VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| CILVĒKA VIETA UZ MŪSU NEMIERĪGĀS PLANĒTAS Ojārs Ābols | |
| |
| Katrā sarunā ir savs izsakāmais un savs neizsakāmais tāpat kā visā
kultūras realitātē: gleznas ir mēmas, literatūra – runīga. Izrunātais
un neizrunātais savstarpēji papildina viens otru. Tīri racionālu
konceptu problemātikai "Mūsdienu cilvēks dzīvē un mākslā" izveidot
nav iespējams. Ne arī racionāli atrisināt. Kultūra savukārt spēj tikai
šo problēmu pacelt. Bet jautājums – vai tā ar to tiks galā? Tas, ko mēs nevaram izteikt vārdiem, ir izsakāms mākslas darbā. Tas uzveļ mākslai lielu atbildības smagumu šās problēmas priekšā. Centīsimies saņemt rokās visu savu apziņu, lasot mākslas darbā nerakstīto tekstu, jo – ciktāl sniedzas cilvēka apziņa, tiktāl – mākslas darba atklāsme. Apziņa vairo atklāsmi, atklāsme vairo apziņu. Mākslas darba estētiskais saturs runā par sevi. Tas ir pirmais, kas nāk pretim skatītājam jau pa gabalu. Es gribētu teikt, ka mūdienu skatītājam, kurš ir, tā sakot, sistemātiski skolots, gleznas, skulptūras, gobelēna, grafikas, akvareļa estētiskais saturs nepaliks nenovērtēts. Bet nu tagad "Literatūra un Māksla", uzsākot pārrunas par mūsdienu cilvēku dzīvē un mākslā, vēlas mest gaismu tālāk par tīri estētisko redzeslauku un apgaismot plašu laikmeta problemātiku. Jo ko gan vēl par krāsas burvību lai papildinām, ja par to laikrakstos jau ir pasacīts viss. Toties par cilvēku, par mūsu dienām, par mākslu un par dzīvi ir sākts runāt tikai tagad. (Varbūt nepiedienīgi būtu sacīt – tikai tagad, jo savā laikā Jonatāna biedrības jautājumu un atbilžu vakaros par to ir ticis runāts, man jāatvainojas.) Līdz šim mūsu situācija atgādina kādu Bertolta Brehta romānu. Tajā viņš stāsta par zinātniekiem, kuri par naudu, ko novēlējis bagāts miltu tirgotājs, nodibina institūtu cilvēces posta cēloņu pētīšanai. Zinātnieki pēta visu, tikai ne īstos posta cēloņus, jo galvenais no tiem ir miltu tirdzniecība... Estētiskā pozīcija var būt vienīgi daļēja, bet nekad – noslēgta pozīcija pretim dzīvei. Estēts visu savu pieredzi saprot kā izrādi, kurā viņš personīgu dalību neņem. Viņš ir dzīves novērotājs, bet nav dzīves līdzdalībnieks. Estētisks domātājs spekulatīvi norobežo sevi no dzīves, no laikmeta, ne ar vaibstu neizrādīdams, ka viņš savā laikmetā ir līdz kaklam iestrēdzis. O, šī pozīcija pie mums ir izkopta, bet toties migla, kas klāj visu tālāko problemātiku, izklīst pārāk lēni. Dažādos laikos mākslai bijušas dažādas intereses. Ir laiki, kad māksla saasina savu optiku, savu "problemātisko" skatu uz lietām un cilvēku, kurš līdzi savam laikmetam arī kļuvis "problemātisks". Kā prožektors ar šauru staru tā meklē uzmest gaismu esamības apēnotajām un grūti uztveramajām pusēm. Kamēr pasaule mums māca, ka cilvēks ir laicīgs, iekonturēts, ieveidots, māksla māca, ka pastāv dzīves augstākas kvalitātes. Tās ir pārlaicīgas, universālas, ietver sevī pagātnes, tagadnes un nākotnes esences, liek cilvēkam apzināties savu īpašo vērtību. To mums māca mākslas īpašais līmenis – ētiskais līmenis. Mūsu laikā tas iegūst svara ziņā lielāku nozīmi par