VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Jāzepa Grosvalda nāve un atgriešanās Imants Lancmanis Mais il fallut mourir - latviski to varētu tulkot kā "bet nācās nomirt" vai varbūt "bet bija jānomirst", vai arī "bet vajadzēja nomirt". Katrā ziņā neviens tulkojums nespēj atveidot šīs frāzes strupo un mulsinošo liktenīgumu - šos vārdus ap 1922. gadu tapušā rakstā par Jāzepu Grosvaldu bija iepinis Amedē Ozanfāns, pūrisma teorētiķis, kurš visu gribēja pielāgot saviem sektantiskajiem mākslinieciskajiem uzskatiem, taču bija spējīgs ieraudzīt parādību patiesos apmērus un svešās latviešu personības lielumu. | |
| Ozanfāns rakstīja tiešā notikumu iespaidā, iepazinies ar Grosvalda darbiem, ko tam bija parādījis mākslinieka brālis Oļģerds Grosvalds, taču Latvijā rakstu varēja izlasīt tikai 1940. gadā "Senatnes un Mākslas" publikācijā, īsu brīdi pirms tam, kad nomirt uz laiku nācās arī Latvijai pašai.
18 gadu vecumā, kad Jāzeps Grosvalds man šķita lielākais latviešu gleznotājs, turklāt pareizākais no domāšanas un mākslinieciskās formas viedokļa, jaunības kategoriskumā un vienpusībā to saprotot kā vistuvāk atbilstošu savai glezniecībai, jo tobrīd no Grosvalda laika bija pagājuši tikai gadi četrdesmit un viņa stils nebūt nebija novecojis, veidojot pieņemamu pretmetu gan socreālismam, gan tobrīdējās latviešu glezniecības brašajai ekspresijai, - jā, toreiz šie vārdi, kuros nāves fakts bija iesaiņots franciski atsvešinātā čaulā, liktenīgas nejaušības dēļ žurnāla lapā iekļuvuši pašā lapas apakšā kā izolēta un tāpēc jo vairāk pamanāma rinda, dziļi iespiedās atmiņā un mani pavadījuši visus aizgājušos gadu desmitus, Grosvalda dzīves traģiskajam aprāvumam aizklājot viņu kā gleznotāju. Viņa darbi, pateicoties Borisam Viperam, Oļģerdam Grosvaldam, Jānim Siliņam, Edvartam Virzam, tika tik pareizi analizēti, tapa tik gatavas un pietiekami trāpīgas vērtējuma frāzes, ka Jāzepa Grosvalda dzīve un darbs strauji pārakmeņojās, pazuda mākslas vēstures nosacītību mežā. Viņš pārāk ātri un veiksmīgi tika sakralizēts, daži darbi pārvērsti par ikonām, pašam piešķirts latviešu modernās glezniecības celmlauža goda nosaukums. Grosvalda dzīves gājuma eksotiskākā daļa - piedalīšanās angļu karaspēka ekspedīcijā uz Persiju - uzlika viņa tēlam latviešu māksliniekiem neraksturīgu ārkārtējības zīmogu, bet agrā, bezjēdzīgā, šķietami nejaušā nāve visam piešķīra to mītisko dvesmu, kas labi piestāv māksliniekiem, kuriem lemts iekļūt izredzēto kārtā; gluži kā van Gogs publikas acīs zaudētu no savas leģendas, ja dzīvi būtu noslēdzis ar abām ausīm. Borisa Vipera 1938. gadā izdotā monogrāfija patiesi bija viena kārtīga monogrāfija - ar visu šādām grāmatām piemītošo stindzinoši pareizo, savam laikmetam idejiski pieskaņoto, pa plauktiņiem izvietoto dzīves un darbu hierarhiju. Viss bija nevainojami: Grosvalda biste cienīgi pievienojās citu vareno senču ēnām latviešu Valhallā. Tās pāris reizes, kad pagājušā gadsimta 60. gadu vidū man bija gods apsveicināt Jāzepa Grosvalda māsu Mēriju senajā ģimenes dzīvoklī Aspazijas bulvārī Grosvalda gleznu un zīmējumu ietvarā, drīzāk šķita kā ieiešana kādas leģendas mauzolejā. Tas bija pārāk fiziski un materiāli, lai to varētu savienot ar leģendas starojumu. Ar lielu novēlošanos izlasītās "Persijas ainas", 1978. gadā Stokholmā iznākusi grāmata ar Grosvalda paša sacerētu ceļojuma