VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| “Pīķa dāma” forever Dmitrijs Ciļikins Sanktpēterburgā | |
| |
| Uz Pēterburgas trīssimtgadi (ko paši pilsētnieki, pompozās jubilejiskās
banalitātes un neīstuma nomocīti, iedēvējuši par zoogadi1) tika atklāts
“Valsts komplekss “Kongresu pils””. Šī pils izvietojusies tur, kur līdz
šim Somu līča krastā pa ceļam no Streļnas uz Pēterhofu vairākas
desmitgades slējās lielkņaza Konstantīna rezidences drupas. Tās
celtniecībai (viltīgi nodēvētai par “atjaunošanu”) tika iztērēts
kolosāli daudz spēka, naudas, enerģijas – it kā kāds būtu izkliedzis:
nobeigšos, bet šito objektu ekspluatācijā nodošu! (Kamēr, teiksim,
laikazoba grauztā Smoļnija katedrāle – viens no Rastrelli ģēnija
izcilākajiem veikumiem – tai pašā laikā varētu vispār sabrukt.) Kad
redzi, kāds ir iznācis rezultāts, – sāc saprast tādas neatlaidības
iemeslu. Protams, ne jau juceklīgā Maskava, ne jau līklīniju Kremlis,
bet tieši Konstantīna pils ir pirmtēls tai jaunajai Krievijai, kādu,
cik var spriest, to gribētu iekārtot tās pašreizējā priekšniecība.
Iztēlojieties šādu skatu: pati celtne atrodas uz pacēluma – kā
Pēterhofā, taču lejā ir nevis zeltā mirdzoša, skaļi strūklojoša, valgi
varavīkšņaina līksmība, bet gan milzīgs, regulārs franču stila partera
parks. Hektāri visakurātākajā veidā (“pēc reglamenta”) apcirptas
zālītes. Tādi paši kociņi. Viss līdzenumlīdzens. Viss tīrumtīrs. Nekas
neizjauc aranžējuma vācisko stingrību. Tukšs, visiem vējiem ļauts
laukums paveras skatam – nez kāpēc tu tūdaļ iedomājies: skatam tēmēklī.
Un vēl tev nāk prātā: “taisna līnija, nekāda raibuma” – tas taču ir
Ugrjuma-Burčejeva ideāls, tā paša Saltikova-Ščedrina radītā Glupovas
pilsētas galvas ideāls, kuram “īpatnība bija svītrota no viņa dabu
veidojošo elementu skaita un aizstāta ar nelokāmību, kas darbojās ar
paša striktākā mehānisma regularitāti”, un pēc kura “vēsture apstājās
savā gaitā”. Iespaidu pastiprina caurlaides kontrolpunkts (RGG): ēkas
kārba, antena, kas ļoti atgādina sargtorni; stila vienotībai nedaudz
pietrūkst drāšu un suņu. Pils – paštīksmē slīgstošs jaunradījums. “Un šī vāze?” – “Precīzi tāda pati kā...” Ermitāžas vāzes pēterburdziešiem ir līdzās visu mūžu, viņi tās atceras, būdami piecgadīgi, trīsdesmitgadīgi un piecdesmitgadīgi. Šeit tās ir lietas bez biogrāfijas, kas, saprotams, ir daudz labāk: līdzšinējā vēstures gaita ir atcelta, un laika skaitīšana jāsāk ar pašreizējo valdīšanu. Tomēr šajā lietišķi un dzedri izskaitļotajā projektā nav ņemts vērā plaukstošās sarežģītības spēks. Lielkņazs Konstantīns Konstantīnovičs Romanovs (1858–1915), kura portrets (kopija) grezno pseidomemoriālo kabinetu, bija dzejnieks un homoseksuālists. Tātad viņš nodevīgi neatbilst uzreiz veseliem diviem valstiskā reglamenta paragrāfiem. Starp citu, pastaigājoties