VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| FRISKO “VAN GOGA AVIOLĪNIJAS” RAIMONDS STAPRĀNS Helēna Demakova | |
| |
| "Viņa gleznas izskatās tā, it kā tās būtu gleznotas no van Goga
aviolīnijām,"1 rakstīja Sanfrancisko kritiķis Olbraits, un
māksliniekam Raimondam Staprānam tas ir paticis, jo izklausījies
jocīgi. Savā ziņā tā ir taisnība, jo runa ir par sulīgu, košu un skaidros laukumos komponētu glezniecību. Lai arī pirmajā acu uzmetienā ikviens cilvēks var pateikt, "kas tajā attēlots", gleznu sižetos vērojama liela nosacītība. Tā neļauj Staprāna darbus piepulcēt kādam klasiskam – Kurbē stila – reālismam. Arī Staprāna gleznās gluži kā Arlas meistara krāsainībā redzamas ainavas un klusās dabas saules pielietā zemē. Ironiskā "van Goga aviolīniju" piesaukšana attaisnojama arī tādēļ, ka Staprāna darbu kompozīcija veidota, it kā nolūkojoties no putna vai lidmašīnas skatpunkta uz namiem, līdzenumiem, okeānu un priekšmetiem. Ziemeļkalifornijā, kur dzīvo un glezno Staprāns, gaisma ir vēl spalgāka, ēnas – vēl izteiktākas, debesis – vēl zilākas nekā Dienvidfrancijā, kur savulaik gleznoja van Gogs. Sanfrancisko piemīt vēl viena savdabīga krāsainības šķautne – tā ir pienbaltā, caurspīdīgā dūmaka, kas pārklāj Līča pilsētu un atšķaida krāsas Staprāna darbos. Savā slavenajā romānā "Ceļš" Džeks Keruaks, kurš ik pa brīdim apraksta Sanfrancisko jeb, žargonā runājot, Frisko, uzbur šīs pilsētas koloristisko ainu: "Tur, pāris nogāžu tālāk, pletās Klusais okeāns, zils un milzīgs; un augsts, balts mūris virzījās šurp no leģendārā kartupeļu lauciņa, kur dzimst Frisko miglas. Pēc stundas tas ieplūdīs pa Zelta vārtiem, ietērps romantisko pilsētu baltā..."2 Keruaks, lielais bīta kultūras rakstnieks, apgalvo, ka "Austrumiem piemīt kaut kas brūns un svēts; bet Kalifornija ir balta kā veļa uz auklas (..)"3. Par Staprānu šodien ir jāraksta vairāku iemeslu dēļ. Vēlīnos gados pēc veiksmīgas radošās karjeras viņš ar personālizstādi ir sasniedzis ASV muzeju vidi. 2005. gadā notiks viņa darbu retrospektīvā skate Pasadenas Kalifornijas mākslas muzejā, bet gadu vēlāk – izstāde Rīgā. Līdz šim viņš ir bijis kritiķu ievērots un zināmā mērā pircēju lutināts labās ASV un Eiropas galerijās. Staprāns, lai arī dzimis un pusaudža gadus pavadījis Latvijā, ir izteikts Kalifornijas mākslinieks. Laikā, kad Rietumu pasaulē cits citu nomainīja lielie pēckara laikmetīgās mākslas virzieni – abstraktais ekspresionisms, popārts, minimālisms un citi – , pie Sanfrancisko izveidojās un uzplauka tāds kā neliels starpvirziens. Tas uzsūca vairāku lielo stilu iezīmes, un to sauc par Līča reģiona figuratīvo skolu jeb Bay Area Figurative School. Tās ievērojamākie pārstāvji ir Ričards Dībenkorns un Veins Tibo, un pie šo mākslinieku daiļrades, rakstot par Staprānu, ir jāpakavējas ilgāk. Šīs ietekmes nav noliedzamas, un tās nav noliedzis arī pats Kalifornijas latvietis. Ir vairāki paņēmieni, kā pētnieciski tuvoties Raimonda Staprāna mākslai. Viens no tiem ir tīri formāls un kontekstuāls. Tas nozīmē aprakstīt viņa glezniecisko attīstību, kā arī paralēles un saistības ar līdzīgiem māksliniekiem un mākslas stiliem. Ne pārāk aizraujošs darbs, taču