VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Popārts un māksla Eva Ližbovska Saruna ar gleznotāju Auci Bieli | |
 Auce Biele | |
|
Dzimusi 1981. gadā Izglītība: 1999-2003 - mācības Rīgas dizaina un mākslas vidusskola keramikas dizaina nodaļā 2003-2007 - studijas Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās Komunikācijas nodaļā 2006 - studijas Hochschule fur Kunste Brēmenē (Erasmus programma) Personālizstādes: 2006 - "Mīlas muskulis", Valmieras Valsts ģimnāzija, Latvijas Dzelzceļa muzejs 2007 - "Norma Džīna / Norma Jean", galerija "1. stāvs"; LO & VE, galerija "Mākslas dārzs" Grupu izstādēs piedalās kopš 2002. gada Popārts kā viens no spilgtākajiem pagājušā gadsimta virzieniem mākslas vēsturē atstājis spēcīgu iespaidu uz daudziem māksliniekiem visā pasaulē, arī uz Auci Bieli (dz. 1981) - jaunu, ļoti radošu un spilgtu latviešu mākslinieci. Viņa šogad ieguva bakalaura grādu Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā. Pēdējo divu gadu laikā sarīkojusi jau vairākas personālizstādes, piedalījusies grupu izstādēs gan Latvijā, gan ārzemēs. Tagad viņas darbi skatāmi izstādē "Candy bomber/Našķu bumba: Jaunie Latvijas glezniecībā" Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē "Arsenāls" (17.11.2007.-27.01.2008.). Auces interešu objekts ir popkultūras un patērētājkultūras izpēte - cilvēku mīlestība pret lietām, kas aizstāj savstarpējās attiecības, reklāma, televīzija, žurnāli. Kas interesē mūsdienu cilvēkus Latvijā? Kāda ir mākslas vieta starp modes zīmoliem un kārtējām atlaižu akcijām veikalos? Auce uz interviju ierodas kā vienmēr smaidīga un priecīga - gatava sarunai, lai gan sākumā negribīgi piekrīt diktofona klātbūtnei, jo tas ieraksta tikai balsi, bet ne attēlu. Eva Ližbovska: Kas tevi iedvesmo? Auce Biele: Puse no laika paiet pārtijās, kas ir arī ierosmes avots. Protams, vajag kādu laiku atpūsties, jo tas paņem ļoti daudz enerģijas, bet tajā pašā laikā daudz arī gūstu. E.L.: Pēdējo divu gadu laikā esi ļoti aktīvi un radoši darbojusies, piedalījusies vairākās izstādēs. Kādas ir sajūtas kā vienai no spožākajām jaunajām māksliniecēm? A.B.: Galvenais - nav sajūtas, ka kaut kas būtu izdarīts līdz galam. Tiklīdz beidzas viens projekts, redzu, ko gribētu darīt citādi, rodas jaunas idejas, kā vēl varētu strādāt. Tāpēc arī esmu tik aktīva. Es uzskatu, ka neesmu un negribu būt "svētdienas māksliniece", kas reizi pusgadā uztaisa vienu bildi, - tad jau tu neesi ne profesionālis, ne attēloto izdzīvojis! Viss ir jāizdzīvo iekšēji! E.L.: Tev svarīgāks ir darba process vai rezultāts? A.B.: Kad strādāju, to brīdi nevar iemainīt ne pret ko. Tiešām! Tā vienkārši ir laba sajūta. Tas ir paralēlais piedzīvojums. Ja ļoti aktīvi strādāju, tad robežas zūd un nevaru pateikt, kas ir īstenība. Tādā veidā varu piedzīvot to, ko vēlos. Un kāda gan starpība: ja to spilgti piedzīvo - tas bija! Un iepūt! (Smejas) Tie droši vien ir piepildītie vai nepiepildītie sapņi. Pēdējā laikā domāju, no kurienes nāk tās manas idejas. Skatoties uz kādu no saviem darbiem, brīnos, vai es to patiešām esmu radījusi. Idejas pašas vienkārši nāk... Un esmu vienmēr pateicīga, ka tā. Uzskatu, ka apzināti tajā procesā es piedalos ļoti maz. Skolā, protams, iemācīja, kā izmantot tumšā un gaišā attiecības un visu pārējo, bet idejas nevar iemācīt. | |
 No personālizstādes "Norma Džīna / Norma Jean". 2007. | |
|
