VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| laikam nav nekādas nozīmes Daiga Rudzāte 2002. gadā kāda mākslas kritiķe rakstīja: "Jau divdesmit gadus Ivara Poikāna darbi, parādoties izstādē, neļauj sabiedrībai iegrimt pašapmierinātībā." Un turpinājumā nesāka izķidāt kompozīciju, emocionālos uzslāņojumus, saskatīt dvēseles vibrācijas vai atšifrēt konceptuālus domugājienus. Vienkārši aprakstīja gleznas personāžus, un, ticiet man, ļautiņi šo apcerējumu izlasīja ar neslēptu ziņkāri, jo tā bija lieliska iespēja uzzināt, kālab "Leiškalns izskatās viltīgs kā lapsa" un kālab Kokins ir apsējis pioniera kaklautu. Poikāna gleznu klātbūtni izstādēs pamana un atzīmē vai katrs. Un it kā nevajadzīga un lieka šķiet to analīze, jo sižeti jau vienmēr ir gana krāšņi un izteiksmīgi. Poikāns ir kā āksts, par kura izgājieniem runā, smejas vai apraudas, bet kura gleznotos portretus nemēdz ķidāt no mākslas pozīcijām. Es teiktu – viņam ir tāds savdabīgs statuss latviešu mākslas ainā. Tomēr aiz sižetiem, aiz visas šīs sadzīviskās jezgas (Poikāna paša raksturojums) slēpjas arī talantīga un ekspresīva glezniecība. | |
| |
| Ivars Poikāns: Glezna manā privātīpašumā ir palikusi tikai viena – tas
ir pašportrets. Gleznots 80. gadu sākumā, kad man vēl bija gari mati.
Toreiz muzejā Gorkija ielā bija mākslinieku pašportretu izstāde. To
bildi uz turieni aizstiepu un dabūju atpakaļ ar komentāru, ka nav
pieņemta tāpēc, ka es pēc Jēzus izskatoties. Baigie kritēriji – nevis
kā uzmālēts, bet pēc kā izskatās. Nodomāju, ka nākamreiz nesīšu tādu,
kurā izskatos pēc Jūdasa. Bet tas arī ir viss, kas palicis. Visus darbus esmu pārdevis. Varbūt ne vienmēr par atbilstošu cenu, bet tā es pelnu maizi. Ko lai dara – nevaru atļauties kā Dalī vai Pikaso savā muzejā ielikt. Daiga Rudzāte: Tagad tu pārsvarā glezno citu portretus. Varbūt nedaudz atšķirīgus no klasiskiem portreta standartiem... Es biju izbrīnīta, uzzinot, ka tavu gleznu personāži ir arī šo gleznu pasūtītāji. I.P.: Ne jau visi, kas tur redzami, ir pasūtītāji. Tādi starp viņiem ir viens vai divi. Bet saprotams, ka viņi grib redzēt arī citus. Žēl tikai, ka neesmu stenografējis un arī precīzi neatceros sarunas, kādas norisinājušās, viņiem izdarot pasūtījumu. Normālam pilsonim varbūt šķiet, ka šiem politiķiem ir nopietnas sejas. Patiesībā manā uztverē viņi ir pilnīgā bērna prātā – tādā labā nozīmē. Lai es uzmālētu to, ko viņi grib, man stipri vien būtu jāpārspēj pašam sevi. Toreiz, kad sāku šāda stila darbus gleznot, arī izdomāju, ka nav ko ar pindzeli vicināties pa gaisu un kaut ko glezniecisku mocīt virsū. Ka jāglezno tādā stilā, kāds redzams Hruščova laika ābecēs. Tas tā iederas tai stāsta būtībā. Jo kādu glezniecību tur vilkt ārā... būtisks ir sižets. Faktiski tā ir ilustrācija eļļā. D.R.: Tu glezno pēc fotogrāfijām? I.P.: Nu protams. Es neesmu tik smalks mākslinieks, lai gleznotu tikai pēc atmiņas. Man taču ir vesela mape ar visādu vadošu darbinieku attēliem. Darbojos kā profesionāls killers. Piezvana no avīzes un lūdz uzzīmēt šo, es uzšķiru – re, kur ir. D.R.: Jums ar Miervaldi Poli ir līdzīgas darba metodes... I.P.: Zināmā mērā – jā. Bet pagājušā gadsimta sākumā jau Roze izkrāsoja fotogrāfijas. Tā ka tajā nav nekā oriģināla un neparasta. D.R.: Vai pasūtītāji eksponē šos darbus publiski pieejamās vietās? I.P.: "Deputāts Havajā" redzams Saeimas ēkā. Gailis