VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| MIĶEĻA PUTRĀMA MM Miķelis Putrāms PUBLISKĀ TELPA IR MAINĪGA. PRIVĀTĀ TELPA IR STATISKA. PUBLISKĀ TELPA IR IZKLIEDĒTA. PRIVĀTĀ TELPA IR KONCENTRĒTA. PUBLISKĀ TELPA IR TUKŠA; TĀ IR IZTĒLE. PRIVĀTĀ TELPA IR AIZPILDĪTA; TĀ SATUR LIETAS UN ATMIŅAS. PUBLISKĀ TELPA IR ATVĒRTA. PRIVĀTĀ TELPA IR FUNKCIONĀLA. PUBLISKĀ TELPA IR INFORMĀCIJA. PRIVĀTĀ TELPA IR VIEDOKLIS. PUBLISKĀ TELPA IR ATBALSTS. PRIVĀTĀ TELPA IR ZIŅOJUMS. PUBLISKĀ TELPA ATRODAS NESTABILĀ LĪDZSVARĀ. PRIVĀTĀ TELPA PĒC BŪTĪBAS IR STABILA. PUBLIC SPACE IS MOBILE. PRIVATE SPACE IS STATIC. PUBLIC SPACE IS DISPERSED. PRIVATE SPACE IS CONCENTRATED. PUBLIC SPACE IS EMPTY; IT IS THE IMAGINATION. PRIVATE SPACE IS FULL; IT CONSISTS OF OBJECTS AND MEMORIES. PUBLIC SPACE IS INDETERMINATE. PRIVATE SPACE IS FUNCTIONAL. PUBLIC SPACE IS INFORMATION. PRIVATE SPACE IS OPINION. PUBLIC SPACE IS SUPPORT. PRIVATE SPACE IS THE MESSAGE. PUBLIC SPACE IS, FINALLY, IN AN UNSTABLE EQUILIBRIUM. PRIVATE SPACE IS, BY NECESSITY, STABLE. FEDERICO SORIANO. THE METHAPOLIS DICTIONARY OF ADVANCED ARCHITECTURE. ACTAR, 2003 | |
| |
| "Mākslas māja" (MM) ir projekts, kas paredz transformēt esošo mākslinieku namu par aktīvu kultūras un inovācijas centru. Telpas, kas tika veidotas atbilstoši padomju laika "Mākslas fabrikas" modelim, šodien ir zaudējušas savu nozīmi. Mākslinieku nams vairs nefunkcionē kā mūsdienu mākslas māja. Ir nobriedusi nepieciešamība pēc mūsdienīgas telpas, kas atbalsta un veicina laikmetīgas kultūras (mākslas) aktivitātes. Projekta jautājumus risināju kontekstā ar mākslinieka lomu mūsdienu patērētāju sabiedrībā un attiecībām starp mākslas radītāju un tās lietotāju. Svarīgs man bija jautājums par privātās un publiskās telpas attiecībām laikā, kad dominē kapitālisma radītā kolektīvā patērētāju telpa. Jaunā publiskā telpa, kas tiek radīta ēkā, ir atvērta komunikācijai, atklātībai un līdzdarbībai gan māksliniekiem, gan mākslas patērētājiem. Tā ir telpa, kuras programma mainās atkarībā no lietotāju izvēlētās aktivitātes. Daudzveidība un transformācijas iespējas padara MM telpas elastīgas un spējīgas pielāgoties mūsdienu dzīves dinamikai. MM arhitektūra ir paredzēta kā līdzeklis, ar kuru iespējams atjaunot kultūras (mākslas) sociāli nozīmīgo ietekmi uz pilsētas telpu un reanimēt šobrīd nolaisto pilsētas daļu. ARHITEKTŪRA Esošā telpiskā struktūra "Mākslas fabrika" – tas nozīmē ne tikai telpu sadalījumu darba telpās un gaiteņos, zem šī modeļa slēpjas mākslinieku eksistences būtība noteiktā laikā, mākslinieku darba stils un mākslas darba statuss sabiedrības acīs. Tā ir noteikta laika sociālā struktūra, kas izpaužas ēkas pašreizējā arhitektūrā. Telpiskās struktūras potenciāls Ēkas nesošajai karkasa konstrukcijai piemīt stabilitāte un iekšēja loģika. Šeit varam runāt par vēsturisko vērtību likumsakarīgu saglabāšanu un piesaisti vietai. Ēkas konstrukcija ir vēsturiska vērtība tieši tādēļ, ka tā ir efektīgi lietojama arī turpmāk. Struktūras transformācijas starpposms MM dzīvi nevar apturēt uz