VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Ieva Lancmane Pēteris Bankovskis, Dace Čoldere, Latvijas Restauratoru biedrības vadītāja Slimība un nāve ir divi notikumu apjēgumi, kas liek vai vismaz ļauj prātam satikties ar "fizioloģiju". Citādi tās gluži vienkārši nav. Kuram gan, maldoties savu domu un iedomu pusnecaurspīdībā, kurā kā vāri tverami un tūdaļ pat izzūdoši ēnojumi ieslīd priekšstati par "kādu citu", domas kristalizējas tiktāl, ka iedomātie priekšstati spēj kļūt ķermeniski? Tas vienkārši un pašsaprotami nav iespējams. Citādi ir pie slimnieka gultas. Nespējot iekļūt viņa psihiskajā tēlā un slimības izraisītajās šī tēla izmaiņās, tuvinieks vai jelkurš cits līdzi jutējs rada iedomāti līdzīgas slimības "simptomātiku" sevī un jauš kaut ko, kas nu notiek ar viņu pašu – ar tik netveramo un tomēr neapšaubāmi esošo "es". Un, tuvojoties mirušajam, līdzīgā kārtā piedzīvo tādu kā nāves imitāciju: varbūt tā ilgst tikai sekundes tūkstošdaļu, tik mirklīgu zibsni, ka apziņa to vispār nepamana, pamana ... pavisam kas cits. Es nepazinu Ievu Lancmani, nekad neesmu ar viņu runājis vairāk par dažiem vispārēja rakstura teikumiem vienā reizē; neesmu Lancmaņu ģimenes draugs, pat tuvs paziņa ne; neesmu arī ne gleznotājs, ne glezniecības restaurators, tāpēc pat nemēģinu iedziļināties viņas un viņas kolēģu profesionālās darbības niansēs un sasniegumos – man ir diezgan, ja kārtējā izstādē Rundāles pilī redzu respektablas 17. un 18. gadsimta autoru gleznas respektablā izskatā: gludi uzstieptas uz ķīļrāmja, bez plaisām un nobirumiem, caurumiem un plīsumiem. Man ir diezgan, ka, aplūkojot šos priekšmetus, kas neapšaubāmi ir sava laikmeta sūtņi tagadnē (tādas kā laika mašīnas), vienkārši zinu, ka ir cilvēki, kuri kaut kur bēniņos nomētātu, sadrupušu veca audekla rullīti spējuši par šādu laika mašīnu padarīt. Kā burvji, kuru publikas acīm apslēptā darbošanās izrauj no nebūtības jau gandrīz nāves ceļam gatavu sirdzēju, iedodot tam vēl vienu, protams, citādāku dzīvi. Dīvaini šķiet, bet, kas zina, varbūt tikai tā tam jābūt, ka brīnumdarītāji (īstie burvji) nekad neiespēj šos brīnumus darīt pie sevis, vien pie citiem. Man, pats par sevi saprotams, nav iespējams neko teikt par Ievas Lancmanes dzīvi, jo "teikt" par "dzīvi" vienmēr un neizbēgami nozīmē nepateikt, noklusēt, izdomāt, sagudrot, melot. Cilvēkstāvoklis ir tāds, ka patiesība sākas tur, kur dzīve un līdz ar to arī vārdi beidzas. Tomēr viens sakāmais man ir, turklāt ne manis paša izsacīts. Stāvot tajā nāves piesātinātajā brīdī Rundāles pils Zelta zālē, gara acu priekšā nez kāpēc nostājās reiz tik slavenā Maijas Tabakas glezna "Kāzas Rundālē". Vēl mirklis, un tajā attēlotie jau virpuļoja pa spožo parketu. La danse macabre. | |
| |
| Ievas Lancmanes aiziešanas cirstā brūce vēl arvien ir pārāk jūtīga, lai
bez emocijām atskatītos uz laiku, kad viņa bija kopā ar mums. Atkāpe
vēl ir pārāk īsa, lai visaptveroši varētu vērtēt viņas mūža veikumu. Es
arī apzinos, ka man neviens nav devis tiesības to darīt. Bez manis
visapkārt vēl ir ļoti daudzi, kuri Ievu pazina daudz labāk par mani,
kuri viņai bija daudz tuvāki, tāpēc daudz vairāk ir izjutuši viņas
personības starojumu un spēku. Un varbūt arī vājumu. Cilvēciskās
īpašības. Siltumu. Dzīvīgumu. To visu brīnišķo, ko katrs cilvēks nes
sevī. Mīlestību. Ir cilvēki, kuri Ievai bijuši cieši līdzās un tāpēc
arī zaudējuši vairāk nekā es. Tomēr man ir kaut kas jāpasaka, lai
