VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| PANKU VILCIENS IR AIZGĀJIS Margarita Zieda Berlīnē Profesores Vivienas Vestvudas modes klasi Berlīnes Mākslas universitātē var atrast zem izkārtnes “Industriālais dizains”, kura ietvaros darbojas Eksperimentālā tērpa un tekstila dizaina institūts. Atsaucoties uz studentu uzaicinājumu, kuri 1993. gadā bija atbraukuši uz Parīzes modes skati un uzrunājuši viņu personīgi, Vestvuda Berlīnē pasniedz jau vienpadsmito gadu. "Es vienmēr uzsveru, ka šeit studentiem ir labākie noteikumi pasaulē. Es nezinu nevienu citu skolu, kas būtu labāka. Esmu pārliecināta, ka tādas nav." | |
| |
| Neērtā britu modes karaliene, pasaules modes izlases piecnieka
vienīgā sieviete jau otro desmitgadi, Viviena Vestvuda vēsturē
iegājusi kā 20. gs. 70. gadu no future paaudzes galvenā
dizainere. Viņai kopā ar Malkolmu Maklarenu izdevās pacelt pankus no
ielas parādības modes līmenī, un daudzu apziņā tieši kā panku
karaliene viņa arī ir palikusi. Tam pat nav sakara ar neinformētību, jo
tieši žurnālisti, kuri lietām tomēr seko, jebkurā intervēšanas gadījumā
jautā par Vestvudas attieksmi pret pankiem šodien. Un jau gadiem viņi
saņem vienu un to pašu atbildi – Vivienu Vestvudu panki šodien vairs
neinteresē, tie pārstājuši viņu interesēt no tā laika, kopš izsīkušas
viņu idejas. Ar attieksmi vien ir par maz, vajadzīga arī rīcības
programma. Panku vilciens ir aizgājis, un viņa no tā ir izkāpusi. Protams, ir liels jautājums, vai britu pankiem idejas maz bija, izņemot vispārējo protestu pret isteblišmentu. Salīdzinājumā ar Ņujorkas pankiem vai protestējošajiem franču studentiem 60. gadu beigās britu kustība bija mazāk reflektējoša. Paši Londonas vecie panki atzīst, ka svarīgākais tolaik bijis tiešām pēc iespējas neprātīgāk saģērbties un gūt no tā visa hedonisku prieku. Anglijas viena no smagākajām saimnieciskajām krīzēm 1975. gadā arī Londonu noved vienā no viszemākajiem punktiem. Bezdarbnieku skaits ir lielākais visā pēckara vēsturē, Tečere kļūst par konservatīvo partijas līderi un sāk sludināt savu ideoloģiju. Šis laiks vizualizāciju daļēji ieguva tieši šajos saplosītajos jaunajos cilvēkos uz ielas. Taču politiski nozīmīgi britu panki nekļuva nekad, lai gan viņu saplēstais, spraužamadatām sakniedētais apģērbs, suņu kakla siksnām un velosipēdu ķēdēm apkarinātais tēls, ko vainagoja gaisā saslietu krāsainu matu stari, ātri vien ieguva kulta statusu un kļuva par tādu pašu Londonas simbolu kā prinča Čārlza kāzas vai Lielais Bens. Viņi kļuva par brīvības simbolu karaliskajā Lielbritānijā – uz skatu kartītēm miljoniem reižu tika tiražēts panks ar Viktorijas zīmē izstieptu roku. Viviena Vestvuda tolaik caur T krekliņiem gan centās transportēt sarežģītākas idejas – samiksējot seksuālos tabu un situacionistu lozungus, viņa tērpa valkāšanu aicināja savienot ar attieksmes izteiksmi. Taču arī viņa šodien atzīst: "Panki bija pietiekami inteliģenti, lai apzinātos, ka viņiem ir vājš intelektuālais potenciāls. Viņi to zināja. Tāpat