VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| TRANSMEDIALE04 Ilze Strazdiņa Londonā | |
| |
| Varbūt tāpēc, ka jaunais gadsimts tikko sācies (turklāt pasaule
sadalīta globālos karos), varbūt tāpēc, ka 20. gadsimta cerības par
perfekto pasauli tā arī nav īstenojušās, bet varbūt tieši šo apstākļu
summa ir tā, kas šodienas mākslā un kultūrā liek runāt par
nepieciešamību izvērtēt mūsu ticību nākotnei. 2003. gada Venēcijas
biennālē bija skatāma kuratora Hansa Obrista veidotā "Utopijas
stacija", kas mēģināja runāt tieši par šīm tēmām un izraisīja plašu
diskusiju. Tai sekoja Berlīnes mediju mākslas festivāls Transmediale
(kuratoriskais koncepts "Utopija lido!"), kas notika šīgada janvārī. Atšķirībā no "Utopijas stacijas", kas pulcināja māksliniekus un idejas vienotā Laiema Gilika instalācijas struktūrā, Transmediale, saglabājot mediju festivāla tradīcijas, pievērsās utopijai no atvērta jautājuma pozīcijām, diskusijai piedāvājot telpu starp divām galējībām – "ir cerība" un "nav cerības". Šīs divas frāzes var uzskatīt arī par festivāla apakšvirsrakstiem. Festivāls notika ēkā, kas atrodas netālu no reihstāga un tagad saucas Pasaules kultūras nams. Tas nepārprotami akcentēja diskusijas un priekšlasījumus, neviļus liekot domāt, ka nelielā izstāde un koridoros izvietotie datoru termināli kalpo tikai kā ilustrācija sēžu zālēs apspriesto problēmu aktualitātei. Lai arī par cik veiksmīgiem vai neveiksmīgiem varētu uzskatīt itāļu filozofa Antonio Negri (plašāk pazīstams kā grāmatas "Impērija" autors) festivāla ievadvārdus, tie tomēr spēja pozicionēt pasākuma idejas un kontekstu. Negri akcentēja domu, ka apzīmējums "utopija" (no grieķu ou – ne un topos – vieta) šodien tiek saprasts divos galēji pretējos veidos. Pirmkārt pastāv tā dēvētās pozitīvās utopijas: idejas un koncepti par labāku pasauli, kur visus vieno darbs, labklājība un laime. Šīs utopijas lielākoties tiek iztēlotas kā nekonkrēta laimības vieta ārpus realitātes. Kritizējot šo nekonkrētības pozīciju, Negri atgādināja par impērijas jēdzienu. Par impēriju kā spēka formu, kas šodienas globālajā pasaulē vairs neieņem centrālo pozīciju un tādējādi pēc savas būtības ir balstīta uz ne-vietu. Tomēr Negri norādīja, ka šim spēkam ir reāla vieta šodienas pasaulē – tikpat reāla kā šī spēka alternatīvām. Pēc viņa daudzviet jau izteiktām domām, šodien vairāk kā nekad ir nepieciešamība pēc kopienu pretošanās teorijas. Atsaucoties uz Negri tēzēm, festivāls pulcināja interesentus un eksponēja mākslas darbus, kas tā vai citādi var kalpot šīs jaunās teorijas radīšanai. Šo festivāla sadaļu droši vien varētu apzīmēt ar apakšvirsrakstu "ir cerība". Izstādē, kur lielākoties bija apskatāmi darbi, kuru veidošanā izmantoti visai tradicionāli mediji, varēja redzēt ne visai veiksmīgā austriešu mākslinieka Olivera Reslera videoinstalāciju "Alternatīva ekonomika, alternatīva sabiedrība", kas apcerēja komunālo principu būtību. Tepat bija redzams dāņu grupas N55 projekts "Veikals", kas līdzīgi mūsu pašu grupas "Ma1z3" pagājušā gada projektam "Bez maksas" piedāvāja lietu apmaiņas principu kā reālu ekonomisku pretošanās stratēģiju. Diskusijās utopijas kontekstā līdzās biotehnoloģijām centrālo vietu ieņēma mobilie komunikāciju mediji, kam bija veltīti vairāki priekšlasījumi. Paneļdiskusijā MobilioTopia pārliecinoši tika pieteikts tepat Latvijā radies koncepts "Lokatīvie mediji", par ko plašāk diskutēja 2003. gadā RIXC organizētajā pasākumā ar tādu pašu nosaukumu. Kanādā dzīvojošais latviešu izcelsmes mākslinieks Mārcis Tūters, kas ir viens no lokatīvo mediju teorijas virzītājspēkiem, argumentēja mūsu nākotnes vīzijas, kā piemērus minot tādus masu mediju darbus kā Minority report un Ievas Auziņas aizsākto mediju mākslas projektu "Piens". Bens Rasels no Lielbritānijas argumentēja kontroles mediju jau esošo klātbūtni un to nepieciešamo kritisko analīzi. Drū