rekonstrukcijas laiku, tādēļ paredzēts projektu realizēt pakāpeniski. Struktūras transformācija nenozīmē tikai iekšējo sienu nojaukšanu vai telpu "pārplānošanu". Tā ir savstarpēja vides un cilvēku (iedzīvotāju, telpu lietotāju) mainīšanās, pielāgošanās mūsdienu dzīves ritmam un specifikai. Tas nevar notikt ātri un uzreiz. "Pastāvēs, kas pārvērtīsies" – teicis Rainis. Atsevišķu iniciatīvas grupu aktivitātes, kas iegūst atbilstošu mūsdienīgu fizisko telpu, lai ir piemērs, kā esošajā ēkā iespējams aktīvi līdzdarboties mūsdienu kultūras dzīvē. Telpiskā struktūra ar centriskiem blokiem Jaunā telpiskā struktūra ēkā veido CENTRUS. Tas nozīmē pulcēšanos, satikšanos, dialogu, vienošanos pretēji esošajai gaiteņa struktūrai, kas pieļauj noslēgšanos, distancēšanos, virspusēju kontaktēšanos. Savienojumā ar iemītnieku radošajām aktivitātēm centri veido ēkas ikdienas emocionālo kodolu tīklu. Publiskā telpa Galvenais telpiskais elements, kas padara MM par atvērtu sabiedrisku ēku, ir jaunā publiskā telpa (publiskais koridors, publiskā taka, publiskais ceļš), kura izvijas cauri visiem ēkas stāviem. Pašreiz pilnīgi noslēgtā ēkas puse tiek pārveidota par atraktīvu ieejas mezglu ar RIXC mediju telpu, mediatēku, kafejnīcu un galerijas telpām. Pārvietojoties pa publiskās takas jauno kāpņu sistēmu, kas izveidota ēkas vidū, iespējams iepazīties ar visām MM notiekošajām mākslas un izglītības aktivitātēm. Publiskajai takai pieslēdzas universālās telpas, kurās nemitīgi mainās ekspozīcijas un radošie projekti. MM jaunā telpiskā uzbūve (diagramma) = Mākslinieka darbnīcu vai biroju centriskie bloki, kuros tiek radīts kultūras (mākslas) produkts + publiskā telpa, kas ļauj mākslinieku aktivitātēm satikties ar sabiedrību Apvienojot divējādās programmas, veidojas MM jaunā telpiskā uzbūve (diagramma). Domājot par mākslinieka (radītāja) un mākslas lietotāja (patērētāja) attiecībām, svarīgas MM kļūst interjera virsmas (interface), kas regulē publiskās un privātās telpas attiecības atkarībā no nepieciešamības noteiktajā vietā un laikā. Telpas var iedalīt piecās daļās: 1. Publiskā telpa (publiskais koridors, publiskā taka): sabiedriski aktīva izstāžu un notikumu telpa, kas izvijas cauri visai ēkai (izstāžu zāle, galerija, kafejnīca, virtuālais muzejs, individuālās galerijas, restorāns, foajē pie skatītāju zāles). 2. Publiskā terase: pilnīgi jauna ārtelpa uz ēkas jumta ar skatu uz pilsētu. 3. Universālās telpas tiek izmantotas dažādām aktivitātēm – gan publiskām (lekcijas, performances, konferences, kino, teātris, mēģinājumi, atsevišķas izstādes), gan privātām (studija uz noteiktu laiku, rezidenču darbnīca, mākslas projekts). 4. Privāto bloku centri: koplietošanas telpas biroja vai mākslinieku darbnīcu blokam, kas kalpo gan par vienojošo elementu, gan par buferzonu starp publisko telpu un privāto studiju telpu. 