VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Glezniecisks sveiciens kurmim Dace Lamberga Helēnas Heinrihsones personālizstāde "Sveiks, kurmi!" Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Baltajā zālē no 13. jūlija līdz 19. augustam | |
 Helēna Heinrihsone. Sveiks, kurmi! 2007. Audekls, eļļa. 130 x 170 | |
| Helēna Heinrihsone - vienmēr tērpta melnā, eleganta nenosakāma vecuma sieviete; garā jauna un azartiski brīvdomīga personība; viena no mūsdienu latviešu glezniecības virsotnēm. Viņas vārds, profesionāļu augsti novērtēts, jau vairāk nekā trīsdesmit gadu burtu pa burtam tiek ierakstīts mākslas vēsturē. Helēnas lakonisko, krāsaino un stilistiski pārliecinošo stilu pirmoreiz tā īsti, liekas, ievēroju 1978. gadā jauno mākslinieku glezniecības izstādē Pēterbaznīcā. Zināju, ka līdz tam topošās mākslinieces radošo meklējumu ceļš bija veidojies drīzāk ērkšķaini, nekā rozēm kaisīts; vairākus gadus no vietas viņas individuāli iezīmīgie pieteikumi izstādēs atkal un atkal tika noraidīti. Un ne jau neprofesionālisma dēļ, bet stagnācijas laika funkcionāru neizprotamajās bailēs no uzkrītoši mērķtiecīgā novatorisma. Helēna spēja saglabāt taisnu mugurkaulu un izmisumā nesāka ķerties pie salmiņa - pie padomju kultūrā iecienītajām pasūtījuma tēmām ar šuvējām, celtniekiem vai komjauniešiem, kuras bez aizspriedumiem variēja daudzi laikabiedri. Tad depresīvajā situācijā uzmundrinošu stimulu sniedza gleznotāja un teorētiķa Ojāra Ābola ievērība, kam sekoja arī pirmais Mākslas fonda pasūtījums. Tomēr, gatavojot izstādi "Fovisma atskaņas. Latviešu glezniecība 1910-1980", ar patiesu izbrīnu konstatēju, ka Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā nav neviena Helēnas 70. gadu darba. Iztrūkums nekavējoties tika izlabots ar daudzkārt reproducēto un mākslas vēsturē jau hrestomātisko kompozīciju "Saruna" (1978), taču joprojām paliks atgādinājums, ka Helēnas Heinrihsones avangardismu, kas jau bija iekarojis paliekošu vietu latviešu glezniecībā, toreizējās Kultūras ministrijas iepirkumu komisijas konsekventi ignorēja. Ko šī attieksme tajā laikā nozīmēja topošajai māksliniecei, zina tikai viņa pati un tuvākie cilvēki, bet ilgstošā oficiālā noklusēšana, par laimi, neietekmēja radošo garu. Saspringtā iekšējā cīņa par sava snieguma atzīšanu varbūt pat radīja lielāku spītu un mērķtiecību, kuras likumsakarīgs iznākums bija Helēnas Heinrihsones pirmā personālizstāde 1990. gada decembrī toreizējā Valsts Mākslas muzejā. Tā pat nebija vienkārša personālizstāde; politisko pārmaiņu rezultātā demokratizējās mākslas dzīve, un Helēna bija pati pirmā no savas paaudzes un vispār gados visjaunākā, turklāt bez jebkādiem tautas mākslinieka un pat ne nopelniem bagātā tituliem, kurai tika atvēlēta prestižā Baltā zāle. Toreiz uz manu jautājumu, ko viņai nozīmē izstāde muzejā, sekoja emocionāla atbilde, ka katrs gleznotājs var tikai sapņot par tādu gaismu un tādu kultūrvidi, kura katru darbu vērš cēlāku. Laiks bija lielu un šķietami utopisku cerību pārpilns; bija kritis Berlīnes mūris, un latviešu māksla kaut