tā ir kritiķa "melnā maize", kam tad var kaisīt virsū visādus gardumus. To nevar ignorēt, jo ir acīmredzami un pats Raimons Staprāns to vairākkārt uzsvēris, ka viņu ietekmējusi nevis daba, bet gan citu mākslinieku māksla. Viens no "virsmākslas" gardumiem ir pati Kalifornijas vide, kas neapšaubāmi ir Staprāna ainavu tēma. Tās ir cilvēka apbūvētās ainavas, kas viņa gleznās kārtojas kā iedomāti kino fragmenti no Keruaka varoņu ieraudzītās pasaules. Iespējams, kādu mazu acumirkli Keruaka kaislīgajam klaidonim Dīnam Moriartijam Līča piekraste atklājās tāda, kādu to attēlo Staprāns. Tā ir plaša un kontrastaini koša, tikai ar auto apbraukājama zeme, kas sastāv no skaidriem elementiem, kurus strukturē gaisma un okeāna tuvums. Taču drīzāk tas tā nav. "Trakais", Keruaka aprakstītais vai Četa Beikera un Stena Geca džeza improvizācijās izspēlētais, dzīves alku apmātais cilvēks nav ieraudzījis to vidi tā kā Staprāns. Jo Dīns Moriartijs dzīvoja citādu dzīvi. Man grūti iedomāties, ka čaklais, racionālais, sabiedrībā ne pārāk uzkrītošais, kaut arī pašnovērtējumā neirotiskais (taču eksistenciāli, nevis ārišķīgi neirotiskais) Staprāns izdzīvojis Dīna Moriartija Kaliforniju. "Dīns bija transā.Viņš urbās saksofonista acīs; tas bija ieraudzījis ārprātīgo, kurš ne tikai saprata, bet arī dega interesē un gribēja saprast vairāk, daudz vairāk, nekā sadzirdams, un abi uzsāka dueli; no saksofonista plūda viss, ne vairs frāzes, tikai kliedzieni, kliedzieni, auuu..."4 Vēl grūtāk iedomāties, ka Staprāna jaunības dienu stihija un dēmoni būtu salīdzināmi ar Alena Ginsburga 50. gadu izvirdumiem: " (..) kuri, asaras liedami, izģērbdamies Vienības laukumā dāļāja superkomunistiskus pamfletus, kamēr Losalamosas sirēnas nosvilpa viņus gar zemi un Stetenailendas prāmi arīdzan nosvilpa..."5 Staprāna Kalifornija nav LSD vai bītu, vai geju parāžu Kalifornija, vismaz tās nav viņa mākslā. Un tomēr tā ir viņa Kalifornija, ko viņš snobiski nenoraida, vien neuzbāzīgi vēro. Staprāns ir izglītots, kārtīgs, lai arī izteikti liberāls latvietis, kurš glezno katru dienu, gluži kā citi iet uz darbu. Viņu īpaši neinteresē filozofiskās teorijas, tādēļ arī Līča piekrastes intelektuāļu aizraušanās ar dzen vai kādām mistiķu teorijām nav bijusi viņa pasaule. Tas nav tikai temperaments un nepieciešamā sadzīvošana ģimenē ar diviem bērniem, tā ir bijusi arī latvietība, kuras kopšana trimdā bijusi ne mazāka eksotiska un atkarību raisoša kā citiem narkotikas vai apdullinoša mūzika. Misticismu noraidījis rosīgais, rūpīgi koptais ironiskais intelekts, kas itin pret visiem svētumiem liek attiekties kritiski un vērtējoši. Staprāna lugas ir viņa prāta darba atspulgs, viņa gleznas ir talanta un profesionālisma iemiesojums. Viņa dzīve pagājusi it kā nomaļus no lielajiem laikmeta satricinājumiem un subkultūru uzliesmojumiem, kuru mājas ir bijušas Kalifornija. Bet vai latvieši, mūždien kašķīgi un frakcijās sadalījušies, tomēr arī nav veidojuši savdabīgu subkultūru? Vai maz letiņiem tik ļoti bija nepieciešams dzīties pēc kādiem ārējiem satricinājumiem, ja Staprāna paaudze ir piedzīvojusi vēl lielāku nobīdi no mierīgās dzīves, nekā to sniedz pašizvēlēti