Hements gan krasi kritizēja viņa izteikto argumentu par GPS sistēmu izmantošanu mākslas projektos un to nozīmi indivīda paškontroles atgūšanas procesā kā jauna ceļa pavēršanu ekonomiskiem lielspēkiem, kam šādas tehnoloģijas dod iespējas mūsu visu pārvēršanā par vēl labākiem patērētājiem. Austriešu rakstnieka Armīna Medoša priekšlasījums par "brīvajiem tīkladarbiem" (freenetworks) piedāvāja ieskatu bezvadu tehnoloģijas darbībā. To var dēvēt par globālu kustību, kas aizsākās 2000. gadā un lielākoties aktivizējas lielpilsētu centros, koncentrējoties uz lokāla bezvadu tīkla izveidi, kura būtu balstīta indivīdu brīvprātīgā sadarbībā un kopēju resursu izmantošanā un kura sevī slēpj ideju par alternatīva tīmekļa radīšanu. Jaunās struktūras izveides procesā virtuālās diskusijas par brīvā software izmantošanu un potencialitāti ir cieši saistītas ar reālu fiziskās pasaules iespaidošanu, atceroties par blakus mājā dzīvojošajiem kaimiņiem, viņu vajadzībām un iespējām, kā arī diskutējot par valdības izvirzītajiem noteikumiem kopējā gaisa telpas sadalē. Daudz prozaiskākais projekts "Sēlandes identitāte", ko šeit prezentēja holandiešu dizainers Daniels van der Veldens, atgādināja par 1967. gadā uz eļļas platformas nodibināto Sēlandes pundurvalsti, kas atrodas Ziemeļjūrā pie Britānijas krastiem un tiek attēlota kā "brīvo tīklu" paradīze. Konferencē Exodus tika runāts par "Degošā vīra festivālu" Nevadas tuksnesī. Festivāls ik gadu pulcina tūkstošiem indivīdu un grupējumu. Dalībnieki festivāla pēdējā dienā kopīgi nodedzina triju dienu laikā uzbūvētās grandiozās instalācijas. Varētu vēl un vēl turpināt šo sadaļu, ko raksta sākumā apzīmēju kā "ir cerība", tomēr, sekojot festivāla piedāvātajai koncepcijai, nevaru nepievērsties darbiem, kas liek mums domāt par to, ka līdz ar tehnoloģiju un komunikāciju mediju pavērtajām iespējām cilvēce ved sevi pretim iznīcībai. Vienu no festivāla balvām ieguva indiešu izcelsmes mākslinieces Šilpas Guptas projekts "Jūsu nieru supermārkets", kas piedāvāja visai baisu sistēmu cilvēka iekšējo orgānu globālā tirgus modelim, kur morāles apsvērumiem vairs nav vietas. Šodien bieži sastopamā iespēja nopirkt donora orgānus viņas projektā bija vizualizēta līdz maksimumam. Tīmeklī pieejamā veikalā (www.xeno-bio-lab.com) pircējam tiek piedāvāti dažādi orgāni skaistās krāsās no dažādām trešās pasaules valstīm. Tos iegādājoties, mēs pat varam iegūt bonusu – lētu ceļojumu uz to vai citu eksotisko zemi. Biotehnoloģijas, par kurām plašāk tika runāts konferencē "Atvērtie ķermeņi, mobilie ķermeņi", šodienas mākslā, šķiet, galīgi zaudējušas pievilcību. Pirms gadiem varēja daudz diskutēt par "jauno supercilvēku", kas, mašīnu uzlabots, ne tikai paildzinās mūža garumu, bet kļūs par paklausīgu tīmekļa sastāvdaļu, tādējādi pakļaujoties tirgus diktētām vajadzībām, turpretim šodienas paneļdiskusijas pavēra jaunu skatījumu uz "atvērto ķermeņu" neaizsargātību un to jauno utopisko būtību – ne-vietu. Šai bezcerības daļai varētu pieskaitīt vācu mākslinieka Luca Dambeka filmu Das Netz. Filmas pamats ir patiess stāsts par matemātikas profesoru Tedu Kačinski. Austriešu matemātiķis Kurts Godels 1930. gadā sašūpoja matemātikas pamatus ar savu nepilnvērtības teoriju. Viņš pierādīja, ka katrai formāli loģiskai sistēmai ir problēmas, kas nav atrisināmas. Laikposmā no 1978. līdz 1986. gadam Ameriku satricināja 16 bumbu uzbrukumi. Bumbas tika nosūtītas pa pastu, un to mērķis bija universitāšu elite, valdības administratīvie institūti un satiksmes lidmašīnas. 