cilvēka – Ievas – vārds un darbs iegulsnētos šajā mirklī kā akmens
laika upē. Ūdens skalosies tam pāri mūžīgi, bet akmens paliks (ne jau
manis, bet Ievas atstātais). Viss, ko šobrīd varu pateikt, ir tikai
mans skats no malas. Iespējams, ka tas neatbilst patiesībai. Taču –
Ievas patiesība ir kopā ar viņu. Man jāmēģina pateikt, kāpēc mēs – tie, kam bija dota iespēja sastapties ar Ievu katram sava darba gaitās, – esam tik sāpīgi skarti. Un es gribu apgalvot, ka šis skārums ir ar ilgstošu iedarbību. Visus trīsdesmit gadus, strādājot pieminekļu aizsardzības darbā, esmu vienmēr zinājusi, ka gudrā, pieejamā, atsaucīgā Ieva Lancmane ir tepat netālu, blakus. Esmu vienmēr no viņas guvusi – zināšanas, izpratni, padomu, labvēlīgu attieksmi. Man saskare ar Ievu Lancmani bija jautājumos un lietās, kas saistītas ar pieminekļu aizsardzību un restaurāciju. Tāpēc manis teiktais vairāk attieksies uz Ievas kā restauratores, konsultantes, speciālistes darbību. Cik tas vispār iespējams šādā saraustītā tekstā, jo pietrūkst spēka un apņēmības kam lielākam. Mūžīgi Ieva Lancmane paliks vienota ar Rundāles pili. Tajā ir satecējuši visi viņas dzīves pavedieni, stiprā audumā veidojot viņas mūžu. Arī restaurācijas nozares apgūšana atnāca kā viena no nepieciešamībām Rundāles pils vārdā. Definējot savu profesiju, CV viņa nosaukusi veselas trīs – māksliniece gleznotāja, restauratore, mākslas zinātniece. Turpat tālāk teikts, ka kopš 1969. gada, tas ir, Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļas absolvēšanas, viņa sākusi strādāt Bauskas novadpētniecības muzeja Rundāles pils filiālē. Kad 1972. gadā filiāle pārtapa par Rundāles pils muzeju, Ieva kļuva par muzeja zinātniskās restaurācijas nodaļas vadītāju. Restaurācija bija, ir un būs no Rundāles pils nenošķirams jēdziens. Tā norisinās pils daudzajās telpās un nerimstas arī vairākās restaurācijas darbnīcās, kurām cauri "izgājis" (varbūt iznests?) absolūtais vairākums visu pils ekspozīcijās un izstādēs izlikto priekšmetu. 1981. gadā (gadu pēc tam, kad daļa no pils zālēm bija atvērtas apmeklētājiem un eksponāti tajās jau ieņēmuši paredzētās vietas) izdevuma "Muzeji un kultūras pieminekļi" lielāko daļu aizņēma raksti par Rundāles pili, tās restaurāciju, kolekcijām un zinātnisko darbību. Rakstā "Mākslas darbu kolekciju restaurācija Rundāles pils muzejā" Ieva Lancmane pamatīgi izklāstījusi šo muzeja darbības aspektu kā nepieciešamības izraisītu darba virzienu un formulējusi arī principus, pēc kuriem vadījusies pati, muzeja restauratori un kurus joprojām cenšas ievērot pārējie restauratori Latvijā. Galvenie no tiem: sākotnēja jebkura objekta konservācija ar mērķi saglabāt muzejiskās vērtības; mākslinieciskā restaurācija robežās, kas izslēdz koķetēšanu ar priekšmetu novecošanās vai redzamām sabrukuma pazīmēm un amatniecisku priekšmeta atjaunošanu, tam piešķirot funkcionēšanas spējas, tomēr iespējami tuvinoties autora iecerētajam "mākslas tēlam"; zinātniskā izpēte, kas ir vienīgais ceļš uz optimālu restaurācijas darba rezultātu, ieskaitot katra objekta ar savu īpašo likteni nopelnītās tiesības; visa notikušā izsmeļoša dokumentācija – gan tekstuālā, gan vizuālā formā – kā restaurācijas procesa nepieciešama sastāvdaļa. Katrs muzeja darbnīcās nonākušais objekts tika restaurēts, ievērojot šos principus, un šajā kopīgajā, vienam mērķim pakļautā darbā izauga vesela profesionāļu paaudze, augstākās kvalifikācijas restauratori, par kuriem labāku Latvijā nav daudz. Minētajā