kā to, ka viņiem nav īstu lozungu. Tas, ko mēs darījām, bija isteblišmenta provocēšana. Mēs ar manu toreizējo partneri Maklarenu attīstījām pankroku zem lozunga "sagrauj!". Mēs mēģinājāmo šo korumpēto pasauli apturēt vai vismaz bāzt spieķus riteņos. Toreiz es gribēju sviest akmeņus pret isteblišmentu. Bet tās ir upura domas, un tieši tas isteblišmentam ir vajadzīgs." Par tērpu dizaineri Vestvuda nolemj kļūt 80. gadu sākumā, kad top viņas kolekcija "Pirāti" un pirmo reizi tiek parādīta uz "mēles". Modernais pirāta tēls bija reakcija uz jauno romantismu, kas sekoja Sex Pistols anarhistiski subversīvajam tēlam un ko ieviesa angļu studējošā jaunatne, sākot tērpu teatralizēt. Pirāta tērpā Vestvuda pirmoreiz izmantoja vēsturiski autentiskas piegrieztnes, kas tika precīzi nokopētas un liktas pamatā tērpa uzbūvei, veidojot jau savu tēlu. Vestvuda ir pirmā, kas realizēja šo principu modes dizainā, un par viņas īpašo kvalitāti 80. gados kļūst spēja pārcelt senas pagātnes stilus uz mūsdienām, iekausējot šajos tērpos kādu no 20. gadsimta mazajiem simboliem – rotaļlietu, popdziesmu, posteri no pornožurnāla. Varoņi, kuru laikmeta pētniecības studijām Vestvuda nododas ar intensīvu aizrautību, ir pirāti, senie grieķi, franču revolucionāri. Jau 90. gados Vestvuda, veidojot savas kolekcijas, savieno elementus tikai no vēsturiskiem avotiem, kopējot tos uzticīgi paraugam. Un tieši šis ir viens no Vivienas Vestvudas skolas stūrakmeņiem – vēsturisko piegrieztņu sistēmu apgūšana, kas, viņasprāt, ir obligāts priekšnoteikums, lai vispār varētu sākt nodarboties ar jaunradi. Izgatavot autentisku baroka kreklu jāprot katram Vestvudas studentam. Viņas skolas metode balstīta praksē – studentam jāspēj uzbūvēt vecmeistara tērps it kā no jauna, kopējot vecās piegrieztnes, bet šai kopijai ir jābūt ļoti labai – kā jaunam izstrādājumam. Un uz šīs bāzes studenti vēlāk veido darbus, piedaloties ar savām idejām. Rada savas kolekcijas. Amata prasme ir kreativitātes priekšnoteikums, no tās un tikai no tās var attīstīties individuālas idejas. Vestvudas filozofija šajā jautājumā skan – kreativitāti nevar iemācīt. Var tikai dot virzienu, izšķirošie lēmumi ir jāpieņem pašam, taču amatam jābūt perfekti izkoptam – kā balerīnas darbā. Tiesa, tikai ar tehnisko darbu Vestvudas skolā ir par maz. Tērpu dizaineram jābūt izglītotam cilvēkam, viņam jāpārzina ne tikai kostīma vēsture, bet arī kultūras vēsture, kopsakarības, kurās ir radies konkrētais kostīms. Studentus šeit māca nekoncentrēties uz modes gegiem, bet apgūt laikmetu, doties uz galerijām un lasīt grāmatas, kas vēlāk tiek pārrunātas, attīstot sarunas politisku diskusiju virzienā. Vestvudas izvēlēto grāmatu saraksta augšgalā ir Orvela "1984" un Hakslija "Brīnišķīgā jaunā pasaule". Un Marsels Prusts. Vestvudu interesē politika un sabiedrība šodien, un ar to tiek samērots viss – sākot ar grieķu tuniku un beidzot ar Bērtranda Rasela tekstiem. Viņa pati daudzas idejas gūst, lasot grāmatas, un tās viņai dod pārliecību, ka nav