VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Edvards Grūbe ...būšu latvietis Laima Slava Šodien varbūt vecmodīgi izklausās teksti par nacionālām vērtībām. Taču nenoliedzami – tādas eksistē. Vēl gluži nesen to pieminējums tika vicināts brīvdomātāju karogā kā pierādījums valstiskās neatkarības nepieciešamībai un pasludināšanai. Un joprojām tās piemin – konfliktos pasaules karstajos punktos, pretenzijās un tai pašā laikā augstu garīgu vērtību apliecinājumos, cilvēces patieso bagātību aprakstos. Izrādās, tās nav kaut kas nemainīgs, taču nemainīgi pieprasītas ir izjūtas, kuras tās atdzīvina: dabiska pašcieņa, piederības jūtas kādam īpatnam veselumam, kas piešķir tev vārdu, atšķir no neidentificētā, kas izceļ tevi no eksistences haosa. Ciktāl tiks pieminēta tāda tauta kā latvieši, tiktāl tiks pieminētas arī gadsimtos izstrādātās un nepieciešamības brīžos noformulētās identifikācijas zīmes, no kurām visneapstrīdamākā izrādījusies tautasdziesma. Taču tikpat neapstrīdami ir tas, ka 20. gadsimts tām pievienojis arī glezniecību kā latviešu mentalitātes laikmetīga izpauduma kvintesenci. Izvēlēties gleznotāju Edvardu Grūbi kā šī žurnāla portretu likās pašsaprotami. Ja ir kāds gleznotājs šobrīd, kura darbos absolūti konkrēti un tai pašā laikā ar mākslas augstākās raudzes patiesumu un spēku var atrast tautas pamatu pamata, kultūras tradīcijas arvien jaunu atgādinājumu, iestrādāšanu apziņas ikdienā – ar skaidri definētiem eksistences pamatsimboliem, kā Māte un Maize vai daba ar tās rudens veltēm, kā arī ar spilgtu spektra krāsu kontrastu uzplaiksnījumos izceltu zemes krāsu kolorītu, kuru mēdzam dēvēt par latvisku, – tad noteikti vispirms tiks minēts Edvarda Grūbes vārds. Viņa gleznas, stipras jau kā dzīves pozīcijas uzstādījums, vienmēr dzīvas, plastiski izteiksmīgas, profesionāli spožas, intensīvas savā tīri psihofiziskajā piesātinājumā, ir kā tāds pastāvīgs atgādinājums par kādām būtiskām pazemes straumēm, no kurām smeļot vairojas spēks. Tas tiek definēts vienkārši – kā saite ar dzimto dabu. Krāsa un tikai krāsa ir Edvarda Grūbes uzmanības, intereses avots un mērķis. Tā atrodama visur, un ar to izsakāms viss. Taču, lai to panāktu, iets garš ceļš šī medija izziņā, kurā notikusi virkne sastapšanos – arī ar latviešu lauku sētu un tās likteņa traģiskajiem pavērsieniem 20. gs. otrajā pusē. Ne velti abi ar dzīvesbiedri gleznotāju Intu Celmiņu kā nesen uzņemtās filmas "Darbnīca laukos" (režisors Olafs Okonovs, 2002) varoņi viņi pat personīgi, ikdienišķā darbībā vizuāli spēj iemiesot stāstu par saikni starp lauku dzīves ritmu un mākslinieka – radītāja žestu, starp dabas mainīgo krāšņumu un krāsas klāšanos uz audekla. Edvards Grūbe ir konfliktu gleznotājs, dramatiski būvēts talants, nav saldenas tīksmināšanās viņa gaismas un krāsas attiecību sacerēs, kurām vielu dod lietu kārtojumi telpā. Tieši tādēļ arī tās neapnīk, tās pa triepienam var izdzīvot katru reizi no jauna, jo impulsa patiesums, enerģijas lādiņš gleznošanas brīdi