VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| LAIKA PAĀTRINĀJUMS KĀ SMIEKLU SINDROMA IZRAISĪTĀJS Inese Baranovska | |
| |
|
No 2004. gada 31. janvāra līdz 2. maijam Somijā, Helsinkos, laikmetīgās mākslas muzejā KIASMA skatāma izstāde Faster than History, kurā piedalās divdesmit mākslinieki no Baltijas valstīm, Somijas un Krievijas. Projektu bija iespējams realizēt ar Eiropas kultūras programmas Culture 2000, Somijas Izglītības un Ārlietu ministriju atbalstu. Latvijā projektu atbalstīja Kultūras ministrija, Kultūrkapitāla fonds un radošo braucienu programma "Baltijas Sleipnirs". Izstādi veidojusi kuratoru komanda – Sirje Helme (Laikmetīgās mākslas centrs, Tallina), Lolita Jablonskiene (Laikmetīgās mākslas informācijas centrs, Viļņa), Tūla Karjalainena (laikmetīgās mākslas muzejs KIASMA), Solvita Krese (Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs), Marketa Sepala (FRAME – Somijas mākslas apmaiņas fonds), Jari Peka Vanhala (laikmetīgās mākslas muzejs KIASMA). Latviju izstādē pārstāv Kristaps Ģelzis ar videodarbu "Nekā personiska" un fotogrāfiju sēriju "Maskas", Gints Gabrāns ar videolektoriju "Kā nokļūt TV" (jaunākā STARIX metamorfožu versija) un F5 (TimeWillShow). Ekspozīcijas idejiskā platforma formulēta ļoti kodolīgi. ĀTRĀK PAR VĒSTURI – laikmetīgās mākslas nākotnes perspektīvas Baltijas valstīs, Somijā un Krievijā. Faster than History uzdevums ir fokusēt uzmanību uz šī padomju varai lielākā vai mazākā mērā pakļautā reģiona jaunākās paaudzes mākslinieku attieksmi pret mākslu, dzīvi, sabiedrību un pašiem pret sevi, censties noskaidrot, kā šīs turbulentās pārmaiņas ietekmē jaunu, radošu inteliģentu apziņu. Tātad par prioritāti tiek apzināti izvirzīts sociāli kritiskais, politiskais aspekts. Zīmīgi, ka apjomīgajā izstādes katalogā par Baltijas reģiona valstis piemeklējušo lielo vēstures kūleni un tā radītajām politiskajām, ekonomiskajām, sabiedriskajām, tostarp arī psiholoģiskajām un emocionālajām sekām aicināti izteikt viedokļus nevis mākslas teorētiķi, bet gan sociologi, filozofi un kultūras pētnieki. IESPAIDI Ekspozīciju ievada Pēterburgas mākslinieka Mihaila Jeļezņikova videodarbs "Purva teiksma" – šķietami naiva un mīļa filmiņa (animācija plus kino arhīva dokumenti), kurā ar bērna muti tiek pavēstīta Pēterburgas vēsture tādā kā pasaciņas formā. "Senos laikos dzīvoja cars. Viņš izsauca galminiekus un teica: "Mēs purvos uzcelsim pilsētu." Galminieki pārbijās. "Jūsu augstība, kā mēs varam būvēt dūkstī?" Cars: "Kaut ko izdomājiet!" Galminieki: "Bet tā lieta nav laba – pavasara palos upe aizskalos cilvēkus!" "Cerams, ne jau visus." Cars pasmaidīja un "pasūtīja" galminiekus." Pēc cara nāca citi vadoņi, kuri turpināja visādi eksperimentēt ar "labajiem ļaudīm" (lj,hbt k/lb), bet "labie ļaudis" vienmēr saglabāja ticību savai laimīgajai uz purviem uzbūvētai pilsētai, lai gan pavasaru pali mēdza arī kaut ko vai kādus aizskalot... Šis darbs mani aizskāra dziļi personiski un emocionāli (iespējams, kā atgādinājums sešiem studiju gadiem, kas pavadīti šajā "purvu brīnumā"). Šķiet, Pēterburga ir pilsēta, kurā visasāk projicējušās Krievzemes vēsturiskās kolīzijas un deformācijas, lai gan ģeogrāfiski tā vienmēr bijusi tuvāk Rietumiem. Mūžam depresīvu, bet talantīgu inteliģentu pilsēta, kas, par spīti vēsturiskajai nežēlībai, spējusi pastāvēt un attīstīties. "Purva teiksmas" autors Mihails Jeļezņikovs izstādes katalogā raksta: "Vēsture kondensē laiku. Eventuāli fakti, kas šobrīd liekas ļoti