nekā jauna uz šīs pasaules, bet viss ir balstīts tradīcijā. Un to uzturēt un attīstīt viņa uzskata par ļoti nopietnu uzdevumu. Izvirzīt kultūru kā pretspēku masu gaumes diktatūrai, pret kuru Vestvuda jūtas aicināta sacelties kā vēl nekad. "Esmu pārliecināta, ka cilvēki nekad nav bijuši tik slikti apģērbti kā šodien. Šodien vairākums valkā viduvējību. Mans darbs ir virzīts pret šo vidējo mēru, bet mūsu sabiedrība cieš no drausmīgas slimības, un tā ir demokrātiskā skaudība – visiem ir jāizskatās vienādi, un katrs, kas izceļas no masas, tiek uzskatīts par elitāru vai traku." Kultūras vēstures apguve ir viens no Vestvudas skolas kategoriskajiem imperatīviem, iespējams, tieši tāpēc, ka pati viņa uzskata – mūsdienās kultūra vairs nepastāv. "Ortodoksija ir milzu problēma. Valdībai ir vieglāk, ja tai ir darīšana ar standartizētiem cilvēkiem. Cilvēki visjūtīgāk reaģē tad, ja notiek uzbrukums viņu viedoklim. Bet lielākajai daļai jau nav nekāda viedokļa. Ortodoksija ir tā saucamais pareizais viedoklis. Dogma. Mums nav vairs kultūras. Vairs nav kritēriju, ir tikai viedokļi, kurus pat necenšas precizēt. Tā ir popkultūra, kas šodien valda. " Vivienas Vestvudas bijusī skolniece, šobrīd viņas asistente un pasniedzēja skolā Regīna Tīdekena, jautāta, kā, viņasprāt, izpaužas Vestvudas rokraksta ietekme uz studentiem, kā pirmo min lielo nozīmi, kas tiek piešķirta augstšķirīgiem un, jā, dārgiem materiāliem. Ar Vestvudas skolu labprāt sadarbojas sponsori, un audumus no Londonas mēdz sūtīt arī viņa pati. Taču ir arī klasiska kvalitāte, kas nav tik dārga. Runa nav vienmēr par cenu, bet tieši par kvalitāti. Vestvudai ir svarīga gan auduma, gan domas kvalitāte, un to var arī labi redzēt, aplūkojot studentu diplomdarbu dokumentācijas, kuros lauvas apjomu ieņem kolekcijas teorētiskais pamatojums. Tā, piemēram, Belle Epoque elegance autors Svens Grimms sākotnēji izurbies cauri pilsētas un provinces attiecībām gadsimtu mijā, dzīvokļu kultūras atšķirībām dažādos sabiedrības slāņos, sieviešu emancipācijas attīstībai un jaunās sievišķības draudiem, apstājies pie lielveikalu sabiedrības rašanās fenomena, uzzīmējis impresionisma, kubisma, abstraktās glezniecības un modes attīstības kopsakarības un tikai tad ķēries pie savas kolekcijas veidošanas. Tā top dialogā ne vien ar konkrētā laika tērpiem, bet arī – un galvenokārt – ar pašu laikmetu. Lielākais palīgs un konsultants studentu pētījumu rezultātiem ir viena no nedaudzajiem teorētiķiem Vestvudas klases pasniedzēju sastāvā – kostīmu vēsturniece doktore Gundula Voltere. Ne tikai praktiskais, bet arī teorētiskais līmenis šajā skolā tiek profesionāli pārraudzīts, un pusanalfabētiskas spekulācijas ir pilnībā izslēgtas. Tērps nepastāv atrauti no laika un kultūras, bet tērps nepastāv arī atrauti no valkātāja. Un tas ir trešais būtiskākais Vestvudas skolas uzstādījums – tērpam ir jābūt harmonijā ar cilvēka ķermeni. Viņa uzskata, ka mode nevar būt vienkārši māksla, tā prasa kādu, kas to valkā. Un, ja šo mākslu valkā kāds, kam