estētisko līmeni. Jāatzīst, ka pašreizējā stāvoklī mūsu tēlotāja māksla ir gravitējoši estētiski ieregulēta, un katrs no mums te pieliek savu pirkstu, stumdams to vienā virzienā. Un, kaut arī dažam labam māksliniekam ir bijuši savi tālāki nodomi, viss tiks darīts, lai kopskats būtu "skaists". Par to rūpēsies eksperti, iekārtotāji, recenzenti. Mēs apmānām sevi, iestāstot, ka, sarīkojot portretu izstādi, esam "devuši ieguldījumu cilvēka tēla atklāsmē". Bet izrādās, ka nekā tuvāka par cilvēku mēs neesam dabūjuši zināt kā to, ko jau zinām. Šo faktu mēs visi, kā norunājuši, rūpīgi slēpjam... Jau vairākus gadus no vietas mēs gatavojam izstādi "Daba. Vide. Cilvēks" un gadu no gada to atliekam, jo mēs neesam tai gatavi, nobrieduši. Katrs no mums saprot, ka šoreiz lieta nav tik vienkārša, ka šoreiz mūsu priekšā paceļas īpaša problemātika, un, ja dabas un vides jautājums daudzmaz it kā būtu noskaidrots, tad galvenā un centrālā problēma – cilvēka problēma, vissmagākā gadu tūkstošos, – kā tāda stāv mūsu priekšā vēl šo baltu dienu, sabiezināta un apgrūtināta ar gadsimta dzīves dramatisko saturu. Un mēs atviegloti atkal uzelpojam, kad izstādei, kas iecerēta liela pēc apjoma, plānojamā gadā nebūs telpu... Dzīves un cilvēka esības apcere mūsu mākslas zinātnē vēl nav tapusi. Tas ir ievērojams trūkums, kas neatļauj izveidot laikmetīgu mākslas zinātnes konceptu. Tāpēc paldies "Literatūras un Mākslas" redakcijai par nopietno gribu savās slejās mēģināt risināt šo novārtā atstāto problēmu un ļaut sastapties viedokļiem. Māksliniekiem šī domu apmaiņa nāk īstā reizē: izstādei "Daba. Vide. Cilvēks" jānotiek nākamā gada beigās. Bet pagaidām, kamēr vēl turpinās šis stāvoklis, mūsu māksla atgādina vecu, savā mūžā daudz pieredzējušu vīru, kas tagad raksta memuārus. Šis vīrs ne ar ko riskēt vairs nevēlas, viņš raugās dzīvē apskaidrots, jo viņa problēmas viņam šķiet izšķirtas, visas mācības jau gūtas. Viņš stāv pāri likteņa draudiem. Viņa memuāri iemantos nemirstību, to viņš apzinās un noenkuro sevi mūžībā. Viņš bauda cieņu visapkārt un ir ar sevi apmierināts... Māksliniekam kaut ko iestāstīt ir veltīgi. Nav iespējams, un ar to mēs rēķināmies. Katram no mums ir savs realitātes aspekts un noslēgta sistēma starp mūsu saprātu un pasauli. Bet slepus tiek barots Bāskervilu suns – nīgrs ieskats, ka šī sistēma dota vienai reizei un ir negrozāma... Dažs arī tam tic. Viena lieta ir novērtēt mūsu tēlotājas mākslas veikumu, kas ir darīts un ir pazīstams darbs. Otra – nostādīt to pasaules problēmu priekšā, kas nav darīts un tāpēc – nepazīstams darbs. Nepazīstams un nepopulārs. Nepopulārs tāpēc, ka pārskats par mūsdienu pasaules ainu nav populāri pieejams kā daža laba grāmata grāmatveikalā. Kas grib gūt tuvākas ziņas par laikmetu, tam jāgriežas Valsts bibliotēkā. Kamēr mēs lūkojamies paši sevī, mūsu mākslas panorāma izskatās skaista un visvarena. Kamēr mēs vienā mierā atveram un aizveram savas vairāk svinīgās vai mazāk svinīgās izstādes, situācija pasaulē mainās no dienas dienā. Cilvēces vēsture ieiet savā izšķirošajā fāzē: būt vai nebūt... Teiksim tā: viss ir cilvēcīgi. Kaut arī