VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Edvards Grūbe ...būšu latvietis Laima Slava Šodien varbūt vecmodīgi izklausās teksti par nacionālām vērtībām. Taču nenoliedzami – tādas eksistē. Vēl gluži nesen to pieminējums tika vicināts brīvdomātāju karogā kā pierādījums valstiskās neatkarības nepieciešamībai un pasludināšanai. Un joprojām tās piemin – konfliktos pasaules karstajos punktos, pretenzijās un tai pašā laikā augstu garīgu vērtību apliecinājumos, cilvēces patieso bagātību aprakstos. Izrādās, tās nav kaut kas nemainīgs, taču nemainīgi pieprasītas ir izjūtas, kuras tās atdzīvina: dabiska pašcieņa, piederības jūtas kādam īpatnam veselumam, kas piešķir tev vārdu, atšķir no neidentificētā, kas izceļ tevi no eksistences haosa. Ciktāl tiks pieminēta tāda tauta kā latvieši, tiktāl tiks pieminētas arī gadsimtos izstrādātās un nepieciešamības brīžos noformulētās identifikācijas zīmes, no kurām visneapstrīdamākā izrādījusies tautasdziesma. Taču tikpat neapstrīdami ir tas, ka 20. gadsimts tām pievienojis arī glezniecību kā latviešu mentalitātes laikmetīga izpauduma kvintesenci. Izvēlēties gleznotāju Edvardu Grūbi kā šī žurnāla portretu likās pašsaprotami. Ja ir kāds gleznotājs šobrīd, kura darbos absolūti konkrēti un tai pašā laikā ar mākslas augstākās raudzes patiesumu un spēku var atrast tautas pamatu pamata, kultūras tradīcijas arvien jaunu atgādinājumu, iestrādāšanu apziņas ikdienā – ar skaidri definētiem eksistences pamatsimboliem, kā Māte un Maize vai daba ar tās rudens veltēm, kā arī ar spilgtu spektra krāsu kontrastu uzplaiksnījumos izceltu zemes krāsu kolorītu, kuru mēdzam dēvēt par latvisku, – tad noteikti vispirms tiks minēts Edvarda Grūbes vārds. Viņa gleznas, stipras jau kā dzīves pozīcijas uzstādījums, vienmēr dzīvas, plastiski izteiksmīgas, profesionāli spožas, intensīvas savā tīri psihofiziskajā piesātinājumā, ir kā tāds pastāvīgs atgādinājums par kādām būtiskām pazemes straumēm, no kurām smeļot vairojas spēks. Tas tiek definēts vienkārši – kā saite ar dzimto dabu. Krāsa un tikai krāsa ir Edvarda Grūbes uzmanības, intereses avots un mērķis. Tā atrodama visur, un ar to izsakāms viss. Taču, lai to panāktu, iets garš ceļš šī medija izziņā, kurā notikusi virkne sastapšanos – arī ar latviešu lauku sētu un tās likteņa traģiskajiem pavērsieniem 20. gs. otrajā pusē. Ne velti abi ar dzīvesbiedri gleznotāju Intu Celmiņu kā nesen uzņemtās filmas "Darbnīca laukos" (režisors Olafs Okonovs, 2002) varoņi viņi pat personīgi, ikdienišķā darbībā vizuāli spēj iemiesot stāstu par saikni starp lauku dzīves ritmu un mākslinieka – radītāja žestu, starp dabas mainīgo krāšņumu un krāsas klāšanos uz audekla. Edvards Grūbe ir konfliktu gleznotājs, dramatiski būvēts talants, nav saldenas tīksmināšanās viņa gaismas un krāsas attiecību sacerēs, kurām vielu dod lietu kārtojumi telpā. Tieši tādēļ arī tās neapnīk, tās pa triepienam var izdzīvot katru reizi no jauna, jo impulsa patiesums, enerģijas lādiņš gleznošanas brīdi ir darījis unikālu. Tām piemīt arī gluži estētisks skaistums – un tieši kā konflikta pārvarējums, drīzāk katarse, nevis pašpietiekama idille. Ak, par sajūtām, kuras skatītājs var "dabūt ārā" no Edvarda Grūbes gleznām, var rakstīt un rakstīt. Jo tās ir mūsu dzīves sajūtas. Dažreiz vēl gluži zemapziņā nogrūstas, kuras izvelk ārā kāds otas pieskāriens un ļauj apjaust sevī, citas atbalso ar gribas piepūli veiktu dienišķā satraukuma, nervozitātes apslāpējumu, meklējot līdzsvaru. Dzīves pamatu pamats – kas tas ir? Tādu jautājumu mākslinieks uzdevis sev visu mūžu, un es nedomāju, ka tādu kaut reizi neuzdodam sev mēs katrs. |
 laikam nav nekādas nozīmes Daiga Rudzāte 2002. gadā kāda mākslas kritiķe rakstīja: "Jau divdesmit gadus Ivara Poikāna darbi, parādoties izstādē, neļauj sabiedrībai iegrimt pašapmierinātībā." Un turpinājumā nesāka izķidāt kompozīciju, emocionālos uzslāņojumus, saskatīt dvēseles vibrācijas vai atšifrēt konceptuālus domugājienus. Vienkārši aprakstīja gleznas personāžus, un, ticiet man, ļautiņi šo apcerējumu izlasīja ar neslēptu ziņkāri, jo tā bija lieliska iespēja uzzināt, kālab "Leiškalns izskatās viltīgs kā lapsa" un kālab Kokins ir apsējis pioniera kaklautu. Poikāna gleznu klātbūtni izstādēs pamana un atzīmē vai katrs. Un it kā nevajadzīga un lieka šķiet to analīze, jo sižeti jau vienmēr ir gana krāšņi un izteiksmīgi. Poikāns ir kā āksts, par kura izgājieniem runā, smejas vai apraudas, bet kura gleznotos portretus nemēdz ķidāt no mākslas pozīcijām. Es teiktu – viņam ir tāds savdabīgs statuss latviešu mākslas ainā. Tomēr aiz sižetiem, aiz visas šīs sadzīviskās jezgas (Poikāna paša raksturojums) slēpjas arī talantīga un ekspresīva glezniecība. |
