VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Laimi meklējot Ilze Strazdiņa, Londona Līdz 18. janvārim Tokijā, Mori Mākslas muzejā bija apskatāma tematiska izstāde ar visai tiešu nosaukumu "Laime. Ceļvedis mākslas un dzīves izdzīvošanai". Bet, ja nepaspējāt uz šo izstādi, pats Mori muzejs, kas tika atklāts 2003. gada oktobrī un atrodas jaunā Rapongi kalna kompleksa 53. stāvā, ir vizītes vērts. Nešauboties var teikt, ka tas ir visaugstāk izvietotais muzejs pasaulē, un, ja ne māksla, tad Tokija no 53. stāva vilties neliks. |
 GAUSAIS ĢĒNIJS Bils Viola Helēna Demakova Šīs piezīmes būs par mūsdienu ģēniju, renesanses tipa meistaru – mākslinieku, poētisku tekstu autoru un zināmā mērā pētnieku (mākslas vēsturnieku, antropologu, sociologu) Bilu Violu. Amerikāņu kolēģi man daudzkārt norādījuši, ka viņa vārdu izrunā Bils Vaijola. Tomēr Eiropas un Latvijas mākslas vidē viņš jau ir iesakņojies kā Viola, un lai tā paliek arī šoreiz. Ceru, lasītāju nemulsinās, ka renesanse tiek attiecināta uz amerikāņu mākslinieku. Laba gaume prasa pierakstīt Amerikas Savienotajām Valstīm visus šodienas grēkus un nekulturālības, nevis izcelt neapšaubāmās izcilības. Kas pamato apgalvojumu par Bila Violas ģenialitāti? Tikai viņa mākslas darbi, vēriens, arī teksti. Te nekavējoties rodas vēlme pārfrāzēt Imanta Lancmaņa 1990. gadā uzrakstītās apceres par Bruno Vasiļevski nosaukumu "Pārdomas pēc izstādes, pastiprinātas ar mākslinieka citātiem". (Mani dīvaini saviļņoja abu meistaru iniciāļu sakritība – arī manis bezgalīgi cienītais Latvijas mākslinieks ir B.V.) Arī turpmākās rindas tiks pastiprinātas ar mākslinieka, šoreiz – Bila Violas citātiem. Savukārt izstāde, pēc kuras radušās pārdomas, ir tikko kā 2004. gada sākumā noslēgusies lielā Bila Violas darbu skate The Passions Londonas Nacionālajā galerijā. Turpat netālu Londonā mūsdienu mākslas muzeja Tate Modern pastāvīgajā ekspozīcijā redzama liela (piecdaļīga) Bila Violas videoinstalācija "Pieci eņģeļi tūkstošgadei". Viņa darbi bijuši klātesoši daudzās lielajās mūsdienu mākslas izstādēs. Violas videoinstalācijas un videofilmas kā apjomīga viņa daiļrades retrospekcija apceļojušas daudzus pasaules muzejus. ASV paviljonā Venēcijas biennālē viņa mākslu varēja ieraudzīt 1995. gadā. Par Bilu Violu ir rakstīts daudz, un tie ir ļoti labi teksti. Citējot pa teikumam no tiem, grūti pierādīt šo apgalvojumu, taču visi teorētiķi, kas rakstījuši par Violu, to darījuši ļoti pārliecinoši. Vai iespējams pateikt ko jaunu, kas atšķirtos no iepriekš sacītā? Godīgi atbildot, jāteic, ka tas ir neiespējams uzdevums, pa spēkam vien māksliniekam – konģeniālam teorētiķim. Tomēr Latvijā kopumā ir bijusi atšķirīga pieredze, līdz ar to arī akcenti turpmākajā tekstā kārtosies, ievērojot šo atšķirību. Tās neapšaubāmi būs subjektīvas pārdomas. To pieticīgais mērķis, ņemot vērā Latvijas jaunajā mākslā pieaugošo interesi par digitālo video, ir pastāstīt par lielisku mūsdienu videomākslinieku, kuru gribas saukt par ģēniju. |
 Gustavs Klucis un Valentīna Kulagina STARP PUBLISKO UN PRIVĀTO Irēna Bužinska Laikam nav bijis gada, kad ASV nebūtu organizēta kaut viena krievu avangarda mākslas izstāde. Protams, ir personības, kuras visu laiku piesaista pētnieku pastiprinātu uzmanību: Vasilijs Kandinskis, Kazimirs Maļevičs, kuram nupat, 6.