Vai tava māte zina, ar ko tu nodarbojies?

Atšķirībā no, piemēram, glezniecības, kurā skatītājs sastopas ar divdimensiju plaknē radītu attēlu, kam var būt un var arī nebūt nekādas līdzības ar kaut ko fiziskajā pasaulē eksistējošu, fotogrāfijas uztveres specifika saistīta ar to, ka skatītājs tiek konfrontēts ar pašu fotografēto notikumu, personu vai procesu un mākslinieka (fotogrāfa) klātbūtne var būt nemanāma, autors tikai izvēlējies kadru, bet notikums ir noticis realitātē. Ar to arī izskaidrojams fotogrāfijas emocionālais iespaids – vai tā būtu dokumentāla vai inscenēta. Eksistenciāli jautājumi ir klātesoši gandrīz jebkurā darbā, kas radīts fotogrāfijas tehnikā. Viens no tādiem – ētikas jautājums, mūžīgais atļaušanās un robežu pārkāpšanas jautājums. Izteikti vojeristisko izstādes darbu kontekstā daudz vairāk aktuāls gan bija jautājums par saturu un tā emocionālo vai sociālo nozīmi. Poļu mākslinieces Katažinas Koziras 1997. gada videoinstalācijā “Pirts”, kas bija izvietota vienā no Dzelzceļa vēstures muzeja eksponātiem – vilciena vagonā, vairākos monitoros varējām nesodīti vērot, ko Balzaka vecuma un Rubensa tipa sievietes dara publiskajā pirtī: nenojaušot par kameras klātbūtni, lietišķi un mierīgi mazgājas, pļāpā un slaukās. Kaut arī šeit varbūt neētiskā veidā bija publiskots intīms process (ķermeņa mazgāšana – dvēseles attīrīšana), darbs tomēr neraisīja nekādas emocijas, pat ne bailes no vecuma – kā fabula bez obligātās “morāles” beigās. Krievu mākslinieks Sergejs Bratkovs fotografē bērnus  toksikomānus bērnunamā, radot halucinācijām līdzīgus tēlus. Ieva Vīriņa nofotografējusi paziņas, kas savu kailumu pieseguši ar pašu izvēlētu priekšmetu – akvareļu kasti, zobenu, rotaļlietu, maciņu ar izšūtu uzrakstu Love, turklāt cilvēku sejas nav redzamas, tā liekot domāt, ka personas īstā seja meklējama zem jostasvietas. Lietuviešu māksliniece Egle Rakauskaite melnbalto fotogrāfiju sērijā “Viļņas bezpajumtnieki” klasiska parādes portreta romantizētajā estētikā rāda īstus bezpajumtniekus. Daži no izstādes spēcīgākajiem darbiem visvairāk attiecās uz intīma, nekrofila fetišisma un slimīgas ziņkāres izpausmēm, ne vairs sociālo ekshibicionismu. Sanktpēterburgas mākslinieks Dmitrijs Šubins sērijā “Nāve kā fotogrāfija” rāda ne pārāk glaimojošus un ikdienišķi parastus pilsētas skatus – ielas, tiltus, parkus. Jēgu tiem piešķir komentārs: autors ir fiksējis vietas “kriminālajā galvaspilsētā”, kur noslepkavoti sabiedrībā zināmi ierēdņi un biznesa darboņi. Noziegumu vietas attēlotas it kā bezkaislīgi, tomēr ieinteresēti, un visa fotogrāfiju sērija kopumā atstāja nedaudz nomācošu iespaidu – varbūt tāpēc, ka pārāk tuvu ir reāla nāve, varbūt tāpēc, ka šāda interese var likties neveselīga. Nākamais darbs – Monikas Pormales “Tuvāk sirdij, tuvāk mājām”, kam, līdzīgi kā 60. gadu popārtā, par darbības vietu izvēlēts lielveikals. Tikai atšķirībā no rotaļīgā un nekaitīgi ironiskā popārta Monikas darbā fiksēta īstā dzīve – portreti televīzijas raidījuma “Kriminālā informācija” vizuālajā stilistikā, kuros redzami lielveikala apsardzes aizturēti