CILVĒCĪBAS FAKTŪRA AIZGĀJUŠĀ GADA DOKUMENTĀLIE KINOPORTRETI
Mārtiņš Slišāns
Pagājušā gada dokumentālā kino raža Latvijā ir gana plaša un būtu vērta ne tikai šī nelielā ieskata vien. Ņemot vērā telpas ierobežojumus, izvēlējos ieskatīties tik vērtīgajā portretfilmas žanrā, kas ir viens no dokumentālā kino stūrakmeņiem. Iedziļinoties dokumentālistikas devumā, rodam kādu kopīgu nokrāsu, proti – pēdējā gada laikā par šo filmu varonēm un autorēm izteikti kļuvušas tieši daiļā dzimuma pārstāves. Tāpēc šoreiz vairāk par šo konkrēto fenomenu. Analizēto četru filmu starpā ir tikai viens alternatīvais, proti – vīrieša skatījums uz sievieti.
Portretfilmās autora attieksme pret savu varoni ir viens no svarīgākajiem aspektiem tās tapšanā un pēcākajā vērtībā. Tur iesaistīti dzīvi cilvēki, tālab nevar aplūkot autora profesionalitāti vien. Kā labākais pozitīvais pēdējā laika piemērs minama savā vienkāršajā daiļrunībā teicamā Lailas Pakalniņas filma "Mārtiņš", kas ir garīgi atpalikuša zēna un viņa ģimenes portretējums. Filma aizvadītajā rudenī tikusi godlagota Polijā cilvēktiesību filmu festivālā Ti i ya. Autores dziļi iejūtīgā pieeja un reizē augsta līmeņa profesionalitāte uzliek it kā sietu turpmāk sijājamām filmām, jo Laila Pakalniņa, manuprāt, ir šībrīža Latvijas dokumentālā kino labākā autore.
|
|
|
