VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Dziesma, ej viegli pa manu sirdi... Knuts Skujenieks | |
 | |
| Var būt, ka Eiropu vairs nenolaupīs. Vērsis ir nokauts un sadedzināts –
ne jau dievišķam upurim, bet bailēs no mutes un nagu sērgas. Mēs arī
baidāmies, kaut mūsmājās šī sērga manīta tikai dažam labam politiķim
vai žurnālistam. Bet neba nu bailes vien mūs tuvina. Savulaik mūsu tautai un zemei izlauza ribas, lai krievu ķeizaram pavērtos logs uz Eiropu, – logs pavērās, bet Krievzeme tā arī palika zvārojoties starp diviem kontinentiem. Un visas augstās mākslas un augstās gudrības no Eiropas nāca pie mums caur logu. Diemžēl ne pa durvīm. Taču to, kas latviešu dzimtcilvēkam tika atvēlēts, viņš prata izmantot. Zemnieki pa savai modei dancoja franču un vācu dančus, muižā noskatītus. Vidzemē lasītpratēju procents bija augstāks nekā Francijā, Vācijā vai Anglijā. Vecā Stendera līksmības un gaudu ziņģēs skanēja tolaik aktuālas, eiropeiskas noskaņas un idejas. Mūsu saiešanas tētiņi pārdzejoja latviešu mēlē Moravas brāļu vēstījumus. Un ko sacīt par strēlnieku durkļiem, kas palīdzēja sašķērēt vecās Eiropas apsūnojošo kārtību? Tā visa ir vēsture. Mēs esam un paliekam eiropieši. Pat padomju laikos, man, studējot Maskavā vai sēžot lēģerī Mordovijā, atgādināja šo identitāti, ja es pats to nedarīju. Tā bija dīvaina sajūta: tevi dara atbildīgu par kontinentu, no kura tu esi varmācīgi atrauts. Bet, ja tā labi padomā, tad tur nav nekā dīvaina. Demokrātijas, plurālisma, liberālisma un humānisma sēkla mūsos bija uzdīgusi iepretim totalitārismam, brutalitātei un tirānijai. Gluži jaunā lokā es atkal nonācu pie vienotas Eiropas idejas. Kristietības veidotie un civilajā apziņā iestrādātie principi it kā būtu daudzmaz skaidri. Mani interesēja vēl senāki principi un vēl aizmūžīgākas idejas. Es sāku meklēt tuvākus un tālākus radus latviešu tautasdziesmai. Lasīju un tulkoju Eiropas tautu folkloru, studēju viņu etnogrāfiju, līdz sapratu, ka viss mūžsenais mantojums ir viena kopīga ieraža un viena kopīga dziesma. Vienalga, cik dažādi mēs arī izskatītos. Siltajās zemēs Jurģa dienā izpilda tās pašas ceremonijas, kādas pie mums izpilda Jāņos. Pat sociālistu iemīļotais 1. maijs kopā ar tā priekšvakaru – Valpurģu nakti – patiesībā ir vecvecie pavasara svētki. Maija koks, ko ceļ vācieši, čehi un citi viduseiropieši, ir ģenētiski kaut kas vidējs starp Jāņu pundeli, Vasarsvētku meiju un Ziemassvētku egli. Skatoties tālāk atpakaļ, tautu un cilšu kultūra savijas neatšķetināmā sakņu pinumā. Bet kas mums šodien no visa tā? Vai mums savu kreņķu trūkst? Kam mums serbi, kam mums albāņi, kam mums maķedonieši? Kautiņi taču notiek viņā sādžas galā! Piespiesti un pieradināti pie Krievijas plašumiem, mēs ieraugām, cik Eiropa ir maza. Pēc Šengenas līguma, kad mums pavērās robežas, tā ir kļuvusi vēl mazāka. Un tuvāka. Mēs sākam saprast gan savas laimes kalējus, gan laimes nesējus citiem. Sākam saprast, ka savu laimi nevar kalt uz citu laktas un ka otram laimes vietā var atnest tikai varmācību. Ak, cik grūti nāk šī skola, cik serbismu un albānismu kompleksu vēl joprojām mīt latviešu dvēselēs! Kāda teikšana šajā problēmu un ļaužu mežā ir dzejniekam? Dzejnieki ir tāda tauta, kas nesirgst ar pārlieku pieticību: tie savā iztēlē, Dievam līdzīgi, pēc sava prāta kārto pasaules likteņus. Un naivā pasaule arī reizēm uzķeras uz dzejnieku sprediķiem. Jo neviens sevi cienošs dzejnieks nevairos naidu. Naida jau tā ir gana. Dzejai, tāpat kā dziesmai, ir kāda milzīga priekšrocība salīdzinājumā ar vēsturiskiem vai ekonomiskiem pētījumiem. Tā dažās rindās vai dažās taktīs par savu tautu var pateikt vairāk nekā sarakstītos desmitos sējumu. Tāds ir visīsākais ceļš un visdrošākais tilts. Ja mēs iemācāmies neparastajā saskatīt ikdienišķo, mēs esam savstarpēji sapratušies. Man nāk prātā kāda skaista gruzīņu leģenda. Jauns mednieks, nomedīdams leopardu, arī pats iet bojā. Mednieka māte un leoparda māte abas apraud savus bojā gājušos.Viņas to dara kopā, viena otru mierinādamas. Tā ir aizkustinoša mācība, jo, cik viegli ir pakļauties naidam, tik grūti no tā atraisīties. Vienmēr kaut kur netālu atradīsies cita tauta