E.L.: Tikko beidzi Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļu, bet esi pazīstama kā gleznotāja... A.B.: ...jā, lai gan jau "lietišķajos" man patika gleznot, akadēmijā speciāli nestājos Glezniecības nodaļā, jo tā es daudz zaudētu, iemācoties strādāt tikai tā, kā liek skolotājs, - tradicionālo piegājienu. Šeit ieguvu pilnīgi jaunu pieredzi, glezniecību ieraugot no citas puses. Tikpat labi būtu varējusi stāties modes nodaļā vai citur, tomēr vizuālās komunikācijas guru Ojārs Pētersons bija iemesls, kādēļ tur devos. (Smejas) Tagad saprotu, ka ir tas brīdis, kad jāaizmirst, ko man iemācīja, jo katrā nodaļā iemāca kaut ko vienu. Ir jāmācās un tajā pašā laikā "jālaiž gar ausīm", pretējā gadījumā kļūsti līdzīgs citiem māksliniekiem. E.L.: Vai esi domājusi par turpmāko radošo attīstību, lai neizsmeltu sevi? A.B.: Man acu priekšā ir tāda bildīte, ko cenšos piepildīt un kas ar katru izstādi pilnveidojas, - galvā ir kāda attēla pilnība, uz ko tiecos. Viss ir mērķtiecīgi izplānots. Pat tas, ko darīšu jau nākamajā vasarā, rudenī... E.L.: Man šķiet, ka mūsdienās māksliniekam, lai kaut ko sasniegtu, ir jābūt ne tikai radošam, bet arī jāprot sevi "menedžēt". Vai tev tas ir svarīgi? A.B.: Jā, tas ir ļoti svarīgi, jo būtībā tieši ballītes, dažādas tikšanās lielā mērā garantē arī veiksmi. Svarīgi, ar ko tu ej vīniņu dzert, ar ko dejo. Es to sapratu ļoti ātri. Mani darbi var izskatīties jebkā, bet, ja es pati neesmu jautra, nekas nenotiek. Zinu, ka daudziem māksliniekiem nepatīk, viņus ballītes apgrūtina, bet man tas patīk. Man ir pilnībā jājūt, jāsaprot un jāizpēta viss, kas ap mani notiek! Daudzus no darbiem esmu fiziski izdzīvojusi pirms vai pēc to radīšanas. Ir bijis, ka iepriekš uzgleznotu seju satieku dzīvē. E.L.: Kāds ir darbu tapšanas process? Savas pēdējās izstādes atklāšanā teici, ka esi ļoti daudz skatījusies televīziju. Vai iedvesmojies no "zilā ekrāna"? A.B.: Jā, es skatos televīziju ļoti profesionāli. Ja, piemēram, MTV Base cilvēkiem cauru dienu var rādīt vienu brūnu, muskuļotu veci un divdesmit meitenes, no kurām viņš nevar izvēlēties vienu... un tas cilvēkiem neapnīk... Jau vairākus gadus sižets būtībā nemainās - tātad cilvēkiem tas ir nepieciešams. Mani interesē, kas cilvēkiem ir nepieciešams, kas ir tās pamatvērtības, uz kā viss balstās. Šāds kanāls pastāv, tāpēc ka ir pieprasījums, bet kas tajā notiek? Es uz to skatos no malas. Tāpat visos veikalos var atrast vācu reklāmas bukletus. Es tos krāju, jo uzskatu, ka pašreiz tiem ir augstāka vērtība nekā atsevišķiem mākslas darbiem. Reizēm modes reklāmas bukletos ir pat daudz dziļāka ideja, emocionālāk un spēcīgāk nobildēts, vizuāli daudz pārliecinošāk nostrādāts nekā mākslas grāmatās. Tādēļ es pētu reklāmas kultūru, jo daudzie cilvēki, kas piedalījušies to tapšanā, ir ielikuši milzu enerģiju. Dažkārt nesaprotu, vai nopirkt mākslas grāmatu vai vienkārši aiziet uz veikalu un pa brīvu savākt kaudzīti bukletu, jo tur ir tādas idejas, tāda kvalitāte! Runa nav par vienkārši sabildētām "šmotkām", tur vienmēr ir tēls. Jā, tās ir manas mākslas grāmatas, mani skolotāji! Protams, skatos arī īstas mākslas grāmatas, vecos autorus. E.L.: Kurš no vecajiem autoriem tev patīk, kas tevi uzrunā? A.B.: Pusaudžu gados - Lotreks. Tāpēc ka man ir tuva naktsdzīve un uzdzīve. Vēl joprojām šķirstu grāmatas par viņu... Bet tagad es arvien vairāk skatos, cik