VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Citi akcenti Laima Slava Venēcijas biennāle ir kā neizbēgamā likteņa klauvējieni, kas mākslas karsējam atskan ik otro pavasari. Intriga allaž saglabājas, jo mainās kuratori un valstu mākslinieciskās prioritātes, turklāt vizuālo mākslu pasaules aktuālais klimats te ir kā uz delnas. Venēcijā viss turpinās līdz pat novembra vidum, un, lai arī akcenti šogad veidojas citādāk, ko redzēt netrūkst | |
| Kas jauns?
Šo jautājumu Venēcijā gribas uzdot vienmēr un atbildē rast ko uzmundrinošu. Šoreiz tas varētu būt neticami vienbalsīgais prieks par Ginta Gabrāna darbu, tātad - Latvijas paviljonu. Kāpiens pa ļodzīgajām koka trepēm vecajā, šaurajā skolas ēkā blakus baznīcai, kur savulaik kristīts Antonio Vivaldi, ik stāvā vainagojas ar skaistiem acuprieka mirkļiem (šī darba tapšana, apraksti un attēli doti iepriekšējā "Studijā"), kas kulminē augšstāvā, pēc hipnozes seansa vērojuma ekrānā ielūkojoties aiz samta aizkariem un negaidīti nonākot bezgalīgā tunelī, kas atveras pēkšņi, kad brīdi esi palūkojies uz sevi kādā no abās telpas pusēs esošajiem spoguļiem. Maģijas un brīnumu lauks - tāda ir šī pilsēta, un, šķiet, tādu mākslu tā provocē. Gints šajā atmosfērā iekļaujas izcili, ienesot patiesi spožu pērlīti košajā mākslu rotā pilsētas ainavā. Jaunums ir arī laureātu nosaukšana biennāles noslēgumā, tātad tikai 21. novembrī, tas liek cerēt uz objektīvāku nacionālo paviljonu izvērtējumu, jo to skaits šogad ir rekordliels un atrašanās vietas - viscaur un apkārt pilsētā. Tas, ka biennāles kurators pirmoreiz ir amerikānis, ir jaunums, kas tiek dažādi vērtēts. Roberts Stors, kura CV būtiski saistās ar akadēmisku muzejnieka statusu - 12 gadi MoMA glezniecības un tēlniecības nodaļas vecākā kuratora amatā (tagad Jēlas mākslas skolas vadītājs) -, biennālē ir ienesis interesi par Turciju un Āfriku, pirmoreiz tās vēsturē atvēlot šīm kultūrām atsevišķu paviljonu. Taču neizpalika skandāls par Āfrikas mākslas ekspozīcijas objektivitāti, jo tās saturs nāca no vienas - Kongo biznesmeņa Sindika Dokolo - kolekcijas. Citus savukārt izbrīnīja, ka Arsenālā bija tik maz glezniecības, jo Stors ir ne vien izstāžu veidotājs, bet arī gleznotājs un daudz rakstījis par šī medija izcilībām. Taču vislielākie iebildumi, šķiet, radās ekspozīcijas pārliekās "pareizības" dēļ: pirmoreiz plašās telpas izrādījās tik viegli izstaigājamas, politkorektie kara tēmai veltītie kvadrātmetri noplicināja kopiespaidu, un izpalika gan cerētais mākslas pārsteigums, ko atliku likām dāvāja Haralda Scēmana kūrētās biennāles, gan sāta sajūta, kas vērtās jau pārsātinātībā Frančesko Bonami piedāvājumā. Pat uzsvērtā feminisma nots iepriekšējā "sieviešu mākslas" biennālē šajā kontekstā atmiņā atausa kā visai spirdzinošs risinājums. Šķiet, ka šobrīd varam runāt par tādu kā kuratora ideju krīzi mākslas pasaulē vispār, kur arvien lielāku svaru iemanto turīgi kolekcionāri un muzejnieciski akadēmisks atskats tuvākā un tālākā pagātnē. Jaunatklājumus meklēt un atrast šoreiz vairāk veicās nacionālajos paviljonos, un "jaunuma" statusā uz kopīgā fona, manuprāt, izcēlās arī satelītprogrammu miriāde, kas žilbina ar megazvaigžņu vārdiem. Te, protams, nav runas par jaunām tendencēm mākslā, taču unikāla ir iespēja vienkopus vienā visai šaurā pilsēttelpā ar nopietniem darbiem un izvērstām ekspozīcijām ieraudzīt vārdus, kuru dēļ plānojam braucienus vismaz uz Londonu vai Parīzi. Bils Vaiola, Jans Fabrs, Demjens Hērsts un citi San Lazzaro saliņā, kas intriģē ar nomaļo atrašanās vietu, seno armēņu klosteri, tā bibliotēku un mākslas