VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| LAIMA BIKŠE Es tevi mīlu ziemā Ieva Astahovska, enciklopēdija “Māksla un arhitektūra biogrāfijās”, īpaši “Studijai” Laima Bikše dzimusi 1970. gadā Cēsīs. 1988. gadā beigusi Jaņa Rozentāla mākslas koledžu, 1994. gadā – Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu (Imanta Vecozola meistardarbnīcu). Izstādēs piedalās kopš 1995. gada. Poētisms, tēlaina domāšana, emocionalitāte, arī ietilpīgākais, kaut gan ne skaidrākais definējums “zināma redzes sajūta” ir vārdi, ar kuriem visai bieži mēģināts raksturot latviešu glezniecības savdabību. Ar minētajiem vārdiem varētu mēģināt raksturot arī Laimas Bikšes gleznas. Tajās veltīgi meklēt abstraktas patiesības, racionālas ideju ilustrācijas vai tīras formas suverenitāti. Tomēr vārdiskot to, kas Laimas darbos “aizķer”, īsti neizdodas, vārdi it kā nedodas rokā vai aizlido kaut kur garām, liekot manīt, ka saskarsme ir ar mākslu, kas nav radīta un skatāma, lai ko skaidrotu, bet gan lai sajustu, pārdzīvotu, tādējādi atgādinot par mākslas sākotnējo – juteklisko nozīmi. Laima glezno ainavas, klusās dabas ar augļu kauliņiem, augļiem, putniņus, nepretenciozus priekšmetus. Gleznās viņa ieceļ lietas, kas dzīvo ikdienas redzei neuzkrītošu dzīvi, un ikdienišķībām piešķir svarīgumu. Bet tā nav dekoratīvā “tapešu glezniecība”. Tajā atklājas jūtīgums, kas postmodernajā vai jau postpostmodernajā mākslas karuselī liekas “tīra manta”. Viņa zīmē kā bērni, izceļot to, kas gleznā ir svarīgs, piemēram, putnu gleznojot lielāku par cilvēku vai mazai mazītiņai mājai līdzās – piecreiz lielāku šokolādes turzu. Katrs tēls tai pašā laikā ir kāda zīme, varbūt sajūtas nospiedums, suvenīrs (souvenir – franču val. – atmiņa, piemiņa piemiņas lieta), kas realitātes vērojumā sajaucies ar iztēles atbrīvotību un pārvērties no objekta ierobežotības par daudz būtiskāku tēlu. Iešaujas prātā doma, ka Laimas gleznas ir tikšanās (starp) romantiķiem, un šai ziņā tās ir pat aktīvi komunicējošas. Un Laimas glezniecība ir romantiska – tieši tai nozīmē, kā Bodlērs raksturojis romantismu: “tas nav stils, tā nav īpaša glezniecības maniere, tas ir noteikts emocionāls stāvoklis”. Tajā ir emocionalitāte un apzināts naivums, kas nav svešs latviešu mākslas ainā (A. Zariņas, Ģ. Muižnieka, S. Krastiņas pirmsdeviņdesmito gadu glezniecība), bet allaž ar laiku pāraudzis rafinētā, saprātīgā un konvertējamā stilizācijā. Krāsa Laimas gleznās veido īpašu dimensiju. Daudzie krāsu klājumi, berzējumi, tehniku jaukšana (akrilu dažādojot ar krāsaino zīmuļu “ķēpām” vai pārlazējot ogles zīmējumu) rada īpatnēju – trauslu un tonāli smalku – tekstūru un materialitāti. Taču tā nepaliek tehnikas virtuozitātes līmenī, bet ir būtiska gleznas emocionalitātes veidotāja. Te atklājas arī Rietumu mākslā visumā netipiska iezīme – visu projicējot caur sevi, vienlaikus pašai nebūt centrā, drīzāk būt ārpus, sapīt vēroto, sajusto un iztēli, attēlot iekšēju priekšstatu, it kā stāstu neizstāstot līdz galam un ļaujot katram padoties savām asociācijām. | |