seksuāli bijuši tēli mākslas vēsturē. Visas tās izlaidušās Veneras un Donnas, tikai ar roku piesegušas to vietu. Es iedomājos, cik tas ir bijis seksuāli tam laikam. Saprotu, kādēļ bija tie cīniņi par to, vai tas ir pieņemami. Tagad ir mainījies sievietes ideāls, bet pēc būtības tā seksualitāte ir bijusi vienkārši graujoša. Skatoties, piemēram, uz vīriešu kailajām, skaistajām statujām - viņi ir tik jutekliski... Ja vēl iztēlojies viņu dzīvu un kustoties! Es domāju, ka pašlaik māksla nav tik perversa, kā bija tad. E.L.: Tad jau tie ir arī tavu darbu modeļi? A.B.: Vakar sapirku veselu kaudzi vīriešu sporta žurnālu, lai pētītu viņu miesas (smejas), jo meklēju modeļus, bet Rīgā ir ļoti maz izskatīgu vīriešu, ja salīdzina ar citām Eiropas valstīm. Meitenes var atrast kaudzēm, ja vajag kaut ko izpētīt. Man ir svarīgi, kā izskatās. | |
 No personālizstādes LO & VE. 2007. | |
|
E.L.: Kā tu nonāci līdz popārta estētikai un tradīcijām, ko izmanto savos darbos? A.B.: Pie tā nonācu netīšām. Nebija tā, ka es šķirstītu Vorholu, ne tuvu. Mani vienkārši interesē, ar ko aizraujas cilvēki, un to citādi nevar nosaukt kā vien par popu. Tā tas ir. Par patērētāju mani nevar saukt, jo uz mārketiem braucu ļoti reti, varbūt reizi gadā. Visu laiku ļoti aktīvi strādāju, un nav laika iet kaut ko patērēt... E.L.: Bet domā par patērētājiem... A.B.: ...jā, domāju par patērētājiem. Ja es pati būtu tajā visā iekšā, droši vien par to nedomātu, nepamanītu. Skatos uz to visu no ārpuses, tāpat kā TV ekrānam vienu reizi nedēļā uzmetu aci. Jau dažās stundas paskatoties TV, esi tajā iekšā, nav vairs skata no malas. Pagaidām esmu vēl tikai ceļā uz to, lai attēlotu popkultūru. Vorholam banāns kā popkultūras simbols kādreiz bija ciet, bet manos darbos tas tagad ir atvērts un savā ziņā transformējies, kļuvis patiesi līdzīgs vīrieša dzimumloceklim. Popkultūrā ir notikusi transformācija. E.L.: Tu nevienam nemēdz atklāt savos darbos izmantotos tehniskos paņēmienus... Kā tu nonāci līdz džinsa auduma izmantošanai glezniecībā? A. B.: Kad mācījos "lietišķajos", mums bija jātaisa planšetes, bet papīru bija ļoti grūti pielīmēt, tas meta burbuļus. Mēģināju izdomāt, kā no tā izvairīties, lai būtu citādi. Tad nonācu līdz tam, ka papīra vietā varu izmantot džinsu. Sāku izmēģināt visu, ko var izdarīt ar džinsu, bet tad vēl nezināju, kā paveikt kaut ko tik lielu. Tas bija pirms kādiem sešiem septiņiem gadiem. Vēl tagad planšetes stāv kaudzē un skatos uz tām - tas bija mans sākums. Pagāja ilgs laiks, kamēr noskaidroju, kā panākt nianses, jo ir jājūt džinss, tā tehnika... Tas ir ilgs darbs, visas tās ķīmijas... tāpēc arī nevienam nestāstu. Man nebija neviena, kas pateiktu priekšā, kā darīt. Katram jau ir kaut kas savs - viens paņem sausu otu un skrāpē, bet man ir citādi... Darba procesā ir mazie pārsteiguma momenti, ko nevar paredzēt, un tas man visvairāk patīk. Man nepatīk līdz galam izplānotas lietas. Es studēju tīrā konceptuālisma nodaļā, kur man iemācīja, kā aprakstīt katru lietu. Man ir prieks, ka esmu to iemācījusies, tomēr es tam ļoti pretojos... Man ir svarīgi, lai manus darbus izlasītu un saprastu nevis mākslas zinātnieki, bet gan vienkārši puiši un meitenes. Viņus uzrunā pats darbs, nevis teksts tam blakus. Tas, ko gribu darbos panākt, ir sajūta, kas līdzinās tai, kad no rīta ieslēdz radio un tur skanošā mūzika uz visu dienu dod pozitīvu