viņiem to uzdāvināja. Vienreiz pats biju aizbraucis apskatīties – tur foajē aiz stūra karājas. Ja zina, tad var redzēt. Eksponēt to redzamā vietā viņiem, protams, derdzas, bet atpakaļ mest arī īsti nevar. D.R.: Šī valsts ir pateicīgs lauks tavām izpausmēm? I.P.: Manuprāt, ka tāda ir jebkura valsts. Nav jau te nekā specifiski latviski īpaša. Es domāju, ka ir kādas lokālas nianses, bet princips un shēma jau ir universāli. Nedz cilvēciskās attiecības, nedz vide nav tik kardināli atšķirīga no kādas citas zemes. D.R.: 80. gadu beigās es iegādājos tavu ofortu ar dejojošu skeletu. Uzdāvināju to draudzenei un no viņas reakcijas sapratu, ka esmu cilvēku samulsinājusi... I.P.: Skolā man vēsturē bija teicamas atzīmes. Otra lieta, kas mani vienmēr interesējusi un kas tagad arī ir modē, – tā ir Ēģipte. Darbs saucas "Mūzika faraonam" un patiesībā ir naturāls mana sapņa attēlojums. 70. gadu beigās es redzēju sapni, kurā biju nokļuvis pazemē – it kā katakombās, it kā kapenēs. Tur bija apgleznotas sienas, valdīja puskrēsla (vārdu sakot, viss izskatījās ļoti gleznieciski) un gaisā vēdīja dīvaina smarža – kā padomju laikā sakņu veikalos: tāda drusku satrūdējušu burkānu smaka. Un uz postamenta sarkofāgā gulēja faraons (to arī esmu uzgleznojis). Tad viņš pacēlās, ieņēma pozu, kādā zviln Raiņa pieminekļa tēls kapos, un teica man, ka ir te gulējis tūkstošiem gadu, ka viņam ir bezgala garlaicīgi un gribētos drusku izklaidēties. Vai es nevarētu dabūt smukas drēbes, lai viņš var padejot. Atceros, ka sapņa izmisumā skraidīju pa kapenēm, saķēris galvu, un domāju, kur lai tagad rauju tās drēbes. Tad kaut kāds fragments izkrita, un darbība turpinājās ārpusē: tuksnesis, klintis kā Dalī gleznās – vēja sagrauztas. Faraons dejoja, un es biju viņam kaut kur dabūjis ar zeltu izrakstītu purpursarkanu mantiju un cepuri. Ne nu gluži kā Romas pāvestam, bet ļoti greznu – ar dārgakmeņiem. Tas viss mirdzēja saulē un izskatījās ļoti krāšņi. Dzeltenie mūmijas kauli, grezno drānu ieskauti, radīja fantastiski glezniecisku ainu. Es šo sapni vairākas reizes pēc tam gleznoju, tomēr tā īsti nevarēju parādīt, kā tas izskatījās dabā. Viss jampadracis beidzās ar to, ka faraons nodejoja savas dejas un sacīja man, ka pateicībā par to, ka esmu viņam tā izpalīdzējis, viņš man pateiks, ka laikam nav nekādas nozīmes. Un sapnis beidzās. D.R.: Bet vai tu laikā esi mainījies? Ja salīdzina tavas 80. gadu grafikas un šodienas eļļas gleznas. I.P.: Pēc piegājiena un domāšanas veida gan nekas laikam nav mainījies. Darbu tehnoloģija jau, protams, atšķiras. Ir lietas, kas saglabājas. Fundaments, ja tā varētu teikt. Un tad ir lietas, kas mainās un pārklājas. Ir zināms slānis vai kārta, ko es uztveru un sajūtu jau no kādu piecu gadu vecuma. Un pat nemāku pateikt, kas tas ir, kas manī nav mainījies visu mūžu. D.R.: Nu bet kas tad tas ir – attieksme pret pasauli? I.P.: Nu... kā kas "uzkrīt". Uzzināju, ka neesmu vienīgais, ar kuru tā atgadījies. Lasīju Jura Rubeņa rakstu “Dienā”. Tajā stāstīts, ka piecu gadu vecumā viņš sēdējis saules apgaismotā pagalmā, visapkārt bijis miers un klusums, tuvumā nebijis neviena cilvēka, un ar viņu kaut kas noticis. Pārgudrās grāmatās izlasīju, ka daži to sauc par iniciāciju, par otrreizēju dvēseles atnākšanu, – var jau būt. Man kaut kā negribas gar tik augstiem plauktiem grābstīties – tagad tas ir tik modīgi. D.R.: Padari šī izjūtas nedaudz taustāmākas... I.P.: Ja es zinātu. Varbūt tā ir sajūta... it kā mani kāds būtu adoptējis. Varbūt es esmu nokļuvis kaut kur... negribas to saukt par sistēmu. Nu miera un prieka sajūta. D.R.: Bet tavas radošās izpausmes tomēr ir mainīgas. 