VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| CILVĒCĪBAS FAKTŪRA AIZGĀJUŠĀ GADA DOKUMENTĀLIE KINOPORTRETI Mārtiņš Slišāns Pagājušā gada dokumentālā kino raža Latvijā ir gana plaša un būtu vērta ne tikai šī nelielā ieskata vien. Ņemot vērā telpas ierobežojumus, izvēlējos ieskatīties tik vērtīgajā portretfilmas žanrā, kas ir viens no dokumentālā kino stūrakmeņiem. Iedziļinoties dokumentālistikas devumā, rodam kādu kopīgu nokrāsu, proti – pēdējā gada laikā par šo filmu varonēm un autorēm izteikti kļuvušas tieši daiļā dzimuma pārstāves. Tāpēc šoreiz vairāk par šo konkrēto fenomenu. Analizēto četru filmu starpā ir tikai viens alternatīvais, proti – vīrieša skatījums uz sievieti. Portretfilmās autora attieksme pret savu varoni ir viens no svarīgākajiem aspektiem tās tapšanā un pēcākajā vērtībā. Tur iesaistīti dzīvi cilvēki, tālab nevar aplūkot autora profesionalitāti vien. Kā labākais pozitīvais pēdējā laika piemērs minama savā vienkāršajā daiļrunībā teicamā Lailas Pakalniņas filma "Mārtiņš", kas ir garīgi atpalikuša zēna un viņa ģimenes portretējums. Filma aizvadītajā rudenī tikusi godlagota Polijā cilvēktiesību filmu festivālā Ti i ya. Autores dziļi iejūtīgā pieeja un reizē augsta līmeņa profesionalitāte uzliek it kā sietu turpmāk sijājamām filmām, jo Laila Pakalniņa, manuprāt, ir šībrīža Latvijas dokumentālā kino labākā autore. | |
| Šoreiz, laužot labās tradīcijas, priekšroku dosim nevis dāmām, bet
vienīgajam kungam šai kompānijā. Ideja gan pieder sievietei – mākslas
zinātniecei un kuratorei Helēnai Demakovai, kas kā izstādes kuratore
rādījusi Intas Rukas darbus prestižajā modernās mākslas pasākumā –
Venēcijas biennālē. Pērn fotogrāfijas meistares cilvēciski dziļos
fotoportrējumus varējām skatīt arī Rīgas ielās. Tajos iedziļinoties, ne
vienam vien skatītajam varēja rasties jautājums – kas ir šo fotogrāfiju
autore? Uz to cenšas atbildēt filma "Foto: Inta Ruka". Tā kā priekšnoteikumi interesei par šo filmu bija gana pamatoti, uz ekrānu raudzījos ar zināmu gaidu devu. Tomēr – jo ilgāk skatījos filmu, jo skaidrāk pārņēma sajūta, ka režisoram filmas galvenā varone nav likusies gana saistoša, lai iedziļinātos viņas personībā. Viens no portretfilmas uzdevumiem ir atbildēt uz uzdoto jautājumu – ja kāds centies stundas garumā vēstīt par vienu konkrētu cilvēku, kas tad šis ekrānā redzamais, šis konkrētais viņš/viņa īsti ir savā dziļākajā būtībā? Un šeit parādās raksta sākumā piesauktā attieksmes problemātika. Ja autors nav konkrēti ieinteresēts un vismaz zināmā mērā spējīgs dzīvot līdzi savas filmas varonim, tad galarezultātā zaudētājos paliek skatītājs. Vistiešāk tas parādās filmas scenārijā vai – šai gadījumā – tā trūkumā, jo, skatoties filmu, rodas priekšstats, ka tajā fiksētas galvenās varones ikdienas gaitas un apkārtne bez noteiktas dramaturģiskas koncepcijas. Pēc filmēšanas materiāls samontēts un galvenai varonei palūgts redzamās ainas komentēt. Šai gadījumā tas izrādījies neveiksmīgs dramaturģiskais risinājums arī tā vienkāršā iemesla dēļ, ka Inta Ruka gan ir augsta ranga profesionāla fotogrāfe, bet ne profesionāla filmas tekstu (un īpaši grūti taču ir komentēt pašam sevi!) ierunātāja. Filmu "Foto: Inta Ruka" uzņēmis operators, kas ciena klasiskās kinomākslas estētiku, tāpēc vizuāli tā ir "skatāms gabals". To garantējis kinooperators Dāvis Sīmanis. Skatāms gan ar piebildi: Dāvja Sīmaņa tvertie filmas varoņi drīzāk ir kadra kompozīcijas