pa pili, es nelaidu garām izdevību pastāstīt paziņām kādu anekdoti par K.R., bet viņi tūdaļ pārvērtās sejā: izrādās, te visur ir noklausīšanās iekārtas. Nu ko – varbūt kaut tā darbinieki nedaudz tuvāk iepazīs tās vietas ģēniju, kuru norīkoti apsargāt. Čaikovskis, kā zināms, bija ar lielkņazu draugos un ir sarakstījis ar K.R. dzejas vārdiem daudzas romances. Viņi sarakstījās; cita starpā, lūk, ko Pjotrs Iļjičs izpauda Konstantīnam Konstantīnovičam par savu darbu pie “Pīķa dāmas”: “Es to sacerēju ar nepiedzīvotu dedzību un aizrautību, dzīvi pārciešot un pārdzīvojot visu tajā notiekošo (nonākot pat tik tālu, ka kādu laiku sāku baidīties no Pīķa dāmas spoka apmeklējuma), un ceru, ka visas manas autora sajūsmināšanās, pārdzīvojumi un aizraušanās atbalsosies atsaucīgo klausītāju sirdīs.” O, jā – komponista cerības ir piepildījušās. Gan sajūsmināšanās ir atbalsojušās, gan arī spoks ir klāt – burtiski nupat ieradies. Tieši tai pašā laikā, kad Latvijas Nacionālajā operā mēģināja “Pīķa dāmu”, kuras darbība pārcelta uz mūsdienu Pēterburgu, pati Pēterburga bija nolīmēta ar afišām, kas solīja 8. martā Konstantīna pilī “Pirmo kolekcijas “Pīķa dāma” demonstrējumu”, kāda tā sauktā kuturjē sarūpētu. Šis jaunskungs ir kārtējā Krievijas kvazizvaigzne, kuras vārds ir kā burbulis – mūsu juceklīgā viltvārdīgā laikmeta vēju (vai gāzu) piepūsts. Jāpiebilst – tāpat kā viņa neskaitāmo profesionālā ceha līdzbiedru vārdi. Vai sociālā loka līdzbiedru, kas šajā gadījumā ir viens un tas pats. “Pīķa dāmas” tapšanas vēsture (un ikviena cita vēsture) atkārtojas kā farss: lielkņaza un dižā komponista vietā ir uzradies drosmīgs skroderzellis, kurš šai pašā lokācijā – pils mulāžā, kas pacēlusies uz prezidenta visvarenās rokas mājienu, – ir uzņēmies interpretēt to pašu sižetu, ar kuru strādājis Čaikovskis. Un tas ir loģiski – šis sižets taču ir migrējošs, no mūžīgo kategorijas. Katrā ziņā tas caurvij visus trīs pēdējos Krievijas vēstures gadsimtus. Kad īsti risinās “Pīķa dāmas” darbība? Puškina stāstā tie ir 19. gs. 30. gadi. Libretists Modests Čaikovskis, paklausot imperatora teātru direktora uzstājīgajai vēlmei, pārcēla to uz 18. gadsimtu – “spožo Katrīnas laikmetu”; tā skatuviskais iekārtojums iznāca krāšņāks. Jaunā Rīgas iestudējuma režisors Andrejs Žagars, gluži otrādi, bīda laiku ne atpakaļ, bet uz priekšu – uz 20. gs. 90. gadiem. Daudzi, sākot ar dižo režisoru Vsevolodu Meierholdu, ir pārmetuši Modestam Iļjičam patvaļīgu apiešanos ar Puškina oriģinālu, jo uzlūkojuši to par kultūrnoziegumu. Iespējams, šādus pārmetumus nāksies uzklausīt arī Žagaram. Kuram taisnība? Ar visu godbijību pret Puškinu būs tomēr jāpiekrīt, ka Čaikovskis nav bojājis viņa šedevru, bet gan radījis pats savu mākslas darbu. Vai Modesta (un paša komponista) teksts atpaliek no Puškina teksta? Protams! Tas