VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Kad es dzirdu "scenogrāfija"... Anita Vanaga Prāgas scenogrāfijas un te‚tra arhitektūras kvadriennāle PQ07 no 14. līdz 24. jūnijam | |
 PQ07 atklāšana 14. jūnijā. No kreisās: studente Maija Vingre, kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka, scenogrāfs Andris Freibergs, students Henrijs Grabovskis, scenogrāfs Mārtiņš Kalseris | |
| "Kad es dzirdu - scenogrāfija..." otrdienas rītā drūmi iesāka docents Mārtiņš Kalseris, bet nepabeidza, jo kuratora frāzi pārķēra studentu unisons: "...mana roka sniedzas pēc revolvera."1
"Pēc kaut kā prāvāka," precizēja Viktors Jansons un rezumēja: "Kalseris ir harmoniskākais starp pedagogiem." Pašu Viktoru Jansonu Latvijas Mākslas akadēmijas Scenogrāfijas katedras vadītājam Andrim Freibergam bija sirsnīgi ieteicis Ilmārs Blumbergs, un tas bija labi darīts. Brokastojot Prāgas hostelī Leon, Viktors Jansons parasti ieņēma transcendentālā skatītāja vietu zāles stūrī pie loga. Pēdējā gada laikā, kopš režisors kopā ar studentiem ķidāja Mihaila Bulgakova romānu "Meistars un Margarita", viņš bija aizmuguriski pārkristīts par Volandu. Līdz Prāgas scenogrāfijas un teātra arhitektūras kvadriennāles PQ07 atklāšanai bija atlikušas divas dienas. Prāgas scenogrāfijas un teātra arhitektūras kvadriennāle PQ notiek kopš 1967. gada Industriālajā pilī. To organizē Čehijas Kultūras ministrija un Prāgas teātra institūts, kura īpašo interešu lokā ir teātra un citu mākslas veidu mijiedarbība, visi žanri, ieskaitot cirku, atrakcijas un animāciju, un visdažādākās hibrīda formas; telpas, krāsu, skaņu, gaismu un cilvēka psihofizisko spēju savienojumi. Kopš viduslaikiem, kad Čehijā pastāvēja aizliegums spēlēt teātri, te ir attīstījusies marionešu kultūra, par ko liecina daudzie suvenīru veikaliņi Prāgā. Reiz Aleksandrs Busse teica, ka to, ko nelielā, sapresētā formātā (1:20 vai orientālā gaumē 1:50) vispirms ieraugi PQ, pēc kāda laika var redzēt palielinājumā mākslas izstādēs. Neskaitāmi izrāžu ieraksti, fotogrāfijas, skices un maketi, tērpi un aksesuāri, lekcijas, diskusijas, darbnīcas, valstu prezentācijas, šņabis, vīns, sakē, melnais balzams - viss vienā virtenē īsā laika sprīdī. Spēj tik turēt. Prāgas pasākums, lai arī ir izšķērdīgs ar šova gājieniem, tomēr uzmanības degpunktā vienmēr patur galveno - domāšanu telpā. Un scenogrāfu izglītību, jo līdztekus profesionāļu devumam uzlūko topošo scenogrāfu pirmos soļus publiskajā arēnā. Šeit var novērtēt jaunāko tehnoloģiju piedāvājumu, universālus un specifiski individuālus scēniskos modeļus, savu interesi par telpiskiem aspektiem demonstrē arī instalācijas, kas iesaista skatītāju sajūtas-jēgas spēlē. Respektējot teātra daudzveidību un lokālās tradīcijas, PQ07 dalībvalstīm tika izvirzīts uzdevums parādīt pēdējo četru gadu zīmīgākos notikumus. Nacionālo ekspozīciju veidotāji varēja izvēlēties, vai abstrakti/tēlaini darinātā struktūrā iemontēt daudzu autoru