VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Zaigas Gailes reciklētās vērtības Ieva Zībārte, "Diena", īpaši "Studijai" Zaiga Gaile – arhitekte, "Zaigas Gailes biroja" vadītāja, viena no Latvia Nostra dibinātājām Nozīmīgākie darbi: Ķīpsalas ģipša fabrikas rekonstrukcija Filozofu namiņa Ķīpsalā restaurācija Viesnīca "Bergs" Berga bazāra rekonstrukcija Vereinsbank Rīga rekonstrukcija Ēkas Kalēju ielā 18/20 rekonstrukcija Ēkas Aldaru ielā 10 rekonstrukcija Kalnciema ielas koka ēku ansambļa attīstības priekšlikums Zaigu Gaili ir grūti iedomāties būvlaukumā tāpat kā būvniecības žurnāla lapās, lai gan viņa ir bijusi abos. Zaiga ir arhitekte, kuras atstātais mantojums būs nevis novatorisku mūslaiku tehnoloģiju sasniegumi, bet gan apziņas veidošana par vides kārtību un estētiku, arī par laikmetīgās mājas pavarda izpratni. Dzīvesstila vēsmas Zaigai ir piešķīrušas publiskā stila ekspertes un vecu māju sargātājas lomu. Zaigai pārmet elitārismu, ar to saprotot augstus telpas kvalitātes standartus, to vidū tīrību un kārtību. Viedoklis par viņas darbu mēdz būt klišejisks, jo steigā ir ērtāk atkārtot vispārpieņemto viedokli. Esmu domājusi par virzienu, ko pārstāv "Zaigas Gailes birojs", to bieži mēģina formulēt arī Zaiga pati un viņas kolēģes – Iveta Cibule un Liene Griezīte. Zināmā mērā viņas ir savrupa parādība, jo darbā apvieno divas pretējas nozares – restaurāciju un jauno arhitektūru. To, ka savrupā būšana nu jau desmit gadus ir liegusi saskatīt Zaigas Gailes arhitektūras būtību, sapratu tikai nesen, ciemojoties Filozofu namiņā Ķīpsalā. Mazais koka namiņš Daugavas krastā tuvu pilsētas sirdij ir globālo attīstības vīziju minipiemineklis, kas ir daudzkārt revolucionārāks par Zaigas lielajiem objektiem – viesnīcu Berga bazārā un Ķīpsalas ģipša fabriku. Zaiga nav savrupa, jo pārstāv ekoloģiskās arhitektūras virzienu. Iespējams, tas ir drosmīgs apgalvojums, taču tikai tiem, kas par ekoloģisko arhitektūru uzskata mežus iznīcinošās guļbūves. Ekoloģiskā arhitektūra mūsdienās ir saistīta ar otrreizējo pārstrādi (vecās koka grīdas Zaigas objektos), dabisko vēdināšanu (logi, skursteņi, krāsnis) un labdabīgu, videi nekaitīgu dzīvošanu (slavenais Zaigas velosipēds un iepirkšanās pie vecītēm tirgū). Ekoloģiskā arhitektūra veicina atgriešanos pie tradīcijām, kuras Zaiga nemitējas atgādināt kopš aktīvajiem latviešu mājas pētīšanas laikiem savas karjeras sākumos, taču tā neignorē laikmetīgā cilvēka prasības pēc komforta. Līdzīgi kā pati arhitekte, arī Filozofu namiņš "klibo", ja to mēģina iebīdīt kādās nebūt kategorijās – tas nav jaunbūve, tas nav arī restaurēts muzeja eksponāts, kur nu vēl rekonstrukcija, jo rekonstruējams bija vien vecais manteļskurstenis. Zaiga ir pagātnes pārstrādātāja, viņa reciklē vērtības, uzslāņojot šodienas atziņas. | |
| |