cilvēki kopā ar lietām, ko šajā lielveikalā nozaguši. Kombinācijā ar veikala reklāmas saukli darba nosaukumā šie attēli piedāvā negaidītu un paradoksālu skatījumu uz iepirkšanās prieku. Visbeidzot, īsts maniakāla vērotāja uzvaras apliecinājums – Mārtiņa Grauda Nature morte. Mīlīgi melnbaltas klusās dabas – reportāža no kapsētas, kur autora objektīvs ir norobežojies no pagātnes un nākotnes, fokusējot savu uzmanību tikai uz tagadni – pie kapu kopiņām noliktajiem traukiem, kuros paredzēts ievietot ziedus. Ar attēlos jūtamu cinisku tīksmi ir meklēti dažādu pārtikas un citu produktu iesaiņojumi (ar etiķetēm un logotipiem), kas praktisku apsvērumu dēļ itin labi aizstāj vāzi. Viens no skatītāju favorītiem noteikti bija attēls, kurā redzama kāda atspirdzinoša dzēriena plastmasas pudeles puse ar uzrakstu uz etiķetes “Tava dāvana ir šeit!”. Kapu joki latviešu mākslā ir jaunums (Jaņa Rozentāla “No kapsētas” un Edgara Vērpes mūmijas īsti neatbilst žanram), un katrs jaunums ir labs. Vojeristu izsekošanas posmu pieklājas beigt ar to pašu, ar ko tas iesākts: “Kad Stelarks bija pabeidzis vienu no savām performancēm, kurā viņa ķermenis vairākas stundas bija pakārts āķos, kas iedurti ādā, pie viņa pienāca kāda pavecāka kundze un uzdeva nevainīgu jautājumu: “Vai jūsu māte zina, ar ko jūs nodarbojaties?”” (Citāts no Boženas Pejičas raksta par Egles Rakauskaites darbiem.)

Aizvāciet to pornogrāfiju!

To laikam var saukt par Rietumu kultūras īpatnību – par spīti pagājušā gadsimta seksuālajai revolūcijai un neskaitāmiem brīvības manifestiem, nezin kāpēc vīrieša kailums tiek uzskatīts par nepiedienīgāku salīdzinājumā ar sievietes kailumu. Varbūt tāpēc, ka tas ir vairāk apdraudošs, bīstamāks vai paši vīrieši baidās no salīdzināšanas, bet ir skaidrs, ka atsedzoši un dažādas ķermeņa daļas atklājoši sieviešu tērpi tiek uzskatīti par ekstravagantiem un stilīgiem un kaila sievietes ķermeņa attēlojumu parasti attiecina galvenokārt uz estētikas jomu, bet, tikko parādās kaut mazākā nojausma par īstas, vīrišķas erekcijas klātbūtni, sākas ķiķināšana vai sašutuma saucieni: “Tas ir nepiedienīgi! Aizvāciet to pornogrāfiju! Ieslodzīt gejus!” – un tamlīdzīgi. Vairāki mākslas darbi izstādē “Sociālais Exhibicionisms” varētu izraisīt šādas pārdomas. Pirmkārt būtu jāmin Prāgā dzīvojošā mākslinieka Avdeja Ter-Oganjana “Darbs bez nosaukuma jeb vienkārši HUJ”, kura galvenās sastāvdaļas neesamību visā izstādes laikā var kompensēt ar komentāra tekstu: “Darbs, ko es piedāvāju rādīt jūsu izstādē, ir dzīvs penis, kas karājas pie sienas. Es varu nodrošināt demonstrāciju izstādes atklāšanā 1–2 stundas un arī 4.