80. gados tu strādāji grafikā, tagad glezno ar eļļas krāsām. Toreiz vairāk mēģināji izteikties caur klusajām dabām, tagad – tomēr caur portretiem? I.P.: Būtība jau nav mainījusies. Vienu brīdi, gleznojot klusās dabas, konstatēju, ka mazā darbā tematiski var izteikt vairāk nekā vienā lielā figurālā bildē. Ko tad es mālēju – apčurātas sienas, sapuvušus augļus. Patiesībā mēģināju atspoguļot, kādi izskatītos kluso dabu uzstādījumi pēc piecdesmit vai simt gadiem. Teiksim, varbūt tā bija ierakšanās matērijā, kas satuvinās ar meditāciju. Bez tam – tās klusās dabas jau bija ar politisku piegaršu. Tās bija kā atsvars te valdošajam uzspēlētajam optimismam un pakazuhai. Es netaisīju antipadomju bildes, tas būtu pārāk tieši. Es mēģināju rādīt realitāti aplinkus. Polšiņi, nolauztas neļķītes...Tāda parodija par Petrovu-Vodkinu. Savulaik pārrunu laikā visiem labi zināmā iestādē kāds ierēdnis man teica: "Paklausies, ko tu neglezno smukas, nokrāsotas mājas, bet tikai tādas nopuvušas un apčurātas sienas?" Viņus uztrauca manu kluso dabu puvusī un saskābusī realitāte. Sevi par normālu grafiķi nekad neesmu uzskatījis, lai gan vienu gadu biju pat grafikas sekcijas vadītājs. Tā kā gadus divpadsmit manus darbus izstādēs nepieņēma, konstatēju, ka ar grafiku varu "izsisties cauri". Pie viņiem mājoja cita atmosfēra. Ņikitins, Grišins – es nezinu, kā viņi to noskaņu mācēja radīt, bet tā bija pilnīgi atšķirīga no visapkārt valdošās. Es neredzēju atšķirību – vai gleznoju vai tiražēju grafikas... Vienu mirkli, ja tā godīgi, gan mocījos. Likās, ka gribu tā gleznieciski gleznot un grafika tādā gadījumā it kā galīgi nav man piemērota. Bet Ņikitins teica: "Nu ko tu mokies, ja esi gleznotājs. Taisi krāsainu grafiku." Es jau taisīju arī tādus razmazannujus ofortus. It kā tirāža, bet katrs citādāks. Varbūt to var saukt par starpposmu starp glezniecību un grafiku. D.R.: Toreiz gleznieciskas tev šķita arī slavenās padomju laika vistas.... I.P.: Bija klusā daba ar vistu – tādu pussprāgušu, kādas jau padomju veikalos varēja iegādāties. Visos iedomājamos krāstoņos – zili violeti dzeltenīga. Sieva savulaik atnesa to mājās lamādamās un šausmīgi nelaimīga. Es palecos, vistu ieraugot. Uzzīmēju to. Fonā bija pussalauzta platīte, nokaltušas rozītes, apbrizusi siena, plika Iļiča spuldzīte. Tā dēvētajā "Dieva ausī" bija izstāde ar devīzi "Literārie tēli grafikā" (toreiz jau visām izstādēm bija devīzes). Es sēdēju un domāju, ko lai pie savas vistas pierakstu, un uzrakstīju – "Uz saulaino tāli". Izstādē bija ienākušas literatūras skolotājas, šausmīgi apvainojušās un aizskrējušas sūdzēties pie Džemmas (Skulmes – D. R.). D.R.: Tu ļoti tieši un izaicinoši iedarbojies uz skatītājiem. Vai tevi interesē viņu reakcija? I.P.: Jā – man patīk. Tā formula varētu būt aptuveni tā pati, kas bērnībā. Iemest ar pusķieģeli logā un pēc tam, stāvot aiz stūra, skatīties, kas notiek. Melotu, ja teiktu, ka ir vienalga, kā reaģē uz maniem darbiem. Nav jau tā, ka skatītāju attieksmei būtu izšķiroša loma vai tā mani vadītu, bet man patīk vērot, kā cilvēki reaģē. Jo es taču tos darbus taisu, lai viņus