VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Kaspars Podnieks no Drustiem Ieva Astahovska Kaspars Podnieks ir 24 gadus vecs mākslinieks, kurš vēl mācās Mākslas akadēmijā Vizuālās komunikācijas nodaļas pēdējā kursā. Viņa darbi ne tikai pamanīti jauno un talantīgo izstādēs (2 Show Viļņā, "Kas ir svarīgi?" Rīgā u.c.), bet piesaistījuši uzmanību arī tradicionālajās "Rudens" izstādēs, kurās viņš piedalās ik rudeni/ ziemu kopš 1999. gada. Kā spilgtākie atgādināmi pēdējos gados redzētie – sešmetrīga niedru konstrukcija, kam par iedvesmas avotu, izrādās, kalpojuši seno latviešu puzuri, vai milzīga izmēra fotogrāfiju sērija "Piens", kur 1) pienā ganās teliņš, 2) tajā, nogāzies augšpēdus, guļ piebeigts zemnieks, 3) pa pienu braukājas trīsgadīgs puika un 4) pienā vientuļš stāv sapakots slaucamais aparāts (cita starpā – biju pilnā pārliecībā, ka šis darbs ir inscenēta virtuālā realitāte, taču, izrādās, tajā īsts bijis ne tikai teliņš, bet arī viss cits, tostarp pats Kaspars kā nogāzies zemnieks un arī 500 litri piena, ko jaunais mākslinieks mākslas vārdā ziedojis no savu vecāku zemnieku saimniecības). Izstādē "Daba. Vide. Cilvēks" bija redzams darbs "Gotiņa" – kustīgos ekrānos zaļā pļavā gotiņas Gudrīte un Paija parādījās un lēnām nozuda ārpus ekrāna, kas bija glīti novilkts ar šo – nu jau citos ganību laukos mājojošo – lopiņu ādām. Negribētos izvērst apoloģētiskas pārdomas par cienījamā mākslinieka daiļradi, jo viņš vēl ir tikai sava ceļa daudzsološajā sākumā. Tomēr šādas tādas domas par to visu raisās gan. Kaspars Podnieks no jaunākās mākslas pozīcijām savdabīgi turpina līniju, kas "mākslu iznes dabā" vai "dabu ienes mākslā". Vienlaikus tā ir arī cita – vēl, manuprāt, Latvijas mākslā maz iestaigāta taka, proti, viņš attiecības "māksla–daba" veido nevis kā estēts vai metafiziķis, izaicinātājs vai huligāns, kurš darbojas poētikas, formas eksotikas, alternatīvas vides vai subjektīvi intelektuālu inspirāciju vārdā, bet citādāk – ar zemniecisku pamatīgumu, stabilitāti un vērienu, pat zināmu racionālu humānismu, ko pie zemes notur arī jauno darbos tik raksturīgais ironijas akords. Kaspars Podnieks ienes mākslā lauku tēmu. Un ne jau kā idillisku pastorāli, kur lauki vai daba ļauj "aizbēgt no civilizācijas", atgriezties pie dabiskiem pirmelementiem vai nodoties eksotiskiem pētījumiem, – šāda ievirze nereti aizrāvusi māksliniekus 20. gadsimtā un vēlreiz apliecina, ka patiesībā jau māksla ir vairāk tāda kā pilsētnieku nodarbe, tāda kā drusku snobiska padarīšana. Kaspars netaisa apvērsumus, lai pret to iebilstu vai protestētu, viņš vienkārši saka: "Bet laukos ir foršāk!" ‘ | |
| |
|
Pastāsti par saviem darbiem! Tēlniecības darbos liela nozīme ir fizikai. Tajā brīdī mūs skolā (tolaik Rīgas lietišķās mākslas koledžā, koka dizaina nodaļā) ievirzīja, ka koks nav noteikti jāsavieno ar koku. Tur ir sprieguma princips – troses un koki viens otru nostiprina. Shēmas es ņēmu no puzuriem. Formu izvēlējos, jo tā ir gan skaista, gan izturības ziņā perfekta. Katrs koks bija milzīgs, piecus metrus garš. Nevis mehāniski virpots, bet ēvelēts ar rokām. Visu no sākuma līdz beigām vienmēr daru pats. Darbs svēra pustonnu. Tāpēc otru gribēju uztaisīt pēc iespējas vieglāku – veidoju to no salīmētām niedrēm, metāla konstrukcijās izmantoju alumīniju. Konstrukcija ir arī darbā "Gotiņa". Televizoru kustības mehānismu veidoju pēc galda lampas principa – kad to kustini, leņķis nemainās. Uztaisīju mehānismu, ar hronometriem rēķināju, kā tas ies, uzliku kameras un filmēju gotiņas. Es mācos Vizuālo komunikāciju nodaļā, kur daudzi strādā, izmantojot datoru. Bet es gribēju parādīt, ka to pašu var paveikt bez datora. Tāpēc daļā darbu galvenais bija radīt iespaidu, ka tas ir darīts ar datoru, bet patiesībā darboties dabā – to pašu izdarīt pa "īstam" un izmantot īstu fotogrāfiju. Uz datora jau to var veikt jebkurš. Tas ir lēti. Piecus gadus esmu mācījies koka dizainu un sapratis, ka roku darbs tomēr ir neatkārtojams. Digitālais salīdzinot man liekas kā ražots fabrikā. Viena darba uzdevums bija pasniegt pazīstamus elementus vidē kā lietu, objektu. Koku, kas jau bija nokaltis un paredzēts nozāģēšanai, es ar eļļas krāsām nokrāsoju sarkanu un baltu – kā rūpnīcas skursteni – un gotiņu nokrāsoju ar baltu emulsiju. Bet tad domāju, ka nebūs godīgi nokrāsot lopiņu, un, lai būtu vienlīdzīgi, ar to pašu krāsu nokrāsoju arī sevi. Citā darbā gribējās spēlēties. Tur sāls ir, ka no attāluma un fotogrāfijā tas izskatās kā precīzs kvadrāts ainavā. Tikai ja skatās no sāniem, var redzēt, ka tas veidots dabā. Princips ir tāds pats, it kā tas kvadrāts būtu maziņš, es nostājos vienā punktā un centos to precīzi uztaisīt. Tas darbs ir milzīgs – pāri laukam novilku apmēram 50 metrus garu plēvi, ko nokrāsoju sarkanu. Nokrāsoju arī traktoru; krāsas aizgāja litriem. Visi, kas šo darbu skatās, iekrīt – saka, ka tas taisīts datorā, tā dabā nevarot izveidot, jo fotogrāfijā mazs stūrītis no kvadrāta it kā uziet debesīs. To stūrīti es veidoju ainavā, raku no zemes un tad pārliku krāsoto plēvi – veltīju tam pusi dienas. Darbā "Piens" ielēju kādus 500 litrus piena, vairāku dienu slaukumu, trīs četrus centimetrus speciāli izveidotā tādā kā baseinā. Tas bija tas kritiskais brīdi, kad ļoti maz maksāja par pienu. Man nepatīk ar mākslas darbu rīkot protestu, bet te es gribēju panākt to, lai cilvēki mazliet aizdomājas, ka piens ir ļoti vajadzīgs un vērtīgs. Vai lauki un daba kā tēma tavos darbos vienmēr parādās apzināti vai tas ir "asinīs"? Sākumā tas nebija apzināti, tagad jau gan. Speciāli negāju uz tādu mērķi – rādīt laukus. Sākās ar to, ka gribēju savus darbus taisīt telpā, savos laukos. Savienot ar vidi – dīķi, kalnu. Tas vienkārši radās pats no sevis, jo es tur dzīvoju. Mani vecāki ir zemnieki, es esmu nācis no tās vides un pie tās arī palieku. Tur mums ir īpašumi, tur es jūtos droši, visu pārzinu. Rīgā es nevarētu kaut ko tik traku darīt, vajadzētu visādas atļaujas, bet tur es esmu uz savas zemes, varu braukt ar traktoru, liet pienu. Tev ir tāda zemnieciska pieeja. Vajag tiešu pieeju. Vispatiesāk ir darbam nosaukumā likt vienu vārdu, nevis piemeklēt kaut ko skaistu – tad jau tas paliek aizdomīgi. Ja vari atbildēt tieši, īsā teikumā, uzreiz rodas pārliecība, ka tu zini, par ko runā. Cits var runāt stundu, bet beigās es neesmu sapratis, ko viņš ir teicis vai domājis. Es mēģinu ne tik daudz runāt, bet pierādīt darbos. Daudz domāju. Tad, kad veidoju darbu, man vairs nav jādomā, kā labāk, viss jau ir skaidrs, līdz pat sīkumiem. Vai lauki un daba tavos darbos ir primāri un tevi interesē kā pasaule par sevi, vai tomēr tu izmanto to kā "izejmateriālu"? Daba ir primāra. Es jau dabas materiālus neizmantoju brutāli. Es negribētu ar tiem māžoties. To koku ainavā es nekad nebūtu krāsojis, ja tas būtu vēl dzīvs. Ir jāzina pēc iespējas vairāk sava pagātne, un daba jau ir pats pirmais. Tas manos darbos ir iekšā. Vai tur ir svarīga ideja? Tur ir viss kaut kas iekšā. Es nekad nesaprotu, kāpēc māksla jātaisa tikai 2% kritiķu un ekspertu vai tikai 60 % parasto skatītāju, kam vajag, lai ir smuki. Var taču uztaisīt, lai būtu visiem, ielikt iekšā gan koncepciju, gan formu. Es gribu, lai mākslas darbs gan labi izskatās, gan tajā ir arī ideja. Koncepcijai arī jābūt, bet tai jāparādās caur formu, nevis otrādi. Tu jau nevari darbam visu laiku staigāt līdzi un stāstīt, kas ar to domāts. Vajag, lai darbs skatītāju uzrunā ar visām maņām. Kad var ne tikai redzēt, bet arī dzirdēt, pieskarties. Man ir svarīgi tas, ko citi domā, tāpēc ir būtiski pašam pirms