ir darījis unikālu. Tām piemīt arī gluži estētisks skaistums – un tieši kā konflikta pārvarējums, drīzāk katarse, nevis pašpietiekama idille. Ak, par sajūtām, kuras skatītājs var "dabūt ārā" no Edvarda Grūbes gleznām, var rakstīt un rakstīt. Jo tās ir mūsu dzīves sajūtas. Dažreiz vēl gluži zemapziņā nogrūstas, kuras izvelk ārā kāds otas pieskāriens un ļauj apjaust sevī, citas atbalso ar gribas piepūli veiktu dienišķā satraukuma, nervozitātes apslāpējumu, meklējot līdzsvaru. Dzīves pamatu pamats – kas tas ir? Tādu jautājumu mākslinieks uzdevis sev visu mūžu, un es nedomāju, ka tādu kaut reizi neuzdodam sev mēs katrs. | |
| |
|
Mūsu saruna notiek darbnīcā Rīgā. Satiekot abus māksliniekus lieliskajā Marka Rotko atgriešanās izstādē Valsts Mākslas muzejā, viņi teica apmēram tā: cik patīkami būt izstādē, kurā tu visu saproti – kas, kā un kāpēc gleznā notiek! Man savukārt nākas jautāt par to, kā Edvards Grūbe veidojis šo savu saprašanu par glezniecību. Edvards Grūbe: Man jāsāk ar mācīšanos. Es mācījos Staļina un pēcstaļina laikā. Pie Staļina laikam atbilstošiem profesoriem. Skaidrs, ka es zināju, ka ar to man nepietiek, ka tas ir naturālisms, ka tas man galīgi neatbilst, un es meklēju visā to, ar ko es gribētu darboties, kas man būtu atbilstoši. Arī krāsu uzdevumu es meklēju. Mums bija ļoti skaudri toreiz. Bija viens otrs labs gleznotājs, bet lielākā daļa bija visādi "ūdeņi" labākā gadījumā. Tie bija pārpratumi – tā 50.–60. gadu glezniecība, ko pieņēma izstādēs. Mākslas akadēmijā pasniedzēji, kas mācīja kompozīciju, nebija latvieši. Pirmā kursā kompozīciju man mācīja Huans Emanuels Lopess. Viņš bija 1937. gadā atvests no Spānijas, Maskavā izaudzis un atbraucis strādāt uz Rīgu. Viņam bija absolūta krievu peredvižņiku ievirze. Un tā viņš arī mācīja. Bija jāmeklē citur. Visi glezniecības pamati neatbilda tam, ko vēlējos saprast. Kompozīcija, tēmu izvēle – tas pašam bija jāatrod. Profesors Ubāns mācīja glezniecības tehnoloģiju, jo gleznošanu viņam bija aizliegts mācīt. Viņš, tāpat kā citi labie mākslinieki, kas atsāka strādāt akadēmijā, kad es jau biju otrā vai trešā kursā, bija nobaidījies, viņš nedrīkstēja runāt par formāliem līdzekļiem, tas bija pretvalstiski. Bet bez formālo līdzekļu mācīšanas un mācīšanās amatu neiegūsi. Es jau tiktāl biju nonācis, ka man tas bija vajadzīgs. Kad es strādāju pie diplomdarba – tas bija 1961. gada pavasarī – man darbnīcā uz galda stāvēja Tones monogrāfija (es biju to nopircis antikvariātā). Ienāca mans diplomdarba vadītājs, kuru es ļoti cienīju, profesors Eduards Kalniņš, paņēma to brošūru un teica: "Tagad to liksim malā. Jums, kas ir jaunāki par mani, tas nav saprotams." Jo nedrīkstēja mācīties, iespaidoties, balstīties uz 20.