| Zaiga Gaile – Rīgas vai Latvijas arhitekte? Esmu Rīgas arhitekte, lai arī daudzus gadus sevi izjutu kā lauku arhitekti. Tolaik es visai pamatīgi iedziļinājos tradicionālajā arhitektūrā un pasaules izjūtu līmenī jutos kā pagāns. Es sāpīgi izjutu cilvēku sadzīšanu ciematos kolhozu laikā un kopā ar grupu "Māja" pētīju tradicionālo latviešu mājokli. Rīgu es vispār neredzēju, taču tagad nesaprotu Liepāju vai Kuldīgu. Tur ir skaisti, mērogs ir labs, taču es citas vietas neizjūtu. Vai citur ir atšķirīgs dzīves ritms? Nezinu, taču esmu ievērojusi, ka arī Rīgā pārsvarā projektējam savā degungalā – Berga bazārā un Ķīpsalā, vietās, kur katru dienu staigājam. Es bieži domāju par lielajiem meistariem un viņu spēju projektēt citās vietās. Ir labi un ir slikti piemēri. Piemēram, Nīmeiers un Lekorbizjē, kuri aizbrauca uz Indiju vai Alžīriju un izdomāja, kas tur vajadzīgs. Tajā pašā laikā Oskars Nīmeiers un Lekorbizjē ir spējuši radīt spēcīgu arhitektūras virzienu un veicinājuši arhitektūras domāšanas attīstību. Jā, īpaši Lekorbizjē. Tolaik gan visi bija apsēsti ar ideju aizbraukt uz kādu valsti un pateikt, kā tur vajadzētu dzīvot. Arī Padomju Savienībā čukčus ielika trīsstāvu mājās. Taču čukči tādās mājās dzīvot nevar. Viņi, piemēram, nevalkā veļu, viņus silda kažokādas, tā ir daļa no viņu dzīvesveida, daļa no būtības, kas, ieliekot cilvēku trīsstāvu mājas dzīvoklī, tiek iznīcināta. Baltais cilvēks pasaulē ir ļoti daudz postījis un degradējis tradicionālo vidi. Latvijā arī nekad nav bijuši ciemati, izņemot zvejnieku ciematus, tikai viensētas, tāpēc latvietim nevar piedāvāt ciematu ar galveno ielu un beņķīti, uz kura pasēdēt. Latvietis novelk savas sētas robežu. Arī latvieti, tāpat kā čukču, ieliekot ciematā un daudzstāvu mājā, tika izjaukts viņa dzīves ritms. Nav jābrīnās, ka cilvēki šādā vidē nodzeras. Kas ar šiem ciematiem notiek tagad? Kas noticis ar latviešiem, kuriem ir pieejams zemnieku sētas estētikas mantojums, bet kuri spītīgi būvē agresīvas mājas? Kas cilvēkiem traucē saprast, ka vienkāršs galds ar četrām kājām nav sliktāks par galdu ar liektu malu? Kāpēc pērkam Armani linu, nevis Latgales linu? Starp citu, pērkot Armani, mēs nopērkam Kauguri. Taču es piekrītu, ir izjaukts līdzsvars, cilvēki ir apjukuši. Eiropā – Beļģijā, Nīderlandē, Vācijā – mājas ir vienkāršas un saprotamas. Pie mums katram gribas izdarīt ko ačgārnu un neredzētu. Turklāt tiek ziedota funkcija un ērtība. Latviešu sētas modelis Latvijas klimatiskajiem apstākļiem lieliski atbilst, tas ir reizē monumentāls un skaists. Tomēr cilvēki paniskās bailēs cenšas no tā aizmukt. Latvieši ātri pieķeras modes tendencēm un dažādām deformācijām. Ja zirneklis sāk aust šķību tīklu, tas nozīmē, ka viņš ir slims. Uz izjauktu balansu norāda arī šķību māju būvēšana. Es domāju, ka tās ir arī padomju okupācijas sekas, jo tika deformēta tautas identitāte – tradicionālā kultūra. Elektroniskajā vēstulē jūs rakstījāt, ka esat gandarīta par izstādi Architecture 1900 Latvijas Mākslas akadēmijā. Jā, jo tā rādīja laiku, kad viena arhitektūras domāšana derēja visam – dzīvojamai mājai, kulta ēkai, publiskajai ēkai, koncertzālei, lielam un mazam. Es nesen lasīju grāmatu par stiliem, kurā bija teikts, ka gotika ir piemērota tikai baznīcām. Mēģinājumi šo stilu piemērot dzīvojamām mājām parasti beidzās neveiksmīgi, un otrādi. Tāpat kā grieķu tempļu arhitektūrai nav nekāda sakara ar grieķu dzīvojamām mājām un arī Lekorbizjē internacionālo stilu universāli lietot nevar. Izstādē bija skaisti parādīta visa ziemeļu reģiona arhitektūra. Kādreiz, kad skatījos uz Aleksandra Vanaga mājām, man tās šķita izteikti latviskas, bet tad es aizbraucu uz Stokholmu, un tur ir tieši tādas pašas mājas. Tolaik tika radīta vienota un sabalansēta arhitektūra, un