VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Krāsu burvis no Jitlandes Roberts Liepiņš Ieva Astahovska,enciklopēdija “Māksla un arhitektūra biogrāfijās”, īpaši “Studijai” 2001. gada martā latviešu mākslas vecmeistaru darbu izstādē “Rīgas galerijā” uzmanību saistīja kāda glezna, kas pārsteidza skatītājus ar neparastām un spožām krāsām un to virtuoziem salikumiem. Paraksts “Rob. Leepin. 1927.” pauda par kārtējo latviešu mākslas vēstures mīklu. Tā ir sākusi šķetināties. Roberts Liepiņš (Leepin) – vārds, kas latviešu mākslas vēsturē līdz šim nav bijis ierakstīts, taču, pateicoties nejaušībai, tagad tas izskan mākslinieka dzimtajā zemē. Neparastā veiksme, atrodot mākslinieka meitu Suzannu Leepin, paver priekškaru līdz šim nepazīstamā gleznotāja dzīvei un mākslai, kas ritējusi otrpus Baltijas jūras – Dānijā un tomēr palikusi visai sveša arī tās mākslas vēsturei, un ieraudzītais šķiet dziļākas intereses, tālāku meklējumu un paliekošas vietas arī Latvijas mākslas vēsturē vērts, atklājot skaistu un neparastu glezniecību. Roberts Liepiņš dzimis 1885. gada 19. martā Latvijā, Sisegales draudzē (tag. Ziru pagastā Ventspils rajonā) zemnieku Mārtiņa un Annas ģimenē; mācījies Pēterburgā Frīdrihštates pilsētas imperatora Aleksandra II skolā, kur nokārtojis pamatskolas skolotāja eksāmenus. 1906. gadā Liepiņš emigrēja uz Somiju, kur strādāja par privātskolotāju, kādu laiku uzturējās Zviedrijā, savukārt no 1909. līdz 1914. gadam mācījās gleznošanu Kopenhāgenas Karaliskajā Mākslas akadēmijā pie Dānijā labi pazīstamiem māksliniekiem profesoriem Laurica Tuksena (1853–1927) un Vigo Johansena (1851–1935), kā arī mazāk zināmā Gotfrīda Rodes (1862–1937). Liepiņš diezgan daudz ceļojis, uzturējies arī Maskavā (1921), Parīzē (1923–1926), Alžīrijā (1927–1928) un Norvēģijā (1950). | |
| |
|
“Dāņu mākslinieku leksikonā” (Dansk Kunstnerleksikon, Veilbaha red.) atrodamās īsās ziņas par Robertu Liepiņu atklāj darbīgu personību – piedalīšanās baltiešu mākslas izstādē Malmē (Zviedrijā, 1914), Salon d’Automne Parīzē 1924. gadā, regulāra dalība Jitlandes Mākslinieku asociācijas (Neatkarīgo mākslinieku biedrības) un dāņu mākslinieku rudens izstādēs, personālizstādes 1924., 1927., 1937., 1943., 1944., 1948., 1950., 1951., 1955., 1960., 1962., 1966. gadā Šarlotenburgā, 1947. gadā Skīvē, 1949. gadā Koldingā, 1959. un 1973. gadā (piemiņas izstāde) Odensē. 1970. gadā Šarlotenburgā (Kopenhāgenas tuvumā) sarīkotās piemiņas izstādes katalogā minēts, ka tajā izstādītas 93 gleznas, no kurām lielākā daļa ir mākslinieka ģimenes īpašums, tomēr samērā daudz darbu pieder privātpersonām no visdažādākajām Dānijas vietām. To apliecina arī paša mākslinieka minētais intervijā dāņu sociāldemokrātu avīzē Vestjyden 1943. gada 26. augustā: “Mani darbi nav pārdoti tālāk par Esbjergu, bet vienalga ir visai daudz cilvēku, kuriem ir manas gleznas.” Dānijas muzejos (turklāt nevis Kopenhāgenas, bet gan vairāku Dānijas mazpilsētu mākslas muzejos Jitlandē) no bagātīgā klāsta atrodams pavisam nedaudz – “Dāmas portrets”, “Puķu vāze”, “Viadukts un zaļās mājas”, “Divi jātnieki”, “Viadukts”, “Stāvošs vīrietis un sieviete”, “Modeļa studija”. Gleznas lielākoties nav datētas, un pēc tām grūti detalizēti spriest par mākslinieciskā rokraksta attīstību. Dāņu mākslas vēsturē iegrāmatotajam var pievienot vēl kādu darbu, kas 2001. gada martā latviešu mākslas vecmeistaru darbu izstādē “Rīgas galerijā” pārsteidza Latvijas mākslas pasaules pārstāvjus, – “Austrumu motīvs”, datēts ar 1927. gadu, gleznots acīmredzot Alžīrijā. Priecīgs pārsteigums ir Jāņa Siliņa grāmatas “Latvijas māksla. 