VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Kaspars Goba Ieva Puķe, “Diena”, īpaši “Studijai” Kurdu sieviete ar bērnu un maizi Viņa nebija vienīgā, kas nāca no maizes ceptuves ar tikko no pazemes izņemtiem maizes klaipiem. To smarža aizpildīja šauro ieliņu un vēl ilgi bija jūtama gaisā, līdz ielas pretējā pusē esošās metāldarbnīcas smaržas atjaunoja šajā kvartālā ierasto gaisotni. 2003 Kaspars Goba Dzimis 1975. gada 6. maijā Beidzis Jāņmuižas lauksaimniecības skolu, dabaszinātņu bakalaurs bioloģijā, pašlaik mācās Sarkanā Krusta Rīgas Medicīnas koledžā. Papildinājies kopproducēšanas un scenāriju rakstīšanas kursos, LU Ekonomikas fakultātē mārketingā un reklāmā, LU Žurnālistikas fakultātē žurnālistikā, LU Vēstures un filozofijas fakultātē filozofijas vēsturē. Profesionāls fotogrāfs kopš 1995. gada. Strādājis Morgunbladid, Reikjavīkā, Vides filmu studijā Rīgā, žurnālos "Rīgas Laiks", Baltic Outlook, fotografējis laikrakstiem uz žurnāliem "Diena", "Kas Notiek?", The Washington Post (ASV), The Financial Times (Apvienotā Karaliste), Glamor (Vācija), Business in Russia (Krievija), rakstījis Šveices izdevumam Weltwoche un Krievijas izdevumam Business in Russia. Kā neatkarīgais filmu veidotājs strādājis Jura Podnieka studijā un LTV I. Personālizstādes 2004 “Īslandieši. Starp ledājiem un lavu" Ziemeļu Ministru padomes informācijas birojā Rīgā. "Īslandieši." Galerijā Norden i Focus Stokholmā. 1999 "Vasara ledus zemē" Žurnālistu namā Rīgā. 1998 "Viens ciems Sibīrijā" (kopā ar Vairu Strautnieci) Kinofotofonodokumentu arhīvā Rīgā. Balvas 2001 – "Lielais Kristaps" par populārzinātniskā žanra atdzīvināšanu dokumentālajai filmai "Cīņa par centimetriem" (Vides filmu studija). 2000 – "Preses nagla" kategorijā “Pētnieciskā žurnālistika”. | |
| |
| Žurnālisti, kas intervējuši Kasparu Gobu – faktiski savu amata brāli –,
jau publikāciju virsrakstā centušies apiet viņa darbu mākslinieciskās
kvalitātes, lai tiktu pie kodola, kas, viņuprāt, slēpjas šī cilvēka
personībā. "Stāsti maniakālam cilvēkam" (Diena, 2004, 13. decembris)
, "Kur Gobas ir visvairāk" (Ieva, 2004, 9. jūnijs), "Fotogrāfa
Gobas spēles noteikumi" (Diena, 1999, 16. februāris)... Pēdējais ir mans raksts. Atceros, toreiz Goba uz interviju atnāca tāds garmatains un dumpīgs. Mēs tā īsti nebijām pazīstami. Taču es biju lasījusi viņa rakstus žurnālā "Rīgas Laiks": reportāžas no lopkautuves un Tallinas izgāztuves, intervijas ar pedofilijā notiesāto Kārli Pētersonu un dabas bērnu, Saulkrastu pludmales iemītnieku ... Biju redzējusi Gobas Īslandes fotogrāfiju izstādi "Vasara Leduszemē", un viņš pirms šī brauciena ar kopējas paziņas starpniecību bija lūdzis kāda manas intervijas varoņa – Latvijā iebraukuša īslandiešu mūziķa – koordinātas. Mēs bijām līdzīgi sarunas biedri, jo abi interesējāmies par ceļošanu, dīvainām vietām un cilvēkiem un jau bijām šo to sasnieguši žurnālistikā, taču es viņu varēju apskaust. Goba bija fotogrāfs, kas spēj arī profesionāli rakstīt, es – žurnāliste, kura savus amatieruzņēmumus medijiem nebija iedrošinājusies piedāvāt. Varēju viņu apskaust arī kā personību. Uz tādu spontanitāti ceļojot, iepazīstoties ar cilvēkiem, pārvarot jūdzes un kultūru atšķirības, šķita, spējīgs ir retais. Tad pēkšņi viņa stāstos ieskanējās liriska nots. Nesen uzsāktās bioloģijas studijas ļaujot kadrā pamanīt ne tikai cilvēkus vai mājas, bet arī sīkus dabas elementus: ķērpīti, puķīti. Saprast, ka apkārt viss ir dzīvs. Ka koks nav tikai figūra, forma, bet vesela maza pasaule. Dienas avīzē fotogrāfi un žurnālisti vairumā gadījumu nav toleranti cits pret citu. Katrs cenšas padarīt