VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Jo dzejoļi ir mūžam spirāles, kurām nav gala Valters Nollendorfs Tas bija 1986. gadā, kad pāri Eiropai pārvēlās Černobiļas atomelektrostacijas radioaktīvo putekļu mākonis un tā ēna. Ivars Ivasks ar dzīvesbiedri Astrīdi Ivasku tai laikā bija Īrijā. Dažus mēnešus vēlāk tapa “Baltijas elēģiju” pirmais cikls – pirmie 10 dzejoļi. Tā bija visai cilvēcei draudošās vispārējās nelaimes ēna, kas uzjundīja līdz pat dzejas intensitātei emigrācijā dzīvo briesmu un apdraudētības sajūtu par Baltijas tautu vēsturisko, cilvēcisko un fizisko esamību. Ivars Ivasks savas elēģijas rakstīja angļu valodā, varbūt pirmoreiz nonācis pie sajūtas, ka angļu valoda ir Baltijas tautām savā ziņā lingua franca not only in scholarly discourse but in mediating the poetic experience as well. Tās ir Baltijas tautas – latvieši, igauņi un lietuvieši, kuru liktenis sāp dzejniekam un māksliniekam Ivaram Ivaskam. Un tās ir šīs četras valodas, kurās izdevniecība “Pētergailis” izdod Ivara Ivaska “Baltijas elēģijas”: latviešu, angļu, igauņu un lietuviešu. Astrīde Ivaska, Ivara Ivaska dzīvesbiedre, ir atgriezusies Latvijā, dzīvo Latvijā, un viņas pirmais literārais mērķis bija – izdot Latvijā Ivara Ivaska “Baltijas elēģijas”. Tā ir atgriešanās – arī Ivara Ivaska atgriešanās pilsētā un valstī, kur viņš ir dzimis. Grāmatas ilustrēšanai ir izmantotas Ivara Ivaska gleznas un zīmējumi. Anita Rožkalne | |
| |
| Spirāle ir viena no dzejiskajām gleznām Ivara Ivaska “Baltijas
elēģijās”. Spirāle ir arī pamata sastāvdaļa daudzos Ivaska zīmējumos.
Spirāle ir atvērts aplis, kas iesniedzas no telpiskās dimensijas laika
dimensijā. Ne velti Ivasks pats runā par savām “bezgalīgajām ainavām”.
Un tāpat “Baltijas elēģijās” varam nojaust “bezgalīgo dzeju”, kas no
pagātnes iesniedzas tagadnē un savienojas ar nākotni kā “nebeidzama
melodija”, kura “pieaug arvien tālākos apļos, / it kā kad akmens būtu
ezerā iemests / brīdī, kad pasauli radīja”. Spirāle atver ne tikai Ivaska dzejas, bet paša dzejnieka un viņa dzimtās vietas laiktelpas dimensiju. Aplis raksturo igauņu, latviešu un lietuviešu zemnieku tautu dabas un dzīves ritmus kā telpas un laika noslēgtību un atkārtojamību, un vēsturiskā linearitāte savukārt raksturo modernās pasaules atvērtību un neatkārtojamību, toties spirāle apvieno abas raksturības. Spirāle nav sevī noslēgta kā aplis, bet tās loki kārtojas un atkārtojas cieši blakus, arvien atvērtāk, arvien tomēr arī atgādinot sākuma punktu. Līdzīga būtība piemīt koka gadskārtu apļiem un apļiem, kas rodas no ezera dzīlē iemestas melodijas. Tie ir apļi, bet katrs iepriekšējais ir nākamā apsolījums. “Baltijas elēģiju” spirāles un progresīvie apļi liekas rādām ceļu, kā senās tautas, kuras cieši saistītas ar savu dzīves telpu un ciklisko laika izjūtu, var pārdzīvot, kā tām jāpārdzīvo modernajā globalizētajā pasaulē un tās arvien sasteigtākajos tempos, kas liekas drāžamies nākotnē kā neapturams ātrvilciens. Bet te ir vēl kas. Vēl kas personiskāks, vēl būtiskāks. “Baltijas elēģijas” ir pasaules cilvēka – trimdinieka Ivaska at-klāsme. Spirāle raksturo arī īsta trimdinieka būtību saistībā ar dzimto zemi. Katrs spirāles loks ir attālināšanās, bet arī palikšana tuvībā. Pa spirāli vienmēr var atgriezties izejas punktā. Vai vēl vieglāk: var atgriezties kā laika mašīnā – ne pa loku, bet tieši no loka uz loku. Ja grib. Bet pēc definīcijas trimdinieks, kamēr ir trimdinieks, grib atgriezties. Ivaskam tas izdevās ne vien dzejā, bet