VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Rīgas torņu skaitītājs Laima Slava Olgas Šilovas skulptūra pie "Hansabankas" ēkas Rīgā | |
 Tēlniece Olga Šilova | |
| Jauns monumentālās tēlniecības darbs Rīgā - tas ir notikums, ko grūti pārvērtēt. Pie "Hansabankas" ēkas oktobra nogalē atklātais Olgas Šilovas omulīgais bronzas vīrs, kas, zālienā atlaidies, vēro Rīgas panorāmu, ir ļoti gaidīts mākslas akcents Daugavas otrā krastā, kura nākotnes vīzija pagaidām vairāk ir ekspertu kritisku viedokļu krustugunīs gaismota. Šķiet, šoreiz grūti nejusties vienkārši iepriecinātam, jo "Rīgas torņu skaitītājs" (starp citu, tā veidols nedaudz atgādina tēlnieka Aigara Bikšes pašreizējo tēlu) ir gan plastiski izteiksmīgs, gan proporcionāli veiksmīgs atvēlētajā laukumā bankas ēkas priekšā. Laima Slava: Kā tiki pie iespējas veidot šādu darbu? Olga Šilova: Piedāvājums nāca no "Hansabankas". Banka skvērā pie galvenās ēkas gribēja uzstādīt skulptūru, mākslas darbu, kas nebūtu saistīts ar bankas darbību vai jebkādu citu noteiktu tēmu. 2005. gada septembrī viņi rīkoja nevis konkursu, bet aptauju. Tajā piedalījās Solveiga Vasiļjeva, Gļebs (Panteļejevs - L.S.) un es. Kaut ko pa nedēļu uzveidoju, neticēju, ka ir iespējams, ka tev piedāvā kaut ko, domājot tikai par mākslu. Tad banka aicināja mani pārlūkot savas nerealizētās ieceres, kaut ko, kas varbūt ir jau mēģināts veidot, bet ne tik lielā izmērā. Atcerējos, ka kādreiz man tieši šo darbu ļoti gribējās redzēt lielu. Tas ir pirmais darbs, kas šādā stilā man parādījās posmā, kad veidoju tās garās, izstieptās figūriņas. Bet arī šis darbs nenoformējās uzreiz. Līdz tādām formām es nonācu, kad staigāju ar mazo Teodoru pa Ventspili, - atradu stiepli un sāku kaut ko locīt. Eksperimentēt. Veidot mālā vai bronzā man tobrīd nebija iespēju, un tā bija mana iespēja, ko atradu. Atceros, ka tas cilvēciņš sanāca par tievu un par garu - es viņu salocīju, un, lai salocītu, nācās saspiest viņam ceļgalus un paplatināt. Tā šajos locījumos parādījās tie plastiskie elementi, kas man ilgu laiku vēlāk bija pamanāmi. Tie bija pirmie formālie impulsi. Tas cilvēciņš tā arī pie mammas palika, kaut kur stāv uz kamīna. Pēc tam es to mēģināju veidot plastilīnā, bet darbs pazuda, es gan paspēju to nofotografēt. Trešais radās, jau veidots vaskā. Tā tas ceļš turpinājās vairākus gadus, kamēr parādījās mazulis, kas ir manā katalogā. Tagad šis darbiņš ir Dānijā, to no izstādes nopirka firma Royal K¯benhavn savai kolekcijai. Tas mani mazliet uztrauca, bet pat pie vislabākās gribas nav iespējams lielu izveidot tādu pašu kā mazu. L.S.: Kāpēc tieši šo darbu tu vēlējies lielu? O.Š.: Tajā laikā biju vēl ļoti naiva - domāju, ka ir tikai jāveido, un viss! Tagad es pret šo piedāvājumu izturējos ļoti pesimistiski, nekādi negribēju noticēt veiksmei... Toreiz es iedomājos, ka to var veidot uzreiz ģipsī. Tagad es veidoju māla skici, karkasu, ģipsi un tikai tad bronzu - visu, kā pienākas. Genādijs (Stepanovs - L.S.) man lēja ģipsi, viņš arī visas formas atlēja ar markām, lai tās precīzi saiet cita citā. Tehniskais process mani ļoti interesē, es par to visu laiku pati rūpējos. L.S.: Kāda ir tava pieredze sadarbībā ar banku? O.Š.: Varbūt tāpēc arī man bija vieglāk uzvarēt šajā aptaujā, jo "Hansabankas" kolekcijā jau sen ir iepirkti mani darbi. Dienā, kad bankā varēja apskatīt viņu kolekcijas mākslas darbus, kas izvietoti ēkā, es biju pārsteigta, ieraugot savas skulptūras, laimīga un glaimota, ka ir vieta, kur tās apņemas uzglabāt. Laimīga, jo ne brīdi man nelikās, ka tās būtu novecojušas, ka slikti izskatītos. Darbiem bija atrastas labas vietas, un tie nekā nebija zaudējuši. Bija laiks, kad daudzi mani darbi aizgāja uz ārzemēm. Un it kā pazuda. Nē, tie protams, paliek kolekcijās, tur arī tavs vārds saglabājas, tomēr tu īsti neesi par tiem drošs. L.S.: Ar ko tu rēķinājies, veidojot lielo tēlu? Kādas bija tavas attiecības ar konkrēto telpu? O.Š.: Vispirms vajadzēja atrast izvietošanas vietu. Iztēloties, kā tas tur izskatīsies. Es zinu, ka darbam ir veiksmīgi un mazāk veiksmīgi rakursi. Virsuzdevums bija - lai lielajā skulptūrā tēls būtu tikpat svaigs kā mazajā skicē. Fiziski tas, protams, nav iespējams - tāds pats vieglums kā vienā elpā uztaisītam mazajam. Tas ir enerģijas jautājums. Te četri pieci mēneši ir jāstrādā! Bet jau pēc divām nedēļām tu vairs neko neredzi, atrodies ierobežotā telpā, nevari atkāpties, ir jāstrādā ar smadzenēm un noskaņojumu, jāizmanto daudz "iekšējo rezervju". Daļēji, man liekas, tas ir izdevies - to garu dabūt iekšā. Cilvēki, kas redz tēlu no priekšas, noteikti smaida! Tas ir patīkami. | |
| Atgriezties | |