1915–1940” 3. sējumā atrodamās ziņas, ka Roberts Liepiņš 1922. gadā iesūtījis savus darbus Neatkarīgo mākslinieku vienības izstādei. Katalogā reģistrētas 19 (!) gleznas: portreti, to vidū operdziedātāju R. Bērziņa un Ā. Kaktiņa, dzejnieka L. Laicena portreti, aktu studijas, ziedu gleznojumi. Izstādes apskatā “Jaunākajās Ziņās” (1922, Nr. 93) J. Jaunsudrabiņš atzīst, ka tajā “atklājas diezgan nobrieduši spēki, par kuriem līdz šim nebijām nekā dzirdējuši”, tomēr “ar savu drosmi un pašapziņu dažkārt brēcošu krāsu apvienošanā” Liepiņš paliek rīdzinieku nesaprasts, šeit publikai, pieradušai pie rāmiem mākslas ūdeņiem, labāk patīk “akadēmiski noskaņoti provinciāļi”. Gleznotāja meitas Suzannas Leepin atsūtīto materiālu un dokumentu kopiju vidū ir arī ar 1920. gada 5. novembri datēta Mākslas departamenta Glezniecības nodaļas izsniegta apliecība, kurā rakstīts, ka minētajai iestādei “naw nekahdu eebildumu pret glesnotaja Roberta Leepiņa sihmeschanas un glesnoschanas darbnizas atwerschanu Rigā”. Savukārt ar 1922. gada 17. maiju datēta apliecība latviešu un franču valodā: “Izglītības ministrija ar šo apliecina, ka Roberts Liepiņa kgs ministrijas uzdevumā brauc uz Dāniju, Vāciju un Franciju studiju nolūkā. Visas iestādes un amata personas tiek lūgtas neliegt savu palīdzību Liepiņa kgam vajadzības gadījumā.” Kādā no intervijām mākslinieks, jautāts par savu piederību Latvijai, atbild: “Es nekad neesmu ilgojies pēc mājām. Pēdējo reizi tur biju 1925. gadā.” Liepiņš min, ka reizumis saņemot kādu avīzi no komunistiskās Latvijas, kurā stāstīts par attīstību visās jomās, un ka nav viegli saprast, kam īsti ticēt. Spriežot pēc tā, ka viena no intervijām publicēta dāņu sociāldemokrātu avīzē un viens no muzeja darbiem nācis no Veiles sociāldemokrātu partijas, Liepiņš pats bijis visai kreisi noskaņots, tomēr komunistiskā Latvija māksliniekam nav likusies pietiekami vilinoša, lai turp dotos, un vienīgā saikne palikusi bērnības atmiņas gleznās, kas pauž drīzāk neapzinātas ilgas pēc bērnu dienu Latvijas. Meitas Suzannas atmiņas atklāj plaša gara vīru, kas vienmēr gleznojis, daudz stāstījis par savu dzimto zemi un dziedājis dāņiem svešā valodā skaistas dziesmas. Liekas, ka Liepiņš, neraugoties uz daudzajām izstādēm, bijis autsaiders, kas īsti dāņu mākslā nav iekļāvies, tādēļ pēc mākslinieka nāves 1967. gadā Roberta Liepiņa vārds ne tikai vienkāršiem mākslas mīļotājiem, bet arī mākslas profesionāļiem nav īpaši pazīstams. Tomēr tās Roberta Liepiņa gleznas, kuras izdevās apskatīt, liecina, ka mākslinieka aizmiršana nav īsti pelnīta, jo atklāj virtuozu un neparastu glezniecības pianistu. Gan skatoties uz darbiem, gan lasot nedaudzās intervijas ar mākslinieku, atklājas personība, kas mākslā iedziļinājusies un veltījusi sevi tai vairāk nekā dažkārt daudz pazīstamāki mākslinieki. Roberts Liepiņš ir bijis sava ceļa gājējs, kuru mākslā interesējušas noteiktas kvalitātes. Liepiņa mākslinieciskajā rokrakstā tiek atzīmēta dāņu modernisma ietekme, īpaši tās paaudzes, kas veidojās ap Groningenas fondu (biedrību). Tomēr pats mākslinieks apgalvo, ka nekādām skolām vai virzieniem viņa glezniecībā nozīme nav bijusi, jau minētajā intervijā viņš uzsver: “Es gan nekad neesmu aizrāvies ar “ismiem” un teorijām.” Tāpat Liepiņš norāda, ka arī Mākslas akadēmijā iegūtajām zināšanām nav bijusi nekāda nozīme, vienlaikus izskan noraidījums visai Mākslas akadēmijas izglītības sistēmai, kas liedz studentiem izvēlēties profesorus, pie kuriem mācīties. Viņš gandrīz austrumnieciskā garā pauž domu, ka cilvēks nekad nekļūst izglītots un arī pēc skolas beigšanas nākas piedzīvot brīžus, “kad saproti, ka neko neproti”. Liepiņš gan nonāk pats ar sevi pretrunā, sakot, ka ir neietekmējams, un