VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| TAŅA Laima Slava | |
| |
| Mākslas zinātnieces Tatjanas Sutas dzīvei piemērot leģendas vārdu ir
pašsaprotami. Leģendas vērts ir jau fakts, ka viņa joprojām, pāri 80
gadu slieksnim, pasniedz mākslas vēsturi Kultūras akadēmijā. Taču manai
paaudzei viņa pirmām kārtām ir bijusi visai noslēpumaina "dāma no
televīzijas", kas ne tikai nenogurstoši citu pēc citas vēra vaļā
mākslinieku darbnīcas un viņu daiļrades noslēpumus, bet arī atļāvās
rast veidu, kā ielūkoties latviešu mākslas vēstures lappusēs, par kurām
tālaika literatūra piegādāja skopas un rūpīgi cenzētas ziņas. Cikls
"Aicinājums" Latvijas TV, Taņas Sutas "mazais teātris", ļāva
apjaust kā dzīvus cilvēkus arī sarežģītās un spēcīgās latviešu mākslas
pamatlicēju personības. Un virkne šo vārdu, pateicoties Taņas (tā mīļi
viņu dēvē gandrīz visi, taču uzrunā uz "Jūs") neatlaidībai, padomju
laika auditorijā tik plaši izskanēja pirmo reizi – piemēram, Vodemārs
Matvejs un Kārlis Zāle. Tatjana Suta ir arī autore nu jau divām
grāmatām par gleznotāju Romanu Sutu – vienu no latviešu klasiskā
modernisma iespaidīgākajām un daudzpusīgākajām figūrām, turklāt pirmā,
1975. gada monogrāfija, bija arī pirmā publikācija, ar kuru oficiālajā
mākslas izziņas vidē daudzmaz adekvāti atgriezās kāda cita nozīmīga
leģenda – stāsts par Rīgas mākslinieku grupu, pie kuras gadsimta sākuma
un 20. gadu snieguma tvērās visi, kam mākslas vērtībās būtiski bija
bezkompromisa radošie kritēriji, laikmeta un patiesuma garša.
"Daudzmaz" – jo, par lieliem sirdēstiem autorei, grāmata dienasgaismu
ieraudzīja cenzūras noplicinātā veidā. Tagad, protams, šķiet kuriozs,
ka no visām Rīgas grupas mākslinieku fotogrāfijām rūpīgi tika
izretušēta Niklāva Strunkes seja, un uz tekstu un faktiem
"rediģēšana" attiecās ne mazāk postoši. Par savu vecāku radošā
mantojuma likteni Taņa allaž ir cīnījusies pašaizliedzīgi un cīnās
joprojām. Starp citu, tieši Taņas fotoarhīvs ir kalpojis kā rota un
neatsverams izziņas materiāls daudziem izdevumiem par Latvijas modernās
mākslas pirmsākumiem – piemēram, tikai viņai piederošā "izretušētā"
Rīgas grupas 1919. gada fotogrāfija ir pati izteiksmīgākā, un
smaidošais Jēkabs Kazaks uz tās – labākais tik agri aizgājušā
mākslinieka fotoportrets. Elegantā Aleksandra Beļcova 1927. gada Preses
ballē ar Sutas supremātiski kubistisko gleznojumu fonā, Zāles darbnīcas
– jumtistabas Berlīnē zīmējums ar skumstošo Sutu centrā, mākslinieku
ģimene – Suta un Beļcova – ar mazo Taņu viducī, darbnīcas "Baltars"
dokumentējumi – šie attēli ir jau apceļojuši daudzus izdevumus un
noteikti turpinās ceļot vēl. Un tai pašā laikā: "Man pa visu mūžu ir
tikai trīs labas bildes," viņa saka, kad runāju par ilustratīvo
materiālu Taņas pašas portretējumam. Tas liekas neiespējami, taču
atbilst patiesībai. No baleta gaitām, piemēram, ir tikai agras bērnības
foto ar obligāto "pačku", taču trūkst attēla ar viņas "kroņa