bijīgi, tomēr soli pa solim sāka "iekarot" Rietumeiropu un Ameriku. Taču tas bija arī nezināmu pārmaiņu, politiski ekonomisku kolīziju un satraukuma pilns laiks. Par Helēnas izstādi avīzēs vēl paspēja parādīties pirmie raksti, kad jau sākās janvāra barikāžu dramatiskie notikumi un tiem sekojošā preses blokāde. Pirmajā personālizstādē Helēna Heinrihsone izaicināja rutīnā iegrimušo skatītāju ar savu gleznu neierastajiem sižetiem no improvizācijām par Meisenes porcelāna pārbagāti manierīgajiem tēliem līdz rētām klātai sievietei - Kristum, kas, viņasprāt, simbolizēja sieviešu briesmīgo situāciju toreizējā valstī. Skaidrojot kādam ārzemniekam savu glezniecību, Helēna deva tai anglisko apzīmējumu dangerous beauty. Viņas laikmetīgais rokraksts, ironizējot par ārējā skaistuma bīstamību, vienlaikus fascinēja ar aso pasaules uztveri, lakonisko formu valodu un izaicinošo krāsainību. | |
 Helēna Heinrihsone. Kautiņš purvā. 2007. Audekls, eļļa. 198 x 147 | |
| Pilnīgi pretēju, negaidīti emocionālu pārsteigumu manī radīja Helēnas Heinrihsones trīsdaļīgais altāris "Svētā Pētera rokas", "Krustā sistais" un "Jaunā pilsēta" (1993) Kolkas arhitektoniski nepretenciozajā, tikko kā restaurētajā evaņģēliski luteriskajā baznīcā. Dominējošie lokālo krāsu - sarkanās, zilās, dzeltenās -, kā arī baltās laukumi un kopš Bizantijas laikiem sakrālajai glezniecībai būtiskā zelta akcenti izraisīja klusināti harmonisku iespaidu. Lakoniski askētiskā reliģiskās tēmas interpretācija un gaišā kolorīta optimisms ļāva bez jebkādiem ikonogrāfiskiem atribūtiem izjust vēsti par gaidāmo augšāmcelšanās brīnumu. Personālizstāde "Sveiks, kurmi!" Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā atklāj lieliski zināmu, bet tajā pašā laikā pilnīgi atšķirīgu ieskatu Helēnas Heinrihsones glezniecībā, kurā loģiskā un reālistiskā pasaules uztvere pārtapusi neierastā formu nosacītībā un vēl ekspresīvi piesātinātākā krāsainībā nekā agrāk. Izstādes nosaukums aizgūts no tāda paša nosaukuma kompozīcijas ar zemei cieši pieplakušo, ar to pat it kā saplūstošo figūru un kurmi tumšajās dzīlēs. Ar cilvēku tēlu pausts pagurums, sērīgas noskaņas, bet neaprēķināmais racējs kurmis asociējas ar nemieru un aktivitāti. Līdzīgi visā Helēnas glezniecībā par dominējošo šķautni cīnās pārdzīvojuma dramatisms un pašas personības darbīgā vitalitāte. To inspirējuši gan karnevāliski motīvi no Goijas un Bosha audekliem Madrides Prado muzejā un temperamentīgās Meksikas kultūras slāņiem, gan arī mūsu pašu Latvijas daba, sakaltušas, tonāli piesātinātas koku lapas un vibrējoši atspīdumi ūdenī. Helēna stāsta par iedvesmojošo purvu, kas šķir viņas mājas Saunagā no jūras, rāda idejas pirmsākumu - fotogrāfijas ar estetizēti skaistiem reālās dabas fragmentiem, ar kailiem kokiem un vēju izgāztām saknēm applūdušā slīkšņā. Atšķirībā no cēlā un varenā meža purvam cilvēka apziņā vienmēr piemitis kaut kas neizprotami vilinošs, baiss un mistisks; 2007. gada gleznojumos ("Cīņa ar saknēm", "Kautiņš purvā") šīs reālās "zemes" sajūtas pārtapušas ekspresīvā nosacītībā. Violetie, zaļie, dzeltenie