lādiņu. Veidojot darbus, ir jāaizmirst, kā man iemācīja analizēt lietas, citādi darbi nav patiesi un nenotiek brīnumi, jo viss jau ir pēc punktiem izskaitļots. Es visu laiku atceros: "Vienu reizi dzīvo, dari visu, lai tavs laiks uz zemes ir foršs!" (Smejas) Daru visu, lai tā būtu. Pēdējā laikā aizraujos ar putnu barošanu. Ja nav tik daudz naudas, lai to vienkārši dotu, tad vismaz jāizdara kaut kas labs putniem. E.L.: Ir mākslinieki, kas tieši pretēji - darbos izliek savas negācijas, tādējādi atbrīvojoties no tām... A.B.: Nespēju iedomāties, kāda varētu būt to cilvēku ikdiena. Es nevaru strādāt, ja slikti jūtos. E.L.: Tava otra lielā tēma darbos ir love... A.B.: Jā, jā, jā... varbūt tāpēc, ka pati nevaru to atrast... Nezinu, kas notiks, ja atradīšu. Varbūt sāksies cita tēma. Tas ir svarīgi, jo emocijas, kad esi iemīlējies, ir pozitīvas, augošas un dodošas. Būtībā tā ir pati pilnība! Visi pēc tā tiecas, un nav nekā labāka. Ja es domāju par mīlestību un radu darbus, tad tie nevar būt negatīvi! Protams, mīlestība bieži vien var ļoti nodarīt pāri. Katrs piedzīvo reizes dzīvē, kad mīlestība ne tikai dod, bet arī atņem, visi piedzīvo nelaimīgu mīlestību. Ir cilvēki, kas pēc tam "aizslēdz savas durvis" un vairs nekad nelaiž sev klāt. Es mēģinu darīt visu, lai tās neaizslēgtos... Jo vairāk es daru, jo vairāk nāk idejas. Nav tāda brīža, kad justos izsmelta. Izsmelts var būt tikai tad, kad cilvēks neko nedara. Tā ir visbriesmīgākā sajūta, kad cilvēks nav kustībā un ir it kā iesaldēts... E.L.: Ko tu domā par laikmetīgo mākslu Latvijā? A.B.: Latvijā? Es, protams, priecājos par katru, kas kaut ko dara, bet Latvijā, kā man liekas, aktivizējas tikai ielu māksla. Tomēr mani tā īpaši neuzrunā, jo izmanto tos pašus paņēmienus, ko ārzemēs. Ja kāds saka: "Fui, cik tas ir stulbi!" - man gribas teikt: "Dari pats! Izdari!" Priecājos, ka kāds kustina smadzenes. Man, esot ārzemēs, nekad nav pieticis līdzekļu iet muzejos skatīt mākslas darbus, redzu to, kas uz ielas. Latvijā man ir arī prieks par jaunajiem modes māksliniekiem - Mare & Rols, Indru Miklāvi un citiem. Ar jaunajiem gleznotājiem neesmu pazīstama. Visu šo laiku esmu pārāk intensīvi pati gleznojusi. Tagad aiziešu uz jauno gleznotāju izstādi, un tad man būs viedoklis, jo līdz šim vienkopus nav bijusi izdevība redzēt tik daudz jauno mākslinieku darbu. E.L.: Katru gadu tiek rīkotas "Rudens" izstādes... A.B.: Es domāju, ka tur vienkārši nevajag piedalīties. Man šķiet, ka ir kauns tur piedalīties... arī - kā tas viss tiek pasniegts... Ir ļoti svarīgi, lai jaunajiem māksliniekiem būtu kāds virzītājspēks. Jaunajiem ļoti grūti virzīties - caur puņķiem un asarām. Piemēram, "U25" bija tas, kas manī kaut ko atvēra. Vītoliņš savāca jaunos kopā. E.L.: Daudzi jaunie mākslinieki aiziet strādāt reklāmā. A.B.: Gandrīz visi! Es vēl turos, jo zinu, ka ir pārkāpta tā robeža. Ja tik ilgi esmu dzīvojusi bez līdzekļiem, tad atpakaļceļa nav. Jānotur uzliktā latiņa, jo uztaisīt vienu labu darbu nav grūti, svarīgi noturēties tādā līmenī arī tālāk. Daudzi tā arī atsijājas. Ja aizej strādāt reklāmā, tad esi aizslēdzis kaut ko sev ciet, jo, ja gribi nodarboties ar mākslu, tad jāsaņemas un kādu gadu jāiztiek ar džinsu pāri, diviem krekliņiem un trīs zeķu pāriem... (smejas). Bet ziemā paprasi kādam aizdot šalli un dzīvo. Jo tā ir tava izvēle, vai gribi saņemt naudu un braukt ar taksi