VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Gustavs Klucis un Valentīna Kulagina STARP PUBLISKO UN PRIVĀTO Irēna Bužinska Laikam nav bijis gada, kad ASV nebūtu organizēta kaut viena krievu avangarda mākslas izstāde. Protams, ir personības, kuras visu laiku piesaista pētnieku pastiprinātu uzmanību: Vasilijs Kandinskis, Kazimirs Maļevičs, kuram nupat, 6.–7. februārī, 125. dzimšanas dienā bija veltīta liela zinātniska konference Ņujorkā. Pirms vairākiem gadiem ASV un Eiropā tika sarīkota plaša izstāde "Avangarda amazones", kas jaunā skatījumā parādīja krievu avangarda mākslinieču Olgas Rozanovas, Natālijas Gončarovas, Varvaras Stepanovas, Aleksandras Eksteres, Ļubovas Popovas, Natālijas Udaļcovas daiļradi. Nevarētu teikt, ka šo lielisko mākslinieču daiļrade iepriekš nebūtu zināma vai pētīta. Tomēr "amazoņu izstāde" spoži demonstrēja to, ka jau 20. gadsimta sākumā sieviete ne tikai varēja būt izcila mākslinieka sieva, mūza vai klusa palīga lomas izpildītāja, bet arī pati spēja kļūt par mākslinieci, kuras ieguldījums – vismaz krievu avangarda mākslas vēsturē – ierakstāms līdzās viņas "liktenīgā" vīrieša devumam. Izcils piemēri – Varvara Stepanova un Aleksandrs Rodčenko, Nadežda Udaļcova un Aleksandrs Drēviņš. Tagad nenoliedzami kā atklājums pētnieku un skatītāju uzmanībai tiek nodota cita radošā savienība – Gustavs Klucis un Valentīna Kulagina. No 12. marta līdz 30. maijam Ņujorkā, Starptautiskajā Fotogrāfijas centrā (International Center of Photography, 1133 Avenue of the Americas) iekārtota izstāde "Gustavs Klucis un Valentīna Kulagina. Starp publisko un privāto". Izstādei ir atlasīti gandrīz divi simti abu mākslinieku darbu no ievērojamām ASV un Eiropas kolekcijām – Productive Arts, Merrill Berman Collection, Howard Greenberg Gallery, Priska Pasquer Gallery, Museum fūr Gestaltung (Cīrihe). Valsts Mākslas muzejs šajā izstādē piedalās ar piecpadsmit izciliem Gustava Kluča darbiem, to vidū – "Dinamiskā pilsēta" (1919), ilustrācija I. Ļebedinska grāmatai "Nedēļa" (1924), divas ilustrācijas Vladimira Majakovska poēmai "Vladimirs Iljičs Ļeņins" (1924), uzmetums plakātam "Sociālistiskā rekonstrukcija" (1927), pieci maketi "Spartakiādes" pastkartēm. Savukārt divas Gustava Kluča fotomontāžas ir no Latvijas Kara muzeja krājumiem: dizaina projekts "RKP (Strādnieku un zemnieku partija)" – ilustrācijas žurnālam "Jaunā Gvarde" – un ilustrācija Majakovska poēmai "Vladimirs Iljičs Ļeņins"(abi – 1924). | |
| |
| Izstādi veidojusi mākslas zinātniece Margarita Tupicina, kas jau
ilgi pēta dažādus padomju mākslas vēstures periodus. Darbs pie doktora
disertācijas par 20. gs. 20.–30. gadu fotomākslu viņai deva iespēju
padziļināti pētīt ļoti daudzu iepriekš nenovērtētu mākslinieku un
fotogrāfu darbus. 80.–90. gadu mijā Margarita Tupicina bija viena no
Gustava Kluča darbu apzinātājām ASV muzejos un privātkolekcijās. Viņas
raksts par Gustava Kluča pašportretiem, kas izmantoti viņa politiskajos
plakātos, atrodams tā saucamajā Kaseles katalogā, kas 1991. gadā vācu
valodā izdots sakarā ar Kluča darbu retrospekciju Museum Fridericianum.