un rozā laukumi ar gleznieciski mīkstām pārejām kārtojas savdabīgi piesātinātā blīvumā. Krāsu un sajūtu koncentrācija sauc atmiņā tādus izcilus glezniecības paraugus kā Edgara Iltnera Kurzemes krastu dramatiskās ainavas un vācu grupas Neue Wilde neoekspresionista Rainera Fetinga uzbudinošo izteiksmes veidu. Savukārt lakoniski stilizēto galvaskausu grupa - "Zilais", "Oranžais", "Zaļais", "Sarkanais" un "Violetais" - pirmajā mirklī rada asociācijas ar Endija Vorhola nebeidzami tiražēto krāsaino Merilinu sēriju, taču ar to tuvība beidzas. Vorhols, lai cik arī ģeniāli, reproducē vienu un to pašu trafaretu, turpretī Helēnas krāsu kompozīcijas fascinē tieši ar gleznieciski dziļo piesātinājumu. Galvaskausi dzīvā cilvēkā izraisa netīksmi - tie saistās ar nāvi, tomēr to forma ir tikpat ideāli samērīga kā viss dabas radītais. Klasisko vanitas tēmu par dzīves niecību mūžības priekšā gleznojuši daudzi klasiķi, bet Helēnai galvaskausi un kauli prozaiski saistās ar bērnības atmiņām - mamma studēja medicīnu, un viņas abas ar māsu mājās rotaļājās ar uzskates līdzekļiem. Kad agrīnajai pieredzei uzslāņojās Meksikas Antropoloģijas muzejā gūtā fascinējošā pieredze, radās šie mistiski rēgainie galvaskausi. | |
 Helēna Heinrihsone. Cīņa ar saknēm. 2007. Audekls, eļļa. 130 x 170 | |
| Leo Svemps reiz izteica atziņu, ka tas, kas spēj uzgleznot rozes, ir patiešām īsts gleznotājs. Ne velti pie puķu karalieņu iemūžināšanas biežāk ķērušies diletanti, kam nav kompleksu to vilinošo skaistumu pārvērst kiča etalonā. Helēna Heinrihsone ir viena no retajām mūsdienu gleznotājām, kas glezno rozes. Viņa tās arī fotografē, kā redzējām atraktīvajā izstādē "Savvaļas fotogrāfi" (2003). Šovasar Helēnai atvēlēta vesela siena Rundāles pils izstādē "Roze... Kas ir roze?". Gleznoti rožu "portreti", fotogrāfiju cikls un telpisks objekts ar galvaskausiem un vītušiem ziediem eksponēts Imanta Lancmaņa iecienītā "piļu stila" blīvajā kārtojumā. Personālizstādē sagaida lielformāta audekli ar rozēm, pēc mākslinieces domām, "nemanāma robeža starp skaistumu un pārspīlējumu". Helēna glezno vītušas rozes, romantisma un mūžības simbolu; būtībā šajos puķu tēlos tieši dabas daudzveidīgā pilnība devusi iedvesmu smalkai krāsu salikumu, triepienu un laukumu vienībai. Glezna "Divas" (2007) -tievi, gari kāti ar nolīkušiem ziediem - rada asociācijas ar tīri cilvēcīgām, dīvaini sērīgām izjūtām. Kaut arī pirmparaugs ir pavisam reālistisks - rožu "modeļi" joprojām redzami mākslinieces darbnīcā -, kompozīcija novesta līdz skarbi minimālai nosacītībai, dažviet pat tuvojoties abstrakcijai. Tomēr gleznošanas procesā ieliktā garīgā un fiziskā enerģija laužas uz āru, pakļaujot skatītāju negaidītām emocijām. Rozes un galvaskausi cilvēka apziņā iegūlušies kā divas galējības - cēls skaistums un biedējoša nāve, taču Helēnas Heinrihsones gleznas apgāž šo trafareto pieņēmumu. Novatoriska māksla vienmēr izaicinoši slējusies pāri vispārpieņemtiem priekšstatiem: rozes ar aizlūzušām, noliektām galvām drīzāk pauž minoras noskaņas, bet galvaskausi fascinē ar uzbudinošu krāsas piesātinājumu. 