uzrunātu. Ko tad – es pats sevi uzrunāšu? Mani interesē arī atbilde. Ir bijis ļoti interesanti. Dažreiz gadījies, ka ar nagiem ielec vaigos. Kad pirms dažiem gadiem man bija izstādē Gaiļezera slimnīcā, kāda medicīnas māsiņa mani patiešām saskrāpēja. Tie darbi viņai izraisīja histēriju. Ir bijuši arī ļoti saldeni komplimenti. No visas šī jezgas es mēģinu izvilkt kritisku analīzi, bet tas reti gadās. Taču ir interesanti šā vai tā – kā domas tiek uztvertas un deformētas un kādi pārpratumi gadās... Nedaudz jau esmu ieņēmis tādu provokatora pozu. D.R.: Vai tu neesi kļuvis par tādu kā ākstu, kas galmu smīdina, to kariķējot? I.P.: Varbūt arī. Ja tik tas galms būtu. Bet principā – jā. Man nebūtu nekas pretim, ja vēl kāds to darītu, bet nezin kāpēc neviens pie šīs lietas neķeras. D.R.: Bet vai šis nosacītais galms caur tevi nemēģina apliecināt savu vērtību? I.P.: Nu protams. Jebkuram normālam vīrietim taču ir ambīcijas – vairāk vai mazāk. Un tas jau nav nekas slikts. Varbūt tas viņiem ir arī drosmes apliecinājums. Es jau arī neesmu nevienu tā nežēlīgi kariķējis. D.R.: Tu pieminēji vīriešus. Sievietes jau laikam neizdara tev pasūtījumus? I.P.: Sievietes man ir pasūtījušas uzgleznot dažas vāzes ar puķēm. Pagaidām viņu nav drosmīgo sarakstā, bet es ceru, ka ar laiku... Man nekas nebūtu pretim. Varbūt baida priekšstats, ka es no princesēm vardes taisu. Bet nav jau tik traģiski. Esmu spējīgs uzgleznot arī skaistu sievieti. Vai, teiksim, uztaisīt viņu skaistāku – ja vajag. Mans pirmais valstiskais pasūtījums, kā es to saucu, bija glezna, kurā Leiškalns ar Kokinu uz rokām nes Vairu Vīķi-Freibergu uz pili. Tie veči man toreiz pieteica: "Tu mums viņu uzglezno skaistu kā princesi." Katrā ziņā es esmu sapratis, ka viena lieta ir ļoti svarīga – darīt savu darbu ar labvēlību. Ja tu to mēģini darīt ar žulti un agresivitāti, tad arī darbs iestrēgst. Un tā nav moralizēšana – vienkārši neiet, un viss. D.R.: Ko tu domā par to, ja tavu mākslu mēģina analizēt kā karikatūru, satīru? I.P.: Vienu mirkli es tā ļoti šķobījos. Šķita, ka karikatūras apzīmējums ir aizvainojošs. Bet varbūt tas bija reflekss no padomju laikiem, kad bija "Dadzis", kur karikatūras bija visai vājā līmenī, es domāju. Kaut kā nepatika tas apzīmējums – "karikatūrists". Dzirdot to, šķita, ka mani pazemina svara kategorijā. Būtībā jau neviens taču nesaka, ka Boshs, Domjē vai Goija ir karikatūristi. Tad jāskatās enciklopēdijā, kas ir karikatūra. Es neapzīmētu kā karikatūras arī savus darbus "Neatkarīgajai Rīta Avīzei". Patiesībā tie ir uzmetumi manām gleznām, kurus pēc tam var izvērst un turpināt. Tikai grūti visu laiku noturēties līmenī – lai šie darbi būtu pietiekami nopietni. Iezogas arī sadzīviski, karikatūristiski elementi. Tēmu loks ir ļoti ierobežots, reizēm liekas, ka ir "piegriezies", jo cik tad ilgi var malt vienu un to pašu. Vienlaikus parādās sportisks azarts, cik variācijās vienu un to pašu tēmu iespējams parādīt. Būtībā tās robežas pārklājas, un galu galā ir grūti pateikt – ir vai nav karikatūra. D.R.: Mākslas kritiķi kaut kā izvairās tavus darbus analizēt... I.P.: Tāda nopietna analīze, ja vien tur vispār ir ko analizēt, bijusi visai maz. Arī nenopietna, kādu es būtu ar mieru dzirdēt. D.R.: Vai nav bailes no tā, ka nepaliksi mūžībā? I.P.: Es lasīju 30. gados izdotu Konstantīna Raudives tulkotu Migela de Unamuno grāmatu “Dzīves