elementi, ne dzīvi un elpojoši cilvēki. Operatora interese, veidojot pareizas kadra kompozīcijas, aizbīda otrajā plānā Intu Ruku un viņai apkārtējos cilvēkus, padarot viņus par statistiem stāstā, kur tiem pieder galvenā loma. Atsevišķās spēlfilmās un reklāmā tas iederas, toties dokumentālajā kino (vismaz portretfilmas gadījumā) primārais tomēr ir kadrā redzamais cilvēks, nevis "rāmīša zeltījums", ko tik labi prot veidot Dāvis Sīmanis. Arī režisors, šķiet, aiz pieraduma pie normālos apstākļos filmētas spēlfilmas piemirsis, ka viņa operatoram nav izliktas gludas sliedītes kameras slidināšanai. Un, ieliekot tam rokās mazo digitālo videokameru, licis tēlot veselu kino komandu, kas filmēšanas budžeta minimālisma apstākļos dažviet atstāj neprofesionalitātes iespaidu vai, ja tas ir konceptuāls "dogmas" uzstādījums, netiek izturēts līdz galam. Ne tik "blondie stāsti" Pavisam citu attieksmi pret saviem varoņiem parāda filmas "Blondie stāsti" autore jaunā režisore Kristīne Želve, kas ar acīmredzamu cilvēcisku interesi ieklausījusies savu varoņu stāstos. To apliecina arī ekrānā redzamais. Filmas saturu veido piecu dabisko blondīņu stāsti, kas pats par sevi ir asprātīgs koncepts, bet būtu varējis palikt par tukšu formu, ja to neaizpildītu patiesi interesantas un pretstatus rosinošas personības. Šai gadījumā tas realizēts veiksmīgi. Sirma, ļoti "friša" un atraktīva blonda kundze, kas apglabājusi piecus vīrus; jauniņš skaistumkonkursu "neglītais pīlēns" – modele; jauna sieviete, kuru gaidībās pametusi vienas vasaras lielā mīla; jauna, atraktīva daudzbērnu māte un... "eņģelis", jauna sieviete ar atvērtām robežām. Visas – blondīnes. Visas – personības. Turklāt šīs personības un stāstus jo interesantākus padarījusi autore, kas ar savu neuzbāzīgo, bet jūtīgo ieinteresētas klausītājas klātbūtni aiz kadra, savu vērīgo interesi un iejūtu pret filmas varoņiem nodod arī mums – tās skatītājiem. Autorei gan pagaidām pietrūkst profesionālo ieroču, lai iznestu stāstu uz ekrāna tādu, kāds tas varēja būt savā labākajā izpildījumā, bet jāņem arī vērā, ka šī ir Kristīnes Želves pirmā pilnmetrāžas filma. Tālāk šeit "Blondos stāstus" neiztirzāšu, jo šīs filmas profesionālos aspektus vēlos skatīt kontekstā ar tūdaļ sekojošo Artas Bisenieces filmu "manis ir vairāk...". "manis ir vairāk..." Filmas galvenā varone ir viena no oriģinālākajām balsīm Latvijas mūzikā – Biruta Ozoliņa. Stāsts par dziedātāju, kas apprecas ar mācītāju, un viņu četriem bērniem ar traģiskiem dzīves pagriezieniem šķiet gana dramatisks, lai spētu piesaistīt skatītāju pie ekrāna gandrīz stundu un liktu aizdomāties par dzīves lielajiem jautājumiem. Viena no dokumentālā kino paradigmām ir prasme un vēlme ieklausīties savas filmas varoņos. Bet filmas "manis ir vairāk..." režisore attiecībā pret savu varoni izvēlējusies palikt pasīvas klausītājas lomā. Bieži vien dokumentālā kino izveidē grūti turēties pie kāda strikti izstrādāta scenāriju, un arī šajā gadījumā tā ir filmas idejas autore Nora Ikstena, kas cilvēciski un idejiski iznesusi filmas un tās varones personisko pasauli tiktāl, cik scenārists un intervētājs to var un spēj. Viņas ieguldītais darbs un attieksme filmā ir labi jūtama. Un ar dramaturģiski cilvēcisko līkni "manis ir vairāk..." gadījumā viss ir kārtībā. Līdz tai vietai, kur vadības grožus savā ziņā būtu bijis jāpārņem režisorei. Jo tieši režisores attieksme un darbs šai filmā vispār nav