savu darbu, nesekojot līdzi, kā ar to galā tiks cits. Kopā ar Kasparu Gobu gatavojot publikācijas žurnālam "Rīgas Laiks" un laikrakstam "Diena", sapratu, ka var būt arī citādāk. Ka fotogrāfam var būt tik daudz laika, lai jūs abi būtu patiešām apmierināti ar sadarbības rezultātu. Ka fotogrāfs pat var žurnālistam (un otrādi) ieteikt, kādos virzienos vēl iet, lai būtu sajūta, ka savu iespēju robežās esat izdarījuši maksimālo. Redzot, ar kādu atdevīgumu fotografējot strādā Goba, tu jau arī nevari darīt citādāk. Jūs neesat konkurenti, un tas ir vislabākais: kopā top stāsts, ko tikai viens no jums nebūtu pastāstījis tik efektīgi. No mūsu pēdējā Īslandes brauciena atceros kādu skarbu epizodi. Reiz ar saujiņu ziemeļbriežu mednieku un viņu gidu visu dienu klīdām tuksnesīgā apvidū valsts austrumu krastā. Mednieku uzdevums bija nošaut pa briedim, par kuru jau iepriekš samaksāta liela naudas summa. Mēs netiecāmies pēc asiņainiem skatiem, bet gribējām iegūt uzņēmumus ar graciozajiem dzīvniekiem, iegūt stāstu par viņu dzīvi zaļas sūnas klātajā līdzenumā, kur starp ūdens lāmām šūpojas polārās spilves. Lai tiktu līdzi vīriem, nebūdami īsti piemēroti saģērbušies, ik pa brīdim vilkām nost kurpes. Lai tās nesamērcētu, basām kājām bridām ledusaukstajā ūdenī. Tā tikām pāri strautiem un pārvarējām purvu malas, kur zem kājām šūpojās sūnas. Medniekiem neveicās. Binoklī pamanītie nedaudzie brieži skrēja pretējā virzienā. Vīri kļuva arvien īgnāki. Garā un nogurdinošā pastaiga beidzās ar sēšanos apvidus mašīnās un braucienu labu gabalu tālāk. Es paliku netālu no auto, bet Kaspars kopā ar medniekiem devās uz priekšu. Pēc vīru rosības sapratu, ka šis minējums ir bijis veiksmīgs. Tālumā šūpojās briežu ragi. Tā nebija saujiņa dzīvnieku, bet milzīgs bars! Vīri izvēlējās vienu virzienu, Kaspars līda uz priekšu mazliet nostāk. Notika neparedzētais: brieži atkal skrēja prom no medniekiem. Pretī fotogrāfam. Gan jau viņš saprata situācijas divdomīgumu, taču vēlme iegūt veiksmīgu uzņēmumu bija tik liela, ka Goba turpināja iet pretī briežiem. Īsas, asinis stindzinošas minūtes. Viens no medniekiem, visai primitīvs vīrs, pavērš sava ieroča stobru šajā virzienā. Ne pret briežiem, pret Kasparu. Viņš nemēdz daudz plātīties ar to, ko atkal ir sabildējis, un ik pa brīdim brīnās, ko cilvēki ir atraduši viņa publiskotajās fotogrāfijās. Uzņēmumi, kas bija radušies tikai kā ilustratīvs materiāls Gobas dokumentālajai filmai "Seda. Purva valsts", pagājušogad apceļoja Eiropu, galu galā – vienīgajam no Latvijas fotogrāfiem – nonākot ietekmīgā izstāžu kuratora Bonami kūrētajā izstādē Instant Europe. Taču šīs fotogrāfijas nav nejaušība. No visas bijušās Padomju Savienības šurp sabraukušie Sedas pilsētiņas ļaudis fotogrāfijās tik pašapzinīgi, atklāti un uzticīgi smaida ne jau tāpēc, ka Goba viņus nošarmējis konkrētajā momentā, bet tāpēc, ka viņš turp braucis trīs gadus. Filmējis tehnikas rosību kūdras laukos, bijis kopā ar sediešiem gan 9. maija, gan 18. novembra svinībās, gan baznīcas svētkos, gan referendumā par iestāšanos Eiropas Savienībā, kur Seda nobalsoja "pret". Šajā materiālistiskajā pasaulē tikai nerēķināšanās ar paša laiku un labklājību un zinātkāre, kāda pieaugušajos parasti gaist, ļauj sagaidīt momentu, kad cilvēki atveras foto vai filmu kameras priekšā. Arī brīnums tomēr nav nejaušs. Es neesmu tiesīga jums atklāt visus Gobas spēles noteikumus un nevaru apgalvot, ka tie ir zināmi arī man. Taču žurnālistiem, šķiet, ir taisnība. Stāsts par viņu pašu ir tikpat lielisks kā viņa fotogrāfijas. Ja vispār var nošķirt, kur beidzas viens un sākas otrs. | |
| Atgriezties | |