| |
| Vai tas, ka tu zīmē visādus it kā nieciņus, ir tā, kā tu skaties uz pasauli? Es nezinu, tas jau nav apzināti. Man vienkārši nepatīk gleznot visādas miesas. Man patīk priekšmeti, kas ir pilnīgi ikdienišķi. Tādi, kas nekas nav. Man patīk, ka cilvēciņš manā darbā nekas nav, neko nenozīmē. Es neko speciāli nedaru. Man vienkārši patīk to visu sabīdīt kopā. Man patīk noskaņa gleznā, tas, ka katrai gleznai ir savs notikums, savs stāstiņš. Nav tā, ka es gleznoju faktūras pēc. Noskaņa – saldsērīga, naiva, mazliet skumja. Es necenšos analizēt. Mani tas neinteresē. Vai ir kādas ietekmes, kādi mākslinieki, kas tev ir svarīgi? Man beidzot ir sajūta, ka esmu atkratījusies no visādām ietekmēm. Ka beidzot ir interesanti gleznot. Kad nekas netraucē. Beidzot ir tā, ka man pašai ar sevi ir interesanti. Kad es mācījos akadēmijā – ik pa brīdim kaut kas interesēja un patika. Boriss Bērziņš, piemēram. Es domāju, ka visas tās lietas, kas interesē, – tās uzsūcas. Man ļoti patīk Šenbergs. Viņa izstāde bija nu tāāāā... Viss jau bija pa plauktiņiem salikts – kas kā jādara. Un Šenbergs bija tā – it kā viens atnāk un ar karoti visu samaisa. Un tu dari, ko gribi. Ņem, jauc visu kopā. Un jebkurā brīdī vari visu mainīt. It kā jau ir kaut kādi kritēriji, bet es gribētu, lai nebūtu. Tu gleznojot eksperimentē, meklē kaut ko jaunu? Ir lietas – ļoti personīgas, kuras esmu atradusi. Kaut kas foršs, ko tu atrodi. Tad mēģini vēlreiz, varbūt no citas puses. Atkārtot, sev noskaidrot, vai tā ir nejaušība vai ne. Un vienā brīdī vairs to negribas, un atkal tu meklē, meklē. Man negribas pašai būt garlaicīgai. Grūti, ja ar gleznošanu ir jāpelna tikai nauda... Vai tev ir svarīgs skaistums gleznā? Tas ir kā kuram. Vienam ir svarīgs baigais nesmukums. Piemēram, Poikāns – es domāju, ka viņam pat patiktu, ja viņš redzētu, ka kāds šausminās par viņa bildēm. Es neizaicinu. Bet arī īpaši netaisu smukumam. Reizēm sanāk pavisam saldi – jau tā, ka uz robežas. Bet tad man tā gribas. Man patīk tāds skumjais humoriņš. Tavas gleznas piesaista – tajās ir kaut kāds sentiments. Vai ir tā, ka tu kādu sajūtu noķer dzīvē un ieliec to gleznā, vai tas notiek diezgan neatkarīgi? Viss, viss ir caur sevi, viss sanāk ļoti personīgi. Var jau būt, ka apzināti varētu no tā distancēties, bet... man patīk, ka tās gleznas ir tādas... man patīk, ka tās ir emocionālas. Ja atnāktu kāds gudrāks cilvēks uz manu izstādi, viņam viss par mani būtu skaidrs – par to, ko es esmu darījusi, piemēram, no jūnija līdz maijam. Dažreiz man pat paliek bail, ka izstādēs tas ir pārāk redzams. Tev ir svarīgs skatītājs? Jā. Man patīk, ja kādam patīk. Bet nav arī tā, ka gribas izpatikt. Es jau gleznoju sev. Un katru gleznu es gleznoju kā vienīgo. Tavās gleznās bieži atkārtojas tukšs laukums. Vai tu tajā risini plaknes un