ir neapstrīdami. Toties mūzika – tā ir konģeniāla. Kā pamatoti apgalvo akadēmiķis Asafjevs, “ritma dabiskumā, patiesīgumā meklējams “Pīķa dāmas” mūzikas pulss, šīs pulsācijas sakritība ar smalkākajiem dvēseles stāvokļu izliekumiem un maiņām ir viens no iemesliem tam, ka operas dramatiskās situācijas un kolīzijas, kuras, lasot Modesta Čaikovska libretu, šķiet nedabiskas un mākslotas, turklāt vēl slikti vārdiski ietērptas, ir izjūtamas kā reālas un tik ļoti cilvēciskas”. Operas varoni Hermani (vārds) ar stāsta varoni Hermani (uzvārds)2 sarado ne personāžu replikas vai sižeta detaļas, bet tieši dramatiskās situācijas un kolīzijas. Un tieši tās atklāj savu universālumu, lai kādā laikā arī notiktu darbība. Te svarīgs nav laiks, bet vieta – Krievija. Sen jau ir novērots, ka vēsturiskais laiks virzās nevis uz priekšu pa taisni, bet gan augšup pa spirāli. Gan sociālās, sabiedriskās, gan garīgās, mentālās situācijas spoguļattēlā atkārtojas nākamajos laika spirāles lokos. Katrīnas valdīšanas laikā Krievijas sabiedrisko iekārtu lielā mērā noteica favorītisma fenomens. Puškins tā raksturoja šo laikmetu: “Nevajadzēja ne prāta, ne nopelnu, ne talanta, lai kļūtu par otro personu valstī.” Vairāku paaudžu zemapziņā ‘ nostiprinājās priekšstats par dzīvi kā par sfēru, kur absolūta vara pieder Gadījumam. Pie milzu īpašuma varēja tikt vienā acumirklī. Pavisam savas valdīšanas laikā Katrīna II mīļākajiem izdāvināja 92,5 miljonus rubļu! Milzu naudu, ko ar tādu vieglumu bija ieguvuši tēvi (kuri, kā rakstīja Ļermontovs, bija slaveni ar “zināmu nekrietnību”), tikpat viegli notrieca dēli. Jurija Lotmana salīdzinājums ir precīzs: “Dīvainā bagātību pārvietošanās neviļus atgādināja zelta un asignāciju pārvietošanos pa zaļo spēles galda virsmu.” Un Puškina Hermanim par piemēru kalpo ne tikai Napoleona “veiksmes stāsts”, bet arī Katrīnas favorītu teiksmainās biogrāfijas. “Nolādēts! Doma šī man laupīs prātu!” dzied operas Hermanis (3. ainā). Literāts Samuils Lurjē gluži nesen uzskatāmi parādīja, ka stāsta varonim “šī doma” jau ir laupījusi prātu. Viņš pirmo reizi ir pievērsis uzmanību tam, ka Puškina Hermanis ierodas spēlēt ar 47 tūkstošiem kabatā, – tiem laikiem tā ir ļoti liela summa. Kā norāda Lurjē, “mums visiem pazīstamo normālo hronisko beznaudas cilvēka nemieru Puškins ir piešķīris cilvēkam, kuram naudas netrūkst”. “Hermanis ir vācietis – viņš ir taupīgs, tas arī viss!” saka Tomskis. Taupīgs, bet nepavisam ne nabags – “fantastiskā bagātība”, ko viņš redz sapņos, viņam nav līdzeklis (lai, piemēram, izrautos no trūkuma, apprecētos utt.), bet gan vājprātīgas idejas piepildījums. Kā vēlāk Raskoļņikovam no Dostojevska “Nozieguma un soda” – vai gan tas šādā nozīmē nav Hermaņa garīgais krustdēls? Un Staļina tirānija, kuras laikā vēl vakar visuvareniem valsts drošības