–5. oktobrī, piemēram, no 17.00 līdz 19.00. Pēc tam demonstrāciju varētu turpināt ar statistiem līdz pat izstādes beigām.” Vienkārši un pašmērķīgi, gluži kā rakstnieka Vladimira Sorokina tik viegli izmantotā nenormatīvās leksikas poētika. Vīrieša ķermeņa potenciālo bīstamību izmanto arī Andris Grīnbergs un Andris Eglītis inscenētu fotogrāfiju sērijā “Mājas video”. Vairāki vārdā neminēti rīdzinieki fotografēti savos dzīvokļos kopā ar viesi – Grīnbergu, bet attēlu dokumentālo, vēstošo nopietnību iztraucē fotogrāfa Eglīša negaidītais kailums, ko Ieva Kalniņa komentē īsi: “Nejaušības nevērība.” Ja neņem vērā inscenējumu, tas būtu stāsts par to, ka dzīvokļu saimnieku likumīgās tiesības būt uzmanības centrā tiek apstrīdētas, jo viņu intīmajā vidē ir ieradies ne tikai Grīnbergs ar savu skaļo balsi, bet arī uz izģērbšanos kārs fotogrāfs, – un vienā mirklī saimnieka personība kļūst par fonu, jauku dekorāciju autoru privātajam šovam. Oļegs Kuļiks rāda savai reputācijai neatbilstoši pieklājīgu un gandrīz vai politiski korektu attēlu sēriju “Dabas muzejs: jaunā paradīze”, kurā dabas muzeja vitrīnu stiklos atspīd “Ādama un Ievas” figūras dzimumaktu imitējošās pozās, it kā izbāzti dzīvnieki piedāvātu izeju no civilizācijas krīzes strupceļa. Krievu mākslinieku grupas “Zilie deguni” foto un video “Laikmetīgie Sibīrijas mākslinieki” ir vai nu ģeniāls, vai nožēlojams – uz traģikomēdijas, farsa, bezgaumīgu “puišu joku” robežas esošs darbs, kurā visu jautrību rada trīs veči apakšbiksēs uz noplukuša dīvāniņa, aizrautīgi filmējot un fotografējot to, ko dara – spēlējas ar dažādu pazīstamu un nepazīstamu personu maskām, uzved neķītras ainiņas, rāda dibenu un tamlīdzīgi. Paši par sevi raksta: “Sibīriešu mākslinieka – āksta un liekuļa, huligāna, dauzoņas un laimes lutekļa – trauslajai būtībai tuvāk šķiet maskas nevis noņemt, bet gan uzlikt.” Sibīrijas eksotika varētu būt pieprasīta prece kapitālisma zemēs, kur mākslas institucionalizācija ir atņēmusi šai nodarbei pēdējās prieka paliekas, un mārketinga nolūkos šos māksliniekus būtu vēlams nodēvēt par “jaunās sibīriešu mākslas” viļņa aizsācējiem. Pašiem “Zilajiem deguniem” pašironijas netrūkst, un tieši tas viņus arī glābs: “Māksla jau arī – kāda nu ir, tāda ir. Tik vien ir kā nosaukums – sūds no bonbongas. Bet mūsdienu Sibīrijas mākslinieks, lai gan tikpat kā taisnā ceļā no čaklo roku pulciņa nācis, tomēr nav vakarējais (rīti gan viņam gadās arī tādi grūtāki). Ne tikai tavu dzīvi rozēs pārvērtīs, bet arī pats savējo par mākslu uztaisīs.” Nākamais “Sociālā Exhibicionisma” idejai perfekti atbilstošais projekts – Aigara Altenberga, Ojāra Jansona, Gata Rozenfelda un Andra Tones fotogrāfiju kolekcija “Privātā dzīve” (no žurnāla “Privātā Dzīve” rubrikas “Drēbju skapis”, kurā latviešu sabiedrībā populāri cilvēki fotografējušies vietās un situācijās, kas vislabāk raksturotu viņu privāti publisko “es”). Žurnāla lappusēs šīs bildes varētu paslīdēt garām nepamanītas starp neskaitāmiem privātās sfēras robežas pārkāpjošiem attēliem, bet šādā koncentrācijā tās rada absurda teātra iespaidu: kažokādā ietinies Druvis Skulte, no vannas ārā kāpjošs Jānis Naglis, savu varas simbolu cigāru demonstratīvi smēķējošs Ģirts Rungainis, Guntars Rasnačs vannā un pavisam kails Indulis Emsis jūrā – politikas un biznesa komiksa varoņi tik ļoti vēlas iepatikties, ka ir gatavi uz pilnīgi visu, vai arī patiešām jūtas kā superzvaigznes. Jebkurā gadījumā “Sociālais Exhibicionisms” ļāva pasmaidīt par sabiedrības neirozēm, jo glābt pasauli laikam jau nav mākslas uzdevums.