iespējams, ka pasaule dzīvo savu pēdējo stundiņu, jo iznīcināšanas ieroči guļ drošās vietās tādā skaitā, kas pietiktu tādai katastrofai, pret kuru vecie labie grēku plūdi būtu tikai strautiņa burbuļošana, cilvēks labprāt negrib par to zināt. Atcerēsimies, cik akli un bezrūpīgi mēs dzīvojām pirms Otrā pasaules kara. Hēgelis runāja par cilvēka "dziņu" pazīt sevi vistuvākajās apkārtnes lietās. Mūsu dienās, kad cilvēka apkārtējā realitāte strauji un radikāli mainās, Hēgeļa ideja iegūst īpašu nozīmi. Tikai tagad runā nevis par "dziņu", bet par cilvēka "tieksmi identificēties" apkārtējā vidē. Par šo jautājumu tiek rakstīts disertācijās un grāmatu grāmatās. Mākslinieki un rakstnieki rīko akcijas – identifikācijas procesus. Tuvākās apkārtējās lietas aplūkojuši daudzi mūsu pārrunu dalībnieki. Tās patiešām ir zinātnisku pētījumu vērtas. Taču var notikt, ka nebūs vairs nekādas vajadzības "meklēt sevi" "apkārtējās lietās"... Biedra L. Brežņeva referātā partijas 26. kongresam ir šāda vieta: "Padomju mākslā nav varējusi neatspoguļoties arī augošā uzmanība, ko mūsu sabiedrība veltī morāles jautājumiem. Cilvēku attiecības darbā un sadzīvē, personības sarežģītā iekšējā pasaule, cilvēka vieta uz mūsu nemierīgās planētas – tas viss ir neizsmeļama sfēra mākslinieciskajiem meklējumiem." Raiņa absolūtā doma ir doma par cilvēci. Ja mēs sakām, kas mūsu māksla un arī visa mūsdienu latviešu kultūra balstās Raiņa tradīcijā, tad tas ir tiesa. Viss totāli mērķētais, episkais, mītiskais, patētiskais, romantiskais tajā ir no Raiņa. Taču šodienas nervozajā gaisotnē – aktuālā cilvēka iekšējā pasaule un viņa vieta nevar atsegties bez specifiska skatījuma. Jaunas realitātes diktē jaunu reālismu. Rainis nav "apkārtējo lietu" dzejnieks. Rainis skatās tālu un redz tālu. Cilvēks piedalās pasaules vēsturiskajā procesā. Cilvēka esamība, viņa totālā esamība – prāts, garīgais spriegums, pieredze, no vienas puses, un rūpes, nemiers, cerības, no otras, – reprezentē viņa humāno esamību, kas izplatās tālu ārpus apkārtējām lietām un attiecas uz visu plašo reģionu, ko sauc par pasauli. Kopš pasaulē viss kļuvis savstarpēji atkarīgs – saimnieciski, militāri, ekoloģiski, tehnoloģiski utt., utt., vietējās problēmas pārvēršas par pasaules problēmām un pasaules problēmas – par vietējām. Mēs esam savas planētas iedzīvotāji. Bet viss ir cilvēcīgi. Un vieglākais ceļš, kā piekļūt mākslai, ir ņemt no tās tikai to, kas saprotams un baudāms, kas vilina ar acumirklīgu laimes izjūtu, un tāpēc cilvēks aizstāv tiesības uz šo privileģēto mirkli sev. Dzīves nemierīgās puses viņam šķiet kā fūrijas, ļauni spēki, no kuriem jābēg. Ne vienmēr cilvēks ir gatavs stāties tām ceļā. Alu zīmējumos, kā vispārzināms, attēloti dzīvnieki. Bet zīmīgi, kas tie nav zvēri, no kuriem cilvēks baidījies, bet dzīvnieki, kurus viņš vēlējies un arī spējis uzvarēt. (Šo faktu dzirdot, "visa daiļuma" cienītāji iesauksies: "1: 0 mūsu labā jau pirmajā minūtē!") Cilvēks ir distances radījums. Viss, kas viņā ir laikmetīgs, ir viņa modernās drēbes. Citādi savam laikmetam viņš nav sagatavots. Šīs norises savā gaitā apceļo visu zemeslodi. Katrā