rakstā katram ir iespējams smelt vai atjaunot zināšanas dažādu priekšmetu restaurācijas praktiskajā risinājumā un pamatnostādnēs, kuras līdz šim nav būtiski mainījušās. Ievai Lancmanei un viņas līdzgaitniekiem praktiskā pieredze bija jāapgūst meistaru vadībā (līdzīgi, kā tas tika darīts kopš seniem laikiem meistaru darbnīcās), bet restaurācijas zinātne – caur literatūras studijām pašmācības ceļā. Atgriežoties pie CV ailē "izglītība" bez Mākslas akadēmijas vēl minēts: "Vissavienības restaurācijas zinātniskās pētniecības institūts. 1970–1977." Īsais teikums ietver daudzkārtēju mēnešiem ilgu praktizēšanos vienā no tolaik vadošajām Padomju savienības Restaurācijas organizācijām, neskaitāmas konsultācijas, personīgos kontaktus ar visaugstākās klases speciālistiem un zinātniekiem. Šie kontakti, neraugoties uz politiskās situācijas maiņu, saglabājās vienmēr, un Ieva allaž uzsvēra padomju (ja gribat – krievu) restaurācijas skolas augsto līmeni, zinātnisko nodrošinājumu un pieejamību. Restauratori ar muzeju priekšmetiem bagāžā tolaik devās ceļā uz Maskavu un arī Ļeņingradu un mājās atgriezās ar jau restaurētiem (vai vismaz konservētiem) priekšmetiem, bagātināti ar pieredzi un jaunu ķimikāliju pudelītēm. Stājglezniecības restaurācijas pamatus Ieva sāka apgūt Valsts Mākslas muzeja restaurācijas darbnīcā pie leģendārā bargā meistara Ādolfa Kozorovicka. Maskavā un Ļeņingradā viņa papildinājās arī ikonu un polihromā koka restaurācijas zinībās. Tomēr man gribas apgalvot, ka Ieva zināja gandrīz visu pieejamo par restaurāciju un, ja arī nezināja, tad nekautrējās konsultēties ar citiem kolēģiem. Un, kā jau vairākkārt minēts, savās zināšanās, pieredzē un arī ķimikāliju pudelītēs labprāt dalījās ar katru ieinteresētu personu. Savām rokām Ieva Lancmane restaurējusi virkni Latvijas mākslai nozīmīgu, pat hrestomātisku darbu. Tikai galveno restaurēto darbu uzskaitījums vien viņas iesniegtajā dokumentācijā Restauratoru atestācijas komisijai aizņem gandrīz desmit lappuses. Tomēr saraksts nevar atspoguļot ieguldītā darba apjomu un daudzveidību – audekla deformāciju izlīdzināšana, dublēšana, formāta atjaunošana, krāsu slāņa nostiprināšana, laku plānināšana, pārgleznojumu noņemšana ir tikai daļa no laika un darba ietilpīgajiem procesiem, kas jāveic, lai mākslas darbam nodrošinātu pilnvērtīgu tālāko eksistenci. No drupām un mēslaines izvilktie mākslas darbi, kas tagad ir pils zāļu rota, bieži vien tikai iejūtīgam un prasmīgam profesionālim atklāja tajos slēptās vērtības. Nereti restaurācijas procesā notika arī darbu zinātniskā atribūcija, koriģējot gan izcelsmes laiku, gan autoru un reizēm pat sižetu vai portretētā personību. Latvijas mākslas vērtību glābšanas grūtais un varonīgais darbs bija Ievas un pārējo rundāliešu īpašais pašu izvēlētais uzdevums. Var būt, ka tam piemita sava romantikas dvesma, bet tā bija arī sava veida pretošanās kustība, jo visas šīs senās mākslas liecības bija atmiņas par citu dzīvi, citiem laikiem, vērtībām un tikumiem, kas padomju dzīves īstenībā nebija ievietojamas un padomju pilsonim bija liekas. Vienīgi Rundāles pils muzeja zinātniskajā arhīvā atrodamas ziņas par daudzu Latvijas arhitektūras objektu kādreizējo izskatu un eksistenci. Sistemātiskajās muzeja ekspedīcijās fiksētas nu jau gandrīz aizmirstu muižu interjeru apdares, tostarp gleznojumi, piemēram, Tiepeles, Lādes vai Veismaņu muižu dzīvojamās ēkās. Latvijas mākslas vēstures apritē šo vietu vārdus ieviesa Ievas Lancmanes 1984. gada raksts "Pēdējos gados republikā atrastie 13.