tā lieliski piestāv, tad tas kļūst par dzīvu mākslas darbu. Par vienu no izaicinošākajiem pārbaudes testiem Vestvudas skolas pastāvēšanas vēsturē kļūst Jānkes veco cilvēku aprūpes nama piedāvājums 2001. gadā. Saskaņā ar Vernera Jānkes filozofiju cilvēka dzīve sastāv no prieka, un tieši to viņš īpaši vēlas dot veciem cilvēkiem – gan aicinot viņus katru nedēļu uz kafiju savā namā, gan reizi gadā veidojot ar viņiem kopīgu kalendāru. Ir jātiek ārā no klišejām, kas saka, ka vecam cilvēkam jāvalkā melnas drēbes. Ja cilvēks to dara, tad viņš patiešām ir vecs, uzskata Jānke. 2001. gadā top kalendārs ar moto "Vecs un modīgs", tā ideja ir ietērpt vecos cilvēkus Vivienas Vestvudas modes klases darinātajos tērpos, kas sākotnēji veidoti jauniem cilvēkiem, un uzaicināt profesionālus modes fotogrāfus, kuri strādā lielākajos Eiropas modes žurnālos. Vienīgais Vivienas Vestvudas padoms studentiem skan: "Uzmanieties, lai vecie cilvēki neizskatās kā modes upuri. Nelieciet viņiem vilkt drēbes, kas tiem nepiestāv." Filma "Antonija Brīnumzemē" ir dokumentējusi sadarbības procesu, kā astoņdesmit deviņdesmit gadus veci cilvēki nonāk kontaktā ar divdesmitgadnieku "trako, bet skaisto modi", pārvarot vienu psiholoģisko barjeru pēc citas: nē, tie svārki ir par īsiem; tam mēs esam par vecu; šo balto šalli es uzskatu par neiespējamu, man liekas, ka es izskatos pēc klauna; vecajam vīram galīgi nepiestāv šī kanārijdzeltenā krāsa, un šajā tērpā viņš izskatās pēc ielu strādnieka, un vēl tā violetā kovboja cepure, ja viņš to varētu redzēt (vīrs ir akls – M.Z.), viņš būtu šokēts, vajadzēja labāk viņam kārtīgu uzvalku izvēlēties. Taču, kad viņiem ir izdevies pārvarēt klišejas arī savā apziņā, rezultāts ir reti pievilcīgs. Briežādas pančo un skotu auduma biksēs tērpta astoņdesmit gadus veca kundze starp jauniem, muskuļotiem zēniem iemieso stilu un eleganci gluži tāpat kā metro tunelī aklais vīrs ar ģitāru, no kura staro intensīvs dzīves aicinājums. Fotogrāfe Estere Hāze uzskata, ka skaistums ir saistīts ar cilvēka iekšējo izteiksmi. "Var palīdzēt kaut ko darīt ar ārieni, nogrimēt, apģērbt skaistus tērpus, bet cilvēkam ir jābūt dzīvam. Un tas patiesībā vairs nav saistīts ar vecumu." Regīna Tīdekena zina teikt – pats fakts, "ka tu esi mācījies pie Vestvudas, nenozīmē, ka tas automātiski atver visas durvis. Nē, tā nenotiek. Bet tam, protams, ir nozīme. Jo tu esi strādājis kopā ar ģēniju un no viņa kaut ko iemācījies." Šo kaut ko, iespējams, pati Vestvuda visdrīzāk pirmām kārtām dēvētu par skepsi. "Studentiem ir jāšaubās un jāuzdod jautājumi. Es viņiem atveru acis, un viņi nekad nevienu vairs negarlaikos, viņi nekad vairs nekļūs konservatīvi. Jo viņi ir sākuši domāt." Nule kā marta sākumā notikusī Parīzes prêt-à-porte skate liecina, ka modē atgriežas tieši konservatīvisms. Bet tā noteikti nav tēma Vivienas Vestvudas mācību klasē. P.S. No 1. aprīļa līdz pat jūlija sākumam Viktorijas un Alberta muzejā Londonā skatāma Vivienas Vestvudas darbu izstāde. | |
| Atgriezties | |