ministriem un karavadoņiem ar āmuru dragāja locītavas un dzina adatas zem nagiem, – tā taču kā spogulis (greizs, hipertrofējošs) atdarina Nikolaja I tirāniju, kad cars sapūdēja katorgā daudzu izcilāko aristokrātu ģimeņu atvases. Un, visbeidzot, mūsdienu Krievija – auglīga vide tiem pašiem procesiem. Tajā ir radīti ideāli apstākļi, lai neticamā ātrumā paceltos politisko kāpņu virsotnē vai vienā mirklī saraustu zelta kalnus, bet arī lai tikpat ātri kristu, izputētu. Mūslaiku Hermanis (šajā gadījumā Puškina un Čaikovska personāži ir līdzvērtīgi) ir apmāts ar idēe fixe laimēt par katru cenu – ka tikai tūlīt! – jo viņam acu priekšā ir piemēru, cik uziet, kad visnotaļ viduvējs VDK apakšpulkvedis kļūst par valsts vadītāju, savukārt parasta kooperatīva priekšnieks ātri vien nonāk planētas bagātāko ļaužu sarakstā, bet pēc tam – cietumā. “Pīķa dāma”, kā rakstīja Pavels Aņenkovs, “parādījusies izraisīja vispārējas valodas, un to pārlasīja ar vienādu baudu kā greznos apartamentos, tā nabadzīgās istabiņās. Šī vieglā un fantastiskā vēstījuma visaptverošie panākumi izskaidrojami jo īpaši ar to, ka Puškina stāstā ir mūslaiku tikumu iezīmes, kas parādītas, kā jau tas viņam parasts, ļoti smalki un precīzi.” Šodien – 171 gadu pēc stāsta publicēšanas un 115 pēc operas pirmizrādes – šajos darbos joprojām skaidri saskatāmas “mūslaiku tikumu iezīmes”. Tagad, tāpat kā agrāk, stāvoklis sabiedrībā un bagātība tiek dāvāti un atņemti vienā mirklī – pēc patvaldnieciskā valdnieka patvaļas vai pat tikai tāpēc, ka “tā kārtis liktas”. Pjotrs Čaadajevs, viens no vērīgākajiem, asprātīgākajiem un paradoksālākajiem Puškina laikmeta domātājiem, rakstīja: “Cilvēks mēdz zaudēt orientierus, kad nespēj atrast savu kopsakaru ar to, kas bijis pirms viņa, un to, kas seko pēc viņa. Tad viņam zūd katrs stingrs pamats, katra pārliecība. Viņu vairs nevada nepārtrauktības izjūta, un viņš sajūtas apmaldījies pasaulē. Tādi apmaldījušies cilvēki sastopami visās valstīs, bet pie mums tā jau kļuvusi par vispārēju pazīmi. (..) Mūsu galvās nav absolūti nekā vispārīga; viss tajās ir individuāls un viss ir šaubīgs un nepilnīgs.” “Pīķa dāmas” varonis ir tieši šāds cilvēks, kuru nevada nepārtrauktības izjūta. Viņu ir radījis viņa laiks, kad jebkurš, kam piemīt zināma pārliecība, avantūrisms un veiksme, var kļūt par jebko. Un jau tūlīt pēc tam – par neko. Tāpēc arī Hermaņa-Germana3 raksturs ir tik neparasti aktuāls. No krievu valodas tulkojis Eduards Liniņš 1 Te apspēlēta kiriliskā alfabēta burta “P” līdzība ar arābu ciparu “3”. (Tulk.) 2 Latviešu tulkojumu tradīcijā Puškina varoņa uzvārds Uthvfyy un Čaikovska operas varoņa vārds Uthvfy tiek atveidoti vienādi – kā “Hermanis”, kaut otro, iespējams, būtu pareizāk, sevišķi mūsdienās, atveidot kā “Germans”. (Tulk.) 3 Skat. 2. piezīmi! | |
| Atgriezties | |