Zināmā mērā "Avangarda amazones" Margaritai Tupicinai kļuva par vēl
vienu pamudinājumu apzināt gan Valentīnas Kulaginas mantojumu, gan arī
veidot viņas darbu skati kopā ar pasaulē pazīstamā dzīvesbiedra Gustava
Kluča darbu izstādi. Šī izstāde ir divu mākslinieku dialogs par jaunās
mākslas, it īpaši konstruktīvisma, ideāliem, idejām un praksi, kas tika
plaši un daudzveidīgi realizēta tieši fotomontāžās – plakātos, grāmatu
dizainā, izstāžu un pilsētu noformējumos. Kad notika abu mākslinieku pirmā tikšanās? Par to uzzinām no Valentīnas Kulaginas dienasgrāmatām, ko viņa rakstīja visu mūžu. Gustavs Klucis bija septiņus gadus vecāks par lauku skolotāja meitu, kas dzimusi 1902. gadā Maskavas guberņas Kļinas pagastā. 1919. gadā pēc vidusskolas beigšanas septiņpadsmitgadīgā meitene dodas uz Maskavu un iestājas Valsts Brīvo radošo darbnīcu (VHUTEMAS) glezniecības nodaļā. Ar Gustavu Kluci – VHUTEMAS "sarkanā iesaukuma" kursu studentu – viņa iepazīstas 1919./1920. gada ziemā. "Vidēja auguma, kalsnējs, gaišmatains, zilām acīm, pareiziem sejas vaibstiem – viņš radīja iespaidu par sevi kā par cilvēku ar stingru, pat skarbu raksturu. (..) Viņš bija ļoti centīgs, mērķtiecīgs, organizēts.. daudz lasīja un strādāja.." – tā Valentīna raksturojusi nākamo dzīvesbiedru savos pierakstos. Klucim tas bija ļoti sarežģīts analītiskais daiļrades posms. Viņš bija tikai četrus gadus jaunāks par El Ļisicki un Aleksandru Rodčenko, bet tolaik mākslā četri gadi bija vai vesels laikmets. Tieši tādēļ Klucim bija daudz intensīvāk vispirms jāapgūst un tikpat strauji jāatmet vecais un tūlīt vienlaikus jārada gan sava, no kolēģiem atšķirīga konstruktīvisma teorētiskā bāze, gan arī jāatrod tai savs praktiskais pielietojums. Mākslinieks par šo savas dzīves posmu rakstīja: "Es izvirzīju sev noteiktu uzdevumu – intensīvā darbā izsmelt visus strāvojumus, "ismus" un tādējādi atbrīvoties no pagātnes un vecās skolas nastas un atrast jaunas formas tagadnei." Tas ir mākslinieka "Dinamisko pilsētu" un "Konstrukciju" laiks, ko, neraugoties uz savu jaunību, Valentīna Kulagina apguva ar tikpat lielu degsmi un aizrautību: 1921. gada 1. februārī tika noslēgta komunista, pēdējā kursa studenta Gustava Kluča un VHUTEMAS sagatavošanas kursu studentes Valentīnas Ņikiforovnas Kulaginas laulība. Kopš šīs dienas viņas dzīve tika pilnīgi pakārtota vīra darba ritmam, grafikam un uzdevumiem. Paralēli studijām (tās izdevās pabeigt krietni vēlāk – tikai 1929. gadā) un daudz intensīvāk nekā mācību uzdevumus Valentīna atbalstīja dzīvesbiedra radošā darba procesu. Šajā jaunrades procesā publiskā un privātā robežas bija ļoti nosacītas. Zīmīgi, ka "atbrīvoties no pagātnes nastas" un abstraktām formām Klucim palīdzēja arī Ļeņina nāve. Tas bija darbs pie fotomontāžām – ilustrācijām grāmatām, kuras lielos vairumos tika izdotas pēc vadoņa nāves. Tieši 1924. gadā Gustavs Klucis sāka intensīvi nodarboties ar fotografēšanu un ar dzīvesbiedri apsprieda