–19. gs. monumentāli dekoratīvās glezniecības paraugi" "Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstīs" – pirmā publikācija par šo aizraujošo un arī tagad visai populāro tēmu. Bet pirms tam – 1974. gadā Ieva kopā ar kolēģēm Ritu Plaudi un Dzintru Temerovu veica konservāciju 18. gadsimta gleznojumiem Ungurmuižas dzīvojamās ēkas otrā stāva vestibilā. Muiža, vēl nepamodinātā skaistule, toreiz dusēja rāmā daiļumā dižo ozolu paēnā. Krājumā "Muiža zem ozoliem" šo akciju aprakstījusi toreizējā Cēsu rajona pieminekļu inspektore Dace Puķīte. Jau minētos restaurācijas principus Ieva Lancmane centās aktivizēt arī ārpus muzeja sienām, piedalīdamās restaurācijas programmu, metožu un tehnoloģiju apspriešanā un izvērtēšanā toreizējā Kultūras ministrijas Mākslas pieminekļu restaurācijas zinātniski metodiskajā padomē, kuras uzdevums bija uzraudzīt valsts aizsardzībā esošo kultūras pieminekļu restaurāciju. Kopš Latvijā pēc neatkarības atgūšanas iedibinājās restauratoru atestācijas kārtība, Ieva Lancmane aktīvi un ar pilnu atbildību piedalījās kolēģu darba kvalitātes rādītāju izvērtēšanā. Jau 1978. gadā viņai Padomju savienības nozares augstākā instance bija piešķīrusi glezniecības restauratora 1. pakāpi. Latvijas kritēriju skalā viņa kļuva par vienu no pirmajām vecmeistarēm savā nozarē. Viņa ļoti nopietni uztvēra šīs vērtēšanas kārtības nozīmi, taču pret kolēģiem – restauratoriem – izturējās ar lielu cieņu un uzmanību. Vienmēr viņa pamatīgi iepazinās ar iesniegto restaurācijas dokumentāciju un tad izteica savu korekto, bet ļoti izsmeļošo, katram pretendentam īpašo vērtējumu. "Atzinīgs" vai "ļoti atzinīgs" vērtējums tika dots tad, ja restauratora darbs atbilda Ievas pašas izvirzītajiem principiem un kritērijiem. Reizēm vērtējums tika papildināts ar kādu individuālu piezīmi, piemēram: "Restauratore vienmēr ir izcēlusies ar īpaši uzmanīgu, precīzu, rūpīgu restaurācijas procesu izpildījumu, sasniedzot ļoti labus rezultātus. Viņa strādā ļoti metodiski un iekšēji apvaldīti, kas ļauj sasniegt skaistu vizuālo efektu jebkurā restaurācijas procesā" (par Latvijas Vēstures muzeja restauratori Signi Rugēvicu). Taču ir saglabājušies arī skarbāki vārdi, kad bez žēlastības ticis noraidīts slikti paveikts darbs, nepietiekama dokumentācija, kas parasti izriet no restaurācijas pamatprincipu ignorēšanas vai neizpratnes. Ieva Lancmane piedalījās arī Latvijas Restauratoru biedrības dibināšanā un, cik vien to atļāva viņas darba slodze muzejā, arī tās darbā – gan sanāksmēs, gan plenēros, gan izstādēs un konferencēs. Vienmēr rūpīgi tika izvērtēti muzeja restauratoru izstādēs eksponējamie darbi, vai tās būtu Baltijas valstu kopējās vai mūsu vietējās izstādes tepat Mencendorfa namā, jo Rundāles darbnīca drīkstēja parādīt tikai visaugstākās kvalitātes veikumu. Nav iespējams pat nosaukt visu, ko savā piepildītajā mūžā paveikusi Ieva Lancmane. Un, kaut arī es neesmu gatava vērtēt viņas zinātnisko darbu, man liekas, ka tieši Latvijas glezniecības vēstures pētīšanā apvienojās viņas jaunības mīlestība pret glezniecības mākslu, gleznotājas īpaša pieredze un izpratne, restauratores prasme redzēt lietu slēptās īpatnības, pacietība un rūpība, uzmanība pret detaļām, zinātnieces metodiskā pieeja, pieredze un erudīcija. Tas viņas rakstus ir ievietojis Latvijas mākslas vēstures pētījumu visaugstākajā – zelta plauktiņā. | |
| Atgriezties | |
