VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Laimi meklējot Ilze Strazdiņa, Londona Līdz 18. janvārim Tokijā, Mori Mākslas muzejā bija apskatāma tematiska izstāde ar visai tiešu nosaukumu "Laime. Ceļvedis mākslas un dzīves izdzīvošanai". Bet, ja nepaspējāt uz šo izstādi, pats Mori muzejs, kas tika atklāts 2003. gada oktobrī un atrodas jaunā Rapongi kalna kompleksa 53. stāvā, ir vizītes vērts. Nešauboties var teikt, ka tas ir visaugstāk izvietotais muzejs pasaulē, un, ja ne māksla, tad Tokija no 53. stāva vilties neliks. | |
| |
| "Visi cilvēki alkst būt laimīgi un nevēlas ciest." Dalailama Pirms sāku rakstīt par izstādi, gribētu vispirms ieskicēt šīs ekspozīcijas un muzeja kontekstu. It īpaši, domājot par mākslas un mūsdienu mākslas muzeju lomu – gan muzeju aizvien pieaugošā skaita dēļ, gan ņemot vērā iespaidu, kas tiek atstāts uz pilsētvides jeb urbāno attīstību, gan runājot par globālo migrāciju. Vai reti ir nācies dzirdēt izteicienu: katrai lielpilsētai pa supermuzejam. Londonā – Teits, Ņujorkā – MoMa, Parīzē – Pompidū centrs. Nebrīnieties, ja tagad dzirdēsiet, ka Tokijā arī ir viens – Mori. Jautājums var rasties, kāpēc Mori, nevis vēl nesen, 90. gadu vidū, uzceltais Tokijas Mūsdienu mākslas muzejs. Viena no atbildēm varētu būt saistīta ar faktu, ka pēdējais ir valsts pārvaldībā, bet Mori – biznesa pārstāvja antreprenieriskās dabas izpausme. Mori ir viena no Japānas visietekmīgākajām biljonāru ģimenēm, kuras vārds jau no 20. gs. 50. gadu beigām saistīts ar nekustamo īpašumu biznesu un tādējādi ar Tokijas seju, kādu mēs to pazīstam. Viņi ir arī vieni no lielākajiem mākslas kolekcionāriem Japānā. Lai gan nedrīkstam aizmirst, ka Japānā modernās mākslas kolekcionēšana ir gandrīz katra lieluzņēmuma sastāvdaļa, Mori ir pārāki, par to liecina arī Mori zāles izveide Teita Modernās mākslas galerijā Londonā. Rapongi kalna 200 m augstais komplekss, kur izvietots muzejs, nav vienkārši debesskrāpis. "Mori dzīvesstils" – jēdziens, kas tiek lietots, raksturojot šo jauno kompleksu un Mori ģimenes Tokijas pārbūves ieceres. Laikā, kad ekonomikā valda krīze un daudzas ārzemju kompānijas atstāj Japānu, pats "Mori namu" prezidents Minoru Mori ir optimists, kā argumentu minot neomulīgi vēso Tokijas seju un vēlmi atdzīvināt Tokijas nozīmi Azijas lielpilsētu lokā. "Mans mērķis ir globalizācija, nevis adoptējot visu svešo, bet gan aicinot cilvēkus no ārzemēm un radot viņiem pieņemamus dzīves un darba apstākļus." Šodienas Tokija, kāda tā ir, vairākumam iebraucēju var likties pārāk dārga, vēsa, plaša. Lielākā daļa gandrīz trīspadsmit miljonu pilsētas iedzīvotāju dienā ceļo 2,5 stundas uz darbu un atpakaļ. Mori, kas gandrīz katrā intervijā atsaucas uz modernista Lekorbizjē ietekmi un ir arī viens no Lekorbizjē darbu aizrautīgiem kolekcionāriem, apņēmies to visu mainīt, radot vertikālo pilsētas modeli, kurā vienuviet sadzīvo privātās, biroju telpas un publiskās izpriecu vietas. Tā Mori jaunajā kompleksā līdzās kantoru un dzīvojamām telpām, seši stāvi ir ziedoti restorāniem, veikaliem, muzejam, bibliotēkai, klubiem, 10 zāļu kinoteātrim Virgin un izglītības centram ar samērā plašu zaļo zonu nama pakājē. Iekšējās ielas jeb pārejas ir diezgan šauras, izkārtotas dažādos līmeņos. Šis panoptika princips un integrētie akustikas elementi palīdz atbrīvoties no noslēgtības un tukšuma sajūtas, kas raksturīga 80. gados celtajam Sindzuku rajonam, tā vietā piedāvājot skatlogu gaišumu un garāmtraucošo pilsētnieku tēlus. 