visus savus nodomus. Kādā vēstulē, kas rakstīta 1924. gada 26. augustā, Klucis rakstīja sievai: "Es sāku strādāt pie biedra Grigorija Zinovjeva sarakstītās RKP vēstures. Es izmantošu fotogrāfijas, ko esmu uzkrājis lielos daudzumos. Svētdien es uzņēmu virkni labu kadru: atrodoties Sarkanajā laukumā, es fotografēju atlētu parādi. Tagad man jāuzņem strādnieki un Sarkanās armijas kareivji. Viņi būs apmierināti." Tālāk tajā pašā vēstulē mākslinieks sievai pastāsta, ka viņas seja likās piemērota, lai kādā fotomontāžā personificētu jaunu strādnieci. Turpmāk šādos radošos nolūkos Klucis nereti publiskoja savas ģimenes locekļu fotogrāfijas, izmantodams Valentīnas, sievasmātes, sievasbrāļa un citu ģimenes locekļu attēlus gan grāmatu ilustrācijās, gan plakātos. Izstādei atlasīta vesela virkne mākslinieka darbu, kuros redzama viņa ģimene, kas ne tikai tieši, bet arī šādā mākslinieciskā veidā pievienojās jaunās varas atbalstītāju pulkam. Klucis sevi un ģimeni uzskatīja par svarīgiem jaunas sociāli politiskās vides pārveidošanas darbiniekiem. Tādēļ "atbrīvošanās no pagātnes nastas" nozīmēja arī to, ka konkrēts cilvēks varēja zaudēt veco "saturu un būtību" un atbilstoši jaunajiem uzdevumiem zem jauniem lozungiem pildīt aktuālas politiska notikuma "noformējuma" jeb reprezentācijas dalībnieka funkcijas. Šos publiskā un privātā organizācijas jaunos likumus, Gustava Kluča vārdiem runājot, bija noteikusi "jaunā sociālā iekārta un jaunā tēlainība". Jā, tieši fotogrāfija un fotomontāža ir ne tikai visas izstādes, bet, ja tā var teikt, šīs ģimenes – mākslinieku – daiļrades centrālā ass. Fotomontāžu viņi abi izmantoja ļoti plaši un daudzveidīgi, tādēļ izstādē veidotas atsevišķas tematiskas sadaļas, kas parāda mākslinieku ieguldījumu grāmatu grafikā, plakātā, izstāžu un pilsētvides noformējumā. Un tomēr izstādei ir izteikti politisks raksturs, jo citu 20. gs. 20. gadu mākslinieku konstruktīvistu vidū Gustavs Klucis būtu raksturojams kā visradikālākais jaunās ideoloģiskās varas piekritējs. Mākslinieks, būdams uzticams, nelokāms komunists, par savas mākslas galveno misiju uzskatīja nevis "dzīves atainošanu", bet gan " ideoloģiskās dzīves atklāsmi mākslinieciskiem līdzekļiem". Pēc 1924. gada pieauga cīņa ar "formālistisko metodi", un šim aicinājumam mākslinieks pats arī sekoja. Gustava Kluča fotomontāžas visai ātri zaudē konstruktīvas uzbūves skaidrību. Aizvien biežāk viņa darbos gandrīz visu laukumu aizpilda fotogrāfiju fragmenti – cilvēku grupu un atsevišķu cilvēku joslas. Šie monumentalizētie "masu skati" kalpoja par izteiksmīgu un nepieciešamu vizuālo fonu politisko vadoņu – Ļeņina, Staļina, Marksa – portretiem. Pēc 1931. gada, kad partija īpaši sāka sekot tiražētai masu produkcijai, kad pieauga "partijas loma mākslas un kultūras dzīvē", tika radīta noteikta vizuālā shēma aktuālu politisko norišu reprezentācijai. Arī Klucis bija spiests to pieņemt. Saskaņā ar partijas direktīvām tauta, ierindas