numuru" – čigānu deju. Taņas parādīšanās publiskos saietos vienmēr sev līdzi nesa distancētas pašapziņas un labvēlības pret pasauli sajaukuma šarmu. Viņu nevarēja neievērot. Maza auguma, īpatni gracioza, čigāniski izteiksmīgu seju apskaužami kuplu, tumšu matu ielokā. Vai iespaidu radīja balerīnas stāja un divdesmit dejotājas gados izkoptā nepieciešamība allaž uz skatuves – arī dzīves skatuves – parādīties "ar taisnu muguru" vai ģimenes tradīcijas mantojums? Tieši šo īpašās stājas momentu kā īsta mākslinieka dabai neatņemamu viņa ir dedzīgi un drosmīgi aizstāvējusi, jo vairāk – reizēs, kad sapratusi, ka citu aizstāvju nav. Tā tas bija gadījumā ar kādu kariķētu literāru atmiņu stāstu 1982. gada "Literatūrā un Mākslā" par Mildu Brehmani-Štengeli ("pirmo reizi pēc ilgstošas klusēšanas!" – T.S.), kurā pieminēts kāds dziedones konflikts ar dekoratoru Romanu Sutu. Atceros viņas dziļo aizvainojumu un sašutumu, ierodoties redakcijā ar uzrakstīto repliku, taču arī šī aizvainojuma izpausme bija mierīgs un argumentēts izklāsts, kādēļ gan triviālie teksti, ar kādiem autors operas prīmu raksturojis, gan "leksikas bezgaumība", kādu ielicis Romana Sutas mutē, nav patiesībai atbilstoši. "Divu tik lielu personību dialogs nevar risināties tirgus sievu līmenī." Šķiet, vispirms jau Taņas pašas personības iemiesotā saite ar mūsu modernās glezniecības pirmsākumiem – tēva Romana Sutas un mātes Aleksandras Beļcovas cilvēcisko un radošo mantojumu – ir bijusi neatsverama šī "cita līmeņa" rādītāja, sevišķi "tajā" laikā. Izturētā stāja, noblais miers, ko viņa prot saglabāt pat visdramatiskākajās dzīves situācijās, kopā ar smalka humora devu, vēlāk kaut ko no tām raksturojot, allaž ir liecinājis un turpina liecināt par īpašu "bērnistabu", kurai cauri gājusi Taņas Sutas paaudze un kuras pēdas "padomju sabiedrības" jaunatne vienmēr izjuta kā ziņu no tās – citas – pasaules pirms Otrā pasaules kara un padomju okupācijas. TV kolēģi atceras Taņas brīnišķo spēju vienkārši "nedzirdēt" priekšniecības aizliegumus tādai vai citai tēmai, tāda vai cita vārda pieminējumam. Mākslas pasaules diktētie noteikumi bija viņas negrozāma prioritāte. Laikā, kad masu informācijas līdzekļu darbiniekiem (īpaši priekšniecībai) allaž bija jārēķinās ar citu – ideoloģijas diktētu prioritāšu pastāvēšanu, kas tika dažādos rituālos kopta, Taņa demonstrēja šarmantu ignoranci, auna ietiepībā badot aizspriedumu sienu ar jaunām faktu materiālu gūzmām, kas mākslas telpai piešķīra viņas izpratnē vēlamās dimensijas. Uz pārmetumiem vēlāk viņa ar vaļsirdīgu izbrīnu, ne mirkli nekā nezaudējot no apbrīnojamās pašcieņas, pratusi atbruņojoši atbildēt: "Vai tiešām nedrīkstēja? Es nemaz to nezināju!" Un šie raidījumi arī bija vārti, pa kuriem sabiedrības apziņā ienāca lepnums par savu kultūras mantojumu tā daudzveidībā un tieši uzsvērtā saistībā ar atvērtu pasauli un sava laika aktuālajiem