu "Volāra svītas" lapās. Latviešu mākslinieki arī, protams, neiztika bez Rembranta. Jāzeps Grosvalds, kam bija apnikušas impresionistiskās studijas un jūgendiskās stilizācijas, jūsmoja par Rembranta krāsu tonalitāti un tēlu noslēpumaino dzīvīgumu. Valdemāra Tones tipiskākais stils radās, pazīstot ne tikai Leonardo sfumato, bet arī Rembranta gaismēnu. Vēlāk savukārt Borisam Bērziņam Rembrants vienmēr bijis "kamertonis", pēc kā viņš "izmēģināja savu vijoli". Neraugoties uz visiem tehnoloģiskiem jauninājumiem mediju jomā, 20. gs. un tagad jebkurš savā arodā vairāk vai mazāk iedziļinājies mākslinieks un māksliniece pašsaprotami pazīst Rembrantu - kaut vai no skološanās laika mākslas vēstures kursiem. Citu mākslas nozaru praktizētājiem Rembrants un viņa gleznas pasaka priekšā mākslinieciskos efektus vai kļūst par stāstījuma tēmu. Jau kopš kalotipa tehnikas laika 19. gs. un līdz pat mūsdienām fotogrāfi portretos izmanto standartizēto "Rembranta apgaismojumu". Kinomākslas sācēji samērā ātri atklāja mākslīgā apgaismojuma radītās iespējas un noskaņas, sekojot Rembrantam (Alvins Vikhofs); kustīgo ainu ēnojumi, seju izgaismojumi, siluetu izcēlumi tikuši pat apzīmēti par "Rembranta stilu" (Ježijs Teplics). Rembrants kļūst par Aleksandra Korda, Hansa Šteinhofa, Josa Stellinga filmu varoni, par Teina de Vrīsa, Gledisas Šmitas, Silvijas Matonas biogrāfisko romānu tēlu, pārspējot vizuālo un literāro interpretāciju apjoma ziņā citas 20. gs. un mūsdienu publiski populārākās filmētās un aprakstītās mākslas vēstures prominences (Goiju, van Gogu, Modiljāni, Karavadžo). "Rembrantiskā gaismēna", "rembrantiskais psiholoģisms", "rembrantiskie tēli" kā metaforas vēl laiku pa laikam iznirst kultūras ļaužu runās un rakstos, varbūt vislabāk liecinot par tālajā 17. gs. dzīvojošā holandieša mākslas iedarbības spēku un diapazonu. To pašu pierāda, gan citādi, skrupulozā un ļoti izvērstā mūsdienu profesionālā rembrantoloģija, kaut arī tā ir dekonstruējusi ne vienu vien Rembranta mītu. Iesvaidītajiem mākslas vēsturniekiem romantiķu radītais spilgtais, bet vienkāršotais Rembranta - dumpinieka un nesaprasta ģēnija - tēls, protams, vairs nav nekādi saistošs. No detalizētiem, tehnoloģiski supermoderniem visu veidu materiālu (dokumentu, literatūras, gleznu, zīmējumu, ofortu, to analoģiju) pētījumiem, ko pēdējos piecdesmit gados veikuši Sīmors Slaivs, Horsts Gersons, Bobs Hāks, Ernsts van de Veterings, Gerijs Švarcs u. c., izaug daudz pilnīgāks un sarežģītāks priekšstats par Rembrantu un viņa vidi. Vecmeistara izcilo apdāvinātību neviens nedomā apšaubīt, bet romantisko jūsmotāju leģendas bija nepārprotami jānoraida. Atklātie vai jau zināmie biogrāfiskie fakti, ko vēl 19. gs. beigās, lai nekaitētu ģēnija reputācijai, centies slēpt Abrahams Brediuss, tagad tiek publicēti un analizēti. Heroiski sentimentālais pastāsts par vienkāršo dzirnavnieka dēlu, kas, pateicoties savam pārdabiskajam talantam, paceļas līdz sabiedrības virsotnēm, bet nonāk konfliktā ar to, zaudē visu, kas viņam dārgs (ģimenes locekļus, savu mākslas kolekciju), un kā visu aizmirsts nabags, tomēr garā nesalauzts mākslinieks turpina radīt šedevrus līdz pat savas nāves brīdim, pieder tagad pagātnē aizgājušajai populārajai Rembranta historiogrāfijai. Vismaz daļēji tas pats sakāms par Rembrantu kā ķeceri mākslā, par viņa modernismu tālaika tradīciju kontekstā. Nav šaubu, Rembrants izjuta mākslas tirgus konjunktūras pārmaiņas, bet nozīmīgi pasūtījumi nāca, un augsti stāvoši patroni viņu nepameta arī tad, kad tumšo gaismēnu un nelīdzeno faktūru vietā Holandē bija nākusi modē gaišā un gludā glezniecība. Protams, Rembranta kolekcionētāja apmātība un neveiksmīgas finansiālās kombinācijas noveda viņu pie bankrota, taču viņa saimniecība tika "pārstrukturēta" un turpināja funkcionēt. Smagākie likteņa triecieni bija abu sievu un dēla