partijas biedri, cilvēku rindas tika parādītas skatījumā no augšas. Turpretī gigantiskā vadoņa galva vai figūra – attēlota skatā no apakšas, kas tādējādi radīja vēl monumentālāku iespaidu. (Starp citu, šī vizuālā shēma skaidri nolasāma jau 1928. gadā Gustava Kluča spartakiādei veltītajās atklātnēs). Kopš 30. gadu sākuma tā tika pieņemta par obligātu. Kā zināms, Gustavs Klucis strādāja ļoti daudz un intensīvi. Bieži vienlaikus noritēja darbs pie vairāku grāmatu ilustrācijām, plakātiem, izstāžu dizaina. Nereti darba apjoms bija tik liels, ka projektu īstenoja mākslinieku brigādes. Tomēr viņam bija vairāki ļoti tuvi palīgi. Kopš 1924. gada par tādu kļuva Sergejs Seņkins, ar kuru kopā Gustavs Klucis strādāja pie ilustrācijām Majakovska poēmai "Vladimirs Iljičs Ļeņins". Arī Valentīna Kulagina bieži palīdzēja īstenot ieceres. 1926. gadā viņi kopīgi veidoja ilustrācijas V. Gornija grāmatai "Petjaš". Grūti noteikt katra personīgo ieguldījumu kopējā darba radīšanā. Iespējams, ka tieši dzīvesbiedres ietekmē šīs fotomontāžas izceļas ar perfekti līdzsvarotām attiecībām starp krāsu plaknēm un tukšajiem laukumiem. Baltas, tukšas papīra lapas virsmas tīrība un neskartība rada īpašu spriedzi un atklāj grāmatas notikumu dramatismu mazā zēna cīņā ar jaunās varas ienaidniekiem. Kopš 1925. gada Valentīna Kulagina grāmatu grafikā strādāja arī patstāvīgi (VHUTEMAS viņa bija grafikas nodaļas studente). Viņas labākajam veikumam pieder ilustrācijas Alekseja Kurčoniha grāmatām "Jeseņina melnais noslēpums" un "Neizdotais Hļebņikovs". Kopš 1928. gada viņa bieži palīdzēja Gustavam Klucim veidot izstāžu noformējumus. Te varētu minēt viņas dizainu un ieguldījumu Padomju mākslas izstādē Ķelnē 1929. gadā (kopā ar Kluci, Seņkinu, El Ļisicki). Tomēr visplašāk pazīstami ir Valentīnas Kulaginas plakāti "1905. gads – ceļš uz Oktobri", "Ceļam"(abi – 1929) un "Starptautiskā Sieviešu diena"(1930), kuros viņa ar lielu patosu un atbildības izjūtu apliecināja sieviešu vienlīdzību Padomju Savienībā. Pēc 1931. gada viņa, tāpat kā Gustavs Klucis, bieži saņēma izdevniecības IZOGIS pasūtījumus. Tas bija labi apmaksāts darbs. Taču sieviešu vienlīdzība īstenībā bija daudz prozaiskāka. Lai arī Staļins apgalvoja, ka "sieviete kolhozā (arī rūpnīcā, fabrikā utt.- I. B.) ir liels spēks", tomēr par šo "spēka pielikšanu" sievietes nesaņēma vienādu algu ar vīriešiem. Mākslinieces dienasgrāmatā 1924. gada 26. novembrī ir ieraksts, kurā viņa ar neslēptu sarūgtinājumu min faktu, ka par vienu un to pašu darbu viņa saņem piecas reizes mazāku atalgojumu nekā vīrs – Gustavs Klucis. Tā bija viena no nedaudzajām reizēm, kad māksliniece sūrojās par savu likteni. Taču parasti dzīvesbiedru starpā valdīja vienprātība. Nereti viņi izmantoja vienu un to pašu motīvu vai fotogrāfisko materiālu, taču katrs izvēlējās savu risinājuma variantu. To īpaši varam vērot 20. gadu beigās, kad Valentīna Kulagina reāli sāka apzināties savas kā mākslinieces