projektiem biennāles laikā, šogad par sevi atgādināja konceptuālisma klasiķis Džozefs Košuts. Lai arī vizuālā izteiksmība nav viņa darbu rašanās iemesls, tomēr tādi tie nešaubīgi ir, arī šis - "Līdzsvara valoda": dzeltena neona burti uz klostera ēku sienām un apkārt mūrim, kas pa perimetru apjož salu. Vakaram tumstot, tie izceļas arvien spilgtāk, un, lasot armēņu, itāļu un angļu valodā rakstītos Bībeles tekstus, kas veido šīs iespaidīgās neona mežģīnes, uzduramies arī vārdam "Jūra" skaidrā latviešu valodā - ar ūdeni saistīto vārdu ģenealoģijas shēmā. Cita teksta daļa atspoguļo šo vārdu lomu "Armēņu vārdnīcā", kuru 1749. gadā uzrakstīja abats Mehitars, mehitariešu ordeņa (kam pieder šis klosteris) dibinātājs. Darba bāze ir valoda kā tāda, saka autors, tas, "kā vārda vēsture visai skaidri un patstāvīgi rāda tā saites ar kultūrām un vēstures realitātēm. (..) Šajā darbā valoda kļūst gan par alegoriju, gan šībrīža rezultātu visam, par ko tā grib runāt." Garā gaidītāju rinda San Gallo laukumā liecina, ka esam īstajā vietā - Bila Vaiolas jaunais darbs "Okeāns bez krastiem" skatāms šeit. Mazās San Gallo baznīciņas trīs altāros ceļu atpakaļ šaisaulē meklē mirušie. Uz brīdi tiem izdodas šķērsot tumsas robežu un ūdens šaltīs iznirt vecajā veidolā, tie grib ko teikt, bet nespēj vai arī nepaspēj - ir jāatgriežas. Var tikai apbrīnot, cik meistarīgi mākslinieks pakļauj tehnoloģijas un aktierus, lai atkal no cita skatpunkta turpinātu sarunu par cilvēka garīgās substances pašvērtību un nezūdamību. "Cilvēka patība ir okeāns bez krastiem. Vērties tajā var bezgalīgi - šajā pasaulē un nākamajā" (Ibn al Arabī, 1165-1240). "Šis darbs ir par mirušo klātbūtni mūsu dzīvēs," Vaiola saka. Viņš ir gudrs mākslinieks, kas nekad neatkārtojas, tikai katru no veiksmīgi atrastajiem paņēmieniem izmanto maksimāli. Jā, jau esam redzējuši citos kontekstos šo efektīgo ūdens stihijas apspēli, taču konkrētā telpa un ideja iedarbojas nekļūdīgi un aizraujoši. Protams, te nāk atmiņā arī cita, mums jau par vēsturisku sentimentu kļuvusi ekspozīcija, kas tikpat organiski lika lietā altārgleznas nišu, - Intas Rukas lauku ļaudis Latvijas pirmajā Venēcijas izgājienā 1999. gadā. Palazzo Benzon ar Jana Fabra darbiem ir krietni jāmeklē. Tā fasāde gan iziet uz kanālu, taču ieeja slēpjas ieliņu labirintā aiz San Angelo laukuma. Pirmā neveiksmīgā meklējuma reize noved pie lieliskas izstādes citā - palazzo Fortuny: "Artempo / Kur laiks kļūst par mākslu" (līdz 7. oktobrim). Tajā antikvārs Aksels Vērvorts un pazīstamais franču muzeju direktors Žans Ibērs Martēns piedāvā "flirtu starp jauno un veco mākslu" - apburošu šedevru miksli no vissenākās anonīmās mākslas paraugiem, arheoloģiskiem objektiem un mākslinieku - 20. gs. simbolu darbiem. Vairāk nekā 80 mākslinieku (to vidū Anišs Kapūrs, Endijs Vorhols, Frānsiss Bēkons, Alberto Burri u.c.) darbi izvietojas milzīga, askētiski uzturēta un pat pēc Venēcijas standartiem ļoti sena palaco telpās un telpiņās, kur apskretušu sienu ielenkumā iznirst tēlniecības šedevri un videoprojekcijas, bet baltas gaismas tīrībā meditējoša Budas tēlam apkārt pie sienām kārtojas sūtras, Romana Opalkas filigrānie teksti un čuksti, bet pašā augšstāvā - šīs ēkas vēlīnā īpašnieka, 20. gs. sākumā ziedu laikus piedzīvojušā mākslinieka Mariāno Fortuni muzejsateljē. Taču arī tur, piemēram, ekrānā izsekojamas Nam Džun Paika agrīnās performances. Jana Fabra pārsteidzošās instalācijas vai objekti kārtojas greznā palaco plašajās zālēs: nāves vēstneši kā daudzkrāsainas pūču galvas, pīles, kuru spārnu košums veidots no maijvaboļu spārniem (Fabra ļoti iemīļots materiāls, tikpat kā zīmols), caurspīdīgas stikla sievietes, nedabiskā nāvē mirstoši kaķi, metālisku milzu kukaiņu cīņas, smadzenes, kas ik pa brīdim izgrūž dūmu mutuli vai uz kurām jāj pats mākslinieks, vai vienkārši smadzenēm līdzīgi akmeņi vitrīnā ar parakstiem Einstein, Vitgenstein, Gertrude Stein, Frankenstein. Un ik pa brīdim ieraugām Janu Fabru pašu dabiskā izmērā no metāla vai vaskam līdzīga materiāla: te viņš sēž zelta (bronzas) vannā un raksta ar pirkstu ūdenī, te karājas cilpā vai, pret sienu klusi pagriezies, noplūst asinīm, vai, kāpjot pāri melna marmora kapa plāksnēm ar mirušu un vēl dzīvu personu vārdiem, palaikam slaidi pārlaiž pāri lūpai spļāvienu. Tas viss apvienojas ekspozīcijā ar nosaukumu "Planētas antropoloģija" (līdz 23. septembrim). Kičīgi, mazliet baisi, bet katrā ziņā - iespaidīgi. Nāves pastāvīgā klātbūtne, karnevāliski skaistais, kas tajā pašā laikā ir atbaidošs un tomēr vilinošs. Prāta spēles un neprātīgs roku darba kvantums, kas amatnieciski visu šo murgu pasauli noved līdz perfekcijai. Fabrs ir arī rakstnieks, režisors, komponists, liela viņa darbu izstāde un operas uzvedums Zalcburgas festivāla laikā notiek arī šajā pilsētā, kuras galerija iespaidīgu viņa darbu kolekciju rādīja Venēcijas Cornice - mākslas tirgus paviljonā. Fabra šokējošais narcisms, apcerošu tekstu izskaidrots, tāds vairs nešķiet, un, atceroties ļoti patīkamo cilvēku sarunā Rīgā pirms vairākiem gadiem, kad bija cerība redzēt Jana Fabra uzvestu un sacerētu operu mūsu Baltajā namā, atkal jānosūkstās, ka šis sirreālais mākslas piedzīvojums tomēr gāja secen. Arī Palazzo Pezaro Papafava ar Demjena Hērsta darbiem, kas atrodas Fondamente Nova pusē, uzreiz nedodas rokā, jo ārpusē trūkst norādes, stingri jāseko dotajam mājas ciparam Cannaregio 3764. "Jaunā reliģija" - ekspozīcija, ko citi varbūt jau redzējuši Londonā, arī šajās greznajās telpās iederas lieliski. Kā tehnicisks, analītisks kontrasts. Rūpīgi zīmētas planšetes un lietišķi objekti - kastes ar atvilktnēm altāru un relikviju pārnēsāšanai. Arī metāla galvaskauss. Protams, ne tas, kas nupat sagādājis galvassāpes Londonas juvelieriem - esot iztērēti visi briljantu krājumi tā apdarināšanai (tā baumo prese un reizē smīn par veiksmīgu reklāmas triku). Hērsta stihija ir intelektuālais kičs, aukstasinīgi provokatīva spēle ar lietām, kuras sabiedrība tur svētas. Gluži pretēji Fabram, kuru, šķiet, pa īstam apsēduši visai teatrāli dēmoni, Hērstā mutuļo nevaldāms temperaments, bet kiča elementi drīzāk kalpo patieso drāmu atvieglojošam aizsegam. Protams, jaunā reliģija - tās ir tabletes, šī visaptverošā, stihiskā nelaime un pēdējais glābiņš, un katram medicīniskajam nosaukumam Hērsts pretī liek Bībeles tēlu vai jēdzienu. Ne mazāk efektīgi tas izskatās grāmatā, kuras nepretenciozais vāks ar krustu un mežrozīšu ziediem iekšienē slēpj poligrāfijas meistardarbu. Tas ir katalogs, kur rūpīgi var izpētīt katru izstādes elementu un apcerēt tā jauno jēgu. Piemēram, viss sākas ar galvaskausu, taureni un paracetamola tableti, bet tailenol cold ir svētais Matejs, tailenol 2 codein - svētais Bartolomejs un DP - Jēzus Kristus. Utt. Tāda nu reiz ir šī mākslinieka maniere - šokēt ar labu aprēķinu un bez privātām emocijām, taču amatnieciski perfekti, ar ironiju un ne bez atjautības un izdomas. Arī te ielikts daudz piņķerīga darba. Prominenču sarakstu Venēcijā var turpināt - Boiss un Haralds Scēmans videodarbos, kā pieminējums Kaseles 1977. gada akcijai, Boiss un Bārnijs intriģējošā salīdzinājumā: performances, zīmējumi un instalācijas; Iļja un