VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Mana dvēsele saindētā avotā raugās... Irēna Bužinska "Metafora un mīts. Literārie un vēsturiskie motīvi Polijas mākslā 19. un 20. gadsimta mijā" LNMM Baltajā zālē no 2007. gada 31. augusta līdz 30. septembrim "Saindētais avots. Polijas mūsdienu māksla postromantisma ainavā" LNMM izstāžu zālē "Arsenāls" no 31. augusta līdz 21. oktobrim | |
 Vladimirs Tetmajers. Saderināšanās. 1895 | |
| Pavasaris Latvijā piederēja Francijas kultūrai visdažādākajās izpausmēs, toties 2007. gada rudens noteikti vēsturē ieies ar Polijas mākslas zīmi. To apliecina divas izcilas mākslas izstādes Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Vispirms tā ir unikāla skate "Metafora un mīts. Literārie un vēsturiskie motīvi Polijas mākslā 19. un 20. gadsimta mijā" muzeja galvenajā - Baltajā zālē. Izstādes kurators Ādams Organistijs (Adam Organisty) ekspozīcijai atlasījis visievērojamāko mākslinieku - Jana Matejko (Jan Matejko), Juzefa Mehofera (Jozef Mehoffer), Vojceha Veisa (Wojciech Weiss), Ferdinanda Ruščica (Ferdynand Ruszczyc), Friderika Pauča (Fryderyk Pautsch), Jaceka Malčevska (Jacek Malczewski), Konrada Kšižanovska (Konrad Krzyżanowski), Olgas Boznaņskas (Olga Boznańska), Vladimira Tetmajera (Włodzimierz Tetmajer) - un citu autoru 92 darbus no desmit Polijas mākslas muzejiem un privātkolekcijām. Savukārt izstāžu zālē "Arsenāls" skatītāju uzmanībai tiek nodota Ščecinas Nacionālā muzeja kuratores Magdalēnas Levocas (Magdalena Lewoc) veidotā laikmetīgās mākslas izstāde "Saindētais avots. Polijas mūsdienu māksla postromantisma ainavā".
Plašākā vēsturiskā perspektīvā raugoties, mākslas izstāžu apmaiņa starp abām mūsu valstīm ir notikusi jau vairākas reizes. 1935. gadā Rīgas pilsētas mākslas muzeja zālēs tika sarīkota Polijas mūsdienu mākslas izstāde, kam sekoja atbildes solis - Latvijas mākslas izstāde 1936. gadā Varšavā un Krakovā. Jauns sadarbības posms sākās pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. 1996. gadā Varšavā, izstāžu zālē Zachęta, tika sarīkota Baltijas valstu 20. gs. otrās puses izstāde "Personīgais laiks", kurā bija iekļauta arī nozīmīga latviešu mūsdienu mākslinieku darbu kolekcija. Atbildes izstāde - Polijas 20. gs. otrās puses mākslas skate - notika 1997. gada pavasarī Rīgā, izstāžu zālē "Arsenāls". Bez tam 1997. gada rudenī darbību sāka Ščecinas pilsētas domes Kultūras pārvaldes ierosināts projekts - Baltijas mākslas žurnāls Mare Articum. Pateicoties šim projektam, izveidojušies cieši kontakti un sadarbība starp Latvijas Nacionālo mākslas muzeju un Ščecinas Nacionālo muzeju. 2004. gada beigās Ščecinas Nacionālajā muzejā un 2005. gada sākumā Varšavas Nacionālajā muzejā tika sarīkota izstāde "Savos spārnos ceļoties. Latvijas māksla 20. gs. sākumā". Sniedzot ieskatu ievērojamāko Latvijas mākslinieku darbībā, ekspozīcijā bija pārstāvēta 16 autoru - Vilhelma Purvīša, Jaņa Rozentāla, Jāņa Valtera, Jāņa Roberta Tillberga un citu ievērojamu Latvijas mākslinieku - 63 darbu kolekcija no muzeja tā sauktajiem zelta fondiem, kura akcentēja 20. gs. sākuma mākslā dominējošās simbolisma un jūgendstila izpausmes. Tomēr gribas apgalvot, ka 2007. gada rudenī situācija patiesi ir unikāla, jo nu mums ir dota iespēja iepazīties ar