aprakstu un attēliem, kas rādīja ainavas un tikpat galēji stilizētos, cik absolūti trāpīgi tvertos persiešu tipāžus, viņu atkal pietuvināja kā personību un no jauna lika domāt par šo mākslinieku, kas man kādreiz šķita ģēnijs. Bet varbūt viņš tas arī ir. Ģēnija pazīme ir spēja tukšajā iztēles plaknē, ārpus gataviem paraugiem un kārdinājumiem, dziļi iegrimstot gan ārējās parādībās, gan savā iekšējā pa-saulē, veikt radošo procesu kā spēcīgu emocionālu pārdzīvojumu, konceptuāli izvērtējot savu ceļu iepretī bijušajai un esošajai mākslas pieredzei, atrodot savām iecerēm jaunu māksliniecisko formu saistībā ar apkārtējo mākslas vidi, no kuras vai nu atgrūžas, vai arī kādos punktos pievelkas, lai rezultātā uzburtu jaunu pasauli. Tas ir jautājums par mākslinieciskās sublimācijas spēju, kam jādzemdē mākslas tēli ar suverēnu mākslinieciskās iedarbības spēku. Bez dramatisma un bez spēka nav lielas mākslas. To jūtīgi bija pamanījis jau Ozanfāns. Kaut arī viņš savā rakstā uzdod retorisko jautājumu, vai Grosvalds būtu bijis viens no "mūsējiem", proti, pūrists, autors tomēr saprot, ka galvenais nav piesliešanās tam vai citam stilam, formālie izteiksmes līdzekļi, bet to iedarbības spēks un mākslinieka spēja valdonīgi pārradīt pasauli, sakoncentrējot sevī pārdzīvojumus, domas, atziņas un atrodot tiem jaunu, patstāvīgu māksliniecisko izpausmi. Grosvalds dzīvoja un radīja brīdī, kad Eiropas mākslas straujā attīstība, cits citu apsteidzošie stili, jaunās mākslinieciskās izteiksmes formas, kas no mūsdienu skatījuma šķiet kā īsts modernās mākslas tapšanas brīnumu laiks, ne tikai apdāvināja, bet arī mulsināja. Tās bija izvēles grūtības bagātību vidū. Piedevām Grosvalda māksla veidojās apstākļos, kas normālam cilvēkam būtu nepārvarams šķērslis, - starp nāves briesmām strēlnieku ierakumos vai Austrumu iracionālajā, neskaidru šausmu pilnajā vidē, kura šķietami liktu domāt tikai par kailo dzīvību. Patiesi, ir jābūt ģēnijam, lai galēji saspriegtā gara un miesas stāvoklī spētu ne tikai vērot notikumu liktenīgo gaitu, bet to sakārtot sevī kā likumsakarības, iznēsāt sevī jaunu tēlu pasauli un māksliniecisko sistēmu. Kaut gan, no otras puses, nav šaubu, ka bez Pirmā pasaules kara traģisma, bez viņa paša piedalīšanās pasaules karā un Austrumu ekspedīcijā, bez nāves bailēm un tā asuma, ko pasaules vērojumam piešķir šādos apstākļos neizbēgamā dzīves zūdīguma izjūta, Grosvalds būtu palicis tikai kā viens no 20. gadsimta pirmā ceturkšņa Eiropas formālistiskajiem modernistiem, kas galvaspilsētu bohēmas paspārnē radītu jaukus, bet bezpersoniskus darbus, iekļaujoties lielajās mākslinieku kohortās, kur tikai dažiem vadoņiem bija lemts celmlauža un jaunatklājēja prieks. Viņš būtu pazīstams kā talantīgs van Dongena vai Gerēna sekotājs, ja ne viņa tālākais liktenis un tālākā mākslas attīstība. Jāzepam Grosvaldam bija lemts būt viņam pašam. Bēgļu cikls, strēlniekiem veltītie darbi un Persijas ceļojuma ainas viņam ļāva izveidot savu stilu, kurā atspoguļojās laikmeta strāvojumi - postimpresionisma mākslas blīvais apjomīgums, simbolistu un jūgendstila kontūras izteiksmība un plūdums apvienojās ar šķietami naivu, bet pilnīgi trāpīgu un attiecīgo parādību pilnīgi izteicošu veidolu. Tieši grosvaldisko veidolu. Viņa laikā akadēmiskais reālisms bija lieks un tāls, visi ceļi veda no tā projām, tāpēc Grosvaldam bija derīgi