54 stāvus augsto, 2, 25 biljonus dārgo, zemestrīču izturīgo torni dizainējuši Manhetenas arhitekti no Kohn Pedersen Fox asociācijas. Muzeju un namu augšējo stāvu savukārt veidojusi cita Manhetenas arhitektu grupa – Richard Gluckman of Gluckman Mayner Architects. Kompānija, kuras portfolio atrodams Vitnija muzeja jaunās piebūves dizains, kā arī nesen atvērtais Berlīnes Gugenheima muzejs. Starptautiska, plaši atzīta darbaspēka piesaistīšana nepārprotami ir vēl viena stratēģija, kā nodrošināt Mori ambīcijas veiksmi. Jau pirms diviem gadiem par jaunā muzeja direktoru tika izvēlēts ambiciozais Deivids Eliots, pēc izcelsmes brits, kas pirms tam bija Stokholmas Moderne Museet direktors. Eliota mērķis, viņa paša vārdiem runājot, ir šāds: "Muzejam ir jādarbojas kā saskarsmes vietai starp vienmēr mainīgo mūsdienu mākslu un plašāku skatītāju loku. Mans mērķis ir iepazīstināt skatītāju ar lietām, ar kurām tie nav vēl pazīstami, un padarīt svešo interesantu un pieņemamu. Bet, protams, visgrūtākais ir audzināt mūsu jauno skatītāju un saglabāt nepārtrauktu interesi par izstādes objektiem." Paša Mori ciešie sakari ar Rietumu "mākslas kardināliem" arī nedrīkst tikt pārāk zemu novērtēti. Minoru Mori, kas pirms diviem gadiem tika apbalvots ar Britu impērijas Komandiera titulu par ieguldījumu britu kultūrā, jau vairākus gadus ir MoMA aizbildņu padomē, un viņa dzīvesbiedre Josiko Mori līdzīgu posteni ieņem Londonas Karaliskās akadēmijas padomē. Pateicoties šīm attiecībām, Ņujorkas MoMA un Londonas Karaliskā akadēmija kļuvuši par Mori muzeja principiāliem sadarbības partneriem. Tomēr jaunā Mori muzeja funkcijas nesaistās ar pastāvīgas kolekcijas izveidi. Tā uzmanības centrā ir mūsdienu mākslas izstādes, performances, multimediju un publiskās mākslas parādes un tā dēvēto rezidenču programmu organizēšana. Lai arī liels uzsvars tiek likts uz ceļojošo izstāžu sadarbības plāniem, par vienu no pamatuzdevumiem muzejs izvirza lokālās mākslas veicināšanu un izrādīšanu. Ņemot vērā visas šīs ambīcijas, pārsteigumu nesagādā atklāšanas izstādes apjoms un tās ambiciozi universālais nosaukums "Laime". Izstādē piedalās ap 180 mākslinieku un izstādīti aptuveni 250 darbi. No 5. gadsimtā Ķīnā tapušās bodisatvas statujas, ko rotā nirvānisks smaids, līdz Treisijas Eminas robustajām filmām par pusaudzes gadiem un Džefa Kūnsa pārgalvīgajai skulptūrai "Lācis un policists". Kas vien nedara mūs laimīgus, tā sakot. Tomēr muzeju un kuratoru misija joprojām ir bagāto kolekciju racionāla strukturalizēšana. Šoreiz izstāde bija sadalīta četrās daļās: "Arkādija", "Nirvāna", "Alkas" un "Harmonija". Izstādes ievadā, kas vienlaikus bija gan prologs četrām galvenajām daļām, gan netieša norāde uz pašas tēmas utopisko dabu, bija vērojami četri kartogrāfiski darbi. "Japānas un pasaules karte", kas saglabājusies no 17. gs. gadsimta Japānas Edo perioda, ir divmetrīga sešu paneļu konstrukcija, kurā vērojams pavisam savāds pasaules modelis. Pretēji konceptam par Japānas pašizolēto dabu, šī karte stāsta par izzināšanas vēlmi un par šo zināšanu izmantošanu praksē, par ko liecina uz kartes veiktie pieraksti. Pie blakus sienas – Aligjēro Boeti 1988. gada Mappa no viņa karšu sērijas, kuru izstrāde