 Krāsu burvis no Jitlandes Roberts Liepiņš
Ieva Astahovska,enciklopēdija “Māksla un arhitektūra biogrāfijās”, īpaši “Studijai”
2001. gada martā latviešu mākslas vecmeistaru darbu izstādē “Rīgas galerijā” uzmanību saistīja kāda glezna, kas pārsteidza skatītājus ar neparastām un spožām krāsām un to virtuoziem salikumiem. Paraksts “Rob. Leepin. 1927.” pauda par kārtējo latviešu mākslas vēstures mīklu. Tā ir sākusi šķetināties.
Roberts Liepiņš (Leepin) – vārds, kas latviešu mākslas vēsturē līdz šim nav bijis ierakstīts, taču, pateicoties nejaušībai, tagad tas izskan mākslinieka dzimtajā zemē. Neparastā veiksme, atrodot mākslinieka meitu Suzannu Leepin, paver priekškaru līdz šim nepazīstamā gleznotāja dzīvei un mākslai, kas ritējusi otrpus Baltijas jūras – Dānijā un tomēr palikusi visai sveša arī tās mākslas vēsturei, un ieraudzītais šķiet dziļākas intereses, tālāku meklējumu un paliekošas vietas arī Latvijas mākslas vēsturē vērts, atklājot skaistu un neparastu glezniecību.
Roberts Liepiņš dzimis 1885. gada 19. martā Latvijā, Sisegales draudzē (tag. Ziru pagastā Ventspils rajonā) zemnieku Mārtiņa un Annas ģimenē; mācījies Pēterburgā Frīdrihštates pilsētas imperatora Aleksandra II skolā, kur nokārtojis pamatskolas skolotāja eksāmenus. 1906. gadā Liepiņš emigrēja uz Somiju, kur strādāja par privātskolotāju, kādu laiku uzturējās Zviedrijā, savukārt no 1909. līdz 1914. gadam mācījās gleznošanu Kopenhāgenas Karaliskajā Mākslas akadēmijā pie Dānijā labi pazīstamiem māksliniekiem profesoriem Laurica Tuksena (1853–1927) un Vigo Johansena (1851–1935), kā arī mazāk zināmā Gotfrīda Rodes (1862–1937).
Liepiņš diezgan daudz ceļojis, uzturējies arī Maskavā (1921),
Parīzē (1923–1926), Alžīrijā (1927–1928) un Norvēģijā (1950). |
|
|