sniegumu vai izvērst viena autora darbību, vai tematizēt kādu raksturīgu tendenci. Mūsu Čehovs: pēc divdesmit gadiem Pēdējo variantu - akcentēt vienu būtisku tēmu - piedāvāja teātra lielvalsts Krievija. Tās ekspozīcija "Mūsu Čehovs: divdesmit gadus vēlāk" sasaucās ar pirms divdesmit gadiem veidoto ekspozīciju, kas 1987. gadā bija ieguvusi zelta medaļu tēmas nominācijā. Šoreiz krievu dramaturģijas lepnums slīka neslēptā lamentācijā. Asarām applūdināta komunālā dzīvokļa atmosfērā uz priekšmetiskiem paaugstinājumiem - salauztiem krēsliem, nolasītu grāmatu grēdas un zelta tubas - glābās klasiķu kārtā iecelto scenogrāfu vienpadsmit maketi no Čehova iestudējumiem dažādos teātros. Pats teātra modelis tika pielīdzināts komunālajam dzīvoklim ar daudziem karstajiem punktiem, ko izcēla spuldzītes. Lai, dzīvoklī ieejot, ūdenī nesamērcētu kājas, skatītājam bija jāuzvelk teātra milžu galošas. Ekspozīcija pārtapa metaforā dzīves stilam, kura pamatus izskalo totāla komercializācija (nauda tiek šoviem un zvaigznēm) un kuru no pilnīgas bojāejas pasargā tikai mākslinieku arhetipiskās alkas pēc "ķiršu dārza". Centrālo vietu šeit ieņēma metaforiskā teātra lielmeistara Dāvida Borovska (1934Š2006) makets lugai "Tēvocis Vaņa". Jāpiebilst, ka atsevišķā izstādē Čehu centrā tika parādīti viņa maketi -visi kā pērles, arī leģendārais Tagankas "Hamlets" (1971), kurā titulvaroni spēlēja Vladimirs Visockis, bet eksistences telpu - kustīgais aizkars "nedzīvas zemes krāsā". Dāvids Borovskis piederēja pie paaudzes, kas ieviesa un attīstīja vienotās plastiskās vides ideju, izsakot iestudējuma pasaules veselumu. No vienkāršiem elementiem un dabiskām faktūrām viņš uzbūra noskaņu gammas un izrādes gaitā pakāpeniski pieaudzēja vai atsedza nozīmju kārtas, kas glabājas kolektīvajā atmiņā. | |
 Latvijas mākslas akadēmijas Scenogrāfijas nodaļas ekspozīcija "Uzspēlēsim Bulgakovu!" | |
|
Karalis Ibī Krievijai piestāv sēras pēc gudrā un smalkjūtīgā teātra, taču, lai smeltos vitalitāti, ir jābrauc uz Igaunijas rietumu piekrasti, netālu no Hāpsalu, kur Kiltsi militārā lidlauka divos angāros, kas pēc noskaņas atgādina Liepājas Karostu, norisinās scenogrāfes un kostīmu mākslinieces Enes Līsas Semperes (Ene-Liis Semper) un viņas vīra režisora Tīta Ojaso (Tiit Ojasoo) iestudētā Alfrēda Žarī drāma "Karalis Ibī". Luga pieredzēja skandalozu pirmizrādi Parīzē 1896. gadā, kļūdama par absurda, dadaisma un sirreālisma priekšvēstnesi. Latvijā tā ir uzvesta teātrī "Kabata", tiesa, nepārliecinoši. Šogad šo politisko farsu pirmo reizi Igaunijā ir iestudējis Teater 99. Kā rokopusu. Tā galvenais varonis Ibī ir parasts cilvēks, pēc "Vikipēdijas" - "resns, stulbs, rijīgs, gļēvs un ļauns", kurš uzurpē Polijas troni (franču dramaturgs ar Poliju saprata nekurieni), nogalina īstos mantiniekus un, saindējies ar varu, uzbrūk Krievijai. Luga parodē klasiskās tirānu drāmas. Tajā divpadsmit delartiski kamuflēti, uz batuta