1986. gadā FIB sakarā ar šiem sprādzieniem arestēja Tedu Kačinski. Filma atskatās uz periodu, kad zinātne, māksla un tehnoloģija vēra jaunus horizontus katrā dzīves jomā. Modernā gadsimta pamati tika balstīti uz kibernētiku un sistēmu teoriju, kuru pamats bija matemātika. Filma liek domāt par to, kā no matemātiķa izaug terorists. Tehnoloģiju varas izvērtēšanas iespēju sniedza izstādē apskatāmais KUDA.org veidotais darbs "Droša distance". Tas balstīts uz tā dēvētās melnās kastes videoierakstu, kas tapis 1999. gadā Dienvidslāvijas kara laikā. Mēs redzam pēdējos mirkļus NATO lidmašīnas kabīnē tikai dažas minūtes pirms tās bojāejas. Ikviens skatītājs kļūst par aculiecinieku. Tomēr par "Transmediāles" centrālo vietu jādēvē darbistaba, kas bija iekārtota Pasaules kultūras nama foajē. Šeit visu festivāla laiku aktīvi darbojās itāļu grupa "Kandida TV", kas, uzstādot vietējās translācijas TV antenu festivāla mājā, nodrošināja "dzīvās" TV pārraides, intervijas ar dalībniekiem, kā arī piedāvāja apmeklētājiem iespēju piedalīties TV programmu radīšanā. "Kandida TV" pēdējo gadu laikā sevi ir pieteikusi kā aktīvistu grupa, kas bieži organizē tā dēvētās brīvo mediju pārraides no "pretošanās kustības" degpunktiem, piemēram, no "G8" sammitiem. Festivāla apmeklētāji varēja piedalīties dažnedažādās mediju darbnīcās un pašiem eksperimentēt ar mediju piedāvātajām iespējām. Šeit gribas izcelt "Digitālā MIDI mūzikas kontroliera darbnīcu", kuras norises laikā dalībnieki radīja visdažādākos mūzikas instrumentus no tik ikdienišķām lietām kā, piemēram, rīves un mazgājamie dēļi un līdzīgiem sadzīves priekšmetiem, ko pēcāk izmantoja nelielā performancē. Kā paralēla festivāla norises vieta, kur tēma it kā pašsaprotami turpinājās, bija klubs Transmediale, kur katru dienu festivāla dalībnieki varēja iepazīties ar skaņu mākslas pēdējo gadu "utopiskajiem" meklējumiem. Pēc šeit redzētā gribas domāt, ka elektroniskā mūzika (pirms tam tā tik bieži asociējusies ar mazliet garlaikotu indivīdu pie datora) nu iegūst jaunu seju, kurā performatīvie elementi sāk spēlēt arvien nozīmīgāku lomu, tādējādi paverot plašākas iespējas mākslinieka un publikas savstarpējai komunikācijai. Par Transmediale kluba performanču zvaigznēm nepārprotami jādēvē vācu grupa Chicks on Speed, kas kombinē elektronisko mūziku ar panku estētiku un aktīvu skatuves performanci. Šeit varēja arī redzēt un dzirdēt Miss Kitten no Čehijas un daudzus citus šodienas elektroniskā avangarda meistarus. Terre Thaemilitz – viens no audio vizuālo performanču vecmeistariem – radīja spēcīgu telpu, kur skaņa, attēls un teksts darbojas dažādos līmeņos. Interesanti viņu stilistiskos meklējumus salīdzināt ar šodien populārajiem audio/video miksējumiem, kas arī bija bagātīgi piedāvāti. Transmediale klubā noritēja vairākas programmas. Vācu festivāla tradīcija ir Austrumu bloka tendenču un talantu atspoguļošana. Šogad programma ar nosaukumu Further East vai "Tālāk uz Austrumiem" pulcināja māksliniekus no Krievijas, Ukrainas, Polijas un Ungārijas. Jāpiezīmē, ka projekti un aktivitātes festivāla ietvaros norisinājās visā pilsētā. Īpaši noformēts autobuss vadāja interesentus piecu stundu garā ekskursijā pa nomaļām vietām, atklājot daudzus mazāk zināmus pilsētas nostūrus. Vietējās Berlīnes galerijas bija sarīkojušas izstādes, kas sasaucās ar festivāla izvirzītajām tēmām. Berlīnes mediju laboratorija Bootlab festivāla sākumu atzīmēja ar jaunu projektu reboot.fm. Šis radio kanāls, kura mūžs ir simt dienas, apvieno speciāli dizainētu open sours programmu tīklojuma radio ar daudz pierastāko FM radio formātu, paverot iespēju alternatīvas stacijas izveidei un jaunu software testēšanas lauku. Nepieminot ne pusi no tā, kas Berlīnē bija apskatāms, man jādomā par mediju mākslas festivālu un tradicionālo vizuālās mākslas izstāžu atšķirībām. No vienas puses – Transmediale festivāls bija utopisks mēģinājums sākt dialogu starp it kā savstarpēji nošķirtiem mākslas veidiem. No otras puses (atminoties Fuko skaidrojumus par spēku psiholoģiju) – progresīvā attīstība jauno mediju laukā norisinās tik strauji, ka izstāde šai kontekstā varbūt arī ir visai mazsvarīga. Būtiski ir turpināt darīt. Un darīt vairāk. | |
| Atgriezties | |
