VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Kaspars Goba Ieva Puķe, “Diena”, īpaši “Studijai” Kurdu sieviete ar bērnu un maizi Viņa nebija vienīgā, kas nāca no maizes ceptuves ar tikko no pazemes izņemtiem maizes klaipiem. To smarža aizpildīja šauro ieliņu un vēl ilgi bija jūtama gaisā, līdz ielas pretējā pusē esošās metāldarbnīcas smaržas atjaunoja šajā kvartālā ierasto gaisotni. 2003 Kaspars Goba Dzimis 1975. gada 6. maijā Beidzis Jāņmuižas lauksaimniecības skolu, dabaszinātņu bakalaurs bioloģijā, pašlaik mācās Sarkanā Krusta Rīgas Medicīnas koledžā. Papildinājies kopproducēšanas un scenāriju rakstīšanas kursos, LU Ekonomikas fakultātē mārketingā un reklāmā, LU Žurnālistikas fakultātē žurnālistikā, LU Vēstures un filozofijas fakultātē filozofijas vēsturē. Profesionāls fotogrāfs kopš 1995. gada. Strādājis Morgunbladid, Reikjavīkā, Vides filmu studijā Rīgā, žurnālos "Rīgas Laiks", Baltic Outlook, fotografējis laikrakstiem uz žurnāliem "Diena", "Kas Notiek?", The Washington Post (ASV), The Financial Times (Apvienotā Karaliste), Glamor (Vācija), Business in Russia (Krievija), rakstījis Šveices izdevumam Weltwoche un Krievijas izdevumam Business in Russia. Kā neatkarīgais filmu veidotājs strādājis Jura Podnieka studijā un LTV I. Personālizstādes 2004 “Īslandieši. Starp ledājiem un lavu" Ziemeļu Ministru padomes informācijas birojā Rīgā. "Īslandieši." Galerijā Norden i Focus Stokholmā. 1999 "Vasara ledus zemē" Žurnālistu namā Rīgā. 1998 "Viens ciems Sibīrijā" (kopā ar Vairu Strautnieci) Kinofotofonodokumentu arhīvā Rīgā. Balvas 2001 – "Lielais Kristaps" par populārzinātniskā žanra atdzīvināšanu dokumentālajai filmai "Cīņa par centimetriem" (Vides filmu studija). 2000 – "Preses nagla" kategorijā “Pētnieciskā žurnālistika”. |
 Kaspars Podnieks no Drustiem Ieva Astahovska Kaspars Podnieks ir 24 gadus vecs mākslinieks, kurš vēl mācās Mākslas akadēmijā Vizuālās komunikācijas nodaļas pēdējā kursā. Viņa darbi ne tikai pamanīti jauno un talantīgo izstādēs (2 Show Viļņā, "Kas ir svarīgi?" Rīgā u.c.), bet piesaistījuši uzmanību arī tradicionālajās "Rudens" izstādēs, kurās viņš piedalās ik rudeni/ ziemu kopš 1999. gada. Kā spilgtākie atgādināmi pēdējos gados redzētie – sešmetrīga niedru konstrukcija, kam par iedvesmas avotu, izrādās, kalpojuši seno latviešu puzuri, vai milzīga izmēra fotogrāfiju sērija "Piens", kur 1) pienā ganās teliņš, 2) tajā, nogāzies augšpēdus, guļ piebeigts zemnieks, 3) pa pienu braukājas trīsgadīgs puika un 4) pienā vientuļš stāv sapakots slaucamais aparāts (cita starpā – biju pilnā pārliecībā, ka šis darbs ir inscenēta virtuālā realitāte, taču, izrādās, tajā īsts bijis ne tikai teliņš, bet arī viss cits, tostarp pats Kaspars kā nogāzies zemnieks un arī 500 litri piena, ko jaunais mākslinieks mākslas vārdā ziedojis no savu vecāku zemnieku saimniecības). Izstādē "Daba. Vide. Cilvēks" bija redzams darbs "Gotiņa" – kustīgos ekrānos zaļā pļavā gotiņas Gudrīte un Paija parādījās un lēnām nozuda ārpus ekrāna, kas bija glīti novilkts ar šo – nu jau citos ganību laukos mājojošo – lopiņu ādām. Negribētos izvērst apoloģētiskas pārdomas par cienījamā mākslinieka daiļradi, jo viņš vēl ir tikai sava ceļa daudzsološajā sākumā. Tomēr šādas tādas domas par to visu raisās gan. Kaspars Podnieks no jaunākās mākslas pozīcijām savdabīgi turpina līniju, kas "mākslu iznes dabā" vai "dabu ienes mākslā". Vienlaikus tā ir arī cita – vēl, manuprāt, Latvijas mākslā maz iestaigāta taka, proti, viņš attiecības "māksla–daba" veido nevis kā estēts vai metafiziķis, izaicinātājs vai huligāns, kurš darbojas poētikas, formas eksotikas, alternatīvas vides vai subjektīvi intelektuālu inspirāciju vārdā, bet citādāk – ar zemniecisku pamatīgumu, stabilitāti un vērienu, pat zināmu racionālu humānismu, ko pie zemes notur arī jauno darbos tik raksturīgais ironijas akords. Kaspars Podnieks ienes mākslā lauku tēmu. Un ne jau kā idillisku pastorāli, kur lauki vai daba ļauj "aizbēgt no civilizācijas", atgriezties pie dabiskiem pirmelementiem vai nodoties eksotiskiem pētījumiem, – šāda ievirze nereti aizrāvusi māksliniekus 20. gadsimtā un vēlreiz apliecina, ka patiesībā jau māksla ir vairāk tāda kā pilsētnieku nodarbe, tāda kā drusku snobiska padarīšana. Kaspars netaisa apvērsumus, lai pret to iebilstu vai protestētu, viņš vienkārši saka: "Bet laukos ir foršāk!" ‘ |
