VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Dziesma, ej viegli pa manu sirdi... Knuts Skujenieks |
 Jo dzejoļi ir mūžam spirāles, kurām nav gala Valters Nollendorfs Tas bija 1986. gadā, kad pāri Eiropai pārvēlās Černobiļas atomelektrostacijas radioaktīvo putekļu mākonis un tā ēna. Ivars Ivasks ar dzīvesbiedri Astrīdi Ivasku tai laikā bija Īrijā. Dažus mēnešus vēlāk tapa “Baltijas elēģiju” pirmais cikls – pirmie 10 dzejoļi. Tā bija visai cilvēcei draudošās vispārējās nelaimes ēna, kas uzjundīja līdz pat dzejas intensitātei emigrācijā dzīvo briesmu un apdraudētības sajūtu par Baltijas tautu vēsturisko, cilvēcisko un fizisko esamību. Ivars Ivasks savas elēģijas rakstīja angļu valodā, varbūt pirmoreiz nonācis pie sajūtas, ka angļu valoda ir Baltijas tautām savā ziņā lingua franca not only in scholarly discourse but in mediating the poetic experience as well. Tās ir Baltijas tautas – latvieši, igauņi un lietuvieši, kuru liktenis sāp dzejniekam un māksliniekam Ivaram Ivaskam. Un tās ir šīs četras valodas, kurās izdevniecība “Pētergailis” izdod Ivara Ivaska “Baltijas elēģijas”: latviešu, angļu, igauņu un lietuviešu. Astrīde Ivaska, Ivara Ivaska dzīvesbiedre, ir atgriezusies Latvijā, dzīvo Latvijā, un viņas pirmais literārais mērķis bija – izdot Latvijā Ivara Ivaska “Baltijas elēģijas”. Tā ir atgriešanās – arī Ivara Ivaska atgriešanās pilsētā un valstī, kur viņš ir dzimis. Grāmatas ilustrēšanai ir izmantotas Ivara Ivaska gleznas un zīmējumi. Anita Rožkalne |
 Eiropas dzejas “apaļais galds” un Latvija Valdis Rūmnieks |