un cita valoda, kurai dzīvot ir daudz grūtāk nekā tavējai. Ja tu vari par to atgādināt pasaulei, latviskot viņas dzejas rindas, parādīt tai draudzību un godu, tad saņemsi atpakaļ lielu draudzību un mīlestību. Labi, ka mēs esam sākuši apzināties, ka pat desmit cilvēku runātai valodai ir globāla vērtība, ka, aizstāvot citus, mēs sargājam paši sevi. Manuprāt, ne jau pēc tā būtu vispirms jācenšas, lai Eiropa mūs saprastu. Galvenais – lai mēs saprastu Eiropu. Eiropu ar visām tās pretrunām, ar bagātību un nabadzību, ar cildenumu un nelietību, ar supermodernu komfortu un aizmūžu veciem aizspriedumiem. Eiropa ir mūsu mājas, mūsu pajumte, pār kuru gāžas globālas kultūras ekspansija. Gluži kā kalnu nogruvums, kas nes sevī sniega ūdeņus, dubļus, cilvēku mitekļu atlūzas, – šajā straumē līdzās cilvēces gara dārgumiem peld arī gruži un sēnalas. Tikai būdami solidāri, mēs spēsim izturēt šo jauno izaicinājumu. Tā nu es arī, paļaudams spalvai vaļu, esmu nonācis sprediķī. Man nebija nodoma īpaši propagandēt vai īpaši aģitēt. Es tikai gribēju atgādināt, ka mēs nebūt neesam izložņājuši visus mūsu nama kaktus. “Mēs esam slinki un neesam zinātkāri,” savulaik sacījis Puškins. Slinkums ir netikums, bet zinātkāres trūkums jau ir grēks. Ja mēs piepildām savas smadzenes ar pāris apšaubāmiem mītiem, tad mēs kļūstam bīstami sev un citiem. Ja šodien gados jauni cilvēki grib vilkt tiesas priekšā bīskapu Albertu, pārspēlēt visu vēsturi par jaunu, tad tā nav tikai bērnu spēlīte. Ar tādu pašu vēlmi serbi gribēja attīrīt no albāņiem Kosovas lauku – vietu, kurā tie pirms četrsimt gadiem zaudēja savu karaļvalsti. Un tagad sargāt vienus no otru naida ir devušies arī latviešu karavīri. Reālajā dzīvē nav viegli samērot nacionālo pašcieņu ar kopīgajām interesēm šajā trauksmainajā pasaulē: pašlabuma un aizdomu velniņš allaž kaut kur pabāž savu šķelto nagu. Šis vienīgais pārnadzis no sērgas necieš un ir visai dzīvelīgs. Dzejā var visus strīdniekus savest kopā zem vieniem grāmatu vākiem, vienā poētiskā vakarā, dot katram vārdu, pietuvināt mums katra prieku un katra sāpi. Ar tādu nodomu es savulaik no 27 Eiropas tautām savācu tautasdziesmas par mīlestību un devu tās latviešu lasītājam. Tagad es turu rokās īstenotu manu seno ieceri: Eiropas tautu dzejas antoloģiju oriģinālos un manās latviskās versijās. Katrs atsevišķs dzejas paraudziņš ir tautas, valodas un dzej-nieka vizītkarte zinātkārajiem. Mans atdzejotāja darbs savukārt dod nojausmu par citādi nesaprotamo tekstu. Taču ar to mana gribēšana nebeidzas. Es visus autorus, dzīvos un mirušos, iesaistu svētkos un talkā. Te vairs nav ne lielo nāciju, ne kultūrvalodu – te valda tāda demokrātija, kāda ikdienas dzīvē nav iespējama. Tā ir ideālā Eiropa. Tā ir Cilvēku Zeme. Mēs joprojām sapņojam un sapņosim par zelta laikiem cilvēcei, kaut arī zinām, cik necilvēcīgi un neveiksmīgi beigušies visi mēģinājumi šos zelta laikus tuvināt. Bet vienalga – mēs gribam redzēt sevi un savus tuvākos labākus. Un to mums neviens nevar liegt. Senos laikos kāds ceļotājs skaidroja, ka Kurzeme atrodoties kaut kur starp Portugāli un Koreju. Šodien mēs par to vairs nesmejamies: nav vairs tā, ka suiti vai ventiņi nebūtu redzējuši dzīvu portugāli vai dzīvu korejieti. Vai tad tik tālu līdz Lisabonai vai Seulai? Un Kurzeme patiešām ir starp Portugāli un Koreju. Un saule patiešām ir debesīs. Un mēs visi patiešām esam cilvēki ar mūsu ilgām un vājībām, sapņiem un viltībām. Un mēs visi gribam dzīvot – tikai palaikam nemākam. Mūžības priekšā mēs esam joprojām pirmziemnieki. Un vienīgā īstā drošības garantija ir mūsu pašu labā griba un godaprāts. Kaut arī katram savs līdums līžams, neieskatīsim aizmeža kaimiņu par naidnieku tādēļ vien, ka viņš nav no mūsu dzimtas. “Dziesma, ej viegli pa manu sirdi...” – norvēģu kolēģa rinda iedeva manai grāmatai vārdu. Šī vieglā gaita ir smaga gan dziesmai, gan sirdij. Latvietis tādu gaitu pazīst! “Ne zariņa nenolauzu...” Palasi dainas – latvietis zina visu. Ja tikai vienmēr darītu tā, kā zinātu... Tā, lūk,es pārdomāju, palapodams savu svaigi dzimušo garabērnu un vēl tā īsti neticēdams, ka tik nereāla iecere var piepildīties. | |
| Atgriezties | |