atsevišķā zemē tām ir savas izpausmes, savas nokrāsas, bet "augsti godājamā" zinātniski tehniskā revolūcija liek atcerēties burvju mācekli, kas pavēlējis slotai nest ūdeni, taču aizmirsis vārdus, kā slotu apstādināt... Tehnikas attīstība iet savu gaitu. Materiālās substances nav inertas, bet satur fundamentālu dinamismu, kā domāja Leibnics. Šī gaita gara pasaulē izpaužas sarežģītā un bieži vien dīvainā, kuriozā, groteskā un absurdā veidā. Tas viss parādās mākslā, vai nav tā? Indivīda griba un daudzinātā "spēka griba" saplok šā "dinamisma" priekšā. Mēs izveidojam savus darbarīkus, un pēc tam tie veido mūs. Cilvēku novērot ir grūts ikdienas darbs. Mākslinieks to vēro ne ar zinātniskām metodēm. Es domāju, ka cilvēks vispār nav pētāms ar zinātniskām metodēm. Tas ir gan darīts, bet nekas nav iznācis. Biheviorālās zinātnes ir caurkritušas. Freida–Ādlera sistēma izrādījusies vienpusīga. Visi šie zinātniskie aspekti dod tikai sīku fragmentu no ainas par cilvēku. Bet vai iespējama kaut kāda ģenerāla ideja par cilvēku? Un vai no mākslas tagad var prasīt, lai tā sniegtu ģenerālu ideju par cilvēku, "noapaļotu" cilvēka tēlu? Māksla spēj cilvēka problēmu tikai pacelt. Vaicāt. Pavērt durvis. Izteikties... Toties māksla spēj parādīt to, kas nekādā prāta konceptā nav ne ietverams, ne formulējams: cilvēka laimi, cerības, nojautas, izmisumu, nāvi, atdzimšanu, pārtapšanu, krišanu, augšāmcelšanos. Ja jūs meklējat patiesību par cilvēku, meklējiet to mākslas darbā! Šis ir Lielās nošķirtības laiks. Izrādās, ka ir liels daudzums sistēmu, kas cita citu izslēdz, bet katra no tām ir gatava pierādīt savas tiesības pastāvēt par sevi. Zinātnieks izvēlas pētījumu A un ruinē B, vai eksperimentē ar B un sagrauj A. Televīzijā mēs neesam redzējuši, ka kāda miera gājiena dalībnieki vilktu sev līdzi aiz padusēm ģenerāli. Iespaids tāds, ka ģenerāļi savukārt savā vidū neielaiž filozofu. Tur, kur izšķirošais vārds būtu sakāms māksliniekam, viņa vietā izšķiras ierēdnis. Tā no dzīves tiek izzudinātas veselas sfēras un draud zust vispārējā jēga kopīgos izšķirīgos un pat liktenīgos jautājumos. Cilvēks it kā izvairās sevi satvert, viņš it kā spēj pārraudzīt tikai plānu šķēli no savas esamības. Prāta ainu sastādīt par mūsu dienām viņam grūti, jo viņš radināts uz visu raudzīties atsevišķi – no savas profesijas, no dienas interešu viedokļa. Kļūdīšanās tad kļūst neizbēgama. Vienas funkcijas pildīšana ir puspatiesības zināšana, fragmentāra esamība. No faktiem, datiem un informācijas meistarīgi izveidotajā labirintā cilvēks maldās bez palīdzības. Ariadnes pavedienu tagad ir simts, un cilvēks nezina, pie kura turēties. Visas struktūras kļūst arvien lielākas un sarežģītākas. Tās tur cita citu savstarpējā atkarībā, un, tā kā cilvēka smadzenes tās nespēj kontrolēt, to izdara elektroniskās smadzenes – domātāja nedzīvais konkurents, cilvēka garaspēju aizstājējs. Dators gan aizstāv cilvēka garīgo aktivitāti, tas var daudz, bet par cilvēka skolotāju un padomdevēju nevar būt. Gluži otrādi – tas savāc, uzkrāj un pārstrādā datus par cilvēku, kas ir negrozāmi. Ko cilvēciskā atmiņa mīkstina, izdzēš