VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| PIESKĀRIENS SILTAJAI ĀDAI Līga Lindenbauma Elīnas Ļihačevas un Lailas Halilovas darbu izstāde "Siltā āda" Latvijas Laikmetīgās mākslas centra projektu telpā "Ēdnīca" Andrejsalā no 12. jūlija līdz 12. augustam | |
 Laila Halilova. Gulbis, koijots un citi. 2005-2006 | |
|
"Siltā āda ir par kopīgu prieku, par ikdienas jautrību un tuvības ilūziju. Tiekšanās uz saskaršanās punktiem. Katrs dzīvo savā čaulā, savā ādā ar savu siltumu, kas ir vienīgā garantija. Tuvība ir iluzora un neiespējama. Bet tā nav traģiska aina, jo brīžiem izmisīga, brīžiem viegla tiekšanās uz saskarsmes punktiem rada kopīgu prieku," - tā savu izstādi "Siltā āda" pieteica divas pirmajā acu uzmetienā pilnīgi dažādas jaunas mākslinieces, fotogrāfes Elīna Ļihačeva un Laila Halilova. Izstāde sastāvēja no vairākām daļām - Elīnas krāsainajām fotogrāfijām "Dārza svētki" (2007) un video "Vīrietis mežā" (2007), Lailas melnbaltajām fotogrāfijām "Gulbis, koijots un citi" (2005-2006), mākslinieču kopīgi veidoto krāsaino foto un tekstu apvienojuma "Jautrie cilvēki" (2006-2007), kā arī no "Vīriešu zelta sienas" (2007), kas tapusi, aptaujājot sev pazīstamos vīriešus ar anketu palīdzību un tām pievienotās fotogrāfijas izmantojot kā patstāvīgu sava izstādes darba sastāvdaļu. Atšķirības abu mākslinieču radošajos rokrakstos ir uzkrītošas un šķietami pat pilnīgi nesavienojamas: Elīna pasauli skata caur "ziepjutrauka" momentuzņēmumu, bet Laila - ar klasiskās melnbaltās fotogrāfijas palīdzību. Elīnas darbu estētiku veido nejauši uzņemti kadri ar acīmredzamām, mērķtiecīgi veidotām amatieriskām kļūdām (nepareizas kompozīcijas, zibspuldzes sagaismoti priekšplāni, ārpus kadra palikušas ķermeņa daļas, sarkanas acis u.c.). Šie kadri pirms izstādīšanas tiek pakļauti konceptuālai atlasei kā galvenajam kontroles mehānismam. Savukārt Lailas fotogrāfijas rada iespaidu par atlasi pašā kadra uzņemšanas procesā, veidojot izsvērtas, pārdomātas kompozīcijas, kurās pieļautās nepareizības (piemēram, kadrā it kā nejauši iekļuvusi galva vai roka) kalpo kā iepriekš paredzēti un nepieciešami attēla elementi. Elīnas fotogrāfijas kārtīga izstāžu apmeklētāja uzmanību piesaista ar Latvijas izstāžu zālēm nepierastajām ačgārnībām, bet Lailas fotogrāfijas uz to fona - nepretenciozas un varbūt pat savā ziņā pārāk klasiskas, lai būtu pamanāmas. Bet tās ir tikai ārējās izpausmes. Iedziļinoties abu daiļradē, tomēr nākas secināt, ka atšķirīgi ir vienīgi fotogrāfijas virzieni, kādu katra māksliniece pārstāv savos darbos, - tas ir tikai veids, kā pateikt iecerēto, bet saturs un notikumi tik būtiski neatšķiras. Vienojošais "siltās ādas" motīvs, ar to saprotot pašu mākslinieču radīto metaforu par cilvēka eksistences vientulību, ko var mēģināt pārvarēt ar iluzoriem kopības un prieka mirkļiem, nevienā no izstādes darbiem netiek tieši atspoguļots, bet netieši caurstrāvo visus darbus. Visprecīzāk izstādes ievadā postulēto motīvu atspoguļo "Jautrie cilvēki" - Elīnas un Lailas krāsaino foto un īsu stāstiņu