aizsākās ceļojuma laikā Afganistānā. Uz šīs linu kartes malām izšūti vārdi: "Aligjēro Boeti radīta 1365. Varens tas, kas gudrs, jo ar gudrību veca cilvēka sirds ir mūžam jauna. Ādama dēli visi ir brāļi, radīti no vienas matērijas, – kā viena ķermeņa locekļi." Nākamā ir Fluxus mākslinieka Marsela Brodtersa "Poētiskā pasaules karte", kas tapusi 1968. gadā. Pirmajā brīdī – pavisam parasta politiskā pasaules karte. Tomēr, ieskatoties dziļāk, pamanāma smalka burtu maiņa. Pārsvītrojot "li" un vietā rakstot "ē". Šis mākslinieciskais pagrieziens ļauj mums ieraudzīt citu perspektīvu, kur politiski noteiktā pasaule tiek pārvērsta fantastiskā, poētiskā vīzijā. Un visbeidzot ceturtais šī prologa elements – Fišli un Vaisa "Redzamā pasaule". Nepārtraukta attēla maiņa ekrānā it kā saplūdina 2800 dažādu skaistu vietu fotogrāfijas, piedāvājot skatītājam vienotās nākotnes pasaules vīziju un vienlaikus runājot par lietām un vietām no tagadnes perspektīvas. Šim samērā utopiskajam ceļojumam seko daudz sociālāka un vienlaikus joprojām lielā mērā ar vietu un noteiktu laiku saistīta izstādes pirmā sadaļa – "Arkādija". Grieķu literatūrā daudzinātā Arkādija ir mītiska vieta, kur cerība un apsolījums valda vienlaicīgi. Katalogā lasām: "Tas ir zelta laikmets, Ēdenes dārzs pirms plūktā ābola, bērnības saldās ainas un nākotnes sapņu zemes." Tomēr, slīdot cauri izstāžu zālei, varēja pārliecināties, ka mākslā Arkādija lielākoties parādās gan kā personisks, gan kā cilvēcisks kopā būšanas prieks un labsajūta. Šai sadaļā bija apskatāmi Džona Konstebla, Eduāra Manē, Pablo Pikaso, Vasilija Kandinska, Viljama Tērnera, Pola Gogēna, Fernāna Ležē, Anrī Matisa, Pola Sezana, Kamila Koro un Ričarda Hamiltona laiskās sadzīves, pusdienu, vides ainavas, kurām līdzās bija skatāmas Vorhola "govju tapetes" un austrumnieku Sabaku, Kano Eino, Masahiro laimes sajūtas pārpilnās ainavas un stāstu ruļļi. Līdzās šo autoru romantismam un ideālismam te mājoja šodienas materiālisms, neoreālisms un visdažādākie estētiskie meklējumi. Kā piemēru var minēt jaunā ķīniešu mākslinieka Yang Fudonga 15 minūšu garo filmu par modes žurnāla redaktores sapņu un fantāziju pasauli un Dana Greiema fotogrāfiju sēriju par Amerikas nomaļu guļamrajoniem "Amerikas mājas". “Nirvāna" – izstādes otrā sadaļa – bija veltīta mākslai un tās attiecībām ar garīgo, nemateriālo un cēlo. Nirvānas austrumniecisko garu viegli varēja pazīt, vērojot neskaitāmās maigi smaidošās dievu un dieviešu skulptūras no Ķīnas, Japānas un Indijas. Šo dievišķo smaidu daudzvārdību Džona Lenona videoportretā "Smaids" mēģinājusi notvert arī Joko Ono. Šeit varēja skatīt neskaitāmas rietumnieciskas dabas ainavas, kā, piemēram, Kloda Monē "Ūdensrozes" vai Džona Konstebla Hemstedas ainavas. Daudz abstraktāku nirvānu varam redzēt arī Īva Kleina "Zilajā" un Bridžitas Reilijas gleznās. Bieži, apmeklējot tematiskās izstādes, nākas brīnīties par tā vai cita darba patiesu piederību kuratoru izvēlētai tēmai. Tā šajā izstādes daļā mani pārsteidza jaunā Indonēzijas mākslinieka Heri Dono "Lidojošie eņģeļi" – nelieli, mehanizēti, dūcoši un reizēm spārnus vicinoši radījumi. Nevarēja nepamanīt šo radījumu ciniski saviebtās, ķecerīgās sejas un kustību divdomīgo dabu. Vai šie provocējošie radījumi tiešām runā par nirvānu, ir strīdīgs jautājums, varbūt par kādu citu vietu gan. Izstādes trešā