vienlaikus atzīstot, ka vienīgo būtisko ietekmi uz viņa glezniecību atstājušas Gotfrīda Rodes lekcijas modeļu zīmēšanā Kopenhāgenas Mākslas akadēmijā un skicēšanas studijas Parīzē 20. gadu vidū, tomēr šo pretrunu izlīdzina, bilstot: “Manu skatu neaizsedz miglu bildes, bet, kad es redzu kaut ko labu, tas var man pašam palīdzēt radīt kaut ko labu.” Par savas glezniecības īsteno vērtību Liepiņš uzskata (un vairākkārt to apliecinājis intervijās) sajūtu un pārdzīvojuma nozīmi – “man gleznot nozīmē – pašsaprotama jūtu izpausme, nekas iemācīts. Visam jānāk dabīgā ceļā, nevis kā kādas teoriju rindas produktam.” Būtiskākais Liepiņa gleznās ir krāsa un gaisma; formas, figuratīvie motīvi kārtoti vienkāršās, taču izsmalcinātās kompozīcijās, bez īpašas pievēršanās detaļām. Interese par krāsu un gaismu atspoguļojas arī tēmu izvēlē, kur galvenokārt dominē ainavas un modeļu studijas; daudz gleznotas arī puķes un portreti. Dānijas mākslas kritiķi īpaši atzīmējuši Roberta Liepiņa izteiksmīgos bērnu un sieviešu portretus, izceļot gleznas, kurās portretēta meita Suzanna. Liepiņa glezniecību raksturo neparasta krāsu izvēle un salikumi, gaismas pilnās krāsas liekot citu citai kontrastā, taču to spilgtums un ekspresivitāte tiek klusināta, ieplūdinot vēsākus toņus. Roberta Liepiņa glezniecībai raksturīgākās krāsas ir zilais un – jo sevišķi – zaļais. “Mans izteikšanās veids ir zaļš,” viņš saka. Savu izvēli gleznotājs saista ar ziemeļu ainavas krāsu: “Šī zaļā krāsa drīzāk nāk no estētiskām jūtām, kas to izraisa, un tā galvenokārt ir kļuvusi par manu izteikšanās veidu. Tā ir mana lietu uztvere, personīgais pārdzīvojums, kas kaut ko nozīmē.” (Citēts no intervijas ar R. Liepiņu laikraksta Skive venstreblad 1950. gada 6. oktobra numurā.) Noslēgtajā Ziemeļjitlandes ainavā Liepiņš saskatījis un izvērsis jaunus gleznošanas impulsus. Liepiņa zaļajam piemīt neskaitāmas nianses un starptoņi, kas, bieži atsvaidzināti ar dzelteno un sarkano, veido īpašu mākslinieka glezniecības ekspresivitāti un atklāj viņu kā virtuozu koloristu. Tā kā Liepiņa glezniecības pamatinterese ir krāsa, pašsaprotama šķiet viņa pievēršanās arī aktiem un modeļu studijām – gleznojot ķermeni, viņš varējis iedziļināties, meklēt un atrast savu krāsu izjūtu. Arī modeļu studijās Liepiņš daudz izmantojis zaļo un zilo krāsu, paužot nepatiku pret “gaļas krāsas” plikņiem gleznās un vienu no savas mākslas atziņām – miesai nav krāsas. 40. gadu beigās Liepiņš tēmu un motīvu izvēlē paliek pie ainavām un modeļu gleznojumiem. Iepriekš ievērodams visai stingru nošķīrumu, tagad mākslinieks motīvus un tēmas savstarpēji kombinē, radot daudz brīvdabas modeļu kompozīciju, bieži – sievietes saules pielietas jūras fonā. Savukārt 50. gados Norvēģijā gleznotos audeklus Liepiņš pārējo vidū izceļ īpaši, jo, tos gleznojot, atklājis izjūtas un noskaņas, kuras iepriekš nav pazinis. Vēlāko gadu darbos Liepiņa glezniecības maniere kļūst reālistiskāka, darbi – ilustratīvāki, attālinoties no ekspresīvā krāsu un triepienu attiecību tiešuma, kas fascinē 20. un 30. gadu darbos. Tomēr atskatoties uz mākslā paveikto, gleznotājs kā būtiskāko atzīmējis nemitīgu attīstību un eksperimentēšanu, kas paver ceļu jaunām sajūtām un pārdzīvojumiem. Tas paver ceļu intriģējošajam svešiniekam, lai atgrieztios Latvijā un spožām krāsām aizkrāsotu kādu baltu plankumu Latvijas mākslas vēsturē. P.S. Ar žurnālu "Studija" 2011. gada aprīlī sazinājās māksliniekam tuva radiniece, kura precizēja rakstā minētās ziņas: mākslinieks Roberts Liepiņš dzimis Aderkašu pagastā (tag. Taurupes pagasts) „Sarkaunu” mājās, Ogres novadā. Sisegales draudze šodien ir Madlienas drauze. | |
| Atgriezties | |
