 Ieva Lancmane
Pēteris Bankovskis, Dace Čoldere, Latvijas Restauratoru biedrības vadītāja
Slimība un nāve ir divi notikumu apjēgumi, kas liek vai vismaz ļauj prātam satikties ar "fizioloģiju". Citādi tās gluži vienkārši nav. Kuram gan, maldoties savu domu un iedomu pusnecaurspīdībā, kurā kā vāri tverami un tūdaļ pat izzūdoši ēnojumi ieslīd priekšstati par "kādu citu", domas kristalizējas tiktāl, ka iedomātie priekšstati spēj kļūt ķermeniski? Tas vienkārši un pašsaprotami nav iespējams. Citādi ir pie slimnieka gultas. Nespējot iekļūt viņa psihiskajā tēlā un slimības izraisītajās šī tēla izmaiņās, tuvinieks vai jelkurš cits līdzi jutējs rada iedomāti līdzīgas slimības "simptomātiku" sevī un jauš kaut ko, kas nu notiek ar viņu pašu – ar tik netveramo un tomēr neapšaubāmi esošo "es". Un, tuvojoties mirušajam, līdzīgā kārtā piedzīvo tādu kā nāves imitāciju: varbūt tā ilgst tikai sekundes tūkstošdaļu, tik mirklīgu zibsni, ka apziņa to vispār nepamana, pamana ... pavisam kas cits.
Es nepazinu Ievu Lancmani, nekad neesmu ar viņu runājis vairāk par dažiem vispārēja rakstura teikumiem vienā reizē; neesmu Lancmaņu ģimenes draugs, pat tuvs paziņa ne; neesmu arī ne gleznotājs, ne glezniecības restaurators, tāpēc pat nemēģinu iedziļināties viņas un viņas kolēģu profesionālās darbības niansēs un sasniegumos – man ir diezgan, ja kārtējā izstādē Rundāles pilī redzu respektablas 17. un 18. gadsimta autoru gleznas respektablā izskatā: gludi uzstieptas uz ķīļrāmja, bez plaisām un nobirumiem, caurumiem un plīsumiem. Man ir diezgan, ka, aplūkojot šos priekšmetus, kas neapšaubāmi ir sava laikmeta sūtņi tagadnē (tādas kā laika mašīnas), vienkārši zinu, ka ir cilvēki, kuri kaut kur bēniņos nomētātu, sadrupušu veca audekla rullīti spējuši par šādu laika mašīnu padarīt. Kā burvji, kuru publikas acīm apslēptā darbošanās izrauj no nebūtības jau gandrīz nāves ceļam gatavu sirdzēju, iedodot tam vēl vienu, protams, citādāku dzīvi.
Dīvaini šķiet, bet, kas zina, varbūt tikai tā tam jābūt, ka brīnumdarītāji (īstie burvji) nekad neiespēj šos brīnumus darīt pie sevis, vien pie citiem.
Man, pats par sevi saprotams, nav iespējams neko teikt par Ievas Lancmanes dzīvi, jo "teikt" par "dzīvi" vienmēr un neizbēgami nozīmē nepateikt, noklusēt, izdomāt, sagudrot, melot. Cilvēkstāvoklis ir tāds, ka patiesība sākas tur, kur dzīve un līdz ar to arī vārdi beidzas. Tomēr viens sakāmais man ir, turklāt ne manis paša izsacīts. Stāvot tajā nāves piesātinātajā brīdī Rundāles pils Zelta zālē, gara acu priekšā nez kāpēc nostājās reiz tik slavenā Maijas Tabakas glezna "Kāzas Rundālē". Vēl mirklis, un tajā attēlotie jau virpuļoja pa spožo parketu. La danse macabre. |
|
|