ekstrēmi? Bēgšana no dzimtenes, no okupācijas ir gana smaga trauma, lai gan Staprānam tā noritējusi pietiekami gludi, jo sākotnēji palīdzēja iekārtoties jau gadsimta sākumā uz ASV emigrējušais onkulis. Tomēr es zinu, ka arī emigrācijā latvieši ir bijuši dažādi un arīdzan viens otrs no letiņiem vēl 70. gadu sākumā ir pīpējuši "zāli" Sanfrancisko hipiju rajonos. Taču tā nav Raimonda Staprāna pasaule, viņu vairāk aizrāvušas grāmatas un māksla. Un, protams, Latvija – vairāk, nekā to "drīkstēja" tālaika trimdas sabiedrībā. Tad, kad okupētā Latvija skaitījās "tabu zona", jo sadarboties ar noziedzīgo režīmu neklājās, Staprāni brauca uz Latviju un pieņēma savās mājās latviešu inteliģenci. Jāpiebilst, ka mana personīgā nostāja šajā ziņā ir tuvāka trimdas konservatīvajam "galam", taču laiks izvērtēs, kuram bijusi taisnība. Vai bez šiem kontaktiem viens otrs no vēl arvien redzamajiem un ievērojamajiem Latvijas latviešiem spētu izprast, kāda ir brīvā pasaule? Un vai kāds cits var saprast, ko vispār nozīmē neatgriezeniski atteikties no dzimtenes un no Latvijas tautiešiem? Lai arī intervijās Staprāns uzsvēris sensualitātes milzīgo lomu savā dzīvē, viņš visumā dzīvojis tipisku vidusšķiras dzīvi, ja neskaita to, ka "normāls" amerikāņu pilsonis tomēr neizvēlas kļūt par mākslinieku. Viņam ir māja kalna galā klusā, taču samērā centrālā Sanfrancisko rajonā, un viņam nav problēmu ar kreiso intelektuāļu pelto "patērētāju sabiedrību", ja tajā var ierīkot savu pasauli. Taču vidusšķira nekādā gadījumā nav sajaucama ar vidusmēru, jo tāds nudien nav nedz Staprāns, nedz viņa ļoti interesantā kundze Ilona. Tik labs gleznotājs nekādi nevar būt vidusmēra cilvēks, tāpat kā tāds nav latvietis, kurš izveido sev apkārt un gadu desmitiem kopj nelielu, taču izcilu Kalifornijas latviešu intelektuālo salu. Tajā, latviešu "mazajā Kalifornijā"6, Staprāni kopā ar domubiedriem no Palo Alto līdz Losandželosai trimdas vidē ir uzturējuši dzīvas izteikti intelektuālas diskusijas. Tās ir bijušas diskusijas, kam īpaši gatavojās un kam piemitusi nopietna regularitāte. Es esmu pārliecināta, ka tas gleznotāja biogrāfijā ir ļoti nozīmīgs fakts. Tas liecina par lielo prasīgumu pret sevi pašu, spēju rūpēties par prāta možumu un par argumentācijas spēku. Tas liecina par disciplīnu un iedziļināšanos, kas tik labi noģiedama viņa gleznās. Neviena no tām nav nedz vienas dienas, nedz viena mēneša darbs, ikviens darbs top ilgā laika nogrieznī. Visvairāk, domājot par Raimondu Staprānu un viņa kundzi, mani pārsteidz šo abu cilvēku vienkāršība un pieticība. Viņi abi ir patiešām kaut ko lielu dzīvē sasnieguši. Viņš – mākslā, viņa – zinātnē. Taču viņiem nepiemīt daudzkārt ārzemju latviešu vidē sastaptais pārākuma pilnais paštaisnums attiecībās ar tiem, kuri "neizprot, kas ir demokrātija". Viņi, lai arī ir latvieši, tomēr ir īsti kalifornieši un tādi, manuprāt, paliks līdz mūža galam. Sanfrancisko un Kalifornija kopumā, lai arī, godīgi sakot, mākslas rosības ziņā nav salīdzināma ar Ņujorku un pat ar Čikāgu, pēdējos piecdesmit gadus bijis viens no pasaules mākslas jaunināšanas centriem. Arī te ir Laikmetīgās mākslas muzejs, vairāki mākslas un jauno mediju