traģiskās jūtas”. Tur ļoti interesanti apcerēta šī izmisīgā cilvēka vēlēšanās atstāt sevi mūžībā. Arī tas, kā šī vēlme izpaužas, – cits aiz sevis atstāj krūšutēlus bronzā, cits apslaktē miljoniem cilvēku, lai viņu atcerētos. Cits – vismaz fotoalbumiņu mazbērniem. Tās ir bailes nebūt. Es negribu izklausīties pārgudrs, bet domāju, ka, izņemot pašu mūžību un to, ka mums ir dvēsele, kas ir mūžīga, nekā cita mūžīga jau nav. Tas arī ir iemesls, kālab es mālēju tādas puspuvušas klusās dabas – lai redzētu, kā šī materiālistiski priekšmetiskā pasaule izskatās laikā. Angļiem bija dokumentāla filma, kurā uzfilmēts, kā rudenī nokrīt ābols. Un tad parādīts process paātrinājumā. D.R.: 2000. gadā Londonā galerijā White Cube Semas Teilores-Vudas personālizstādē arī bija skatāms darbs, kas atainoja šo pašu procesu paātrinājumā... I.P.: Es jau nojautu, ka šī doma ne tikai man nedod mieru. Šķiet, ka cilvēki par to ir domājuši pirms tūkstošiem gadu un domās arī vēl pēc tūkstošiem gadu. D.R.: Ja mēs norobežojamies no sižeta, kas veido tavas mākslas pamanāmāko, uzkrītošo intrigu, kas ir tas, ko tu mēģini savās gleznās ielikt? Ir taču bezgala daudzi slāņi, kā tu pats saki. I.P.: Es negribu izklausīties infantils, bet varu gleznot tikpat labi klusās dabas, tikpat labi figūras... Man viss ir saplūdis, un es nemēģinu to atšķirt un analizēt. Kaut gan tas, kas mani būtībā interesētu un ko es cenšos darbos ielikt (bet reti jau izdodas, ja vispār izdodas), ir laika problēma un gaisma. Esmu sapratis, ka gaisma ļoti daudz izsaka, ja vien prot ar to apieties. Varētu jau sākt filozofēt par gaismu kā enerģiju utt. Bet gaisma ir noskaņa. Man, piemēram, ļoti patīk Kanaleto gleznas – vakara noskaņas, šis apgaismojums. Ilgāk uz tām skatoties, sāk likties, ka jūku prātā. Apņem kaut kāda nostalģija. Manu gleznu sižets ir sadzīviska jezga. Patiesībā vulgāra lieta. Es mēģinu ar to strādāt, to saglabāt un vienlaikus pateikt... Nu daži to sauc par virsuzdevumu. Tā ir veiksme – ja izdodas – ar savas gleznas palīdzību parādīt vēl kaut ko citu, ne tikai sižetu. D.R.: Bet vai tevi nepārņem vēlme vienreiz atteikties no tā banālā sižetiņa un uzgleznot "normālu bildi"? Gleznot nevis Birkavu, kas ved tēvu ragaviņās uz mežu, bet, piemēram, aktus? Risināt tos pašu uzdevumus šādā veidā? Vai arī gandarījumu tu "noķer" mēģinājumā apvienot glezniecību ar... tomēr – satīrām. I.P.: Principā jau man nekas nebūtu pret šādu domu. Kaut vai tāpēc, ka iedomājos cilvēkus, kas izmisīgi skatās uz manu darbu, mēģinot ieraudzīt, kur tas neglītums rafinēti noslēpts. Ir bijis tā, ka uzgleznoju magones un pēc tam cilvēki mēģina starp puķēm ieraudzīt kaut ko riebīgu. Bet bez muļķošanās varu teikt – savulaik man bija doma, ka šī izmisīgā pretošanās un spītēšanās, un vēlme parādīt visu no cita viedokļa ir kā tāda diagnoze. Pastāv liels risks. Un ar mani tas tā ir noticis – es vienkārši pagurstu pats no sevis. Citiem jau varbūt vēl ir interesanti, bet pašam kādā mirklī apnīk ar to visu krāmēties. Drasēt pa vienām sliedēm. Kādā brīdī gribas izstāties. Man patīk Purvīša gleznas, man patīk labi uzgleznotas pēckara gleznas ar plostniekiem, gaismas, kas tajās mājo. D.R.: Kādas ir tavas attiecības ar Latvijas valsti? I.P.: Grūti formulēt. Varbūt vēlamo pasniegšu kā reālo. Es teiktu – tādas iecietīgi neitrālas. Es cenšos netraucēt valsti. | |
| Atgriezties | |