Polijas tēlu mākslā uzreiz no "diviem galiem" - 19. un 20. gadsimta mijā un 21. gadsimta sākumā. Abu izstāžu kuratori sev izvirzījuši uzdevumu nevis vienkārši izveidot labu mākslinieku labu darbu kolekciju, bet gan komplektēt tādu darbu izlasi, kas caur noteiktu tēmu, sižetu un ietekmju kopumu vislabāk raksturotu valsts mākslas procesu būtību gadsimtu mijā. Godīgi sakot, tas bija pārsteigums, ka par galveno tēmu kļuva romantiskā tradīcija - mīts un pašu poļu priekšstati par savu nacionālo identitāti, kuras veidošanā 19. gadsimtā tik liela nozīme bija vēsturei un literatūrai, taču kura, izrādās, saglabājusi dzīvotspēju un aktualitāti arī mūsdienās, jo, kā apgalvo izstādes "Saindētais avots" kuratore Magdalēna Levoca, "poļu tauta divsimt gadu gaitā ir kļuvusi par romantiskā mīta ķīlnieci", tādēļ viņas veidotā izstāde piedāvā atsauces uz šodienas autoru "romantiskām heroizētas vēstures un personības izpratnes koncepcijām". | |
 Jaceks Malčevskis. Mana dvēsele (Pašportrets ar divām kailām sievietēm). 1918 | |
|
Izstāde "Metafora un mīts. Literārie un vēsturiskie motīvi Polijas mākslā 19. un 20. gadsimta mijā" Ekspozīcijai veidotas vairākas atsevišķas tematiskas sadaļas. Sadaļa "Gleznotā vēsture" atgādina par Polijas senāko vēsturi, tautas leģendām, tās dramatisko likteni no 18. gadsimta beigām, kad poļu zemes sadalīšanas rezultātā (1772, 1794, 1795) uz vairāk nekā simt gadiem tā nokļuva triju kaimiņvalstu - Krievijas, Vācijas un Austrijas - pakļautībā, līdz 20. gadsimta sākumam. Senākās vēstures notikumus ataino poļu vēsturiskās glezniecības izcilākā pārstāvja Jana Matejko metaforiskais darbs "Kazimira Lielā kapa iekšiene". Viņa darbu nozīme Polijas mākslā vispār ir nepārvērtējama, jo tieši viņš radīja plašu Polijas vēstures gleznu ciklu un tautas ikonogrāfiju. Kā rakstīja mākslinieks un kritiķis Staņislavs Vitkevičs (Stanisław Witkiewicz), "Matejko gleznu parādīšanās bija kā aizsega pārrāvums, kas mūs šķīra no senās Polijas pasaules, tā bija tiešām kā kapakmens atvelšana un visu to parādību augšāmcelšanās, kuras iepriekš bija tikai pīšļi un pelni". Jana Matejko iedibinātā un izvērstā vēsturiskā žanra turpinātājs bija Leons Vičulkovskis (Leon Wyczołkowski), par ko izstādē liecina viņa 1915. gadā radītā litogrāfija "Karaļi un poļu svētie pielūdz Kristu". Ar senākiem vēstures un reizē literāriem sacerējumiem ir saistīts Kazimira Pohvaļska (Kazimierz Pochwalski) zīmējums "Aldona tornī" un Jana Matejko skice, kas attēlo Vallenrodu; abi darbi būtu uztverami kā Ādama Mickeviča slavenās poēmas "Konrads Vallenrods, vēsturisks romāns par lietuviešu un prūšu vēsturi" vizuāli komentāri, kas paspilgtina vēstījumu par traģisko varoni, kurš dzimtenes brīvības vārdā atkāpies no vispārpieņemtiem morāles principiem. Juljuša Kosaka (Juliusz Kossak) akvarelis "Morštins pie Hocimas" tapis saistībā cita poļu rakstnieka - Henrika Senkeviča romānu noskaņu. Senkeviča grāmatu varoņi pārsvarā ir cēlsirdīgi cilvēki, bruņnieciski, lepni par savām lieliskajām tradīcijām, katru mirkli gatavi doties cīņā un aizstāvēt tēvzemi. Staņislava Pomjana-Volska (Stanisław Pomian-Wolski) glezna "Robeža" ievada skatītājus 19. gadsimta Polijas realitātē, turklāt ainavas pareiza uztvere ir atkarīga no vēsturiskā konteksta