centri un mākslas augstskolas. Sanfrancisko ir piedāvājusi kaut ko citu, atšķirīgu no Ņujorkas skarbā skaistuma – tā ir iespēja atrast ne vien mietpilsonībai svešus domubiedrus, bet arī mieru debesskrāpju ielokā. Te labi iespējams izkopt juteklību, jo visu caurauž "silts, glāsumains gaiss, ko var skūpstīt, un palmas"7. Un tā ir iespēja ik dienas satikt neticami draudzīgus, uzticības pilnus visdažādākās etniskās izcelsmes amerikāņus – anglosakšus, itāļus, ebrejus, ķīniešus, japāņus, meksikāņus un arī latviešus. Pat vienu zviedru izcelsmes cilvēku Polu Karlstremu, kurš rakstījis nopietnus tekstus par Staprāna mākslu un tagad kūrē topošo Pasadenas muzeja izstādi. Sanfrancisko ir pilsēta, kas mudina uz toleranci un liberālismu. Nav brīnums, ka tieši te nesen sākusies masveida geju laulību reģistrācija, jo Sanfrancisko Kastro ielas apkaime ir šīs subkultūras dzīvelīgā citadele. Lai arī Staprāns apgalvo, ka apkārtējā vide viņu ietekmējusi maz, tomēr nevar noliegt Kalifornijas – Zelta zemes – un it īpaši Frisko gleznainumu un pat "gleznieciskumu". To var saprast metaforiski, jo tilti un saulrieti te ir visiespaidīgākie pasaulē. To var pamatot arī vistiešākajā nozīmē – vairāki pilsētas rajoni ir piesātināti ar mākslu. Tie ir tā saucamie murāļi – sienu gleznojumi, un tos parasti piedēvē amatierismam. Tomēr Frisko meksikāņu rajonā un arī 60. gadu hipiju ielās māksla uz namu sienām vedina domāt nevis par grafomāniju glezniecības valodā, bet gan par Meksikas monumentālās figuratīvās tēlotājas mākslas tradīcijām. Tas nav tikai Meksikas tuvums, kas ļāvis košās krāsās uzziedēt arī Kalifornijas ielām. Tā ir arī pašu lielo Meksikas monumentālās mākslas meistaru ietekme. Djego Rivera 30. gados Kalifornijā apgleznojis jo daudzas virsmas – sienas un griestus. Pārliecinātajam komunistam nebija problēmu izpildīt amerikāņu "imperiālistu" pasūtījumus, un tagad Sanfrancisko redzami vairāki izcili Riveras darbi. Daži no tiem neatrodas publikai pieejamās telpās, taču ir iekļāvušies Kalifornijas kultūras un mākslas vēsturē. Lielisku "slēgto" darbu (ko izdevās aplūkot ar jau minētā kolēģa Pola Karlstrema laipnu starpniecību), kas attēlo nepieciešamo amerikāņu un meksikāņu kopību cīņā pret Hitleru, redzēju Sanfrancisko pilsētas koledžā. Noteikti uzminēsiet, kas redzams šī panno ar nosaukumu "Panamerikāniskā vienība" viducī. Tā, protams, ir Frīda Kālo. Un līdzās tai, pagriezies ar muguru, – pats Frīdai neuzticīgais Djego ar savu kārtējo draudzeni amerikāņu aktrisi Poleti Godāru. Monumentālā māksla Kalifornijā saglabājusies no Lielās depresijas laikiem, kad 30. gadu sākumā ASV valdība izstrādāja nopietnu palīdzības programmu māksliniekiem. Valsts finansiāli atbalstīja tā saucamo publisko darbu tapšanu, un radās daudzi "dzīvi apliecinoši", vēlīnajam padomju monumentālismam līdzīgi darbi. Tālaika vadošais mākslas virziens – ridžionālisms – visnotaļ sasaucās ar Meksikas monumentālistu figuratīvismu. Ridžionālistu darbi Kalifornijā tiek rūpīgi sargāti, un tos ir iespējams aplūkot daudzās gleznainās vietās gan pilsētās, gan vienkārši nomaļās sabiedriskās celtnēs okeāna piekrastē. Abstraktais ekspresionisms, kas uzplauka ASV