VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Vārda un attēla cīņa Francijas Nacionālais fotocentrs. Ginta Vilsone Vārda un attēla konfrontācija ir tēma, par ko var ilgi runāt un diskutēt. Retas, gaužām retas ir tās cilvēka kreatīvās darbības izpausmes formas, kas, vēloties savienot abus šos izteiksmes veidus, ir īsti mākslas darbi. Īsti mākslas darbi, raugoties no jebkura aspekta. Visskaistākā vārda un attēla vienība, ko es dzīvē esmu sastapusi, ir japāņu kaligrāfija, kā arī vairākas spēlfilmas. Piemēram, Alēna Renē “Hirosima – mana mīla” – rāmi meditatīvs attēls un brīnišķīgs Margaritas Dirā sarakstīts teksts1, kas, atsevišķā grāmatā izdots, lasāms kā gara, atturīga, bet bezgala jūtīga vārsma. Tas attiecināms arī uz pašas Dirā uzņemtajām filmas, kurās – gluži saprotami – arī būtisks ir vārds (kā jau rakstnieces iecerētā kinokreācijā). To pašu var teikt par Tarkovska kino un Bergmaņa “Rudens sonāti”, kur teksti ir tik ļoti nozīmīgi, ka paradoksālā kārtā skatītāju apziņā attēls pavisam “izgaist”. Un Džārmena “Zils”. Filma – viens vienīgs vārds un vārda vistiešākajā nozīmē gaišzils ekrāns – viņaprāt, ir vienīgais veids, kā cilvēkus piespiest ieklausīties pirmsnāves – pāragras aiziešanas balsī. Bet nebalstīsimies tikai uz klasiku. Arī mūsdienu mākslā vārda un attēla attiecības kļūst aizvien būtiskākas. Šī procesa pirmsākumi meklējami pagātnē. Atcerēsimies kaut vai tikai Dišāna ready-made – ikdienas priekšmetu verbālo poētizāciju, Raula Hausmaņa (Raoul Hausmann) kolāžu vizualizēto fonētiku, lakoniskā Ona Kavaras (On Kawara) “Tūkstoš gadus” vai Kristiāna Boltaņska sešdesmito gadu falsificētos fotostāstus. Kādas ir teksta un attēla attiecības? Kas ir būtiskāks – vārds vai vizuāls tēls? Visu mūsdienu mākslu, it īpaši, sākot ar konceptuālisma laikiem, piestrāvo šie un tamlīdzīgi jautājumi. Bet, cik dīvaini, šīs problēmas, manuprāt, bieži vien tiek pārmērīgi samudžinātas vai pat spekulatīvi samākslotas. Tomēr cilvēki joprojām domā un mēģina rast savu risinājumu. Šie centieni bija saskatāmi (un sadzirdami) arī Parīzē, Francijas Nacionālā fotocentra izstādē “Bez etalona” (Sans commune mesure, 11. septembris–19. novembris), kas bija nevis savrups pasākums, bet trīs (gandrīz vienlaikus notiekošu) ekspozīciju integrāla sastāvdaļa. Trīs dažādās pilsētās – Parīzē (Francijas Nacionālais fotocentrs), Lillē (Lilles pilsētas modernās mākslas muzejs) un Turkuēnā (nacionālā laikmetīgo mākslu studija Le Fresnoy) iekārtotās izstādes saistīja ne vien tēma, bet arī kopīgs nosaukums (jau minētais Sans commune mesure) un katalogs (pareizāk sakot, šim pasākumam veltīta grāmata, kas daļēji un, manuprāt, pārāk fragmentāri pievēršas izstādītajiem darbiem un daļēji pašai attēla/teksta problemātikai mūsdienu mākslā). Šo projektu atspoguļotais laika posms ir pēdējie trīsdesmit gadi. Tomēr jāpiebilst, ka pašas izstādes bija dažādas, jo katra institūcija bija izveidojusi savai specifikai atbilstošu ekspozīciju. |
 sekss par 1 latu Alise Tīfentāle Ja piekrīt teorijai, ka mākslas projektā atrodamo atkailināto dzimumorgānu skaits ir tieši proporcionāls projekta kvalitātei, tad izstādi “Sociālais Exhibicionisms” varētu pieminēt tikai starp citu. Bet ne jau netīšām nosaukuma vārdu pirmie burti ļauj nervozajai sabiedrībai saskatīt tajā saīsinājumu SEX – šī vārda maģiskā iedarbība uz patērētājiem ir reklāmas likumu pamatos. Nolieku uz ielas plakātu ar šī raksta virsrakstu – atskatās visi. Ar interesi, sašutumu, izbrīnu, smīnu vai smaidu, neticību. Tieši tādas pašas emocijas pavada kārtējā televīzijas “realitātes šova” vai parasta seriāla skatīšanos, “sabiedrības hronikas” un interviju par privāto dzīvi lasīšanu, kaimiņu sarunas noklausīšanos un paziņu laulības krīzes vai veiksmīgas iepazīšanās apspriešanu. Viss, kas saistās ar svešu privāto, intīmo sfēru, neizbēgami piesaista uzmanību un rada milzīgu interesi. Pēc labākās mārketinga stratēģijas izvēlētais izstādes nosaukums diagnosticē procesu, kurā piedalāmies mēs visi (izņemot tos laimīgos, kas dzīvo klosteros un zaru būdiņās mežā), – izrādes sabiedrības miniatūru uzvedumu, kurā nozīme un vērtība ir tikai tam, ko var kādam parādīt vai par ko var vismaz pastāstīt. |
 Realitātes pārbaude 2002.gada Tērnera balvas kandidātu izstāde Tate Britain Irēna Bužinska, Valsts Mākslas muzejs Tēva piemiņai. |