redzams. Turklāt vienu no nozīmīgākajiem filmas tapšanas procesiem, proti, tās montāžu, veicis francūzis Fransiss Vesāns, kas, šķiet, filmas oriģinālvalodā, proti – latviski nerunā. Iepriekšējā Artas Bisenieces filmā "Rīga. 10 gadi pēc..." viņa darba maniere ar aprauto ritmiskumu uz vispārējā latviešu dokumentālistikas fona deva svaiguma piešprici, bet šeit, šķiet, uzdevums ticis pārprasts. Aplūkojot tīri profesionālos aspektus un skatot filmu "manis ir vairāk..." kontekstā ar "Blondajiem stāstiem", jāsaka, ka Kristīnes Želves darbā režijas nepilnība nav skaidrojama ar nevarēšanu/negribēšanu veikt uzdevumu, jo redzams, ka, iedziļinoties savu varoņu būtībā, autore adekvāti to centusies nodot skatītājam. Šajā gadījumā jārunā par skolas problēmu. Proti, tā ir Latvijas Kultūras akadēmija un tās režijas kurss, kuras absolventu vidū ir arī filmas "manis ir vairāk..." režisore Arta Biseniece. Viens kurss – dažādas attieksmes, bet vienas un tās pašas profesionālās problēmas. Nespēja veiksmīgi veidot dramaturģiski ritmisku vēstījumu. "manis ir vairāk..." un "Blondie stāsti" ir it kā ļoti atšķirīgas filmas, bet, ieskatoties to tehniskajā izpildījumā, redzamas shematiskās līdzības, kuras izriet no iegūtas izglītības. Kultūras akadēmijas pasniedzēji diemžēl nav spējuši sniegt augsta līmeņa profesionālās iemaņas. Dokumentālais kino lielā mērā ir gan sava laika, gan tajā dzīvojošo ļaužu paliekošais dokuments. Šie divi darbi – "manis ir vairāk" un "Blondie stāsti" – , kuros ieliets abu režisoru dzīves un skolas sakausējums, atspoguļo vienu no jaunajām vēsmām latviešu dokumentālistikā. Līdzīgas ir sākumieskaņas – it kā nejauša iepazīstināšana ar filmas varoni tādā kā izrautā mirklī no dzīves tecējuma. Šī vēstījuma maniere (kas reizēm atkailināta kā betona siena, reizēm tuva un rosinoša kā "mājās cepts" video) – ikdienas fiksējums un lēkājošais montāžas stils, ko lielā mērā iedvesmojusi dāņu amatierkameras principu sludinātāja Larsa fon Trīra "Dogma", – demonstrē jauno dokumentālistu mūsdienu domāšanas un dzīves uztveres veidu līdz ar tam piemītošo fragmentizāciju un nelineārismu. Tas gan pretendē uz patiesās "dzīves sejas" redzējumu, tomēr ne vienmēr spēj to nodot skatītājam. Abās filmās vērojamas arī tematiski līdzīgas epizodes. Bet cik dažādas attieksmes un rezultāts! Tā pati aina "sieviete kārto sevi kadram", tā pati aina ar garīgi slimajiem bērniem, tā pati kristietības tēma. Cik izjusti tās izskan filmā "Blondie stāsti", kur aiz kadra jūtams ieinteresēts klausītājs, tik atsvešināti tas pats redzams "manis ir vairāk..." kadros, kas robežojas ar vizuālu necieņu gan pret filmas varoņiem, gan skatītāju. Piemērs – jau filmas ievadā kadra tuvplānā pusminūtes garumā skatāma ierakstu studijas mikrofona "galva", kamēr filmas varonis nobīdīts "pagaldē". "un..." Raugoties no profesionālā viedokļa, visveiksmīgākā no apskatāmo filmu kvarteta ir Dzintras Gekas filma "Signe un..." – animācijas autores Signes Baumanes īsmetrāžas portretējums. Latvijas kinomākslā, kas tik ļoti cieš no labu montāžas režisoru (kam piemistu dramaturģiskā ritma izjūta) trūkuma, "Signe un..." ir patīkams izņēmums. Lielā mērā pateicoties tās montāžas un skaņas režisoram Armandam Zvirbulim (kura kontā arī tautā pazīstamais "Rīgas gambīts"). Šķiet, ka no uzfilmētā materiāla uz ekrāna izspiests maksimums. Tā ka šeit profesionālajam tandēmam – autorei Dzintra Gekai un montāžas režisoram Armandam