arī realitātē, jo laiks bija pareizs – paša laiks un Baltijas laiks. Pēc ilgas prombūtnes un ilgas noslēgtības personiskais un tautas laiks un telpa atkal apvienojās. Starp pirmo sēriju un otro reāli ir tikai divu gadu atstarpe, bet vesels mūžs cilvēka dzīvē: starp trimdinieka un pārnācēja, starp zaudētās un atgūtās Baltijas elēģijām. “Baltijas elēģijām” ir dziļi personīgas saknes. Tās ir dzejiskas biogrāfijas fragmenti. Viens no Ivaska nekrologiem vēsta: “Ivars Ivasks (dzimis 1927. gada 17. decembrī, miris 1992. gada 23. septembrī), igauņu dzejnieks, mākslinieks, kritiķis, dzimis Rīgā, Latvijā. Viņa tēvs bija igaunis, māte – latviete, savā starpā tie sarunājās vāciski. Viņš uzauga kosmopolītiskā, mākslinieciskā vidē.” Vārds “kosmopolīts” palaikam rada negatīvas asociācijas, kuras padomju laikā veicināja komunistiskā ideoloģija. Jaunākā latviešu svešvārdu vārdnīca vēl arvien skaidro, ka kosmopolīts ir “cilvēks, kas vienaldzīgi izturas pret dzimteni, nacionālo kultūru, tradīcijām un ir svešs savai tautai”. Taču Ivasks bija cilvēks, kurš bija kosmopolīts tieši pretējā nozīmē – pasaules cilvēks ar dziļām un neizraujamām saknēm zemē un tautā, kas viņam jau no pirmsākumiem bija plašāka nekā Igaunija un igauņu tauta, jo iekļāva arī viņa latvisko un līdz ar to baltisko izcelsmi. Un tomēr: “Es citas valodas ceļā mācījies esmu. / Igauņu valodā skaitu vēl savu gadskārtu apļus.” Viņa bagātajā un tekošajā latviešu, vācu, angļu valodā vienmēr skanēja līdzi igauņu valodas liegais dziedājums. Kā daudzus baltiešus, karš Ivasku aizveda uz Vāciju, kur viņš Mārburgā studēja mākslas vēsturi un salīdzinošo literatūru un satika savu mūža biedri Astrīdi Hartmani. Ivasku intelektuāli, dzejnieciski un mākslinieciski piesātinātās mājas vēlāk kļuva par baltiešu un pasaules literatūras personību tikšanās vietu. Izceļojis uz ASV, Ivasks Minesotas universitātē ieguva doktora grādu ģermānistikā un kļuva profesors prestižajā Sv. Olafa koledžā, no kurienes 1967. gadā viņu pie sevis aicināja Oklahomas universitāte Normenā, kas meklēja redaktoru 1927. gadā dibinātajam samērā necilajam ārzemju literatūras apskatam Books Abroad (“Grāmatas Ārzemēs”). Žurnāls kļuva par Ivaska lielo mūža darbu. Ar to viņš pierādīja, ka kosmopolīts var būt arī patriots šī vārda labākajā un dziļākajā nozīmē. Īsā laikā Ivasks žurnālu pārveidoja pasaules klases izdevumā ar plašu izstarojumu. Viņš tajā sāka iekļaut apskatus par baltiešu un citu mazo tautu literatūrām. Ivaska laikā žurnālā publicēti 853 baltiešu, tostarp 278 latviešu, grāmatu apskati un 37 raksti par baltiešu literatūrām, no tiem astoņi par latviešu literatūru. 1973. gadā vesels žurnāla numurs bija veltīts baltiešu lite-ratūrām. 1969. gadā Ivasks paziņoja, ka pie žurnāla nodibināta starptautiskā Nūstata balva literatūrā (Neustadt International Prize for Literature), ko viņš vadīja līdz aiziešanai pensijā 1991. gadā. Tā kļuva pazīstama kā “mazais Nobels”, jo vairāki vēlāki Nobela prēmijas laureāti bija agrāk ieguvuši Nūstata balvu, tostarp Česlavs Milošs, kam veltīta “Baltijas elēģiju” pirmā sērija. 