lēkājoši, skrienoši, muzicējoši, dziedoši, seksuāli pārnodarbināti aktieri un lelles cilvēku augumā mutuļo vulgaritātē, brutalitātē un ekshibicionismā. Tiek ņipri cirstas galvas, un pacilājoši virpuļo karātavu karuselis. Ene Līsa Sempere un vēl kāds operators filmē izrādi, daudzkāršojot un palielinot notiekošo uz ekrāniem (līdzīgu paņēmienu izmantoja Monika Pormale Jaunā Rīgas teātra iestudējumā "Tālāk"). Lugai nav literāra noslēguma, ja par tādu uzskata šķīstījošas beigas un labā uzvaru pār ļauno, kā tas iederētos arī rupjā teātra estētikā, un tādēļ Žarī gabals tiek uzlūkots kā modernisma laikmeta pieteikums. Igauņu versijā, izrādei beidzoties, visa kustīgā varza dodas laukā pie dabas, un skatītājiem atliek vien pievienoties laicīgās svītas gājienam. Jebkurš labs iestudējums pirmām kārtām liecina par savu laikmetu un spēj kondensēt auditorijas noskaņojumu. "Karaļa Ibī" plastiski spilgtā, ar apskaužamu enerģētiku uzlādētā parādīšanās atklāj Baltijas politiskās dzīves izvirstošo oderi. Garā dzīve Latvijas scenogrāfijas pēdējo četru gadu izcilākais notikums ir saistīts ar jauno dokumentālismu - Jaunā Rīgas teātra izrādi "Garā dzīve", kurā Monika Pormale, iekārtojot komunālo mājokli ar autentiskiem priekšmetiem, izdzīvo vairāku cilvēku mūžus, viņu mīlas stāstus, ikdienas rūpes, gaišos ideālus un nāves klātbūtni. Atšķirībā no 19. gadsimta naturālisma, kas tiecās pēc maksimālas dzīves ilūzijas, māksliniece principiāli meklēja nevis vienkārši lietas, bet lietas ar "biogrāfiju". Ar emocionālajā atmiņā sastrēdzinātu, kāpinātu nozīmi, kam dabiski piekļaujas faktūra. No antropoloģiskajiem izrakumiem skatuves gaismā tika ieceltas dokumentālas liecības, par kādām, laikmetam zūdot, kļūst no sadzīves ņemtas tipveida mantas. Domu par "Garās dzīves" tiešu pārnesumu uz ekspozīciju nācās atmest, jo PQ negarantēja drošību. Taču izrāde deva Latvijas ekspozīcijai vadmotīvu. Tam sekojot, no trokšņiem izolētā "melnajā kastē" vienā līmenī tika izgaismota fotogrāfiju rinda no izrādēm "Tālāk" (pēc Maksima Gorkija), Vladimira Sorokina Dostojevsky-trip un "Ledus. Kolektīvā grāmatas lasīšana ar iztēles palīdzību", A. B. Valjeho "Liesmojošā tumsa" un Alvja Hermaņa "Tēvi". Līdzās intīma rakstura priekšmetiem renesansi kā jēgas struktūrdaļas šeit piedzīvoja arī apgleznotie prospekti. Funkcionālais minimālisms Iepretim Latvijas "Garajai dzīvei" slējās portugāļu paviljons, uz kura slēptajām kvalitātēm ar zinoša praktiķa tvērienu uzmanību vērsa Ieva Kauliņa, demonstrējot Žoau Mendesa Ribeiru (Joao Mendes Ribeiro) saliekamo mēbeļu izcilās īpašības. Ribeiru estētiskā doma izaug no minimālisma un Donalda Džada (Donald Judd) telpiskās izjūtas. Kā arhitekts, kurš pilnībā saprot teatrālo telpu, viņš izmanto arhitektūras likumības, konstruktīvisma principus, saskaņojot ģeometriskās formas ar funkcionālajiem parametriem. Viņa projektētajos objektos spēles elementi tiecas uz vienkāršību, skaidrību un tīrību, radot īpašo cilvēka