dziļuma attiecības, atmosfēriskumu? Nu jā, droši vien, ka es tur izspēlējos. Piemēram, gribas atrisināt krāsu attiecības un tajās salikt kaut kādas emocijas. Laukums nav jāpiegrūž. Bet es negribētu, lai būtu tikai tīrā glezniecības forma, tāda paštīksmināšanās – re, kā es varu. Man tas nav vajadzīgs. Akadēmijā es veikli iemācījos gleznot. Bet vienā brīdī tas likās tukši. Gribas, lai būtu kaut kas emocionāls, kaut kas vieglprātīgs, gribas mēģināt kaut kā izvairīties no pareizības – kad viss pārāk sanāk, tad ar zīmuli ieķēpāt. Tu glezno arī uz koka. Kas tajā ir citādāk nekā gleznot uz audekla? Koku var mocīt. Uz audekla nevar likt neskaitāmas kārtas virsū. Citreiz ir bijis, ka aizraujos pārāk daudz un sabojāju audeklu. Pēdējā laikā es cenšos gleznot mierīgāk. Piemēram, es gleznoju sniegu. Bet es negribu tā ātri... Tas būtu tā kā akadēmijā. Kad esmu iedomājusies, kāds tas sniedziņš izskatās, piemēram, cauri migliņai, kā sniegpārsliņas krīt sejā... un tad tās liekas milzīgas, baltas... Un tad man patīk gleznot tik ilgi, kamēr sanāk tas, ko esmu iedomājusies. Var jau būt, ka var tā fiksi uztaisīt – ar tādu smeķīgu triepienu. Bet man patīk, ka nāk cauri tas, kas ir ielikts. Un tas darbs, kas būs ilgi gleznots, vienmēr būs daudz, daudz emocionālāks. Var jau teikt, ka ekspresionisti – tie ir emocionāli, bet man liekas, ka tas ir tāds virspusējs trakums. Man patīk izurbties visam cauri. Un lai reizē tas izskatās viegli, lai ir nepabeigtības iespaids. Tu sajauc mērogus. Tā glezno bērni. Man tā patīk. Tas ir tā, kā es jūtu. Piemēram, glezna “Es tevi mīlu ziemā”. Es nezinu, vai man vajadzētu gleznot milzīgu sievieti, kas velk ragavas pa sniegu, filčus uzvilkusi, sniegs sitas sejā, un mazs balodītis atradis maizes drupačiņu ar siera gabaliņu. Tad tas nebūtu “Es tevi mīlu ziemā”, tā būtu pavisam cita glezna – “Pastniece pieved pastu lauku ciematā” vai kaut kas tāds. Tas ir bērnišķīgi varbūt. Bet es nebaidos būt tāda, kāda esmu. Tu glezno lielos laukumos mazas lietas. Esmu mēģinājusi gleznot lielas. Bet man nepatīk, tas liekas kaut kas pilnīgi svešāds. Bet es gleznoju arī uz lieliem formātiem. Tur krāsa ir lielāka – tukšais laukums. Tavās gleznās svarīga ir krāsa. Vai tā nes emocionālu jēgu? Jā. Un man ir jāzina, kādu krāsu salikumu es gribu. Lai es uzgleznotu gleznu, man vajag veselu kaudzi krāsu slāņu. Kā tu attēlo telpu? Man patīk mazliet izmainīt. Ainavu it kā istabā iegleznot – tai vidē. Vai kādus priekšmetus ainavā. Es aizraujos un jūtu, ka jau kādu piekto gleznu gleznoju vienā gleznā. Nav jau gluži tā, ka es kaut ko pavisam izfantazēju. Bet nav arī tā, ka ļoti pieķeros domām un skaidri sev formulēju. Man pašai manas gleznas liekas priecīgas un smieklīgas. Tikai citi nesmejas, kad skatās uz maniem darbiem. Man gan tavos darbos liekas manāma tāda kā vientulība. Nu ir jau tā, ka esmu vientuļniece. Bet es negribētu būt drūma gleznotāja. | |
| Atgriezties | |