–30. gadu glezniecību. Tas bija jādara pagrīdē. Bet es sapratu, ka tas man patīk, ka tas ir labs un ka es uz to pusi, tajā virzienā arī gribu attīstīties. Biju jau visādi strādājis – zīmējis, kā vajag, naturālistiski – un sapratis, ka tas man neder. Tas nebija nejauši – es tik tālu biju ticis. Es jaunībā stādīju sev programmu, pārdomāju, kā man jāstrādā, kā jāattīstās. Es sapratu arī, ka no vienkāršākā jāiet uz sarežģītām lietām – skoloju pats sevi. Un tad man tiešām laimējās ar iestāšanos darbā lietišķās mākslas vidusskolā, kur es pilnīgi atplauku. Mācot citus, es saliku pa plauktiņiem to, uz kā es vēl tagad balstos. Laima Slava: Kas tad bija tas, kas ļāva atplaukt? E.G.: Tā bija profesionāla pieeja. Arī lietišķā mākslā nebija tik vienkārši. Imants Žūriņš sāka strādāt lietišķajā skolā 1960. gadā, un es tajā gadā, vēl nebeidzis akadēmiju, sāku strādāt par pasniedzēju. Pirms tam arī šajā skolā bija tikai prasības, kas nāca no Maskavas, no Centrālkomitejas, un nebija nekā no latviskās izjūtas. L.S.: Kāpēc latviskā izjūta likās svarīga? E.G.: Tāpēc, ka es redzēju, ka tā oficiālā – tā nebija māksla. Pārrunās ar Imantu Žūriņu par latviešu tautas mākslu es sāku saprast latviešu tautas izjūtu. L.S.: Bet jau 20. gs. 30. gados iezīmējās valstiski definēta vajadzība pēc nacionālas mākslas ar visām no tā izrietošām saloniskajām sekām, un 50. gados vēl saglabājās un pat uzplauka tas, ko sauc par tautisko stilu, bieži vien tieši kiča nozīmē. Deklaratīvs etnogrāfiskums utt. Vai šī pieredze neatbaidīja? E.G.: Tā pieredze man nebija pieņemama. Mani interesēja 20. gadu Tone, Ubāns, Grosvalds, Kazaks, Suta. Un es to saistīju kopā ar pieredzi no latviešu tautas mākslas. Es runāju par veco, simtgadīgo tekstilu – tas vairāk atbilda, tur tieši krāsu varēja dabūt. Es pētīju krāsu izjūtu. Es interesējos, gāju uz muzeja fondiem, vācu katru lupatiņu, savācu lielu segu kolekciju, fragmentus un veselas segas. No dažādām iespējamām vietām, kur tik vien ko redzēju. Man bija arī sagādnieki, kas atnesa. Tie varēja būt arī sagrauzti, satrunējuši fragmenti, bet krāsa bija samanāma. L.S.: Bet kāpēc likās, ka latviskajā mākslas bija vairāk? Es vienkārši nesaprotu, kā atrod to, kas vajadzīgs, tieši tur. Kā izvēlas to vietu, kurā atrod. Inta Celmiņa (ilgi klusējusi, vairs neiztur): Tad, kad nekā nav – un pat grāmatas jau nedrīkstēja būt no ārzemēm –, tu esi spiests tos pamatus sameklēt. Un tie pamati tepat vien ir – tā zeme zem kājām. Tu prasi, kas tādā deķī ir, ko studēt. Tās trīs krāsas, kas tur kopā ir saliktas, – ar to jau pietiek! Un Žūriņš bija to laikam pirmais izdomājis un lika bērniem kopēt tieši tos cimdiņu trīs tonīšus. Un arī mēs strādājot sapratām: "O, trīs toņi, baigi smukā saskaņa!" Tas notiek netīšām. Kad tev nekā nav, tu tos pamatus atrodi. Ja tev apkārt ir liels raibums, drīzāk gadās, ka tu nomaldies. E.G.: Bija vajadzība. I.C.: Cietuma apstākļi. E.G.: Tā tiešām bija. L.S.: Tomēr tad, kad es pirmo reizi ievēroju Grūbes darbus izstādēs, tas, ar ko tie mani piesaistīja, bija nevis tie trīs toņi, bet neparastā, sirreālā noskaņa. E.G.: Tur jau bija savi desmit gadi pagājuši. Es jaunībā, tāpat kā tagad, esmu centies gleznot vienmēr un daudz, pēc iespējas daudz. Jo man patīk. Līdz 70. gadiem es jau