VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Jaunais kino Mārtiņš Slišāns 21. gs. sākuma mākslas parādību pasaules snobisms mēdz izpausties apgalvojumā: "Man nav viedokļa." Tā saka intelektuāli pārsātināts cilvēks, ko iespaidu daudzveidība novedusi līdz vērtību devalvācijai. No otras puses, šie vārdi apliecina arī prāta pūļu veltīgumu, bet, pārnesti no kritikas uz mākslas radīšanas lauku, izceļ saulītē parādības vai cilvēka "tīru" vērojumu. Šāda tendence ienākusi arī jaunākajā latviešu kino - tajā, no kura tikai daļa tikusi līdz lielajam ekrānam un plašākam skatītāju lokam. | |
 Kadrs no filmas "Volgelfrei" | |
| Aiz kadra
Šajā kontekstā iezīmējas to autoru darbi, kuri tikai veido savu rokrakstu un profesionālās iemaņas. Kinomākslas studētāju dokumentālie īsformāta darbi "Dušečka" (rež. Dzintars Dreibergs) un "Divas svilpes" (rež. Ilona Bičevska) kā divi no spēcīgākajiem mācību procesa lieciniekiem rāda vērojumu bez centieniem iegrožot realitāti noteiktā secinājumu/uzskatu rāmī. Viena otra profesionālā izpildījuma kategorija šajās īsmetrāžas filmās būtu prasījusi papildu prasmes un laiku, tomēr tiešais, nepastarpinātais skatījums apveltī tās ar "šeit un tagad" tapšanas enerģiju, kā nereti trūkst ar ilgu pieredzi izkalkulētos un slīpētos darbos. Filmas "Dušečka" galvenā varone ir jauna sieviete, nakts dežūrtrolejbusa vadītāja un reizē daudzbērnu māte. Dienā viņa ir gādīga sieva mīkstā džemperīti, bet naktī vienatnē pie stūres - "sieviete tumšā", kas pa visu salonu "laiž" smago tehno. Pretstatot dienas un nakts polaritāti, režisors Dzintars Dreibergs fiksē kādas sievietes portretu, dokumentu iz dzīves, kas savā izteiksmīgajā lakonismā paskaidrojumus neprasa. Līdzīgi arī režisores Ilonas Bičevskas filma ar asprātīgo nosaukumu "Divas svilpes" rāda divus kādas vidusskolas fizkultūras skolotājus viņu ikdienas darba ritmā. Nav nozīmes šīs skolas ģeogrāfiskajai atrašanās vietai, arī sociālās korelācijas faktors attiecībā uz filmas varoņiem zaudē nozīmi, būtiska ir tikai viena no viņu sociālās eksistences šķautnēm, tā ir darba mikrovide - fizkultūras skolotāju kabinets un sporta zāle. Mēs vērojam viņu cilvēciskās izpausmes - konkrētas fiziskas darbības, t. sk. vienkāršu sēdēšanu, ielūkojamies šo cilvēku raksturā, savstarpējo attiecību un darba specifikā, bet autore necenšas to analizēt vai interpretēt, tikai parādīt. Tendence rādīt noslēgtu mikrovidi un sociālos tipāžus saskatāma arī citu topošo kino profesionāļu darbos. Reizē vērojama arī pasaules kino apritē vairāk nekā pusotru desmitgadi arvien pieaugošā tendence nojaukt robežu starp dokumentalitāti un spēlkino. Ārēji spilgtāk to centušies darīt Dogma pārstāvji, kas ietekmējuši daudzus filmdarus, bet iekšēji piesātināti, necenšoties nodalīt inscenējumu no realitātes, paveikuši Irānas filmu veidotāji, radot kino, kura uztverei līdzīgi kā neoreālisma filmās nav nepieciešams uztveres nosacījumu rāmis - tikai tīrs cilvēcisks pārdzīvojums. Vairāk vai mazāk apzināti šī robežas nojaukšana notiek no abām pusēm, bet Latvijas kino tā līdz šim bija maz pārstāvēta. Dokumentālā īsmetrāžas darbiņa "Kurpju daktere" autore Astra Zoldnere rāda kurpnieces darbnīcu un tās apmeklētājus, kuru dialogi un darbība liek domāt par spēlfilmas elementu klātesmi. Vai tas norāda uz filmēšanas komandas klātbūtnes faktoru, vai cilvēki paši veido dialogus, kas realitāti atspoguļo pēc dokumentalitātei tuva spēlkino noteikumiem? Jautājums