 CIETUMA SUDRABA MALIŅA Saruna ar JĀNI BORGU
Laima Slava
Aprīlī un maijā izstāžu zālē "Arsenāls" būsim liecinieki nebijušai skatei – kādas izstādes divdesmitgades pieminējumam, kuras tēmu un konceptu no jauna mēģinās piepildīt ap šīs 1984. gada izstādes "Daba. Vide. Cilvēks" tapšanas laiku tikko dzimušu mākslinieku paaudze.
1984. gada izstādi apvij leģendas, to uzskata par pagrieziena punktu jaunās mākslas parādību akceptam Latvijas kultūrā, no tās vispār mēdz sākt skaitīt Latvijas 20. gs. otrās puses laikmetīgās mākslas izpausmes.
Izstāde vislielākā mērā saistās ar Ojāra Ābola (1922–1983) vārdu – ar gleznotāju un teorētiķi, kura personībai visaptverošu zināšanu, mākslas parādību intelektuālas apceres un laikmetīgo procesu izpētes un izjūtas dziļuma ziņā līdzīgas šai laikā mūsu apkārtnē nebija. Taču 1984. gada aprīlī Mākslas dienās izstāde "Daba. Vide. Cilvēks" Pēterbaznīcas plašajās telpās tika atklāta jau kā veltījums Ojāram Ābolam, jo mūsu vidū nebija vairs paša mākslinieka.
"Studija" savai lielajai intervijai ir izvēlējusies mākslinieku un teorētiķi Jāni Borgu, kura vārds arī cieši saistīts ar šo izstādi un tās likteņiem jau reālajā piepildījuma gaitā, Ojāra Ābola izvirzīto konceptu īstenojot. |
|
|