izpratnes, jo tieši nosaukums piešķir metaforisku skanējumu gleznai, kuras uzdevums, attēlojot banālu ainavu, pievērst uzmanību Polijas likteņiem un robežu sadalītās tautas traģiskajai situācijai. Savukārt Jaceka Malčevska gleznas stāsta par tautas pārstāvju likteni pēc vairākiem neveiksmīgiem sacelšanās mēģinājumiem (1831, 1863), kad daudzi cilvēki tika izsūtīti uz Sibīriju. Viņa glezna "Etaps (Nāve izsūtījuma ceļā)" ir satriecošs anonīmo tautas varoņu nāves atspoguļojums. Ar laicīgās tematikas sakralizāciju sastopamies arī Jaceka Malčevska darbos, kas tapuši, iedvesmojoties no slavenā poļu romantiķa dzejnieka Juljuša Slovacka poēmas "Anhelli" ("Eņģeļi", 1838). Slovacka daiļrade bija īpaši populāra 19. un 20. gadsimta mijas paaudzes mākslinieku vidū. Jaceks Malčevskis gandrīz desmit gadu laikā turpināja darbu pie gleznu cikla "Ellenas nāve", vizualizējot savas pārdomas par personības - viena cilvēka upurēšanos un ciešanām, lai glābtu savu tautu. Nākamās izstādes sadaļas - "Un visa zeme ir izcila māksliniece" un "Poēmas kā dabasskati" - sniedz priekšstatu par Polijas ainavu, ko mākslinieki gleznojuši, izjūtot impresionisma ietekmi, kā arī glezniecības un dzejas tematisko un garīgo radniecību. Dzejas emocionalitāte un jūtīgums atspoguļojas reālisma pārstāvju un simbolistu glezniecībā un izpaužas īpaša ainavas tipa - noskaņu gleznas - radīšanā. Juljuša Slovacka dzejas kontekstā bieži tiek uzsvērta radniecība ar Jana Staņislavska (Jan Stanisławski) ainavām, kuras pieder pie simboliskā novirziena. Ekspozīcijā reprezentētās ainavas atklāj arī pietiekami būtisku poļu mākslas savdabību 19. un 20. gadsimta mijā - iedvesmas smelšanos folklorā un tautas mākslā. Šo ainavu loku papildina poļu mākslinieku Parīzē radītās ainavas, kurās atpazīstam vairāku tālaika mākslas virzienu, it īpaši simbolisma un ekspresionisma ietekmes. Turpinājumā par izstādē veidotajām literatūras un mākslas paralēlēm nepieciešams minēt poļu rakstniecības šedevrus, kas pazīstami daudzos tulkojumos un ekranizācijās: Vladislava Rejmonta "Zemnieki" un Staņislava Vispjaņska "Kāzas". Tie skar jautājumu par mīta klātbūtni tautas kultūrā, abos gadījumos nonākot līdz konfrontācijai ar zemnieku dzīves mitoloģizāciju. Te vispirms jānosauc Ludvika de Lavo (Ludwik de Laveaux) liriskais "Meitenes portrets", kas lieliski varētu kalpot par Rejmonta romānā aprakstīto zemnieku tēlu ilustrāciju. Savukārt par lugas "Kāzas" varoņiem atgādina Vladimira Tetmajera glezna "Saderināšanās", kā arī izstādē eksponētie liriskie bērnu portreti, kam ir īpaša nozīme gan paša gleznotāja, gan rakstnieka Staņislava Vispjaņska daiļradē. Visbeidzot, izstādes "Metafora un mīts. Literārie un vēsturiskie motīvi Polijas mākslā 19. un 20. gadsimta mijā" ne mazāk svarīgs uzdevums ir apliecināt, ka izcils mākslas darbs ar vēstures un literatūras tēmu atspoguļojumu pārkāpj konkrētu laiku un tam piemīt universālas - vispārcilvēciskas vērtības. Metaforiskajam un tādēļ arī tēlainajam vēstījumam raksturīga spēja atkailināt problēmas, kas ir būtiskas cilvēkam jebkurā sociāli politiskā situācijā. Par metaforiskā stāstījuma virsotni poļu mākslā noteikti jāuzskata viens no visplašāk pazīstamajiem darbiem - Jaceka Malčevska glezna "Mana dvēsele" no Ščecinas Nacionālā