pēc Otrā pasaules kara un padarīja Ņujorku par pasaules jaunās mākslas centru, cita starpā bija reakcija uz pirmskara ridžionālistu lielformāta glezniecības stāstnieciskumu un sabiedriskajām tēmām. Abstraktais ekspresionisms bija galēji individuālistisks mākslas virziens, un tas labi sabalsojās ar ASV piesaukto indivīda brīvību. Arī Raimonds Staprāns, kad pēckara laikā studēja mākslu slavenajā Kalifornijas Bērklija universitātē, vienkārši nevarēja negleznot abstrakti, jo toreiz visi centās "kā Polloks". Abstraktā ekspresionisma ietekme nobriedušā mākslinieka Raimonda Staprāna darbos nav noliedzama. Viņa "reālisms" ir būvēts no abstrahētiem laukumiem, un viņa daiļrades pētnieks Pols Karlstrems viņa metodi sauc par "reālistisku abstrakciju". Abstrakto ekspresionismu nomainījušais popārts atstājis maz pēdu Staprāna daiļradē, ja vien neskaita pastarpinātu ietekmi caur Veina Tibo gleznām, kuru tematika atsauc atmiņā popārtistu sižetus. Mākslas vēsturē Sanfrancisko pazīst arī kā Sweet Land of Funk ("Saldā fanka zeme"). "Fanks" bija gan īpašs mūzikas, gan mākslas virziens popārta ietvaros, kas izkopa dažādas tabu tēmas. Tas nebija atdalāms no bītu kultūras un uzsvēra ikdienišķo, procesuālo, aizliegto. "Fanka" mākslinieki darināja izaicinošas asamblāžas. Slavenākais no Kalifornijas "fanka" meistariem bija Edvards Kīnholcs, un cita starpā viņš no atrastiem priekšmetiem veidojis trīsdimensionālus darbus par nelegālā aborta šausmām un par kādu 40. gadu Nevadas štata bordeli. Bez "fanka" sasniegumiem grūti iedomāties turpmāko instalācijas un konceptuālās mākslas attīstību Kalifornijā. Tādas šodienas mākslas pasaules megazvaiznes kā Maiks Kelijs un Čārlzs Rejs ir Losandželosas iedzīvotāji. Čārlza Reja hipertrofētās figūras ir laikmetīgās antropomorfās "frīku tēlniecības" viens no spožākajiem gadījumiem, savukārt Maika Kelija "perversie sociālie komentāri"8 ir ietekmējuši vairāku Latvijas latviešu (piemēram, Ginta Gabrāna), nevis Raimonda Staprāna mākslu. Losandželosā mācījusies un Kalifornijā 18 garus gadus dzīvojusi arī Vija Celmiņa – viņas vārds, šķiet, mākslas pazinēju vidē īpašus komentārus neprasa. Gan Vijas Celmiņas, gan daudzu citu Kalifornijas slavenību darbi liek izteikt vispārinājumu, ka Rietumkrasta konceptuālisms ir daudz jutekliskāks un tēlaināks nekā Amerikas Austrumos. Pēdējās desmitgadēs Kalifornijā un it īpaši Sanfrancisko pieguļošajā Silikona ielejā strauji attīstījušās jaunās tehnoloģijas nopietni ietekmējušas laikmetīgo mākslu. Tas bija viens no iemesliem, kādēļ uz Kaliforniju devās un netālu no Losandželosas apmetās lielais mūsdienu videomākslas metrs Bils Viola. Tomēr viņš nav vienīgā interesantā, ar jaunajām tehnoloģijām saistītā personība. Tieši Rietumkrastā 80. gadu sākumā veidojās tas fenomens, ko sauc par sound art jeb skaņu mākslu. Protams, tai ir priekšteči Džona Keidža un Nam Džun Paika personās, taču Kalifornijā tas bija izteikti jauns virziens, kas apvienoja performanci ar sinētisku skaņu radīšanu. Varētu rakstīt arī par īpašo Kalifornijas politisko mākslu, sevišķi par tās feministiskajām performancēm, taču, manuprāt, jānogaida vēl viens gads. Nākamgad plānota milzīga