Emīlija Kabakovi ar savu "Tolerances kuģi", Tērnera balvai vairākkārt izvirzītais Vilijs Dohertijs, itāļu zvaigznes - transavangardists Enco Kuki un 2006. gadā mirušais abstrakcionists Emīlio Vedova, angļu popmākslas klasiķis Ričards Hamiltons, amizantais pašportretists, kultūrtēlu hameleons japānis Jasumasa Morimura, bet tie, kuri brīnījās par "asinīm", kas tika skalotas prom no senā zivju tirgus paviljona, izrādījās nokavējuši skandalozās Vanesas Bīkroftas performanci, veltītu melnā kontinenta problēmām, kur māksliniece, šķaidīdama sarkanu krāsu, lēkāja pāri guļošiem melniem ķermeņiem, kas noklāja tirgus grīdu. Tomēr gribu vēl apstāties pie pāris mums mazāk pazīstamiem, bet iespaidīgiem pieredzējumiem. Tēlniecības priekšnesumi un košā Āzija Velsas paviljonā tēlniecību redzēt alkstošie varēja sastapties ar Ričarda Dīkona allaž caurumotajiem, naglām apsistajiem telpiskajiem veidojumiem, bet Itālijas paviljonā, kas atvērts pēc astoņu gadu nebūtnes, līdzās jaunās zvaigznes Frančesko Vecoli politiski reflektējošajai prezidentu pirmsvēlēšanu kampaņas provokācijai ļoti iespaidīgi visā Arsenāla kompleksā izcēlās arte povera vadošās figūras Džuzepes Penones darbi. Mākslinieks, kura darbība saistās arī ar daudziem skulptūru risinājumiem tieši dabā, piemēram, uz kokiem, pakļaujot tos lēnai ieaugšanai vai iziršanai vidē, rāda milzu instalāciju "Limfu skulptūras" - lieli, ar ādu apšūti koka bluķi un vesela istaba, kuras sienas klātas ar koka mizu atgādinošu, tādām kā limfvadu, vēnu struktūrām klātu virsmu, un līdzīgi izdobta arī marmora grīda, pa kuru staigā skatītājs. Runa ir par sulu - dzīvības sulu, kas caurauž jebkura auga, jebkuras dzīvas būtnes ķermeni, - enerģijas simbolu. Tas esot viņa jau 40 gadus darbībā esoša mākslinieka domu apkopojums, te saplūst virkne tēmu, pie kurām viņš strādājis: dabas un cilvēka radīto formu salīdzinājums, dabas un cilvēka radošās domas procesu salīdzinājums. Izskaidrojumu šo darbu izcelsmei, kaut ko tuvāk par mākslinieka dzīves filozofiju gribas uzzināt tieši pēc tam, kad, izstaigājot telpu, patiesi esi sajutis gan grandiozā vēriena, gan detaļu smalkumā koncentrētās enerģijas fascinējošo iedarbību. Pagalmā netālu no Rialto tilta varam redzēt citu tēlniecisku enerģijas apceri - Taivānas tēlnieka Li Čeņa (Li Chen) "Tukšuma enerģiju". Spriegi noapaļotās formās blīvi figurāli risinājumi, kas, protams, saistās ar Budas tēlu. Budisma un daoisma tekstu studijās šis mākslinieks ir meklējis patiesību, kas atrodas ārpus materiālās pasaules, izmantojot tukšuma jēdzienu kā estētiski radošo konceptu. Normālam skatītājam tas nozīmē vien to, ka redzētie tēli, lai gan monumentalitātē iespaidīgi, patiesi liekas kā piepūsti baloni, kas tūlīt atrausies no zemes. Taču uzturēšanās to tuvumā tīkami harmonizē, darbojas kā būtisks pārsitiens no steigas šai pilsētā, kad nedaudzo dienu laikā centies paspēt visur un redzēt visu. Un pēdējais, ko gribas minēt: jā, Āzijas māksla ienāk ļoti aktīvi un daudzskaitlīgi. Īpaši un atšķirīgi runāts tiek par Ķīnu, tās ekspansiju un iespējamo tirgu, bet nevar noliegt jautro krāsainību, kas artistiski brīvi un viegli parādās Taivānas, Honkongas un Singapūras mākslinieku centienos ieiet laikmetīgās mākslas apritē. Arī visai ironiskos, kā darbu sērija "Endija Vorhola suns" Singapūras ekspozīcijā, vai neiedomājami tehniskos, elektronikas pilnos objektos, kā taivānieša Šičie Huana (Shih Chieh Huang) četracainie mobilīši, kur apvienojas krāsaini baloni ar sarežģītu video, kas karājas un kustas kaut kur gaisā. Ja spēlēties, tad spēlēties! | |
| Atgriezties | |