tikai aptuvenie tēlu apjomi, kas tika stilizēti un pakļauti jaunai izteiksmībai. Austrumu cikla tipāži reizēm sasniedz karikatūras robežas, bet tajos iekšā ir visa Persija, tāpat kā strēlnieku darbos ietverts viss kara dramatisms un kara cildenums. Kā pareizi atzīmēja jau Ozanfāns, tie ir sintezēti iztēles augļi, apkopotās vīzijas novestas līdz simbola pakāpei. Tur notikusi parādības iemiesošanās. Grosvalda kolorīta izjūta ir pārsteidzoša - ne tikai no formālā krāsu saskaņojuma un nianšu meklējumu aspekta, izmantojot postmodernistiskās harmonijas vienas gammas ietvaros, ko viņš prot atdzīvināt ar negaidītiem akcentiem - kādu rozā, sarkanu vai violetu toni; viņa kolorīts reizēm atļaujas būt reālistiski trāpīgs - sarkanā un baltā raķete kaujas nakts skatā mirdz pie debesīm ar dabā vērotu precizitāti. 2006. gada 26. aprīlī "Rīgas galerijā" tika atklāta Jāzepa Grosvalda darbu izstāde un atvērta prof. Eduarda Kļaviņa ilgi gaidītā monogrāfija. Mākslas vēstures sacerējumu, it īpaši lielu monogrāfiju, lasīšanu pierasts uztvert kā profesionālu nodarbību, visdrīzāk ar sausi konstatējošu mērķi, pamostoties arī kļūdu ķeršanas instinktam. Ar Eduarda Kļaviņa monogrāfiju "Džo: Jāzepa Grosvalda dzīve un māksla" izrādījās citādi. Racionāli vērtējot, pat grūti pateikt, kas šai grāmatai piešķīris to absolūto patiesīguma izjūtu, kura rakstīto liek uztvert nevis kā rutinētu mākslas vēstures tekstu, bet kā neapstrīdamu atklāsmi, vēstījumu, kas šķiet plūstam no kāda neitrāla avota līdzīgi Stāstītāja čukstiem ausī, kurš visu vērojis no mākoņiem, projām no akadēmiski kaitinošās zinātnisko monogrāfiju shēmas. Kaut gan tā tur ir iekšā, taču aizklāta ar mākslinieka dzīvesstāsta grodu attīstību, salauzta ar neuzkrītošas darbu analīzes klātbūtni tēlainas notikumu vīzijas pavadībā. Nav iespējams pamanīt, kurā brīdī runā Stāstītājs, kurā - Grosvalds pats. Tas ir kā autobiogrāfijas, mākslas vēstures tekstu un filmas scenārija apvienojums. Brīnišķīgs variants. Protams, šīs veiksmes pamatā ir ideāli izturētas attiecības starp dzīvesstāstu, mākslu un tās vērtējumu. Liekas, ka autors tieši šim vienīgajam gadījumam būtu izstrādājis īpašu metodiku, izvēlējies īpašu vēstījuma stilu. Stilu Grosvaldam. Grāmatas nosaukums precīzi atbilst tās saturam: ar sarkanu krāsu izceltajam lielajam Džo vārdam - kāds Jāzeps Grosvalds vēlējās būt - pakārtots apakšvirsraksts "Jāzepa Grosvalda dzīve un māksla". Tieši tā - dzīve un māksla. Viegli pateikt, bet - ak! - cik grūti iemiesot. Dažkārt saka, ka mākslinieks ir rodams viņa darbos un dzīvesstāsts nav svarīgs, ka gleznotājs ir tikai instruments un tamlīdzīgi. Jāzepa Grosvalda gadījumā viņa dzīves pazīšana ir ļoti svarīga. Daži līdzšinējie hrestomātiskie biogrāfijas fakti negribēja apvienoties ar viņa mākslu, un Grosvalds tēlojās kā viena vienīga pretruna. Snobs? Pleibojs? Dēkainis? Mākslas apsēstais? Dīvaini, ka bija jāpaiet vairāk nekā astoņdesmit gadiem, lai no savādā miglas mākoņa, ko sauca par Jāzepa Grosvalda fenomenu un kas dūmakainu aptuvenību apvienoja ar mākslas vēsturnieku dogmatiski iezīmētiem stūriem un šķautnēm, varētu iznirt viņš pats - personība, dzīvais cilvēks, līdz galam izjūtams un saprotams. Nu viņš ir atgriezies, lai kļūtu reāls arī mums, ne tikai, piemēram, Konrādam Ubānam, kura glezniecības pamācības Mākslas akadēmijā savulaik uzklausot bija jādomā, ka