VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| JAUNS SKATS UZ REĀLISMU Dace Lamberga | |
| |
| Pirmais pasaules karš, kas māksliniekiem abās frontes pusēs lika ņemt
rokās ieročus un atstāt savas dzīvības kaujas laukā, likumsakarīgi
ietekmēja radošo garu. Tieši kara izraisītie depresīvie pārdzīvojumi
tiek uzskatīti par vienu no būtiskākiem iemesliem, kas Rietumeiropas
mākslā veicināja nepārprotamu tieksmi pēc harmonijas un līdzsvara. Karš
lielā mērā aizkavēja modernisma virzienu attīstību, uz laiku apslāpējot
20. gs. pirmās desmitgades brāzmaino vēlmi nesaudzīgi ārdīt ierastos
kanonus. Līdz ar to 20. gadu sākumā priekšplānā nostājās "vecais
labais" reālisms, turklāt atklājoties pietiekami avangardiskā
daudzveidībā. Pēckara gleznotājus īpaši saistīja tas sīko detaļu
fanātisms, kas raksturīgs Karavadžo, Surbarana un holandiešu
vecmeistaru klusajām dabām un ar ko fascinē angļu prerafaelītu
romantiskie audekli. Itālijā trauksmaino futūrismu nomainīja uz
klasiskajiem kanoniem balstītais novečento virziens un metafiziskā
glezniecība. Savukārt itāliešu paraugu, kā arī Albrehta Dīrera un 19.
gadsimta nācariešu ietekmē vācieši radīja savu Neue Sachlichkeit jeb
jauno lietišķību, no kuras tālāk atzarojās holandiešu maģiskais
reālisms un amerikāņu precizionisms. Pēc vācu mākslas zinātnieka
Gintera Metkena domām, "kubisms, ekspresionisms, abstrakcionisms un
citi "ismi" bija ne tikai paplašinājuši īstenības pieredzi, bet arī
sadalījuši to fragmentos, pat tieši sadrumstalojuši – līdzīgi kā
ierakumu karā zemi un cilvēkus saplosīja tērauda negaiss. Sekas bija
nepieciešamība pēc pašapliecināšanās, pēc zemes, kas mazāk šūpotos zem
kājām. Sākās taustīšanās no sadomātā atpakaļ uz konkrēto." Latviešu mākslā 20. gadu sākumā klasiskā modernisma virzieni gan hronoloģiski, gan stilistiski attīstījās atšķirīgāk nekā Rietumeiropā, jo pēc jaunrades burtiski izsalkušajiem gleznotājiem Ugam Skulmem, Oto Skulmem, Valdemāram Tonem un Jānim Liepiņam dzīves procesu loģiskai norisei būtiski likās apgūt jau nokavēto, tomēr iedvesmojošo kubisma pieredzi. Toties Konrādu Ubānu, kuram nebija nekādu "pienākumu" pret kubismu, ātrāk piesaistīja jaunā veida reālisma oriģinalitāte. Vienlaicīgi mūsu glezniecībā pastāvēja tradicionālais, akadēmiski tendētais reālisms, kam stingrā pārliecībā sekoja Kārlis Miesnieks, Kārlis Brencēns un Jānis Roberts Tillbergs, pēdējais latvietis, kas 1909. gadā beidza Pēterburgas Ķeizarisko Mākslas akadēmiju. Tillbergs ar tiešām stūrgalvīgu pietāti atbalstīja akadēmisma dogmatiskos kanonus, taču, ja teatrāli inscenēto un vācu renesanses garā gleznoto aktiera Kristapa Lindes portretu (1923) salīdzinām ar nedaudz stilizēto Artura Bērziņa portretu (1924), tad pēdējā jaušami pat samērā laikmetīgi vaibsti. Par nelaimi, Tillbergs, būdams spēcīga un valdonīga personība ar izteiktu nicinājumu pret modernās mākslas radošo garu, līdz 1932. gadam vadīja Latvijas Mākslas akadēmijas Figurālās glezniecības nodaļu. Viņa studenti tika pakļauti līdz trafaretam šablonam izstrādātajai manierei, tāpēc aklās bezierunu sekošanas rezultātā 20. gadu absolventu vidū iezīmējās tikai retas individualitātes. Turpretī Briseles Karaliskās Mākslas akadēmijas absolventa Ģederta Eliasa portretu un figurālo audeklu vitalitāte un no fovisma izaugusī spēcīgā krāsainība apliecina, ka reālisms nebūt nav bezkaislīgs sastingums un ka tā ietvaros sevi spēj izpaust vērienīgas personības. Nenoliedzami, ka 20. gs. 20.–30. gados arī Rietumeiropas mākslā pastāvēja akadēmiskā ievirze, taču muzejos un izstādēs neko no tās neredz, jo mūsdienās šā tipa darbi nogrimuši bezgalīgi tālā aizmirstībā. Turpretī salīdzinoši jaunās un autoru ziņā mazskaitlīgās latviešu mākslas vēsture ar lielu bijību izturas pret visiem saviem profesionālajiem māksliniekiem. Līdz ar to Valsts Mākslas muzeja izstādē "Reālisms. Jaunā lietišķība. 20. gs. 20.