svarīgi, vēlāk tiek aizmirsti. Tikai dažas rindiņas sausas informācijas – tas ir viss, kas pēc 500 gadiem būs uzrakstīts par Krievijas 20. gadsimta vēsturi skolēnu mācību grāmatās. Tajās nebūs ne taisnīguma, ne kļūdu, vienkārši "objektīvs process". (..) Katra nācija no rīta mostas un sāk lāpīt un pulēt savu vēsturi, papildinot to ar svaigu make-up kārtu jaunajai dienai. (..) Stāsts par "labajiem ļaudīm" ir tikpat vecs kā cilvēces vēsture, patiesi – stāsts bez sākuma un beigām. Veidojot šo filmu, es vienkārši gribēju atskatīties uz neseno Krievijas vēsturi, necenšoties izdarīt secinājumus vai meklēt taisnību. Šī naivā filma cilvēkos izraisījusi dažādu reakciju: vieni to uztver kā joku, citi atzīst, ka stāsts ir ļoti patiess, vēl citi ir dziļi apvainoti. Man objektīvi nebija tādu mērķu. Esmu priecīgs, ja kādam tā liek pasmaidīt: vēsturei kādreiz jābūt arī smieklīgai." Kāpēc tik ilgi kavējos tieši pie šī darba? Manuprāt, ne velti izstādes kuratori tieši ar to aizsāk ekspozīciju, jo tajā projicējas visas izstādes idejas galvenā ass – vēstīt par neseno vēsturi, reālo šodienu un iespējamo rītdienu nevis no vēsi racionālā sociologu, politologu, vēsturnieku aspekta, bet gan no pietiekami dažādu radošo indivīdu aspekta, kuri ir spējīgi ne tikai sausi analizēt, prognozēt, klasificēt, bet gan neordināri, ar labsirdīgu vai ironisku smaidu paskatīties uz procesiem un sevi. Šī cilvēkos iekodētā unikālā spēja pat visdrūmākajos dzīves mirkļos saglabāt "smieklu krunciņas", vienmēr dzīvot ar "gaišu cerību pilno skatu nākotnē", iespējams, norāda uz sabiedrības (vismaz tās jaunākās un inteliģentākās daļas) garīgo atveseļošanos nākotnē. Izstādes veiksmīgo un ironisko darbu flangā neizdzēšamus iespaidus atstāja vēl vairāki darbi. Nenoliedzami tie visi bija spilgtāki, spēcīgāki un pārliecinošāki nekā mākslīgi un pārcentīgi konstruētie, uz lielu politizāciju un intelektuālismu pretendējošie darbi.Neviltotu smieklu terapijas seansu spēj sniegt mākslinieku grupa no Novosibirskas "Zilie deguni": Dmitrijs Bulnigins, Vladislavs Mizins, Konstantīns Skotņikovs, Aleksandrs Šaburovs. Latvijā viņi pazīstami no izstādes "Sociālais ekshibicionisms". Šie jautrībnieki šoreiz bija sarīkojuši foto sesiju, krievu ziemas spalgoņā fotografējoties diezgan papliki uz dažādu nozīmīgu pareizticīgo katedrāļu u.c. kulta celtņu fona. "Zilo degunu" darbības stils balstīts vietējā humora tradīcijās un manipulē ar naivu, bet pietiekami šerpu absurdismu. Tautas tradīciju dzīlēs un lielā teatrālisma mīlestībā sakņojas arī Maskavas mākslinieka, lielākā second-hand vēsturisko priekšmetu kolekcionāra, Aleksandra Petļuras vērienīgā inscenēto fotogrāfiju sērija "Lietu impērija" – ironisks lietu un personāžu identifikācijas īsais vēsturiskais kurss par bijušajiem PSRS laikiem. Vēstures un tagadnes aizkustinošās paralēles poētiski interpretē lietuviešu māksliniece Laura Stasjulīte darbā "Cerība". Videofilmā bezkaislīgi dokumentēts stāsts par krievu sievieti, vārdā Nadežda, kas dzīvo un strādā Viļņā kādā viesnīcā par reģistratori. Lai uzlabotu nākotnes perspektīvas darba tirgū, viņa brīvajos brīžos cītīgi mācās lietuviešu un angļu valodu. Šo filmiņu papildina mākslinieces vecās mātes saglabātie suvenīri – stereoslaidu kolekcija no sirreāli brīnišķīgā ceļojuma uz PSRS dienvidiem 1983. gadā. Efemero pagātni, reālo tagadni un varbūtējo labāko nākotni saista viens vārds – cerība. Arī citas lietuviešu mākslinieces Egles Rakauskaites astoņu minūšu garais videodarbs par slaveno