paliek atklāts. Visu minēto darbu digitālā video faktūrai cauri laužas mūsdienu urbānās vides cilvēka iekšējās dzīves kailums. Nav būtiski, vai tas ir autoru pasaules uztveres vai vides izvēles rezultāts, jo realitātes tēlojuma maniere ir līdzīga. Komunikācija, saikne starp cilvēkiem ir rutinēta un emocionālā spektrā ierobežota - "garās dzīves" sindroms bez centieniem ieraudzīt ko vairāk un dziļāk. Īpaši spilgti protests pret urbāno noplicinātību izpaužas paaudzē, kas tajā uzaugusi, - tā ir kā sišana ar galvu pret sienu. Kultūras akadēmijas absolventa Aika Karapetjana spēlfilma "Riebums" rāda jebkuram Rīgas "guļamvagonam" (Zolitūdei, Pļavniekiem utt.) raksturīgo. Divi jaunieši atņem mobilo telefonu trešajam, kurš par mātes zāļu naudu dodas to izpirkt vietējā bārā. Dzīve kopā ar apātisko un slimo māti ir bezcerīgi auksta. Tajā pašā laikā ar bailēm, riebumu, TV raidījumiem pēc pusnakts un incesta tieksmi vienistabas dzīvoklīša sienās jaunietis cenšas izzināt savu seksualitāti, kuras galapunktu varētu atrast turpat vietējā bārā bordelī. Pusstundu garā filma ir Eiropai un jo īpaši Skandināvijai raksturīgā jaunā, niknā kino retais paraugs Latvijā. Filma saņēma "Lielā Kristapa" diplomu kā labākā studentu filma. Putna brīvība Latvijas spēlfilmu tuvākās nākotnes tendences lielā mērā saistāmas ar cilvēkiem, kas kino valodas profesionālo instrumentāriju jau apguvuši un vistuvāk stāv katra režisora pārbaudes akmenim - pilnmetrāžas kino. Tie ir arī četri filmas Vogelfrei autori - Jānis Kalējs, Gatis Šmits, Jānis Putniņš un Anna Viduleja -, kuri veidojuši cilvēka dzīves gaitas stāstu četros vecuma posmos: bērnībā, jaunībā un spēka gados, kā arī vecumdienās. Šos stāstus var traktēt gan kā viena varoņa atsevišķus dzīves posmus, gan kā četru dažādu cilvēku dzīves gājumu, kas savienojas vienā stāstā. Vogelfrei tika atzīta par gada labāko spēlfilmu, kā arī saņēma "Lielo Kristapu" par labāko scenāriju un operatora darbu. Būtisks ir apliecinājums, ka līdz ar Vogelfrei latviešu spēlkino lauciņā ienāk attiecību dabiskums, kādu līdz šim neesam pazinuši. Sava nozīme ir arī faktam, ka filmas autori kinorežijas profesiju apguvuši tālu ārpus Latvijas. Vogelfrei režisori un scenāristi cenšas runāt ar tikai kino pieejamiem instrumentiem un kino valodā. Lielā mērā šeit aiz muguras atstāta literārā un teātra tradīcija, kas valda pat labākajās latviešu kino klasikas filmās. Turklāt godīgums, ar kādu autori veido stāstu, liecina par pagātnē atstātu "tā vajag, bet šādi ne" domāšanu - prasme bez laipošanas pateikt savas domas un ietvert tās profesionāli precīzā formā latviešu spēlkino ir vērtība pati par sevi. Latvieši brauc pasaulē Šīs parādības augļi sāk ienākties arī kino lauciņā. Tas ir latviešu nācijas sīkstuma un kašķīguma eksports globālajā ciemā, kas īstiem piedzīvojumu meklētājiem joprojām sagādā izturības pārbaudījumus un atklāj civilizācijas neskartus kvadrātkilometru tūkstošus, kā apstiprina dokumentālās filmas "Latviešu bomberosi" daudzdienu zinātniskās tūrisma ekspedīcijas dalībnieki. Lai nemulsina vārdu salikums "zinātne un tūrisms", jo brauciens, kas iesākas ar cēlo izziņas mērķi, pārvēršas dārgā un nogurdinošā latviešu kašķīguma eksportā uz Dienvidameriku ar populārām tūristu piestājvietām. Tieši cilvēciskā faktora klātbūtne filmai dod vērtību, kas to paceļ citā kategorijā nekā kārtējais ceļojuma raidījums. Filmas par ceļojumiem it kā var norakstīt nacionālās ģeogrāfijas ekspertu