un aizmirst, to elektroniskā atmiņa izdzēst nevar, cilvēks nonāk mašīnas atkarībā. Starp cilvēku un dabu nolaižas aizkars. Itin visās jomās rodas jauna vide, kurā cilvēks instinktīvi meklē savām iekšējām dimensijām atbilstošus samērus, savu projekciju ārpasaulē. Starp cilvēku un dabu nostājas starpnieks – televīzija: cilvēks pērk īstenību no atkalpārdevēja rokām. Viņa vizuālā orientācija sašaurinās vienā punktā un mazina cilvēka spējas uztvert pasauli tieši, kā savu dziļi personīgo pieredzi. Psiholoģiski cilvēks pieņem patērētāja statusu, jo te viņš nevar būt radoša procesa līdzdalībnieks un tā tiek radināts noskatīties dzīves procesos bez iejaukšanās. Viņš atdodas vienveidojošam spēkam, kas miljoniem vienlaicīgi sniedz konservētu garīgo barību nosacītās porcijās. Tiešie kontakti sašaurinās. No kabineta uz kabinetu runā pa vadiem. Cilvēcisko runu aizstāj mašīnraksts, cilvēcisko dziesmu – mehāniski "uzlabojumi". Noruna bez papīra reti vairs ir spēkā. Jūtot zūdam savas personības svaru, cilvēks eksponē prestiža simbolus: auto, titulus, uzrakstus uz krekliem utt. Tieksme pēc karjeras tāpat ir mazvērtības komplekss, ko ne mazā mērā palīdz veidot mainīgā ārpasaule. Neprasme savu esamību transcendēt, t.i., izvēlēties augstāku ideālu un tam sekot, materiālās pasaules jūklis, milzu grēdās krājoties un aizsedzot horizontu, rada cilvēkā fundamentālu nemieru. Katrā ziņā būtu nenopietni domāt, ka cilvēka dvēsele paliktu neskarta. Cilvēks meklē izeju. Jūklī un jezgā viņš pūlas ieviest kārtību. Aug protokola spēks, līmeņu jeb rangu subordinācija, pasvītrots ceremoniālisms kā kārtības izpausme. Tagad mums uz mūsu eksistenci jāraugās visā summā. Bet esamības jomu visā savā visumā spēj aptvert tikai filozofija. Esamības jomā izlauzties var arī māksla un rakstniecība. Šīm visām trim gara sfērām ir daudz vairāk kopēja, nekā mēs varam iedomāties, un daudz lielāka, nekā mēs varam iedomāties, ir to loma šajā liktenīgajā laikā. Ir pierādīts, tikai mūsu praktiskais laiks negrib atzīt, ka māksla (es nerunāju par filozofiju; filozofi sevi apliecinās paši) sniedz pareizu nojautu par sava laikmeta situācijām – tad, kad tā nododas savām nojautām. Ja māksla nav varējusi aizkavēt pasaules katastrofas, kuras tā iepriekš nojautusi, tad pārmest to mākslai nevar. Māksla nav varas politika. Tā var modināt apziņu, brīdināt. Tā veido domu un pasaules izjūtu modeļus un piedāvā tos diskusijai. Industriālā sabiedrība ir kā medaļa ar divām pusēm: viena puse nozīmē ražot, otra – patērēt. No vienas puses, cilvēks tiek mācīts kāpināt ražošanu, bet, no otras, – pieradināts iegādāties visu, kas dabūjams. Vairojas tieksme pēc mantas, cilvēks piešķir lietu pasaulei lielāku nozīmi, nekā tā pelnījusi. Acu priekšā krājas konkrētais, tiešais, satveramais, taustāmais. Betons blīvējas lielākās masās nekā melnzeme puķudobēm. Acis meklē garīgu līdzsvaru visam tam, teiksim, mākslas darba veidā, bet neatrod. Ja neatrod, tad cita iznākuma nav: materiālās vērtības kļūst par lietu mēru, patēriņš kļūst par dzīves formu.n (Pirmpublicējums laikrakstā “Literatūra un Māksla”) | |
| Atgriezties | |