Viļņas tirgu Gariunai saista ar spēju poētiski, smalki ironiski, bet nevienu neaizskaroši paskatīties uz lietām mums apkārt – viena diena tirgū no rītausmas līdz krēslai. Pēc muzeja apmeklējuma pagājušas vairākas nedēļas, bet atmiņā vēl aizvien dzīvo daži spilgtākie kadri no šīs filmas: starp pārējiem vēl tukšajiem tirgus stendiem rīta blāvumā sirreālā romantikā plīvojošās baltās princešu tipa līgavu kleitas un tirgus dienas karstuma neskartie "vēsie" veči, kas sieviešu parūku ielenkumā spēj koncentrēties uz viņiem svarīgo šaha partiju. Somu skeitborda kustības līderis Tuka Kaila lielizmēra fotogrāfijās, kuras varētu klasificēt kā klasiskās klusās dabas kompozīcijas, ironiski kombinē laikmetīgos kulta brendu priekšmetus ar krievu subkultūras Somijā ievazātajiem kiča priekšmetiem, kas, izrādās, ir ļoti dzīvotspējīgi un vēl arvien sastopami daudzu somu mājokļos. Popkultūras ironiskas interpretācijas kategorijā ieskaitāma Maskavas mākslinieku Aristarha Černiševa un Vladislava Jefimova interaktīvā instalācija I'll be back (monuments Arnoldam Švarcenegeram kā Terminatoram). Jaunās interaktīvās un gigantiskās videospēles iespējas saistīja daudzus izstādes apmeklētājus, bet reizē arī gluži fizioloģiskā aspektā lika apjaust moderno spēļu citādo būtību. Igaunijas mākslinieki Herki Eriks Merila un Arbo Tammiksārs ir melnbaltās foto sērijas Welcome to Estonia autori, kas Igaunijā īpaši izstrādāto populāro reklāmas zīmi iedevuši rokās nevis smaidošiem bērniem vai blondām igauņu skaistulēm, bet gan drūmiem rokeriem. Kā jau tas labi zināms, igauņi savās mākslas izpausmēs salīdzinājumā ar emocionālajiem un neprognozējamajiem lietuviešiem vienmēr bijuši šķietami ziemeļnieciski vēsāki un racionālāki, bet, ja nu viņi sadomājuši dzīt jokus, tie sanāk iespaidīgi. Jo īpaši tas sakāms par Marta Viljusa prezentēto pirms desmit gadiem nezināmo, bet šodien tik ierasto ikdienas preču kolekciju, kurā viss ir pa īstam, tikai dažām lietām apmainītas logotipa zīmes. Mākslinieks mums piedāvā TAMPAX kartupeļu cietes paciņu, KITEKAT zīmi uz ierastās KINDER saldumu kastītes, UNCLE BEN'S zobu pastu un MARLBORO šampūnu. Kļūdīties ir cilvēciski! Atrodi desmit atšķirības! Izstādes kontekstā fascinējoši eleganti, trāpīgi un pozitīvi citādi (ja tā var izteikties par ļoti personiskiem un ironiskiem darbiem) šķita Kristapa Ģelža videodarbs "Nekā personiska" un pašportretu fotosērija "Maskas". Lai cik intriģējoša liktos Ginta Gabrāna ģenerētā un attīstītā ideja par STARIX, pieņemu, ka Somijas skatītājam, kuram nav īpašu priekšzināšanu darba tapšanas vēsturē, bija grūti uztvert saspiesto stāstījumu par to, kā bomzis kļūst par TV zvaigzni. Savukārt vēstījums jau par TV zvaigznes karjeru šķiet nevajadzīgi stiepts. Beidzot kā izstādes favorītus (vismaz man) un katrā labi režisētā šovā nepieciešamo emocionālo "beigu akordu" es gribētu minēt F5 (Līga Marcinkeviča, Mārtiņš Ratniks, Ieva Rubeze) veidoto instalāciju "TimeWillShow" . Šis darbs apgāž tradicionālos priekšstatus par latviešu laikmetīgo mākslu. Lai gan pēc ārējās formas veidots, balstoties uz klasiskiem nekrofilās un sakrālās mākslas pamatprincipiem, tas ir neordinārākais un avangardiskākais visā izstādē – paradoksāli, bet no krāšņajām mākslīgajām puķēm man pretī dveš spirdzinošs pavasara gaiss. "Mūžīgi skaistais nemitīgi atmirdz pasaulē, padarot dažas lietas (parādības) īpašas. Kā īss zibsnis tas parādās un netverams pagaist." (2 SHOW. Izstādes katalogs, 82. lpp.) | |
| Atgriezties | |