Rīga vēl joprojām lepojas tieši ar tālaika arhitektūru, nevis jauno un Vecrīgu. Ja runā par Rīgu kā metropoli, fenomens, kas notika gadsimtu mijā, ir jāņem vērā, jo skaitļi ir fantastiski. Dažos gados uzbūvēja visu bulvāru loku. Amatniecības līmenis bija ļoti augsts, taču neviens arhitekts nezīmēja logus un durvis. Amatniekiem bija labas rokas un izjūta, viņi iejutās stilā un spēja izstrādāt vissarežģītākās detaļas. Detaļas, kam piemīt neparasts dabiskums un vieglums. Detaļas ir stils, lai arī arhitekti pret stilu izturas noliedzoši. Viņi saka – stils ir kā spalva pie dāmas cepures. Katrai arhitektu paaudzei ir ilūzija par ilglaicīgumu, arī es mēdzu teikt, ka mani projekti būs ilglaicīgi, un cenšos izvairīties no modes. Tajā pašā laikā kādā grāmatā es izlasīju, ka labākā arhitektūra rodas tad, ja tā ir sava laika zīme. Ja arhitektūra ir bijusi laba savā laikā, sava stila ietvaros, tad tā būs laba arī pēc tam. Tur bija rakstīts arī: ja arhitektūru salīdzina ar valodu, tad šodien tas ir žargons. Kaut kas tiek pavirši pagrābts, bez tektoniskas jēgas. Vai arī Liepājas koncertzāles konkursa projektu izstāde jums sagādāja prieku? Koncertzāles konkursa darbiem ir augsts līmenis. Rīgā sen nebija bijusi iespēja ieiet vienā telpā un redzēt piecus labus projektus. Tie ir profesionāli. Man patika, ka ir skaidras divas tendences – Andra Kronberga līnija ar jūtīgu slēpšanos aiz stikla fasādes un Folkera Gīnkes līnija ar zināmu nekaunību, vilinājumu, kāds piemīt oranžam apelsīnam. Es varu saprast žūrijas izvēli, jo kārojas, lai mūs ieraudzītu. Vai vēlme katru jauno arhitektūras darbu padarīt par simbolu nav kaitīga? Tā ir cilvēcīgi saprotama, jo, piemēram, arī senākos laikos baznīcas dominēja un atšķīrās. Baznīca bija gan simbols, gan dominante. Koncertzāle it kā neierakstās Liepājā, bet neierakstās arī sporta halles. Ar lielajiem projektiem vienmēr ir grūti, par tiem daudz strīdas. To mēs redzam arī Latvijas Nacionālās bibliotēkas gadījumā. Birkerts ir domātājs, taču bibliotēka nemaz nav viņa stilā, projektā ir daudz sentimenta un bērnībā lasītu pasaku iespaidu. Ikdienas līmenī šī problēma izpaužas mīlestībā uz guļbūvi. Tā šķiet kā pareizais dzīves modelis, lai arī mūsdienu versijās atgādina suvenīru kiču. Jūs mēdzat teikt, ka jūtaties profesionāli vientuļi. Tā mēdz gadīties, kad kāds lūdz, lai iesakām arhitektu, kas varētu atjaunot koka mājas, un tādu neatrodam. Protams, ir AIG un ir citi, tomēr mēs atšķiramies no tradicionālās restauratoru skolas. Mūsu projektu pamatā ir stingrs plāns, tāpat mēs rasējam detaļas – logus, durvis, palodzes, grīdlīstes, grīdas rakstu, margas. Plāni un izgaismošana vēsturiskajos īres namos ir nepilnīga, taču jāsaprot, ka toreiz bija citi spēles noteikumi – kalpones, melnās trepes utt. Tas viss ir jāsakārto atbilstoši mūsdienu prasībām. Ja plāns ir stingrs, tad arī māja ir stabila. Mēs esam ieviesušas franču balkonu, kas īres namu dzīvokļos ienes papildu gaismu un noskaņu. Mūsu interjeros nav krāsu, tie ir grafiski. Tādas ir arī mūsu mājas un drēbes. Mums viss ir it kā vienāds, taču tik un tā katrā objektā mēs zīmējam jaunas durvis. Mums nav noapaļotu līniju un plastikas. Tas ir funkcionālisms, ko mēs uzslāņojam uz vecā. Es sakārtoju telpu dzīvošanai.n | |
| Atgriezties | |