1990. gada personālizstādē Helēnas audeklos valdīja ārišķīgi manierīgā Meisenes porcelāna rotaļīgās koķetes, kas izaicināja ar savu valšķīgo pašpārliecinātību. Tagad figūras trauslums un ārējais skaistums, kaut arī bīstams, mākslinieci vairs nesaista un viņa savām kompozīcijām izvēlas diametrāli pilnīgi pretējas formas - masīvi robustus vīriešu ķermeņus. Stūrainie, bieži bezgalvainie torsi iemieso pirmatnējo spēku un brutalitāti; tiem galva nav vajadzīga ne kā garīga vērtība, ne kā forma. Viens virs otra kā diptihs kārtotie horizontālie audekli "Narciss" un "Dārzs" (abi 2007) ar sarkani lineāri veidoto guļošo figūru un izaicinoši lielo rožu ziedu kārtojumu, liekas, atspoguļo vīrieša spēku, bet reizē arī pasīvu pašapmierinātību un sievišķīgo vēlmi būt pirmajai un tai skaistākajai. Fovisms jau sen tālā pagājībā, bet tā izraisītā sakāpinātā attieksme pret kolorītu joprojām turpinās. 70. gados Helēna lokālo laukumu spēku papildināja ar baltā kontrastiem, radot optimistisku skanējumu; ar laiku viņas krāsu attiecības kļuva emocionāli daudzveidīgākas. Savukārt pēdējo gadu glezniecībā krāsainība ieguvusi savdabīgi piesātinātu dziļumu. Mākslinieces ota ilgstoši darbojas pār audekla virsmu, vismaz desmit, bet nereti pat vairāk kārtām tiek klāti lazējošie krāsas slāņi - līdzīgi, kā to darīja vecmeistari. Lazēšana izvērtusies par patiesi darbietilpīgu procesu, bet, par laimi, izgudrota saistviela, kas ļauj krāsai ātrāk nožūt, lai nākamajā rītā varētu klāt atkal nākamo slāni. Daži darbi tiek gleznoti pat mēnešiem ilgi, jo Helēnu saista pats radīšanas process. Glezniecība ir ne tikai acumirklī visu būtni pārņemoša iedvesma un garīgā bagāža, kas krāta no reprodukcijām un pasaules muzejiem, bet arī tāda ikdienišķa lieta kā tehnoloģija. Helēna atzīst tikai plastisko eļļas krāsu, nekādā gadījumā akrilu, ar ko jāstrādā ātri. Savukārt eļļa ļauj nokasīt un pārgleznot no jauna. Kaut arī gleznas radītas ilgstošā procesā, tajās ne mirkli nejūt ielikto darbu - to arī nekādā gadījumā nedrīkst just. Jānis Liepiņš, piemēram, atzina, ka, lai cik ilgstoši gleznots, ir jājūt pirmmeta svaigums. Šo atziņu apliecina Helēnas Heinrihsones Parīzes ceļojuma iespaidu koncentrācija "Pikniks Buloņas mežā" (2007). Mākslinieces nosacīti būvētās kompozīcijas nebūt neuztveram kā stāstošas, tomēr tai katrai pamatā ir reāls pārdzīvojums. Šai ainai ierosmi līdzīgi kā 19. gadsimta beigās franču impresionistu laikos devis Buloņas mežā sarīkotais pikniks: sāk krēslot, iedegas neona gaismas, un atklājas romantiskās pilsētas nakts sejas fascinējošā burvība. Audeklu "Pikniks Buloņas mežā" man gribētos izcelt kā simbolu, kas raksturo pavērsieniem un krasām pārmaiņām pilno laiku starp Helēnas Heinrihsones pirmo un otro personālizstādi. Tie ir ne tikai kādi septiņpadsmit nepārtraukta radošā darba gadi, bet tās ir arī "dzelzs priekškaram" krītot iegūtās radošai personībai tik būtiskās un nenovērtējamās iespējas skatīt un pētīt pasauli, cilvēkus, muzejus un laikabiedru atklājumus. | |
| Atgriezties | |