vai saliec savu garderobi un "pievelc" to gadu, jo sākums nemaz nav viegls, īpaši meitenēm, kurām gribas pucēties. E.L.: Mākslas akadēmiju beiguši ļoti daudzi mākslinieki, bet tikai daži izvirzās, kaut ko sasniedz. A.B.: Tāpēc ka vajadzīga milzīga enerģija, jo pa ceļam, kamēr esi jauns, daudzi teiks, ka ar to tev nevajag nodarboties, ka tas ir stulbi, ko tu dari. Vajag aiztaisīt ausis, nogriezt skaņu. Īpaši, ja dari kaut ko citādāk nekā citi, tev teiks, ka esi lūzers. Māksliniekam ir svarīgi rīkot izstādes un tas, lai uz tām nāktu un par tām runātu. Neatkarīgi no tā, labu vai sliktu, jo vienīgi tu pats esi sev kritērijs. Akadēmijā Vizuālās komunikācijas nodaļā iemāca domāt, analizēt, vilkt no sevis ārā. Mākslai ir jāļauj plūst, bet akadēmijā to nogriež. Katrs pasniedzējs saka kaut ko citu, un rodas sajūta, ka tu neko nevari izdarīt. Kad biju apmaiņas programmā Brēmenē, tas man ļāva aizmirst visu, ko šeit mācīja, izdzēst visus failus, visas pasniedzēju balsis un sākt radīt darbus, kuri man pašai patīk. Ar katru izstādi tu audz, katra ir arvien lielāks ķeksis - tagad jau trešais. Daudzi jaunie nerīko izstādes, jo nejūtoties pilnīgi. Bet nekad jau tu arī nejutīsies pilnīgs! Neņemot vērā, kā izskatīsies, vajag veidot projektus, izstādes, jo tad var redzēt, kur kļūdies, lai nākamreiz darītu citādāk. Es iesaku visiem jaunajiem negaidīt kaut kādu iedvesmu, jo tādas vienkārši nav. Lasīju 19. gadsimta mākslinieku biogrāfijas - Rodēna un citu. Viņi arī dzīvoja pēc principa, ka vajag vienkārši darīt, nevis kaut ko gaidīt. Ojārs man arī iemācīja - ja nekas nenāk prātā, uztaisi vienkārši krūzi tējas un staigā pa istabu, tad ieraudzīsi vienu lietu, otru, bet, ja sēdēsi, tad tev ir tikai viens skatpunkts. Ģelzis mācīja - mazgā traukus! Mizo kartupeļus! Dari kaut ko! (Smejas) Man prieks, ka mūsu nodaļā ir tādi pasniedzēji - spēcīgas un arī diametrāli pretējas personības, katram ir savs viedoklis, kādai jābūt mākslai, bet students var izdomāt savu - trešo variantu. | |
 Sniegbaltīte & Co. 2007. | |
|
E.L.: Tavas pēdējās personālizstādes nosaukums un centrālais tēls ir Norma Džīna. Kā tas tevi uzrunāja? A.B.: Tas ir visiem zināmās aktrises un popkultūras simbola Merilinas Monro īstais vārds, kas fonētiski (angļu jean) līdzīgs vārdam "džinsi". Vienā no darbiem izstādē redzama blondā Merilina Monro ar brillēm un apakšā ir Norma Džīna, kad viņai vēl bija tumši mati, lielāks deguns un nebija dzimumzīmītes. Mēs zinām, kā viņa vizuāli mainījās, bet kas mainījās viņā iekšēji? Darbs Anti Pop, kas tika izmantots izstādes plakātā, ir antipopa tēls - uz sieviešu žurnālu vākiem nekad nav redzama sieviete bez matiem. Par pamatu darbam ņēmu reālus žurnālus, lai izpētītu vāka veidošanas principus. Vēl viens būtisks manu darbu aspekts ir noapaļotie stūri, kas ir funkcionalitātes aspekts. Mūsdienu dizainam raksturīgas noapaļotas, plūstošas līnijas. E.L.: Tu vienmēr esi ļoti smaidīga, jautra un pozitīvi noskaņota. A.B.: Jā, īpaši pēdējā laikā man to bieži saka. (Smejas) Katru rītu pieceļos un cenšos sevi noskaņot - ap sevi domās visu notīru. Grūti jau arī pašai visu laiku noturēties uz tā pozitīvā viļņa. Man Brekte vienreiz stāstīja, ka citreiz pieejot veikalā pie ūdens stenda, jo ūdens visvairāk uzņem enerģiju, un novēlot domās visiem, kas to dzers, labu dienu. Tas uzlabo garastāvokli arī pašam! | |
| Atgriezties | |