politiskās mākslas izstāde ar apjomīgu katalogu, ko veido slavenais Bērklija universitātes mākslas vēsturnieks un visas Rietumu laikmetīgās mākslas teorijas leģenda Pīters Selcs. Arī viņš būs to autoru skaitā, kurš apsolījis rakstīt par Raimonda Staprāna mākslu topošajā Pasadenas muzeja publikācijā. Personīgā sarunā viņš apgalvoja, ka pievērsīsies reālisma jēdziena attīstībai, paralēli analizējot Staprāna gleznas. Arī Pīters Selcs uzsver Kalifornijas figuratīvās glezniecības skolas sevišķumu un tās saistību ar Staprāna vēlīnajiem darbiem. Viens no lielajiem Amerikas mākslas pētniekiem Roberts Hjūss savā monogrāfijā "Amerikas vīzijas. Amerikas mākslas episkā vēsture" saka, ka 50. gadu izcilie gleznotāji nav tikai abstraktie ekspresionisti. Par vienu no tiem viņš raksta, ka "dzīvojot Kalifornijas līča reģionā 50. gados, Ričards Dībenkorns sākotnēji darināja abstraktas gleznas, kurās liels uzsvars bija uz ainavisko tēlainību; to otu vilcieni un bangojošās formas bija tāds kā veltījums de Kūningam tāpat kā viņa rozā, dzelteno, okera un zilo krāsu palete. Bet ap 1957.– 1958. gadu viņš sāka veidot strikti izpildītas figuratīvas gleznas, pārsvarā sēdošas sievietes caurspīdīgos interjeros. To prototipi ir Anrī Matisa darbos, pret kuriem Dībenkornam bijušas lielas simpātijas."9 Tomēr bez Matisa jāmin vēl viens iedvesmas avots – tā ir amerikāņu gleznotāja Edvarda Hopera daiļrade. Viņa skaidros laukumos un izteiktās gaismēnu attiecībās veidotā glezniecība pieder pie Amerikas mākslas zelta fonda, tā ietekmējusi ne vienu vien gleznotāju paaudzi. Savukārt kalifornietis Ričards Dībenkorns savos darbos ieviesis izteiktas lineāras diagonāles – gan kā lineārus akcentus, gan kā veselus, lielus, diagonāli nogrieztus laukumus. Tieši šis viņa darbu formālais akcents sabalsojas ar Raimonda Staprāna ainavu un kluso dabu glezniecisko uzbūvi. Savukārt otrs ievērojamais Kalifornijas figurālists Veins Tibo gluži kā Staprāns gleznojis klusās dabas ar neciliem ikdienas priekšmetiem. Tibo bieži tiek piedēvēta tuvība popārtam, jo viņa darbu tēma ir amerikāņu fast food jeb ātrās pārtikas pasaule. Viņa gleznās kūku gabali kārtojas tāpat kā Campbel zupas kārbas Vorhola sietspiedēs. Un tomēr Tibo māksla nav ironiskais popārts, tā vienkārši izmanto laikmeta raksturotājus, vienu to aspektu. Tibo ir īsts gleznotājs, kam svarīgas krāsu kvalitātes. Staprāns par Tibo saka, ka "nozadzis" no viņa "balto, starojošo fonu"10, kas tiešām ir viens no šī figurālista ekselences rādītājiem. Tomēr, lai arī ietekmes ir bijušas daudzas (kuram māksliniekam tādu nav!!!), Staprāna mākslā ir kaut kas patiesi autentisks, un tādēļ arī tapis šis raksts. Tāda sajūta, ka Staprāns rāda iespējamo "iekošanos" līdz krāsas kaulam, vienlaicīgi ar gleznieciskiem paņēmieniem meklējot pats savas personīgās koordinātas. Viņš kārto pasauli uz audekla, jo dzīvi līdz galam sakārtot pēc sava prāta nav iespējams. Vientulības neirozes atklāti izdzīvot arīdzan nav iespējams, tās atklājas cilvēka pamestajās ainavās un vientuļi savu krāsainību apcerošajos priekšmetos. Es esmu pārliecināta, ka tā ir paliekoša māksla – gan Kalifornijā, gan Latvijā. | |
| Atgriezties | |