mākslas strāvojumiem. Ar vai bez pārspīlējumiem Taņas stāsti par savu ģimeni un tās gaitām allaž bija (un ir) fascinējoši visiem, kas vēlējās saprast kaut ko pa īstam no mākslas tapšanas brīnuma, vides vēsturiskā autentiskuma, un šo laika klātbūtnes valdzinājumu tie glabā joprojām. Taņas Sutas atmiņu stāstos viegli, it kā garāmejot krustojas pašas vai vecāku satiksme ar personībām, kuras latviešu kultūras vēsturē aizņem veselas nodaļas, dažkārt pat zelta burtiem rakstītas, – Rainis, Kārlis Zāle, Jāzeps Grosvalds, Jēkabs Kazaks, Anšlavs Eglītis, Voldemārs Irbe, Raimonds Dunkans, Helēna Tangijeva-Birzniece, Mirdza Griķe, Arturs Ozoliņš, Jevgeņijs Čanga utt. utjpr. Leģendai līdzinās jau viņas piedzimšana divus mēnešus pirms laika Parīzē kādā klosterī un vārda saņemšana no vietējā ārsta, kurš viņu, kas pasauli ieraudzīja kā 2,5 mārciņas smags zīdainis ar apšaubāmu spēju izdzīvot, steidzīgi nokristīja katoļticībā: "Tatiana – c'est un bone nom Russe!" – un dzemdību novārdzinātā māte tikai pamājusi galvu piekrītot. "Baltara" porcelāns viņai vispirms asociējas ar garu, melnu koridoru, pa kuru viņa naktī, sajuzdamās pamesta, raudādama skrien, meklējot vecākus, kas darbnīcā visu nakti strādā. Virkni atmiņu nes apmeklētāju vērojumi Babiņas "Sukubā", Rīgas pirmajā "veģetārajā ķēķī". Augdama diezgan vientuļa, Taņa tur atrada arī labāko sapņošanas vietu, pazūdot aiz lielās bufetes netīrās veļas grozā, bet "Sukuba" garajos koridoros mēnessgaismā varēja dejot. Parīzes 1937. gada izstādē, kur Latvijas paviljonu iekārtoja Romans Suta, mazā Taņa, mammai "līdz ģībonim" līdzi izstaigā Luvru, bet, iztaujāta par pašu Pasaules izstādi, Taņa šodien kā pirmo uzbur acu priekšā Spānijas paviljona ainu, kur bija izstādīta Pikaso "Gernika". "Paviljonā ienākot, bija liela, apaļa aka, pildīta ar dzīvsudrabu. Spānijā bija pilsoņu karš, un katram apmeklētājam bija pienākums akā iemest kādu monētiņu kā ziedojumu. Aiz akas pie labās sienas visā tās garumā – "Gernika", bet tās priekšā – Pikaso drauga Alberti balta skulptūra, moderna – Arhipenko garā. Tas bija ļoti iespaidīgi. Un vēl man ļoti prātā palika Elegances paviljons. Tas bija kā no papīra, izskatījās, ka to varētu pacelt gaisā vai saplēst – viegla, pazema moderna celtne. Iekšā viss brīnumaini bija eksponēts pēc mākslinieciskā kontrasta principa. Manekeni – no rupjām māla pikām, nekrāsotām, vienkārši samesti pikuči, kā tēlnieks kādreiz ātrumā savā darbnīcā fiksē ideju neizstrādājot. Un uz tiem eleganti dāmu vakartērpi, peņuāri, ādas. No tā es paliku mēma! Un vēl – beļģu Kongo..." Taču par to un vēl daudz ko citu noteikti varēs lasīt Tatjanas Sutas nesen pabeigtajā atmiņu grāmatā ("tā būs par dzīvi, tikai par dzīvi" – T.S.), kuras gaidīšanu skaisti ievada Tatjanai Sutai piešķirtā balva par mūža ieguldījumu, ko šogad pirmo reizi Mākslinieku savienība pasniedza savā Gada balvas ceremonijā. | |
| Atgriezties | |
