 LAIMA BIKŠE Es tevi mīlu ziemā
Ieva Astahovska, enciklopēdija “Māksla un arhitektūra biogrāfijās”, īpaši “Studijai”
Laima Bikše dzimusi 1970. gadā Cēsīs. 1988. gadā beigusi Jaņa Rozentāla mākslas koledžu, 1994. gadā – Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu (Imanta Vecozola meistardarbnīcu).
Izstādēs piedalās kopš 1995. gada.
Poētisms, tēlaina domāšana, emocionalitāte, arī ietilpīgākais, kaut gan ne skaidrākais definējums “zināma redzes sajūta” ir vārdi, ar kuriem visai bieži mēģināts raksturot latviešu glezniecības savdabību. Ar minētajiem vārdiem varētu mēģināt raksturot arī Laimas Bikšes gleznas. Tajās veltīgi meklēt abstraktas patiesības, racionālas ideju ilustrācijas vai tīras formas suverenitāti.
Tomēr vārdiskot to, kas Laimas darbos “aizķer”, īsti neizdodas, vārdi it kā nedodas rokā vai aizlido kaut kur garām, liekot manīt, ka saskarsme ir ar mākslu, kas nav radīta un skatāma, lai ko skaidrotu, bet gan lai sajustu, pārdzīvotu, tādējādi atgādinot par mākslas sākotnējo – juteklisko nozīmi.
Laima glezno ainavas, klusās dabas ar augļu kauliņiem, augļiem, putniņus, nepretenciozus priekšmetus. Gleznās viņa ieceļ lietas, kas dzīvo ikdienas redzei neuzkrītošu dzīvi, un ikdienišķībām piešķir svarīgumu. Bet tā nav dekoratīvā “tapešu glezniecība”. Tajā atklājas jūtīgums, kas postmodernajā vai jau postpostmodernajā mākslas karuselī liekas “tīra manta”.
Viņa zīmē kā bērni, izceļot to, kas gleznā ir svarīgs, piemēram, putnu gleznojot lielāku par cilvēku vai mazai mazītiņai mājai līdzās – piecreiz lielāku šokolādes turzu. Katrs tēls tai pašā laikā ir kāda zīme, varbūt sajūtas nospiedums, suvenīrs (souvenir – franču val. – atmiņa, piemiņa piemiņas lieta), kas realitātes vērojumā sajaucies ar iztēles atbrīvotību un pārvērties no objekta ierobežotības par daudz būtiskāku tēlu. Iešaujas prātā doma, ka Laimas gleznas ir tikšanās (starp) romantiķiem, un šai ziņā tās ir pat aktīvi komunicējošas. Un Laimas glezniecība ir romantiska – tieši tai nozīmē, kā Bodlērs raksturojis romantismu: “tas nav stils, tā nav īpaša glezniecības maniere, tas ir noteikts emocionāls stāvoklis”. Tajā ir emocionalitāte un apzināts naivums, kas nav svešs latviešu mākslas ainā (A. Zariņas, Ģ. Muižnieka, S. Krastiņas pirmsdeviņdesmito gadu glezniecība), bet allaž ar laiku pāraudzis rafinētā, saprātīgā un konvertējamā stilizācijā.
Krāsa Laimas gleznās veido īpašu dimensiju. Daudzie krāsu klājumi, berzējumi, tehniku jaukšana (akrilu dažādojot ar krāsaino zīmuļu “ķēpām” vai pārlazējot ogles zīmējumu) rada īpatnēju – trauslu un tonāli smalku – tekstūru un materialitāti. Taču tā nepaliek tehnikas virtuozitātes līmenī, bet ir būtiska gleznas emocionalitātes veidotāja.
Te atklājas arī Rietumu mākslā visumā netipiska iezīme – visu projicējot caur sevi, vienlaikus pašai nebūt centrā, drīzāk būt ārpus, sapīt vēroto, sajusto un iztēli, attēlot iekšēju priekšstatu, it kā stāstu neizstāstot līdz galam un ļaujot katram padoties savām asociācijām. |
NeiespĒjami spoŽa gaisma Gleznotājs Edgars Vērpe 