1977. gadā žurnāls ieguva nosaukumu, ko tas bija nopelnījis Ivaska darba dēļ – World Literature Today (“Pasaules Literatūra Šodien”). Šī ir daļa “Baltijas elēģiju” augsnes – pasaules literatūra. Otra daļa ir Ivaska darbība Baltijas studiju veicināšanas apvienībā (Association for the Advancement of Baltic Studies, AABS). Viņš bija tās dibinātāju vidū un no 1978. līdz 1980. gadam – tās prezidents. Desmitajā AABS konferencē Madisonā, Viskonsinā 1986. gada maijā bija izstādīti Ivaska zīmējumi, kolāžas un fotogrāfijas. Vienā konferences vakarā baltiešu dzejnieki, arī Ivasks, lasīja savus dzejoļus – oriģinālā un angļu tulkojumā. Černobiļas nesenā katastrofa bija satraukto sarunu temats. Par neatkarības vēsmām Baltijā vēl īsti nevarēja runāt. Elēģiju ideja, kā vēlāk minēja Ivasks, izaugusi no tālaika intelektuālās un emocionālās vides, no izjustās baltiešu kopības konferencē, kuras sarunvaloda bija angļu. Pirmā elēģija tapusi atceļā uz Normenu, lidojot caur negaisa mākoņiem, modernā laikmeta tehnoloģijas apdraudējuma apokaliptiskā noskaņā: “Tautasdziesmas to neparedzēja, tautas zintis / mūs nesagatavoja.” Tā arī pirmā sērija ir tiešām elēģiska, pagātnē un atmiņās vērsta. Kā viss mainās! Vienpadsmitajā AABS konferencē Mērilendas universitātē 1988. gadā notika Ivaska elēģiju lasījums, bet konference pati jau bija Baltijas atmodas gara pilna. Desmitās elēģijas pareģojums sāka piepildīties: “Bet noteikti arī baltieši paliks / iespiesti Baltijas kaktā. To māksla / kā spirāle sniegsies bezgala telpā, / lai vilktu tos atpakaļ Baltijā atkal.” Ivaskus spirāle Baltijā atvilka jau tā gada rudenī un atkal nākamajā gadā. Otrā elēģiju sērija ir atgriešanās sērija: “Un atbalss man teica: dzejnieks var atgriezties. / Jo dzejoļi ir mūžam spirāles, / kurām nav gala.” Dziļākā “Baltijas elēģiju” augsne tomēr ir viņa dzeja un māksla. Ivars Ivasks nebija tikai akadēmiķis, literatūrzinātnieks un kritiķis, par visu vairāk viņš bija dzejnieks un mākslinieks. Viņš dzejoja igauniski – deviņi krājumi –, arī vāciski un angliski. Un, kad bija valodas un valodu noguris, viņš zīmēja, zīmēja smalki, loku lokos un fotografēja ar mākslinieka aci. “Baltijas elēģijas” ir lielā mērā redzēta un baltieša mīlošām acīm rakstīta dzeja: “Ielokiet liegi šīs maigās ainavas, / ļaujiet krāsām savus putekšņus glabāt; / atstājiet telpu tām peldēt un elpot / gadsimtiem pāri, mierinot to, / kas nolieksies viņu apveidus lasīt...” Otrās sērijas ceturtā elēģija stāsta par Ivasku ģimenes kapa vietu Rengu kapsētā, kas ir “deviņu akmens vāžu aplis ar manu / vecvecāku un viņu bērnu vārdiem. / Vidū stāv augstāka vāze / bez vārda – tā tiem, kas nav glabāti še – / gadījuma dēļ, aiz kariem vai trimdas.” Bet dzejnieks var atgriezties. Tur, ārpus vāžu apļa, bet ne ārpus paša kapa, necils akmens vēsta – atdusas Ivars Ivasks. Pasaules cilvēks, trimdinieks ir atgriezies mājās. Viņa paša gadskārtu apļi ir noslēgušies. Bet ar viņa atgriešanos trešajā paaudzē Rengu aplis ir atvēries. Ir sākusies jauna spirāle. Viss beidzas. Nekas nebeidzas. Nav gala. Pirmā sērija (1986) For Czeslaw Milosz Grain and other products of the earth they [the Aestii] cultivate with a patience... and are the only people who gather in the shallows and on the shore itself the amber.... TACITUS I Bolts of Baltic lightning, Siberian gusts of wind, morose clouds of mutual suspicion. Pollution, contamination, radiation. Still at safe levels, they say. The cows know better, scarcely licking the bark of birches, avoiding Midsummer's tall grass. Explosions, conflagrations, decimations. Folk songs never foresaw this, folklore did not prepare us. Agrarian lullabies, rustic bibles float defoliated on the breeze. Water sprites bless one more time, then drown in murky pools of urban superstition. With so much knowhow, what ignorance! With so much affluence, what want! With so much expectation, what disillusionment! And