daļa ar angliski tik daudznozīmīgo nosaukumu Desire vai latviskā tulkojumā " Alkas" arī bija diskusijas pārpilna. Budisti, piemēram, alkas uzskata par kaut ko pilnīgi pretēju laimei, viņuprāt, tas ir šķērslis ceļā uz nirvānu. Šeit varēja apskatīt 13. gadsimta miniatūras no sērijas "Krišnas gultas un deju ainas", kā arī japāņu 11. gadsimta ruļļus "Erotiskie tēli pavasara vakarā". Seksualitāte un tieksme vairoties vienmēr ir saprasta kā alku pamatmotīvs. Tomēr šodienas globālajā patērētāju sabiedrībā alkas ieguvušas daudz primitīvāku nozīmi. Toma Veselmana 60. gadu košās kolāžas, kas portretē laiskas namamātes idilliskos interjeros, ir kā šīs laimības spogulis. To, ka alkām pēc laimes ir tik svarīga vieta mūsu dzīvē, atspoguļo 90. gadu māksla – Treisijas Eminas jau minētās filmas, arī Džiliānas Vīringas filma I am my own dancer. Tomēr, atrodoties straujās Tokijas pašā centrā, jautājums, vai iepirkšanās drudzim, labai maltītei un izklaidei (šiem ikdienas mazajiem priekiem) ir kas kopīgs ar laimi, vairs nav aktuāls. Un beidzot – pēdējā izstādes daļa "Harmonija" runāja par kosmosu un par meklējumiem, par vēlmi celt dzīves kvalitāti. Kā izstādes katalogā raksta kuratori: "Harmonija ir mēģinājums akcentēt labāko mūsu dzīvē. Tas ir aicinājums domāt par to, kā pārvērst pasauli par labāku mājvietu mums visiem." Harmoniju šeit varam skatīt neskaitāmās mandalās, kas ceļojušas no dažādiem Centrālās Āzijas un Tālo Austrumu reģioniem. Tāpat skatītājam tika arī piedāvāts nokļūt Takasi Murakami īpaši šai izstādei veidotā saulaino puķu dārzā, kas viņam raksturīgā rokrakstā integrē visu telpu, kā arī meklēt harmoniju Brūsa Naumana neona uzrakstā "Patiess mākslinieks spēj palīdzēt pasaulei, atklājot tās mītisko patiesību". Kā izstādes pēdējais darbs bija skatāms Vijas Celmiņas "Portfolio bez nosaukuma: tuksnesis, galaktika, okeāns, debesis". Šī bija samērā statiska izstāde, tomēr tajā bija iekļauti arī darbi, kas raksturojami kā akcijas, performances. Viens no tādiem bija dāņu Superflex projekts Free Shop, kas sakņojās sadarbībā ar vietējiem veikalniekiem. Katru dienu izstādes laikā kādā veikalā bez iepriekšēja brīdinājuma veikalnieki atteicās ņemt naudu par pirkumiem. Šeit, filozofējot par vārda "brīvs" izpratni, mākslinieki mēģināja uzrunāt patērētāju/skatītāju vistiešākā vidē. Nešaubīgi, Tokija ir ideālā vide šādam darbam, un, nešaubīgi, kādam piedzīvotais pārsteigums var radīt mirklīgu laimes brīdi. Atgriežoties pie izstādes apakšnosaukuma "Ceļvedis mākslas un dzīves izdzīvošanai", jāteic, ka tas neliecina tikai par just be happy faktoru. Tas stāsta par draudiem, briesmām un pat bojāejas iespējamību vai vienkārši signalizē par realitāti – joprojām daudzu nelaimīgo esību. Japānā vien pagājušā gadā pašnāvnieku skaits sasniedza 31 042. Mori muzeja vīzija mums piedāvā atrast laimi tās ikdienas nelielajās izpausmēs, piedāvājot vēsturisko perspektīvu un dažādu kultūru izpratni. Mori līdzīgi Teitam un MoMa varbūt ir kļuvis par plašāku masu nedēļas nogales izklaides un izglītības centru, kur līdzās izstāžu zāles mācību stundām varam pavadīt laiku draugu lokā, malkojot kafiju vai iepērkot suvenīrus Ziemassvētku dāvanām. Vai tas ir tas, pēc kā alkst šodienas māksla un mūsu dzīve? Bet varbūt tā patiesi ir māksla – saskatīt un novērtēt mazos laimes brīžus ikdienā?! | |
| Atgriezties | |