pāragrā nāve, tie bija tiešām jāpārvar ar nodošanos nemitīgam darbam. Rembranta inovācijas radās, nevis elementāri atmetot klasisko un aprobēto tradīciju, bet cītīgi studējot Lastmana, Rubensa un Ticiāna paraugus, tos atkārtojot un modificējot. Pat Rembranta vēlīnais, īpaši gleznieciski atbrīvotais stils radās ne tikai kā individuālistiska pašizteiksme, bet arī kā noteikta "rupjā maniere", kas bija estetizēta tālaika mākslinieku darbnīcu kultūras ietvaros. Visas šīs lietišķi un šķietami sīkumaini veiktās Rembranta mitoloģijas dekonstrukcijas tagad savā kopumā paradoksāli veido ne tikai rembrantiski patiesāku viņa mākslas interpretāciju, bet arī daudz dzīvāku, gudrāku, sarežģītāku, interesantāku Rembranta personību. Rembranta kultūrvēsturiskais svars ir maz apšaubāms, bet jājautā - kā viņa tik pamatīgi preparētais un tai pašā laikā tik ļoti ritualizētais un komercializētais mantojums spēj iedarboties un kaut ko vēstīt tagad? Marieta Vestermane uzskata, ka Rembranta mākslas tiešums padara to pieejamu mūsdienu skatītājam, ka tās atvērtība savienojumā ar sarežģītu daudzveidību ļauj dažādām paaudzēm interpretēt to pēc saviem ieskatiem (Westermann M. Rembrandt. - London, 2000. - P. 336). Tam var piekrist, un tāpēc jāmēģina saprast, vai šodien rodas sajūta, ka Rembrants nav tikai muzejiska vērtība retro artefaktu un noskaņu mīļotājiem. Interesentus, kas iet uz muzejiem vai ir jubilejas trokšņa pievilināti, nešaubīgi atkal piesaistīs sižetu pārliecinošais izklāsts, cik nu antīko mītu vai Bībeles stāstu mūsdienu cilvēkiem ir zināmi; katrā ziņā portretu niansētā psiholoģija un suģestējošā gaismēna būs uztverama. Labā (izkliedētā) ekspozīciju gaismā krāsu un faktūru "garšotāji" droši vien atkal un atkal spēs priecāties par tumši brūno, zeltaino, gailējoši sarkano toņu salikumiem un nelīdzenās virsmas vibrāciju. Tomēr tas nekādā ziņā nav viss, kas uztverams un nolasāms holandieša klusējošās eļļas gleznās, ofortos un zīmējumos, jo tie rosina plašākas kulturoloģiskas atziņas. Rembranta mantojumu var vispirms skatīt kā nepieciešamu patvērumu, kas palīdz līdzsvarot saprotamu, bet citkārt pārmērīgu tehnoloģisku un jutekliski uzskatāmu perfekcionismu mākslā un, iespējams, arī citās sfērās, kurās sāk valdīt datorizēta dizaina, haiteka un izkoptas miesiskas labklājības ideāls. Patvēruma kontūras jāpaskaidro, vispirms atgriežoties vēsturē. Jāatceras, ka barokālais gaismēnu, krāstoņu, masu akcentējums Rembrantam bija īpaši organisks (ne velti Heinrihs Velflīns, skaidrojot kādreiz gleznieciskuma jēdzienu, Rembranta darbus minēja visvairāk). Tieši tāpēc Rembrants necentās uzvarēt savu mediju, pakļaujot to racionāli absolūtiskai, cieti, pareizi un gludi definētu formu gribai, viņš pieņēma glezniecību kā pamatu haosa estētikai, kurā iespējams rast savu jēgu. To viņš arī atrada, piešķirot iracionāli netveramu vitalitāti figūrām, sejām, kustībām, telpām, priekšmetiem, kurus gan saredzēja, gan sacerēja atbilstoši savam vēlāk tik ļoti daudzinātajam reālisma principam. Un te nav runas tikai par formālistisku izvēli un attiecīgi izkoptu stilu. Ir taču iespējams radīt filozofiskāku Rembranta darbu lasījumu, konstruēt to vēstījumu, daudz neatkāpjoties no ikonogrāfijas un emocionālā toņa. Rembranta jēgas rašana haosā saistās ar viņa tēlu pasauli, kas savā kopumā neatkarīgi no tā vai cita sižeta ļauj viņu interpretēt kā glezniecības guru, kurš redz pasaules nepilnības, pieņem tās tāpat kā sava medija noteiksmes un pārvar, samierinoties ar neizbēgamo. Riskējot ar banālu teicienu, ir jāatzīst, ka viņš patiešām dod priekšroku garam, kura klātbūtne padara vērtīgu ārēji kroplo, niecīgo, ikdienišķo, panīkušo un panīkstošo. Tā nav atzīšanās bezspēcībā - Rembrants kā mākslinieks izdarīja visu, kas bija viņa spēkos, atstājot nākamām paaudzēm sava pasaules skatījuma liecības. | |
| Atgriezties | |