biju krietni pastrādājis un jau biju kaut kur nokļuvis. Jau pašā jaunībā, jau no studenta laikiem, es domāju, kas man būtu jāglezno. Man bija svarīgs laikmeta nervs. Laikmeta izjūta. Par to esmu domājis vienmēr. Un protams – atbilstoši stājglezniecības iespējām. Ar gleznošanas veidu, kaut vai priekšmetu, parādību atlasi. Arī figurāli gleznojot. Agri mani interesēja latviešu strēlnieku fenomens. Jo tas, lai kā tagad pret to attiektos, pats sākums, latviešu strēlnieku brīvprātīgo bataljonu rašanās – tas tomēr ir pasaules mēroga fenomens. Viņi diezgan ilgi noturēja fronti Latvijā – līdz 1917. gadam. Klusā daba mani interesēja. Varbūt ne priekšmetu attēlojums, bet tāda tēma kā Maize. Tādā veidā, kas varētu atbilst latviešu izjūtai. To, ka negribu būt liekvārdīgs glezniecībā, es ātri sapratu. Meklēju i tēmas, i līdzekļus, un, pateicoties savam gleznošanas veidam, es varēju tās tēmas dabūt cauri līdz izstādei. Jo man nebija acis, nebija pogcaurumi, tāpēc man varēja arī nebūt tā sarkanā zvaigzne strēlniekiem pierē. Tas viss ir kopā. Es arī interesējos par visām iespējām redzēt, ko oficiāli nerāda. Redzēju Grosvalda darbus, kad ilgi tie vēl netika oficiāli rādīti. Iepazinos ar Grīnbergas kundzi, muzeja fondu glābātāju, dzīvojos pa tiem fondiem un visu redzēju. L.S.: Bet kur tika notverts tas laikmeta nervs? E.G.: Kā jauns cilvēks es daudz lasīju – visu, ko varēja dabūt, un, ja gribēja, dabūt varēja. Gāju uz tirdziņiem, kur varēja nopirkt vecās grāmatas. Lasot tās, varēja izjust, kas notiek šodien. Tie bija secinājumi. Kaut vai kā kontrasts. Bija jau pietiekami interesanta tā padomju laika dzīve – ar visu to, ko nedrīkstēja. Es biju diezgan patālu aizdomājies, un tas lika iet vēl tālāk. 60. gadu beigās lietišķajā skolā ieklīda tulkojums, tā saucamā Pikaso grēksūdze. Tur viņš aprakstīja visu savu darbību, to, kas viņam patiesībā patika, kādēļ viņš vairāk reižu mūžā bija mainījies. L.S.: Sanāk ļoti interesanti. Ir mums Boriss Bērziņš, kuru uzskata par ļoti latvisku mākslinieku. Viņa māte ir krieviete, bet glezniecība – pilna ar pasaules mākslas reminiscencēm. Savukārt gleznotājam Grūbem, kurš tik daudz ir domājis par īstu latviešu glezniecību, māte ir igauniete! E.G.: Tāpēc, ka arī par to es domāju! Kad ņēmu pirmo pasi, man vajadzēja izvēlēties tautību. Es varēju ņemt ir vienu, ir otru. Bet nospriedu: tā kā Latvijā esmu audzis un veidojies, būšu latvietis! Un tad es to latvisko arī centos uzsūkt, izprast un strādāt. Tas mans pasniedzējs spānietis jau arī bija lielāks krievs nekā visi krievi! Tas pats mūsu cienītais Pikaso ir teicis, ka pasaules slavu var iegūt tikai tas mākslinieks, kas ir derīgs savā zemē. Kurš uzsūcis visu nacionālo, var kļūt arī par visai pasaulei vajadzīgu. Bez tā tas viss man liekas neīsts, sagrābstīts, ja apakšā nav kaut kas organisks, vitāls. Inta Celmiņa: Tā "sava zeme" var būt kā valsts, kā zeme, bet tas tikpat labi vari būt tu pats. Tā sevis atrašana nāk no pēdu apakšas. Tu jaunībā rocies un mocies – uz kā tas viss balstās. Kad tu tiec līdz tai savai zemei zem kājām (un tautas māksla ir visvienkāršākais, vispieejamākais, vislabākais veids, kā līdz tai nokļūt), tad, vai tas esi tu, vai tā ir valsts, – tas ir viens vesels. Tā vienkārši ir zeme zem kājām. L.S.: Tad tas nozīmē, ka identitāti vairāk nosaka tā vieta, kur tu atrodies, nevis saknes vai asinis, vai stīgas, kas aizved uz citiem kultūras atzariem... E.G.: Protams, vispirms bija tas, kas te uz vietas. Padomju laikā jau bija maz iespēju nokļūt ārzemēs. 1969. gadā gadījās nokļūt Itālijā. To, ko tur redzēju – Džoto, Čimabues oriģinālus –, es pieliku pie jau iesāktā. Tas viss man derēja, strēlniekus gleznojot, tēmu izprašanai, kolorītam derēja. Iespaidojos. Bet pamats bija šeit. Vēstures zināšana utt. L.S.: Bet vai igauņu kultūras refleksijas nav nekad bijušas? E.G.: Varbūt vienīgi raksturs. Es ātri esmu sapratis, ka igauņiem glezniecība nav stiprākā no mākslas nozarēm, viņi vairāk ir grafiķi, lietišķā mākslā spēcīgi. L.S.: Grūbe patiesībā ir pilsētas bērns. E.G.: Jā, bet man ir nācies bērnībā vairākus gadus dzīvot laukos visai skarbos apstākļos. Esmu laukos Raganā skolā gājis – septiņus kilometrus turp un atpakaļ – kara laikā, ganos esmu gājis pie svešiniekiem, nevis radu govis paganījis. Kārtīgi uz sezonu nolīgts. To esmu paguvis jau bērnībā. L.S.: Vai tas noteica vēlēšanos tikt pie iespējas vasarās dzīvot un strādāt lauku mājas? E.G.: Nu, tas mums iznāca vēlāk kopā ar sievu – tās lauku mājas. Bet skaidrs, ka Latvijas dabu, tāpat kā Latvijas mākslu, visu kultūru, es vienmēr esmu centies apzināt un tajā iejusties. L.S.: Ko tas ir devis klāt attiecībām ar krāsu? E.G.: Tas bija jau cits periods, es biju krietni iegleznojies, lauku māju nopirkām 1977. gadā. Tālāk attīstība noritēja apzinātāk un straujāk. Viss, ko redzējām ap sevi tur, ko vācām, – tas viss palīdzēja pārliecību nostiprināt. Abi bieži esam runājuši, kādi mērkaķi mēs būtu, ja mums nebūtu tās lauku mājas. Tur ir jādara viss, kas tai vietai ir vajadzīgs, lai nesabruktu tas, kas vēl turas. Un arī viss lauku dzīves skarbums, tiešums un tas, kas tur apkārt, iespaido glezniecību. Var gleznot diezgan nosacīti, bet dabas izjūta, ko iegūsti tur, vidē, ir nenovērtējama. Tieši tas, ka var gleznot trīs laukumus, bet, ja tie ir radušies no tā, ko tu redzi apkārt, tad tie nav sadomāti. Tiem ir savs dzīvīgums. L.S.: Ja salīdzinām tagad ar Rotko... E.G.: Tas pats vien ir. L.S.: Ja laiki būtu bijuši tādi, ka attīstība mākslā mums būtu dabiski turpinājusies no 30. gadiem līdzi visam, kas pasaulē notika. Vai būtu tā, ka abstraktais ekspresionisms būtu kļuvis par pamatvirzienu, kurā strādāt. Vai arī tēmas, ar kurām strādāts, ir tikpat nozīmīgas – arī savā figurālā izpausmē. E.G.: Mani vienmēr ir interesējis, kā es gleznoju. Bet tas nekad nav bijis bez tā, ko es gleznoju. Es vienmēr esmu domājis vispirms paņemt pašu būtiskāko, atmest, ko var, un tad ar to spēcīgi panākt lakonisku iespaidu. | |
| Atgriezties | |