muzeja kolekcijas. Gleznā mākslinieks attēlojis sevi ar līdzās esošām divām kailām sievietēm, kuras raugās akā, kas Malčevska daiļradē visbiežāk apzīmēta kā "saindētā aka". Malčevskis vienmēr vēlējies radīt darbus, kurus, neraugoties uz reālistisko, pat naturālistisko vizuālo formu, nav iespējams uztvert burtiski. Viņš lieto asociācijām bagātu tēlu un simbolu valodu. Aka var būt gan laika tecējuma alegorija, gan leģendas atgādinājums par svēto jeb dzīvo ūdeni, tā simbolisko lomu un dziļāko jēgu cilvēku saskarsmē. Izstāde "Saindētais avots. Polijas mūsdienu māksla postromantisma ainavā" Izstādes nosaukums ir Jaceka Malčevska gleznas "Saindētā aka" parafrāze. Mākslinieka skatījumā "Saindētajai akai" ir vismaz divējāda un ambivalenta daba. Tieši tādēļ 20 poļu jaunākās paaudzes mākslinieki no visiem vadošajiem mākslas centriem - Varšavas, Krakovas, Gdaņskas, Poznaņas un Ščecinas - tika aicināti piedalīties izstādē, lai arī viņi iekļautos citu paaudžu personību iesāktā radošā un emocionāli jūtīgā diskusijā par romantisma mantojumu, kurā savdabīgā veidā piedalījās arī poļu 20. gadsimta literatūras pārstāvji ar Staņislavu Vispjaņski, Vitkaciju, Vitoldu Gombroviču un Česlavu Milošu priekšgalā. No vairākiem sižetiem, kas veido romantisko paradigmu - dažādas attieksmes pret vēsturi, iztēli, dabu, mīlestību -, izstāde piedāvā atsauces uz romantiskās literatūras pamatā formulētu mesiānistisku izpratni par to, ka Polija ir visu tautu Kristus. Šīs koncepcijas ietvaros poļu tauta realizēja īpašu lomu un vēstījumu, spēlējot nevainīga upura lomu Eiropas tautas glābšanā no monarhistiska despotisma varas. Mesiānistiskā vīzija pieprasīja ziedošanos, kas attiecās nevis uz abstraktu tautu, bet gan uz atsevišķiem tās pārstāvjiem. Tātad literatūra bija tā, kas veicināja un atbalstīja cilvēku pārtapšanu romantiskos varoņos, kuri aicināja uz cīņu un gatavību veltīt savu dzīvi dzimtenes labā. Šīs dzejas retorika izveidoja priekšstatu par poļu patriotismu. | |
 Bogna Burska. Grāmata. 2004 | |
|
Patriotisko tradīciju ietvaros izkristalizējās galvenie - pašu poļu kultivētie varoņu stereotipi un tiem piederīgais sievietes kā Mātes - polietes tēls. Atbilstoši stereotipam vīrietis ir atstājis māju un, aizmirstot par personiskajām vajadzībām, deklarējis pilnīgu gatavību ziedoties savas tautas un dzimtenes labā. Sieviete parasti tiek uztverta kā ģimenes pavarda kopēja un tēvzemes kulta priesteriene, kas par piemiņas vietu pārvērstajās mājās vientuļa audzina nākamos dumpiniekus. Tā cauri paaudzēm ticis uzturēts mīts par Varoni - poli, kas tiek nīdēts un tomēr ir neiznīcināms, kas ir ziedojums un upuris; saglabājies arī mīts par Varoni - polieti, kura spēku atrod pieminekļu spožumā. Kā katra mīta gadījumā, nebija būtiski, cik lielā mērā tas atbilst realitātei. Tomēr par patiesu problēmu kļuva šo mītu absolutizācija, kā arī to ietekme uz tautas likteņu oficiālo interpretāciju un tās pilsoņu pienākumiem. Par šo problēmu daudzkārt rakstīja viens no izcilākajiem 20. gadsimta domātājiem - Vitolds Gombrovičs, kura "Dienasgrāmatās" lasām: "Uzskatu, ka poļu literatūrai jāizvēlas pretējs virziens tam, kāds tai bijis līdz šim. Tā vietā, lai turpinātu nostiprināt sakarus starp poļiem un Poliju, literatūrai drīzāk jāietur