mēroga izjūtu, funkcionālo skaistumu, no kura dzimst jaunas poētiskas dimensijas. Transformējamie objekti tiek adaptēti konkrētai izrādei un var tikt izmantoti dažādos iestudējumos. Portugāļu ekspozīcija piedāvāja fiziskam pārbaudījumam koferus-galdus, kuros var glabāt saliekamus solus. Tie ir gatavi ceļošanai un universālisma dēļ var kļūt par ikviena režisora sapni radošajos meklējumos. Eksotika Pie eksotiskā spārna gribētos pieskaitīt Norvēģijas kostīmu mākslinieces Bēritas Māritas Hetas (Berit Marit Haetta) un teātra arhitekta un scenogrāfa Eges Geupa (Aege Gaup) iestudējumus Beaivvaš Sami Teahter. Abi mākslinieki pēc tautības ir sāmi. Ege Geups skatuvi būvē no sniega, kas, apliets ar ūdeni, sasalst ledū. Izrādes notiek ziemā, un, iestājoties siltam laikam, teātris vienkārši izkūst. Arī pārējās izrādes lietas tiek darinātas, pamatojoties sāmu un inuītu tradicionālajā kultūrā, kas globālās sasilšanas dēļ jūtas apdraudēta. Lai gan patlaban tā piedzīvojot veiksmīgu mārketingu - no sentimenta distancējās Vilnis Vējš un Anna Heinrihsone. Līdzīgi tādām ekstrām kā laulību slēgšana ledus pilī vai nakšņošana ledus viesnīcā ledus teātris pieder pie Norvēģijas biznesa plāna specpiedāvājuma. Ar irbulīšiem un vēdeklīšiem līdzīgi vīrusam pasauli iekaro japāņi. Viņu atslēgas vārds ir kawaii - piemīlība. Piemīlību attiecina uz jebko - uz cilvēku, dzīvnieku, drēbēm, ēdienu. Kā suši bārs tika servēta Japānas nacionālā ekspozīcija, kurā tradīcijas krustojās ar Rietumu pieredzi, bet japāņu skola savu pienesumu pasniedza, ievelkot skatītāju Tokijas Akihabara mikrorajona vidē, kur darbojas melnais elektroniskais tirgus ar datoriem, mikročipiem, animācijas figūriņām un mangām, demonstrējot jaunās paaudzes agresiju, hipertrofētu vēlmi atšķirties no disciplinētās sabiedrības un tās radītām hierarhijām. Tukšumam, šai principiāli svarīgai kategorijai Austrumu domāšanā, jaunās japāņu paaudzes acīs vērtība ir kritusi. Meistars un Margarita Latvijas Mākslas akadēmijas ekspozīciju vienoja kopsaucējs - Mihaila Bulgakova romāns "Meistars un Margarita", darbs, kuru iniciējis slims sociālisms un psihiatrija. 21. gadsimtā Bulgakovs piedāvā teātrim tik sarežģītu, polimorfu vielu, ka līdz šim ar to nav ticis galā neviens režisors, lai gan gribētāju nav trūcis. No ģeniālas literatūras grūti radīt ģeniālu izrādi. Studentiem Bulgakovs liek rīkoties ar cilvēces neprāta simptomu reģistru. Ar laiktelpas atslāņošanos, pārklāšanos un dalīšanos, ar noslēgtību un atvērtību atrast psihomotoriskos impulsus, kas uzvelk darbību, un ieraudzīt hameleoniskas vīzijas, kuras nav uzrakstītas uz papīra, bet ar visīsāko taisni savieno dzīvi un nāvi ar mūžīgo patiesību. Konkursa kārtā līdz Prāgai nonāca mistiskais trīspadsmitnieks. Laura Kovaļevska darbību iecēla Meistara bibliotēkā ar manuskriptiem, kas nedeg, bet visādi citādi dīvaini uzvedas; Artūrs ArnisMaskavas pilsētainavā ieviesa Aivazovska devīto vilni, kam jānoslauka