kopprojekts, neatšifrējot atsevišķu sastāvdaļu autorību. Dažādas formas un stila momentuzņēmumi, kārtoti uz sienas kaleidoskopiskā ikdienas notikumu atspoguļojumā, ieved skatītāju privātā vidē - abu mākslinieču un viņu draugu lokā. Tur notiek ballītes interjeros un nakts ainavā, pastaigas mežā un pilsētā, draugu pavadīšana pirms ceļojuma u.tml. Īsie stāsti sniedz iespaidu impresijas, kas balstās patiesu ikdienas notikumu fiksācijā un, tāpat kā momentuzņēmumi, ļauj ielūkoties kādas kompānijas un indivīdu pārdzīvojumos. Laila melnbalto fotogrāfiju sērijā "Gulbis, koijots un citi" ar bērnišķu prieku un vieglumu interesējas par pilnīgi visu, kas norisinās ap cilvēku viņa radītajā telpā - viņu saista gan draugu sejas un dzīvnieki, gan pilsētas ainavas un interjeri. Laila savās fotogrāfijās fiksē ne-notikumus, tos tikai ievietojot izsvērtās kompozīcijās. Elīnas darbā "Dārza svētki" savukārt apzināti intīmu izbraukumu ģimenes lokā uz dārzu rāda blāvās, nedaudz izplūdušās momentuzņēmumu fotogrāfijas, kurās, nekonkretizējot notikuma vietu un laiku, radīta ārpus laika noritoša notikuma izjūta. Tomēr nelielā formāta dēļ fotogrāfijas it kā pazuda telpā, nesniedzot skatītājam pilnīgu pārliecību par redzamā notikuma pārlaicīgo vērtību. Kā izstādes kulminācija, šķiet, jāuztver "Vīriešu zelta siena", veidota, izmantojot 14 pazīstamu vīriešu iesūtītas fotogrāfijas, kuras, noformētas zelta rāmjos, radīja savdabīgu pjedestālu gan tiem, kas tajā nokļuvuši, gan vīriešiem "kā tādiem". Ņemot vērā faktu, ka fotogrāfijas ir izvēlējušies paši tajās redzamie, šī "zelta siena" ļāva paskatīties uz attēlotajiem vīriešiem tā, kā to vēlējušies viņi paši. Fotogrāfijas papildināja arī šo vīriešu atbildes uz anketas jautājumiem, kas skatītājam pieejamas drukātā atmiņu kladē - izstādes bukletā. Vīrietis ir arī Elīnas dokumentālās filmas "Vīrietis mežā" centrā - vienīgais filmas personāžs veic dažādus uzdevumus: tīra mežu, cērt kūdru, labo ligzdu utt. Atšķirībā no "Vīriešu zelta sienas", kas izceļ, tomēr nemēģina glorificēt tajā attēloto vīriešu personības, "Vīrietis mežā" ir tīrs "stiprā vīrieša" slavinājums - viņš attēlots kā teju mītisks, visvarošs tēls, kura spēks rodas saiknē ar dabu. Par izstādes veiksmi jāuzskata tās iekārtojums - mākslinieču atsevišķi veidotie darbi bija nošķirti blakus istabās, kopīgie darbi - "Ēdnīcas" galvenajā telpā. Katrai māksliniecei bija sava telpa, ko patstāvīgi piepildīt ar savu darbu enerģiju, ļaujot skatītājam bez svešiem kairinājumiem iejusties fotografēto varoņu pasaulē. Veiksmīga izvēle bija arī paskaidrojošo tekstiņu pievienošana pie katra darba nosaukuma - tie, būdami koķeti stāstoši, nepiedāvāja tiešu darbu interpretāciju, bet ieveda skatītāju vēlamajā noskaņā un sniedza ievirzi, nevis pateica priekšā. Rezumējot jāteic, ka pieskāriens "Siltajai ādai" savā formālajā daudzveidībā un saturiskajā daudzšķautņainībā abām māksliniecēm bija izdevies necerēti sievišķīgs un viegls, vienlaikus nezaudējot neko no labas fotogrāfijas un mākslas kvalitātēm. | |
| Atgriezties | |