tam sajust, kā viņi to jutīs. Taisīt tā, lai noturētu skatītāju. Salikt informāciju kompakti, lai var uztvert visus elementus, lai katrs atrod kaut ko savu. Es cenšos veidot darbu cik iespējams daudzpusīgāku. Salieku pēc iespējas vairāk, lai katram pašam veidojas stāsts. Man ir tuva tēlniecība, bet tur ir grūtāk parādīt ideju. Tāpēc, veidojot darbu, biežāk izvēlos fotogrāfiju. Foto man vairāk ir kā glezniecība. Visi domā, ka gleznošana ir tikai ņemt pindzeli un jaukt krāsas, bet es to pašu varu darīt ar fotogrāfiju – skatos, kādas ir debesis, kā pārvietojas mākonis, kā tur veidojas gaismas, kā – ēnas. Varu fiksēt kadru un it kā uzgleznot – kādu gribu, ar dabīgiem līdzekļiem. Vai tu Pedvālē neesi darbojies? Kādas reizes tur biju, kaut ko domāju. Bet – kāpēc man taisīt Pedvālē, ja es varu to darīt Drustos? Kāpēc jābrauc uz svešu vietu, ja man ir sava vieta, kur es varu veidot savus darbus? Kur tu vari izvērsties? Kad biju mazs, zīmēšanas stundās citiem bija tendence visu zīmēt maziņu. Skolotājs vienmēr teica, ka vajag visu zīmēt lielu, iekomponēt pa visu lapu. Tad es sapratu, un tas aizgāja. Tas "liels" aizgāja – gribas darīt lielas lietas. Ar telpu man nepietiek, pilsēta man liekas par šauru. Tā man šķiet kā milzīgs komunālais dzīvoklis. Dzīvo kastē, izej ārā – visapkārt kastes, neko neredzi. Bija laiks – kad tikko atnācu uz Rīgu –, kad bija attieksme : "mēs pilsētnieki, ‘ a tu no laukiem". Daži paziņas kautrējās teikt, ka, nu, no laukiem. Man arī bija drusku kauns, bet es domāju – ko tur – un vienmēr teicu, ka es no Drustiem. Tagad esmu to pārvarējis un sapratis, ka "es no laukiem" dzīvoju daudz labāk. Pilsētā nekā nav. Piemēram, ja zaudē darbu – viss apstājas, izmet no dzīvokļa. Laukos tev ir sava māja, tur ir telpa, plašums. Tāpēc, es domāju, tie darbi man ir plaši, lieli. Laukos es varu izskrieties, iet, kur gribu. Pilsētā, ja tu izej, tev uzreiz mašīna uzbrauc virsū. Tagad es pat bieži uzsveru – es no laukiem, no Drustiem. Tu no pilsētas? Ai, nabadziņš, kastītē dzīvo. Vai tev nav bailes, ka arī laukos ienāk atsvešinājums? Izzūd dabīgā harmonija? Pilsētnieki jau ir tie, kas to grib iekonservēt un atrādīt tūristiem. Man lauki ir dzīvesveids, vieta, kur var aiziet pamakšķerēt, pamedīt. Es gribu dzīvot laukos, tur ir brīvība. Pilsētā atkal – iespējas, izstādes. Man patīk to mainīt. Bet arī pilsētā es labi jūtos. Grūtības bija tikai sākumā. Vai domājot, veidojot darbus, tev ir kādi impulsi? Autoritātes? Vispirms jau uzticēties pašam sev. Ja pats sev vairs neticēšu, tad kam gan es vēl varu uzticēties? Autoritātes – tie, kas sevi ir pierādījuši. Pedagogi. Daudzi – tu nevari zināt, kurš kurā mirklī ir bijis svarīgāks. Vienu brīdi es centos neiespaidoties no darbiem. Mazāk redzēt, lai ir brīvāka doma, citādi es varu aiziet no sava ceļa projām. Sākumā bija tā – es neko nezinu, nāku no laukiem, uzveidoju kaut ko. Tagad jau es tā kā esmu sevi drusku parādījis, jāskatās, kādi ir pārējie, – interesējos par darbiem, eju uz izstādēm. Varu izskriet "Arsenālam" cauri dažās minūtēs – skatos, kurš darbs mani uzrunās, un tad palieku pie tā, iedziļinos. Kā tev šķiet, kas ir tas, ko Mākslas akadēmija, kur tiek akumulētas tradīcijas un veidotas mākslas "jaunās plūsmas", var dot vai palīdzēt jaunajam māksliniekam? Akadēmijā es esmu darījis visu, ko gribēju. Gājis papildus uz nodarbībām. Centos vienu pusgadu veltīt kaut kam vienam, ko pats uzstādīju kā primāro. Vienu brīdi visu laiku gleznoju – rītos un vakaros, sestdienās, svētdienās. Vienu pusgadu apguvu veidošanu, gāju pie tēlniekiem. Vienu brīdi aizrāvos ar foto. Vispār esmu apmierināts ar dzīvi. Kad no rīta piecelies – uz kura viļņa sevi noskaņo, tā ir visu dienu. Tāpēc es vienmēr cenšos noskaņoties uz labvēlīga viļņa. | |
| Atgriezties | |