no skatuves Volanda un viņa rokaspuišu pazudinātie personāži; Magone Šarkovska kā starta kapitālu iecerēja Meistara rakstāmgaldu, maģiskās rotaļas deleģējot videoekrānam un Borisa Godunova nāves dziedājumam Fjodora Šaļapina balsī, kas kļuva par kopējās ekspozīcijas skanisko vadmotīvu; Rūta Bīriņasakrustoja Meistara nāvi ar Puškina dueli, bet briljantvizošo donnu Margaritu pārvērta cūkā; Evija Kūlmane "baismīgai maija" dienai augšāmcēla Gustava Kluča politiskās propagandas arsenālu;Reinis Suhanovs sterilā psihoanalītiķa Stravinska kabinetā izvietoja krēslus un fonā iemontēja mainīgu melni sarkanu kvadrātu; Jānis Esītis uzbūvēja sarkanzilu mauzoleju ar mūmiju un krievu balerīnu; Kristians Brekte sātaniskuma pēdas atrada beigtos putnos, bet Margaritas prototipu - latvju tautumeitas porcelāna figūriņā; Līga Lazdiņa ieviesa saliekamās garāžas un virves staigātājus;Henrijs Grabovskis Volanda kristāla globusu aizstāja ar globālo tīmekli, kam pieslēdza pārējās kreatūras; Dace Pudāne uzsāka izmeklēšanas procedūru tiesas zālē; Uģis Bērziņš ierīkoja anatomikumu, bet Epa Kubu uzprojektēja amfiteātri ar dažādām proporcijām. xxx Sestdien, pēdējam Prāgas vakaram dziestot, Industriālās pils parkā sapulcējās tik daudz esošie un topošie Latvijas scenogrāfi, cik parasti kopā nekad nemēdz būt. Tumsā skanēja rūpes par talantīgajiem sliņķiem, pazudušajiem dēliem un Džuljetu, kas atkal pīpē, uzplauka nepārvaramas ilgas pēc vientuļnieka alas Prāgā, pilsētā-katastrofā, un kaut kur tumsā mundri skanēja harmoniskā docenta balss: Morgalo vikolju!2 P. S. Pirmdien Latviju sasniedza ziņa, ka PQ07 Latvijai ir piešķirtas divas zelta medaļas. Kā daudzsološākais talants par asprātību un vienkāršību zelta medaļu saņēma Reinis Suhanovs. Zelta medaļu par labāko skolas ekspozīciju "Uzspēlēsim Bulgakovu!" ieguva Latvijas Mākslas akadēmijas Scenogrāfijas nodaļa. "Zelta Trīga" tika Krievijai; par vislabāko tehnoloģiju lietojumu godināta Taivāna un Slovākijas scenogrāfs Boriss Kudlička; par labākajiem iestudējumiem sumināts Diseldorfas teātris (Viljama Šekspīra "Makbets", režisors Jirgens Gošs, scenogrāfs Johanness Šucs) un Dienvidāfrikas Republika (O. van Venzela medEia, režisors un scenogrāfs Brets Beilijs), par labākajiem kostīmu māksliniekiem atzīti meksikāņi, bet par labāko skatuves dizaineru iecelts portugālis Žoau Mendess Ribeiru. 1 Vācu dramaturga Hansa Josta lugas "Šlageters" (1933) personāža Tīmaņa izteiciena "Wenn ich Kultur höre ... entsichere ich meinen Browning" pārfrāzējums. Alberts Leo Šlageters tika nogalināts 1923. gadā, pretojoties franču armijai, un vēlāk godināts kā nacisma principiāls varonis. Lugu autors veltīja Ādolfam Hitleram dzimšanas dienā. Frāze kļūdaini tiek piedēvēta Hermanim Gēringam vai Heinriham Himleram. 2 Jevgeņija Ļeonova atveidotā bērnudārza muzikālā vadītāja/bandas vadoņa Docenta frāze no režisora Aleksandra Serija filmas "Fortūnas džentlmeņi" (1972). | |
| Atgriezties | |