–7. februārī, 125. dzimšanas dienā bija veltīta liela zinātniska konference Ņujorkā. Pirms vairākiem gadiem ASV un Eiropā tika sarīkota plaša izstāde "Avangarda amazones", kas jaunā skatījumā parādīja krievu avangarda mākslinieču Olgas Rozanovas, Natālijas Gončarovas, Varvaras Stepanovas, Aleksandras Eksteres, Ļubovas Popovas, Natālijas Udaļcovas daiļradi. Nevarētu teikt, ka šo lielisko mākslinieču daiļrade iepriekš nebūtu zināma vai pētīta. Tomēr "amazoņu izstāde" spoži demonstrēja to, ka jau 20. gadsimta sākumā sieviete ne tikai varēja būt izcila mākslinieka sieva, mūza vai klusa palīga lomas izpildītāja, bet arī pati spēja kļūt par mākslinieci, kuras ieguldījums – vismaz krievu avangarda mākslas vēsturē – ierakstāms līdzās viņas "liktenīgā" vīrieša devumam. Izcils piemēri – Varvara Stepanova un Aleksandrs Rodčenko, Nadežda Udaļcova un Aleksandrs Drēviņš. Tagad nenoliedzami kā atklājums pētnieku un skatītāju uzmanībai tiek nodota cita radošā savienība – Gustavs Klucis un Valentīna Kulagina. No 12. marta līdz 30. maijam Ņujorkā, Starptautiskajā Fotogrāfijas centrā (International Center of Photography, 1133 Avenue of the Americas) iekārtota izstāde "Gustavs Klucis un Valentīna Kulagina. Starp publisko un privāto". Izstādei ir atlasīti gandrīz divi simti abu mākslinieku darbu no ievērojamām ASV un Eiropas kolekcijām – Productive Arts, Merrill Berman Collection, Howard Greenberg Gallery, Priska Pasquer Gallery, Museum fūr Gestaltung (Cīrihe). Valsts Mākslas muzejs šajā izstādē piedalās ar piecpadsmit izciliem Gustava Kluča darbiem, to vidū – "Dinamiskā pilsēta" (1919), ilustrācija I. Ļebedinska grāmatai "Nedēļa" (1924), divas ilustrācijas Vladimira Majakovska poēmai "Vladimirs Iljičs Ļeņins" (1924), uzmetums plakātam "Sociālistiskā rekonstrukcija" (1927), pieci maketi "Spartakiādes" pastkartēm. Savukārt divas Gustava Kluča fotomontāžas ir no Latvijas Kara muzeja krājumiem: dizaina projekts "RKP (Strādnieku un zemnieku partija)" – ilustrācijas žurnālam "Jaunā Gvarde" – un ilustrācija Majakovska poēmai "Vladimirs Iljičs Ļeņins"(abi – 1924). |
 VIDEOMĀKSLAS TRIUMFS KRIEVIJĀ Jekaterina Vikuļina, Sanktpēterburga Krievijā videomāksla ir iznākusi no ierakumiem, kuros sēdēja informācijas nepietiekamības un publikas neuzticības dēļ, un guvusi oficiālu atzinību. Par to liecina starptautiskā videomākslas izstāde [PRO] CMOTP, ko organizēja lielākie Sanktpēterburgas mākslas muzeji (Valsts Krievu muzejs un Valsts Ermitāža) sadarbībā ar institūtu PRO ARTE. Mākslinieki, kas piedalījās, neapšaubāmi ir pasaules mēroga zvaigznes, visu iespējamo izstāžu un festivālu (tostarp arī prestižās Venēcijas biennāles) dalībnieki: Bils Viola, Širina Nešata, Marks Velingers, Uri Kacenšteins (Uri Katzenstein), Ārnouts Miks (Aernout Mik), Kimsudža (Kimsooja). Veselus divus mēnešus (lai visiem interesentiem sniegtu iespēju apskatīt izstādi) Sanktpēterburgā četras pasaules valstis – ASV, Nīderlande, Lielbritānija un Izraēla – demonstrēja savu videomākslu. Mākslas darbi bija izvietoti vairākās vietās – Ermitāžā, Inženieru, Marmora un Stroganovu pilīs. Visdažādāko muzeja struktūru iesaistīšana projektā ir gan politisks solis, kas īpaši izceļ projekta oficiālo raksturu, gan arī veids, kā mūsdienu mākslas procesos ieinteresēt publiku. Festivāla mērķis bija "demonstrēt krievu skatītājiem labākos mūsdienu videomākslas paraugus, parādīt, kā mākslinieki izmanto jaunākās mediju tehnoloģijas, lai radītu spilgtus mākslas darbus. Tā kā izstādes veidotājiem bija uzdevums apgaismot skatītājus, tad vispirmām kārtām tika izvēlēti darbi "ar vēsturi"." Kuratoru pieeja ir visai skaidra – apgaismība jāsāk nevis ar ekrānā mirgojošiem pleķiem, bet gan ar saprotamām lietām. |
 "DĒMONS" - KONFLIKTA JĒGU MEKLĒJOT Vita Matīss |
| Saruna ar Egilu Siliņu Rīgā 2003. gada 15. decembrī Laima Slava |
 MEDNIEKS AR OTU Johans Heinrihs Baumanis Dace Lamberga |