Zvirbulim – trīs reiz uzsaucams: lai dzīvo sveiks! No saturiskā viedokļa tomēr nav skaidrs, kāpēc filmas autorei bija jādodas uz Ņujorku, kur mitinās Signe Baumane, ja galvenā intervija veikta, filmas varoni iesēdinot anonīmā, baltā laiviņā, kas varētu dreifēt arī pa Ķīšezeru. Šai vietai nav nekādas personiskas jēgas galvenās varones dzīvē – un, pat ja tāda būtu, skatītājam par to uzzināt iespēja netiek dota. Līdzīgu efektu ar pilnīgi pretēju paņēmienu panācis Arvīds Krievs filmā "Foto: Inta Ruka", liekot filmas varonei Intai Rukai lasīt pienenes uz katram pazīstamā Rīgas fona, kas šai gadījumā ir tikpat anonīms un tikpat maz ko izsaka par Intu Ruku kā laiviņa, kurā sēž Signe Baumane filmā "Signe un...". It kā jau varētu piesaukt poētisku zemtekstu par "pastaigām pa dzīves pieneņu pļavu, plūcot tās skaistos un vienkāršos ziedus" pirmajā gadījumā un "dzīves straumi, pa kuru visi slīdam" – otrajā, bet arī tas šais vietās "nenolasās". Ņujorka, protams, ir Signes Baumanes darba un darbības vieta, un neizpaliek jautājums, ko nevarēja neuzdot: "Kādas ir jūsu sajūtas pēc 11. septembra?" Uzfilmēts arī filmas varonei svarīgais, Ņujorkas kā piesaistes punkta galvenais "vaininieks", animācijas profesionāļu vidē pazīstamais Bils Plimtons. Bet to, ko šī pilsēta nozīmē vai nenozīmē Signei Baumanei, vai kāds ir viņas skatījums uz savu radošo dzīvesvietu un vai tā iespaido/neiespaido viņas darbu, tā arī neuzzinām. Vide ir parādīta, bet pati sevi tā šai gadījumā nepaskaidro. Un galu galā no Signes Baumanes teiktā un filmas autores jautātā neuzzinām svarīgāko par Signi Baumani. Ne to, kāpēc sieviete ar divām augstākajām izglītībām tā aizrauta ar seksa tēmu un "piekalta" darbagaldam, ne to, kāpēc savu dēlu, par kuru tik daudz runā, pametusi Latvijā? Jā, mēs redzam ekrānā sievieti, kura stāsta par savu aso saikni ar seksu un darbu, kas sakausējoties veido savdabīgo Signes Baumanes autoranimāciju. Tās ir tēmas, par kurām viņa pasaka gana daudz, bet beigās tā arī nav skaidrs – kas ir šis īpatās dzīves iemesli; tiem tuvoties nav mēģināts. Daudzpunkte filmas nosaukumā paliek daudzpunkte arī pēc filmas noskatīšanās. Rodas sajūta, ka divas sievietes draudzīgi aprunājušās, uzmanīgi pacēlušas to redzamāko plīvura daļu, bet savas varones dziļākajiem personības aspektiem režisore nav mēģinājusi pieskartsies, jo tas šo patīkamo sarunu, iespējams, būtu izvērsis par ne tik patīkamu. Šīs pārdomas gan rodās pēcāk, jo pašu filmu skatīties ir patīkami. Pirmkārt, patīkami redzēt darbu bez pārāk daudz profesionālam atskabargām. Un tā pēdējo laiku latviešu kino nav nemaz tik bieži sastopama parādība. Otrkārt, filmas ritms ir raits un nepiespiests – gan dramaturģiski jēdzieniskās domas, gan vizuālā īstenojuma ziņā izstrādāts jo veiksmīgi. Te vēlreiz vietā sveiciens Armandam Zvirbulim. Lūkojot pēc kopsavilkuma šīm pārdomām, jāsecina, ka mūsu kino nebūt nav sliktāks par jebkuras citas valsts devumu šai jomā. Graudu un pelavu proporcija ir tieši tāda pati, profesionalitātes un izdošanās koeficients nebūt ne zemāks. Kino tas nekad nav bijis īpaši augsts. Varbūt ierobežotie darba apstākļi parāda to, ko ārvalstu filmdari var aizmālēt ar kādu skanošās monētas triepienu, bet cilvēcību un iejūtu attieksmē pret savu veicamo darbu jau par to nenopirksi. Tā vai nu ir vai – tās nav. Bet tajā var arī augt. Ar šādu cerību nelielo pārdomu autors lūkojas uz šīgada kino ražu. | |
| Atgriezties | |