lauciņā, tomēr ne vienmēr tas būtu pareizi: labākās no tām sniedz ko vairāk. Filma "Stikine, ledus slazdā" - pusotru stundu garais Valda Celmiņa filmētais un Uģa Oltes režisoriski montētais materiāls no "izpriecu brauciena" pa Jukonas upi - emociju asuma un negaidītu sižeta pavērsienu ziņā spētu mēroties ar jebkuru realitātes šovu, bet patiesīgajā skaudrumā stāv blakus Džeka Londona Aļaskas stāstiem. Doties lejup pa Jukonu laikā, kad upe drīz aizsals, ir viena no neprātīgākajām iedomām, kādu cilvēks var realizēt mūsdienu pasaulē. Filmā tas ir brauciens, kas pārvēršas par izturības un gribas pārbaudi uz spēku izsīkuma robežas. "Stikine, ledus slazdā" sākas nesteidzīgi un maskējas kā tradicionāla ceļojuma filma, bet pamazām ievelk skatītāju ar precīzo montāžu, kas atstāj aiz kadra visu lieko un veido stāstu pēc labākajiem spēlkino dramaturģijas likumiem. Šajā gadījumā režisora lomā ir bijusi pati dzīve, tomēr talantam un neatlaidībai arī veiksme smaida biežāk - Jukonas braucēju problēmas pārtapušas filmas veidotāju ieguvumā. Līdzīgi veidots dokumentālais stāsts "Mazā Nahani", tomēr šoreiz upe mazāk bīstama, sniega nav un vīriešu komandas vietā ir ģimenes sports. Par latviešu dokumentālā kino atvērtību pasaules vējiem liecina ne vien esošās, bet arī intriģējošas, tuvā nākotnē gaidāmas filmas. Negaidītu kosmopolītisma uzplūdu fenomenu latviešu mentalitātē patlaban pēta Laila Pakalniņa, kas veido filmu par latviešiem kā kalnu tautu jeb masveida kalnu slēpošanas epidēmiju valstī, kuras augstākais punkts sniedzas veselus 311 metrus virs jūras līmeņa. Savukārt režisors Andis Mizišs ("Tārps", "Jumta likums") ar filmu "Vienkārši pops", kas šogad tika nominēta "Lielajam Kristapam" piecās kategorijās, pierādījis, ka pilnvērtīgu un laikietilpīgu sociālā vērojuma kino jau tradicionāli spēj veidot arī ārpus Latvijas. Dokumentālais stāsts par unikālu peldošo baznīcu Krievijas līdzenumos apliecina, ka Andis Mizišs ir sasniedzis to latiņu, kuras pārvarēšana ļauj viņu dēvēt par režisoru ar savu redzējumu. Tieši tāpēc ar interesi gaidāma režisora nākamā, dziļi Brazīlijas džungļos topošā filma, kas vēstīs par latviešu kristīgo misiju, kura daudzu gadu desmitu garumā centusies civilizēt vietējos indiāņus. Cits kino "Čiža acīm" - dokumentāla animācijas filma. Šāds salikums Latvijā līdz šim nav eksistējis. Rets, pat ļoti rets žanrs, kas sasniedzis mūsu zemes robežas. Režisora Edmunda Jansona filma, kas saņēma "Lielo Kristapu" kā labākā īsmetrāžas animācijas filma, tapusi pašlaik pasaules animācijā aktuālajā žanru un tehniku savienojuma krustpunktā. "Čiža acīm" māksliniecisko bāzi devusi Irīnas Piļķes jeb Čiža dienasgrāmata zīmējumos, kura uzturēta, pilnveidota un zīmēta kopš Otrā pasaules kara laika. Līdz ar to caur sadzīviskām ainām skatītājam ļauts ieraudzīt vesela laikmeta vaibstus. Apvienojot dokumentālus piefilmējumus ar animāciju, kurā atdzīvināti dienasgrāmatas tēli un notikumi, filmas veidotāji panākuši neparastu efektu. Sadzīviska intervija un autobiogrāfijas atstāsts pārvēršas ceļojumā pa "mazā cilvēka" dzīves takām padomju laikā. Interesanti, ka arī filmas "Čiža acīm" veidotāji neanalizē notikumus un varones dzīves gaitu, tikai seko tās dabiskajam ritumam. Lai gan šo nevarētu saukt par radikāli jaunu attīstības loku latviešu kino, tomēr būtiski ir tas, ka tajā ienāk autori, kas tekoši runā kino valodā, un katra jauna personība - tas ir jauns redzējums. | |
| Atgriezties | |