–30. gadi" akadēmiski ievirzītais reālisms lielā mērā izvēlēts tieši kā fons, kā kontrasts, lai būtiskāk izceltu tās jaunās un savdabīgās īpatnības, kas ienāca 20. gadu eļļas glezniecībā, akvarelī un zīmējumā. Vācijā jaunās lietišķības – otra nacionālā mākslas virziena pēc ekspresionisma – nosaukums ātri nostiprinājās terminoloģijā, taču pie mums tika lietots pavisam reti. Nešaubīgi, ka vācu mākslas paraugiem bija dominējoša ietekme uz šā virziena parādībām Latvijā, taču iespējams, ka tieši pēckara gadu noraidošā attieksme pret ģermāņu kultūras izpausmēm liedza pie mums ieviesties pašam terminam. Ugas Skulmes 20. gadu vidus zīmējumi ciklam "Nabagu bībele", portreti un figurālās kompozīcijas simtprocentīgi atbilst jaunās lietišķības paraugiem, un to 1990. gadā izstādē "Negaidīta tikšanās. Latviešu avangards: 1910–1935" Rietumberlīnē atpazina arī vācu kritiķi. Tomēr 20. gadu Latvijā šādas ievirzes darbus parasti apzīmēja ar vārdu "jaunreālisms", bet mūsdienās jaunās lietišķības tēlotāju mākslu dažkārt saista ar Art Deco, ko pazīst pēc 1998. gada izstādes Dekoratīvi lietišķās mākslas muzejā. Tomēr abas parādības vieno tikai kopīga hronoloģija, jo no kubisma izaugušie dekoratīvās mākslas principi tika papildināti ar atsevišķiem elementiem no laikmetīgā reālisma. Ar ko tik būtiski izceļas jaunā lietišķība, kas vācu glezniecībā ienāca 20. gadu sākumā kā pretreakcija nospiedošajam ekspresionisma pārsvaram. Pašu terminu radīja un aktīvi popularizēja mākslas zinātnieks Gustavs Frīdrihs Hartlaubs, kura 1925. gadā Manheimā sarīkotajā izstādē Aleksandra Kanolta, Karlo Menzes, Georga Šolca un Georga Šrimpfa darbos dominēja jaunlietišķā tendence, kurā tradīcijas apvienojās ar modernismu. Mūsdienu pētnieks Vīlands Šmīds virzienu apzīmē ar vārdiem "vēsais skatiens", ko lieliski raksturo aukstais, stingais apkārtējās pasaules vērojums Ugas Skulmes gleznotajā Elizabetes Skulmes portretā (1927). Šeit nejūtam nekādas emocijas, vien nelielu ironiju, jo pārsvaru ņem ar prātu veidotais, detalizētais sievietes sejas vaibstu, gludo matu, tērpa, suņa un klusās dabas priekšmetu (kuros nonivelēta jebkāda materialitāte) atainojums. Ne tikai iekšējais stingums un uzsvērtais zīmējums, bet arī vēsi pelēcinātais kolorīts liecina par nopietni pārdomātu jaunās lietišķības tipiskāko principu izpratni. Lai gan citi latviešu gleznotāji necentās tik konsekventi izmantot jauno reālismu, tomēr kopumā šī tendence 20. gados izpaudās visai spēcīgi. Katrā ziņā Aleksandras Beļcovas emancipēto sieviešu portretējumi ("Austra Ozoliņa-Krauze", 1927) lieliski atbilst jaunās lietišķības tipāžiem, vienlaicīgi sabalsojoties ar tolaik modē nākušā Art Deco stila manierību. Varētu likties, ka jaunās lietišķības stingrie principi prasa labu, profesionālu zīmētprasmi, tomēr Vācijā kā šā virziena pārstāvji panākumus guva arī autodidakti, intuitīvi cenšoties rūpīgi veidot formu un izcelt zīmējumu. Pat latviešu mākslā var sastapt pietiekami izteiksmīgu primitīvisma tendenci. Kaut arī Ansi Cīruli par autodidaktu vis nesauksim, taču viņš, iedvesmojoties no itāliešu agrās renesanses freskām, savu rokrakstu apzināti stilizēja primitīvisma garā un bija pārliecināts, ka tamlīdzīgs aizkustinošs naivisms varētu atbilst priekšstatam par īsti latvisku glezniecību. Ar savdabīgu sirsnību fascinē Valdemāra Tones privātskolnieka Alberta Silzemnieka agrīnie gleznojumi – Rīgas nomales ainava un klusā daba, kurā priekšmeti no avīzes līdz traukiem radīti ar sevišķi mērķtiecīgu centību. Izstāde "Reālisms. Jaunā lietišķība" tika iecerēta kā apzināti sašaurināts ieskats mākslas vēsturē, uzsverot, cik stilistiski atšķirīgi dažādu mākslinieku uztverē spēj izpausties tāda reālistiska forma, kurā galvenais izteiksmes līdzeklis ir stingra kontūra un izteikts lineārisms. Par to, kas ir reālisms, šaubas laikam nevienam neradīsies, turpretī jaunā lietišķība mūsu mākslas vēsturē ir neierastāks termins, un izstādes mērķis – ļaut iepazīties ar daudzveidīgajām glezniecības parādībām no Tillberga piedāvātā akadēmisma līdz Ugas Skulmes "stilīgajam" dabas īstenības atspoguļojumam. | |
| Atgriezties | |