zināma distance starp mums un dzimteni. Mums jāattālinās no Polijas gan intelektuāli, gan emocionāli, lai iegūtu lielāku darbības brīvību un spētu to radīt." Pārnesot Gombroviča pārdomas par literatūru vizuālās mākslas laukā, mākslinieki, kuri tika aicināti piedalīties izstādē, atguvuši brīvību, izvēlējās šo pašu riskanto ceļu - piedalīties romantiskā mīta radošā interpretācijā un pārveidošanā. Izstādē reprezentēta glezniecība, tēlniecība, fotomāksla, video un instalācijas. Parādīta brīvības un pienākumu aspektu problemātika (Łodź Kaliska Freiheit nein Danke, 1988; Natālijas LL (Natalia LL) "Brīvības putni", 2001), personiska parauga izpēte un iekšējas apzināšanas procesi (Sofijas Kulikas (Zofia Kulik) "Starptautiskā gotika II", 1990; Annas Baumgartas (Anna Baumgart) "Es dabūju to no mātes", 2002; Katažinas Gurnas (Katarzyna Gorna) "Madonnas", 1996-2001; Elžbetas Jabloņskas (Elżbieta Jabłońska) "Supermāte", 2002; Romana Lipska (Roman Lipski) "Pašportrets", 2005). Mākslinieki uzsāk kritisku diskusiju par pēcromantisma laika atsvešināto - "nekopto" - poliskuma jēdzienu, kas izstādē reprezentēts mākslinieku ne vienmēr tikai pozitīvajā attieksmē pret valsts simboliem (Gžegoža Klamana (Grzegorz Klaman) "Karogs trešajai Žečpospolitai", 2001; Jakuba Bonkovska (Jakub Bąkowski) "Karogs", 2001; Jana Simona (Jan Simon) "Aizlidošana", 2003), poļu armijas un tās heraldikas pagodināšanu (Ježija Kosalkas (Jerzy Kosałka) "Kauja pie Klobuckas", 1993), postromantisko paraugu fatālā spēka demonstrēšanu (Oskara Davicka (Oskar Dawicki) "Durklis uz ieročiem", 2005) un "taisnīguma" nostiprināšanu patriotisma un reliģijas laukā (Roberta Rumasa (Robert Rumas) Weki, 1994). Visbeidzot, mākslinieki norāda uz nekreatīvu situāciju mantojuma un mīta uzturēšanā (Jadvigas Savickas (Jadwiga Sawicka) "Sen un nepatiesība", 2004). Šī paškritiskā analīze tiek panākta ar vispusīgu dažādu attieksmju spektru - kultūrā eksistējošu klišeju nopietnu revīziju, ironisku un radošu spēli ar tradīciju, lielisku stilizāciju un pat pilsonisku nepakļaušanos. Izstāde nenoliedzami ir poļu balss "Polijas jautājumā", tomēr tās jēga ir vairāk universāla. Mītu radīšanas procesi nav sveši nevienai tautai. Izstāde tādēļ norāda uz šo bīstamo momentu, kad absolutizēts mīts nonāk tabu zonā, bet mīta noteiktās vērtības kļūst par aksiomām. Taču šim mirklim nav jādiskreditē lietišķa diskusija par aksiomu klātbūtni un funkcionēšanu kultūrā - literatūrai un mākslai ir lieliska iespēja šādu diskusiju īstenot. Mana dvēsele saindētā avotā raugās... Polijas mākslas izstādes rada iespēju iepazīties ar poļu pārdomu brīžiem par savu tēlu, kas romantisku ideālu un ideju iespaidā veidojies gadsimtu garumā gan literatūrā, gan mākslā caur skatījumu uz vēsturi un pagātni. Vai šīs izstādes nebūtu jāuzskata par atklātības paraugstundu arī mums tik jūtīgā jautājumā kā nacionālā pašapziņa un identitāte? Vai varbūt mūsu romantiskais ideāls un mīts nu dus kārtīgi novietots uz plauktiņa līdz ceturtās atmodas laikiem? Mans romantisms laikam izpaužas tādējādi, ka es ticu - tāda tomēr kādreiz noteikti būs. P. S. Pateicos poļu kuratoriem Ādamam Organistijam un Magdalēnai Levocai par iespēju izmantot viņu katalogu tekstus šī raksta sagatavošanā. | |
| Atgriezties | |