viņš taču bijis Grosvalda draugs un domubiedrs, ka tieši viņam adresēta viena no pēdējām vēstulēm. Jāzeps Grosvalds pieder pie parādībām, ko, tāpat kā van Gogu, nevarētu izprast, ja nebūtu viņa daudzo vēstuļu, kuras, tāpat kā van Gogam, galvenokārt adresētas brālim, un, par visām lietām, ja brīnumainā kārta nebūtu saglabājušās Grosvalda dienasgrāmatas. To visu grāmatas autors ar izcilu izjūtu un trāpīgumu licis lietā: vēstījuma kanva ir Jāzepa Grosvalda dzīvesstāsts, kam cauri vijas mākslinieka tapšanas tēma un darbu apskats. Mākslinieks mums visu par sevi izstāsta pats. Savā ziņā šis biogrāfiskais materiāls runā pretī mūsdienu stereotipajiem pieņēmumiem par radošu personību, kas sevi visbiežāk stilizē kā neatkarīgu garu, kuram pretīgas sabiedriskās nosacītības un kurš kaklasaiti uzskata par sev nepieņemamu pilsoniskās sabiedrības atribūtu. Gluži pretēji bija ar Jāzepu Grosvaldu, eleganto dāmu draugu, kurš priecājās par iespēju iepirkt uzvalkus Londonas labākajos veikalos un brālim sūtīja pēdējo modes līniju skicējumus. Šķiet, ka jauno Jāzepu Grosvaldu galvenokārt interesējusi mondēnā sabiedrības dzīve, pats dzīves process, kam viņš pakārtoja savu mākslu, kaut gan varbūt bija otrādi. Viņš bija pārāk jauns, pārāk apdāvināts, pārāk apveltīts ar visiem iespējamiem talantiem, ieskaitot izdzīvošanas mākslu, lai paspētu formulēt savu misiju šajā dzīvē. Viņam gribējās apvienot visu, bet vispirms - dzīvot. Neapšaubāmi Grosvalds bija īsts 20. gadsimta sākuma eiropeiskās sabiedrības cilvēks, un Parīzē viņam bija lemts pieredzēt laiku, ko saucam par Belle Epoque, izsmalcinātāko vecās pasaules dzīves kultūras ziedu, kuru drīz pēc tam nopļāva Pirmais pasaules karš. Prof. Eduards Kļaviņš uzskata, ka tieši Jāzepa Grosvalda izkoptā "dzīves māksla", viņa spēja ikbrīdējās norises uztvert ar vērotāja mieru, no dzīves baudītāja pozīcijām, viņam ļāva izdzīvot situācijās, kas neirastēniskāku personību būtu iznīcinājušas. 20. gadsimta sākumā radīšanas instinkti bija ļoti spēcīgi un daudz kas notika it kā pats no sevis, dzīves norišu vidū, nevis "radošajās laboratorijās" vai mākslinieku bēniņu ateljē. Pietiek atcerēties Marselu Prustu, apmēram vienlaicīgi ar kuru - tikai citos restorānos un citās kompānijās - Parīzē izklaidējās Jāzeps Grosvalds. Arī Prustam vispirms bija jānomirst, lai citi aptvertu viņa literatūras lielumu, toties dzīves laikā viņu vairāk pazina kā augstākās sabiedrības cilvēku, snobu, kas draudzējas ar aristokrātiem un kam patīk ielūgt viesus uz izmeklētām vakariņām Rica viesnīcā Vandomas laukumā. Jāzepa Grosvalda mākslas plaukumu noteica ne tikai gleznieciski mākslinieciskā evolūcija. Viņš lieku reizi pierādīja, cik nozīmīgs māksliniekam ir pārdzīvojums un ideja. Ne estētisks baudījums, ne formāli triki, bet vēlēšanās satvert parādību jēgu un formu. Karš un sapnim līdzīgā Persija bija tie divi emociju avoti, kas lika viņam atrast ne tikai tēmas, bet arī tām atbilstošu iemiesojumu. Tie izmainīja viņa mākslu un vispirms - viņa dzīvi. Pleibojs kļuva par karavīru, karavīrs kļuva par upuri, kaut arī tam nebija lemts notikt kaujas laukā. Vēl jāpiemetina, ka visu par šo apbrīnojamo grāmatu labu teikto balsta arī tās lieliskais izpildījums - iekārtojums, iespiedums, attēlu kvalitāte. Patiesi, reiz bija jānomirst. Bet reiz bija arī jāpiedzimst no jauna. | |
| Atgriezties | |