so the spinning wheel unwinds into a comet, the spindle spawns a rocket to heave this whole age into a black hole: ageless, noiseless, beyond peace, beyond understanding – except for the cloudberry, of course, the lingering lingonberry perhaps, one more, on last, one forever time. Veltīts Česlavam Milošam Labību un citus zemes augļus viņi [aisti] kultivē pacietīgi... un viņi ir vienīgā tauta, kas seklās vietās un jūras krastā salasa dzintaru... Tacits I Baltijas zibensbultas, Sibīrijas vēja brāzmas, drūmi savstarpēju aizdomu mākoņi. Piesārņojumi, saindējumi, izstarojumi. Vēl līmeņi it droši, tā saka. Bet govis zin labāk, tik tikko bērziem nolaizot tāsis, bet Jāņu garās zāles neplūcot. Eksplozijas, ugunsgrēki, iznīcība. Tautas dziesmas to neparedzēja, tautas zintis mūs nesagatavoja. Lauku šūpuļdziesmiņas, zemkopju bībeles atlapotas lidinās vējā. Nāras vēlreiz svētību sūta, tad noslīkst pilsētu māņticības duļķainajos dīķos. Ar visām zinībām – kāda muļķība! Ar visām bagātībām – kāds trūkums! Ar visām cerībām – kāda vilšanās! Un tā ritošais ratiņš atrit komētā, no ratiņa spoles izsprāgst raķete, kas mūsu laikmetu ievelk melnā kosmiskā bedrē: bez laika, bez skaņas, viņpus miera, viņpus cilvēku saprašanas – izņemot lācenīti, protams, varbūt apburto brūklenīti, vēl vienu, vēl pēdējo, vēl mūžīgo reizi. Česlavui Milošui Javus bei kitus reikalingus augalus augina uoliau negu tingūs germanai. Jie [aisčiai] apieško ir jūrà; seklumose ir pačiose jos pakrantese vieninteliai iš vis˜ rankioja gintarà... Tacitas I Baltijos žaibai, Sibiro vòjai, abipusòs ∞tarties niūrūs debesys. Išniekinimas, užteršimas, radiacija. Sako, vis dar nepavojinga. - Bet karvòs žino geriau, vos ne vos telyžčioja berž˜ žiev´ vengdamos aukštos Jonini˜ žolòs. Sprogimai, gaisrai, naikinimai. Liaudies dainos to nenumanò, tautosaka tam neparengò mūs˜. Kaimieči˜ lopšinòs, valstieči˜ biblijos skraido, nešiojamos vòjo. Vandens dvasios laimina darsyk ir grimzta tamsiuos urbanistini˜ prietar˜ akivaruos. Šitokia žinija, – bet koks neišmanymas! Šitokia gausa, – bet kokia stoka! Šitoks lūkestis, – bet koks nusivylimas! Ratelis besisukdamas galop tampa kometa, verpstasiššauna raketà, kad išmest˜ š∞ amži˜ ∞ juodà tuštym´: kur nei laiko, nei garso, nei ramybòs nòra, kur išminties baiga... Suprantama, tai neliečia gervuogi˜, vienintelio, paskutiniojo, išlikusio amžiams kaln˜ spanguolyno. Czeslaw Miloszile Teravilja ja teisi maasaadusi kasvatavad nad [aestid] kannatlikult... ja nad on ainus rahvas, kes korjab endale madalikel ja rannal merevaiku... Tacitus I Balti välgupalangud, Siberi iilingud, vastastikus umbusu tusased pilved. Saastamine, reostamine, kiiritus. Siiski veel ohutul tasemel, nagu kuulda. Lehmad teavad paremini, jättes lakkumata kaskede tohu ja loobudes kesksuve kõrgest rohust. Plahvatused, hiigelpõlengud, tapatalgud. Rahvalaulud ei ennustanud seda, rahvalooming ei valmistanud meid ette. Põldsed hällitused, talurahvapiiblid hõljuvad, lehed lahti, tuules. Veehaldjad saadavad veel ūhe õnnistuse, siis upuvad linliku ebausu tumedais reservuaarides. Niipalju oskusi ja niisugune totrus! Niipalju rikkusi ja niisugune puudus! Niipalju lootusi ja niisugune krahh! Ja nõnda keerleb vokiratas, kuni saab komeediks, kedervarrest sigineb rakett, et heita kogu see ajastu kuhugi musta auku: ajatusse, hääletusse, teispool rahu, teispool arusaamist – peale murakate muidugi ja võibolla viiblevate pohlade: veel ūks viimane ja igavene aeg. | |
| Atgriezties | |