radošās potences. Tā, piemēram, ja salīdzinām abu mākslinieku plakātus ar līdzīgiem motīviem (Kluča plakāta skice "Sociālistiskā rekonstrukcija", Kulaginas plakāta "Ceļam" varianti), tad skaidri redzama radošo rokrakstu atšķirība. Kluča plakātos dominē fotogrāfija. Teksts un krāsa ir svarīgi, taču ne noteicošie kompozīcijas komponenti. Klucis meistarīgi sakārto, samontē fotogrāfijas dažādos mērogos, līdz tās rada telpas un dziļuma iespaidu. Turpretī Kulaginas pieeja ir daudz gleznieciskāka, "stājnieciskāka". Lai arī par pamatu kalpo fotogrāfija, kas ļauj daudz vieglāk atrisināt plānu kārtojumu, tomēr vajadzīgo sižetu viņa parasti uzglezno. Arī centrālā figūra kompozīcijā lielākoties ir gleznota. Traktējuma dekorativitāte mazliet asociējas ar tolaik populārā Art Deco stilistiskajiem paņēmieniem. Varbūt ši nosacītība deva viņai iespēju "neapaudzēt" savas kompozīcijas ar saturiski mazsvarīgām, naturālistiskām detaļām. Gustava Kluča īpaši pēc 1935. gada radītajos plakātos vērojama kompozīcijas pārblīvētība, ko acīmredzot noteica aizvien jaunas partijas direktīvas politiskā plakāta (īpaši ar Staļinu) jomā. Izstāde Ņujorkā pavisam nedaudz iepazīstina ar Valentīnas Kulaginas radošo darbību pēc 1938. gada – pēc vīra aresta un nāves (nošaušanas) 1938. gada 26. februārī Maskavā, Butovas poligonā. Māksliniece nodzīvoja ilgāk par savu vīru gandrīz piecdesmit gadus un pārstāja radoši strādāt. Dažkārt gleznoja savam priekam, taču izstādēs nepiedalījās. Viena audzināja dēlu un godprātīgi strādāja algotu darbu: bija māksliniece noformētāja Vissavienības tautas sasniegumu izstādē, pēc tam zīmēja sludinājumus un stendus Maskavas universitātē... 1987. gadā Gustava Kluča atraitne aizgāja mūžībā, tā arī saglabājot ticību vīra viltus miršanas apliecībai, ko viņa saņēma tikai 1956. gadā – astoņpadsmit gadus pēc viņa nāves. Tajā tika apgalvots, ka Gustavs Gustavovičs Klucis miris 1944. gada 16. martā ar sirds nepietiekamību kādā Vidusāzijas darba nometnē...Vēl tagad šī informācija nereti parādās pat prestižos mākslas izdevumos un enciklopēdijās! Dēls – 1935. gadā dzimušais Eduards Kulagins – un citi piederīgie patiesību par Gustava Kluča nāves apstākļiem, vietu un laiku uzzināja tikai 90. gadu sākumā.. Valentīna Kulagina nebija kareivīgā krievu avangarda amazone. Liktenis viņai bija lēmis būt līdzās izcilam māksliniekam, izteiktam līderim. Vīram blakus viņa nemitīgi kaldināja savu profesionālo meistarību, taču nepaspēja izaugt līdz tik unikālai personībai, lai viņas vārds jau uzreiz būtu ierakstīts mākslas vēsturē līdzās vīram – māksliniekam. Izstāde mēģina labot šo vēsturisko netaisnību. Taču publiskais un privātais šajā radošajā savienībā tika veidots pēc nežēlīgiem un reizē savam laikam tik raksturīgajiem vienotības likumiem. Vara, māksla, politika, mīlestība – viss bija vienā nedalāmā kopumā. Par to arī vispirms ir izstāde un ar traģismu apvītais šīs ģimenes stāsts. | |
| Atgriezties | |
