 Māksla, kas palikusi pāri
Alise Tīfentāle
Autsaideru māksla Latvijā un pasaulē: kas paliek ārpusē, kad kuratori, kolekcionāri un mākslas zinātnieki sadala savas ietekmes sfēras un nosprauž pieļaujamā robežas.
Kurš gan grib būt autsaiders? Visi grib iederēties. I just want to fit in, kā teica amerikāņu psihs Patriks Beitmens Breta Īstona Ellisa romānā. Ja mākslas radīšanu uztver kā profesiju, tad autsaidera poza ir tikai un vienīgi poza, ar kuras palīdzību labāk iederēties, atrast savu vietu mākslas sarežģītajā konjunktūrā. Bet trauslajā radīšanas, iedvesmas un mākslinieciskās izteiksmes universā pastāv pietiekami daudz tumšu teritoriju, kuras apdzīvo tie, kuri negrib iederēties, jo pirmkārt jau nav un neuzskata sevi par profesionāliem māksliniekiem. Tie, kuri rada (mākslu?), kādas citiem nedzirdamas iekšējās balss aicināti. Tie, kuri neapzinās, ko dara viņu labā roka. Tie, kuri vēlas apkārtējo pasauli redzēt labāku un skaistāku. Tie, kuri nav mākslinieki, bet ir vienkārši ideālisti. Vai arī garīgi slimi. Vai kā citādi dīvaini. Viņu radītais var būt un var nebūt māksla – tas atkarīgs no skatpunkta. Par viņiem arī šis stāsts, veltīts patiesai, diskursu un koncepciju neiztraucētai vēlmei atkārtot pasaules radīšanas aktu savā virtuvē vai piemājas dārziņā, ignorējot smagos mākslas vēstures sējumus un akadēmiskas izglītības pareizību. |
|
|