5. Privātā telpa: biroju kabineti, individuālās mākslinieku studijas, viesnīcas istabas, rezidenču istabas. Miķelis Putrāms: Projektā izveidotā MM arhitektūra ir zīmīga ar savu pamatojumu un attieksmi. Ar arhitektūru bieži saprot tikai glīti proporcionētu celtni, kas harmoniski iekļaujas apkārtnē, bet šis nav tas gadījums. Kā galveno uzdevumu sapratu kardinālu sistēmas (arhitektūras) izveidošanu, kas spētu mainīt MM esošo atmosfēru, aktualizēt jautājumus par mākslinieka misiju un lomu mūsdienās un radīt jaunas telpas laikmetīgas saskarsmes un izaugsmes veicināšanai. Iepazīstinot cilvēkus ar projektu, nācās saskarties ar jautājumiem par ēkas ārējo izskatu. Projektā nav paredzēts izdaiļot ēku no ārpuses, bet radīt iekšēju sistēmu. Kā zem kosmētikas nevar noslēpt slimības sagraustu ķermeni, tā arī ēkas fasādi nevar nošķirt no sociālajiem procesiem, kas norit ēkas iekšpusē. Butaforiski greznas fasādes ir nepieciešamas lielveikaliem, lai pievilinātu lētticīgus pircējus. MM ir jāspēj nodrošināt mūsdienīgas mākslas un izglītības aktivitātes, kas ir galvenais tās uzdevums. Ja ēkas "asinsrite" būs vesela, tad ir iespējama arī tās attīstība, tādēļ projekts risina iekšējās telpiskās un sociālās struktūras jautājumus. Mūsdienu informācijas laikmetā pastāv aktuāls jautājums par mākslas un arhitektūras uztveres specifiku. Tādēļ sniedzu nelielu ieskatu projekta attīstībā, atklājot manu domu gaitu un atzīmējot faktorus un lietas, kas ietekmēja projektēšanas procesu un veidoja arhitektūru. Tuomass Toivonens, diplomdarba vadītājs (Somija, M41LHZ arhitekts): Ņemot par pamatu RIXC arhitektu plenēra vīziju, Miķelis pēta, kā laika gaitā ir mainījusies telpu lietošanas kultūra un tās ietekme uz Mākslinieku savienības ēku un kādas ir arhitektūras iespējas atjaunot kultūras tīklojuma potenciālu. MM struktūru, kas tika radīta pēc novecojuša padomju "Mākslas fabrikas" modeļa, projekts pārveido par jaunu publisku kultūras tikšanos un līdzdalības apgabalu, samazinot barjeru starp mākslas radītāju un lietotāju un radot kontekstu dialogam un savstarpējai mijiedarbībai. Šī projekta arhitektūras vērtība meklējama programmas un cilvēku plūsmu sakārtojumā, nevis veiklās detaļās vai spožos fasādes zīmējumos. Ja runa ir par rekonstrukcijas lietderību (vai ir vērts ieguldīt līdzekļus panīkušas ēkas atjaunošanai), tad es redzu jebkuras pilsētas attīstību, pievienojot jaunu vērtību jau uzceltām ēkām. Radot jaunas lietošanas iespējas un veicot transformācijas, kārtu pa kārtai piešķirot jaunas nozīmes un radot aizvien daudzfunkcionālākas programmas. Parasti tas notiek komerciālas darbības rezultātā, attīstot tirdzniecību un darījumus ar nekustamajiem īpašumiem, taču pastāv arī pozitīvas prakses scenāriji, kas atklāj kultūras organizāciju spēku un kultūras aktivitāšu būtisko ietekmi, it īpaši, kad nākas radīt jaunu identitāti un dinamiku panīkušās pilsētas daļās, nolaistos rajonos un pat lielās "slimās" pilsētās. Šādas veiksmīgas stratēģijas vienmēr ir saistītas ar jaunradi politikā, sociālā un kultūras jomā. Pats interesantākais projekta aspekts ir iespēja radīt šādas jaunas stratēģijas ar arhitektūras līdzekļiem, veicot nopietnu izpēti un lietojot inovatīvus paņēmienus projektēšanā. | |
| Atgriezties | |
