VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| mākslas muzejam100 Vai klusums pirms vētras? Irēna Bužinska | |
| |
| PārmaiŅu vĒji Laikam tikai pāris reižu gadsimtā muzeja zāles ir piedzīvojušas tādu tukšumu un brīvību kā 2005. gada ziemā, kad sakarā ar gaidāmo muzeja simtgadi zālēs tika veikts kosmētiskais remonts, lai Latvijas mākslas attīstības procesus raksturojošais kārtējais ekspozīcijas variants skatītājiem tiktu piedāvāts vismaz uz atsvaidzinātām sienām. Droši vien līdzīgs plašums valdīja Rīgas pilsētas jaunuzceltajā mākslas muzeja ēkā arī pirms simt gadiem, kad tapa pati pirmā ekspozīcija. Pieļauju, ka tukšuma un pamestības sajūta muzeja zālēs mājoja arī pēc Otrā pasaules kara beigām, kad, kļūstot no pilsētas par valsts muzeju, radikāli tika mainīta daudzu mākslas darbu piederība un atrašanās vieta. Visa lieltirgotāja un Rīgas rātskunga Frīdriha Vilhelma Brederlo (1779–1862) izveidotā glezniecības kolekcija (galvenokārt Nīderlandes 17. gs. māksla), kā arī grieķu un romiešu tēlniecības kopiju kolekcija (kopijas tika speciāli pasūtītas Vācijā, Augusta Gerbera firmā Ķelnē) pēc muzeja pārprofilēšanas tika pārvesta uz Rīgas pili un pašlaik atrodas Ārzemju mākslas muzeja īpašumā. Toties Valsts latviešu un krievu mākslas muzejā (tāds bija jaunais muzeja nosaukums) izveidoja ekspozīciju, kurā atbilstoši jaunajai politiskajai situācijai un ar to saistītām pārmaiņām visās dzīves jomās pavisam citādi tika parādīta mākslas attīstības gaita Latvijā – akcents vispirms tika likts uz ļoti ciešiem latviešu un krievu kultūras sakariem... Protams, Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošana 1991. gadā skāra arī muzeja ekspozīciju. Tā sauktajās muzeja zilajās zālēs kopš 1987. gada atradās latviešu padomju mākslas ekspozīcija. 1991. gadā tā tika slēgta. Negatīva attieksme saprotamu iemeslu dēļ tika pausta tikpat kā pret visu, kas bija radīts padomju varas gados. Iespējams, arī tādēļ veselam periodam mākslas vēsturē – laikam no 1945. līdz 1991. gadam – tika piešķirts gandrīz vai nenozīmīga kultūras perioda statuss. Tam apliecinājums rodams arī vidusskolām domātā Latvijas vēstures grāmatā, kur mākslai pēc 1945. gada ir veltītas tikai divas lappuses! ApmeklĒtājs – baudĪtājs Zīmīgi, ka radikālas sociāli politiskās pārmaiņas ne vien Baltijā, bet arī visā Eiropā sakrita ar ne mazāk būtiskiem jauninājumiem pasaules muzeju praksē. Tieši 20. gs. 90. gados pasaules muzeju “tekstualizācijas” process (kas ASV muzejos bija sācies jau 20. gs. 60.–70. gados) sasniedza patiesi globālus mērogus. Arī Valsts Mākslas muzejā (VMM) neviena izstāde vai ekspozīcija vairs nebija iedomājama vismaz bez nelielas anotācijas. Bez tam 90. gados “vidējais statistiskais” muzeja apmeklētājs kļuva par prasīgu, aktīvu baudītāju un patērētāju, kura aizvien pieaugošās prasības pēc izklaides un vietas atraktivitātes apņēmās apmierināt ne vien paši mākslas darbi, bet arī plašs tehniskais aprīkojums – audiogids, videofilmas, dators ar papildu informāciju un pat speciālām virtuālām izstādēm vai ekspozīcijām muzeja mājaslapā. Kafejnīca, grāmatu un suvenīru veikals, īpaša dažādām sabiedrības interešu grupām veidota izglītības, koncertu un kino programma cēla muzeja pievilcību apmeklētāju acīs. Domāju, ka pat tik konspektīvs pārmaiņu uzskaitījums lieliski raksturo situāciju, kurā atrodas pasaules muzeji. Muzejs – vilinātājs Muzejs – tā ir papildu tūristu piesaistes iespēja. Atgādināšu, ka 90. gados visā pasaulē ir atvērti gandrīz 90 jauni mākslas muzeji. Muzeju vajadzībām ne vien pielāgotas vecas fabrikas, noliktavas, ostu ēkas un līdzīga rakstura tehniskas būves, bet arī uzceltas slavenu arhitektu projektētas celtnes, kas nelielas pilsētas padara par kultūras citadelēm. Laikam pats spilgtākais piemērs – Frenka Gērija projektētais Gugeinheima muzejs Bilbao. Iespējams, ka šī muzeja panākumi un ambīcijas ietekmēja arī Polijas lēmumu Mūsdienu mākslas muzeja projektēšanai Varšavā piesaistīt tieši šo arhitektu (pašreiz gan sarunas ir pārtrauktas Polijas puses finansiālo grūtību dēļ), jo tieši Centrāleiropā un Austrumeiropā īpaši jūtams ne vien speciālu muzeja ēku, bet pat jaunu, mūsdienīgu ekspozīciju trūkums, un tas vispirms attiecināms uz 20. gs. mākslas ekspozīcijām. Tomēr pat mums tuvos kaimiņos gaidāmas pozitīvas pārmaiņas. Tallinā 2005. gada decembrī tiks atvērta somu arhitekta Pekas Vapāvuori mākslas muzeja vajadzībām projektētā ēka. Viļņā Lietuvas Mākslas muzeja rīcībā nodota 20. gs. 70. gados uzceltā bijušā Revolūcijas muzeja ēka. Te – muzeja filiālē Nacionālās mākslas galerijā – 2007. gadā pēc jauno lietuviešu arhitektu Audrus Buča, Darjus Čaplinska un Gintara Kugiņa projektētājiem rekonstrukcijas darbiem paredzēts atvērt 20. gs. mākslas ekspozīciju. Zinot par norisēm kaimiņos, par nožēlu jāsaka, ka Valsts Mākslas muzeja rekonstrukcija joprojām ir ļoti neskaidras un tālas nākotnes jautājums. Bijušā pilsētas mākslas muzeja simtgade nekļuva par Rīgas varasvīru “naudas izdošanas projektu Nr. 1”. Līdz ar to, pateicoties kārtējam firmas “Re&Re” sponsorējumam, varēja veikt vienīgi zāļu kosmētisko remontu, kas, starp citu, nebija darīts kopš 80. gadiem! Postpadomiskā vienotĪba Muzeja simtgades programmā jubilejas gadam ir paredzēta gan pārveidotas un paplašinātas 18. gs.– 20. gs. pirmās puses ekspozīcijas iekārtošana muzeja zālēs Krišjāņa Valdemāra ielā 10a, gan Latvijas 20. gs. otrās puses mākslas ekspozīcijas izvietošana izstāžu zālē “Arsenāls” no 2005. gada 16. septembra līdz 2006. gada jūlijam. Šīs ekspozīcijas veidošana vispirms ir saistīta ar teorētiska rakstura problēmām, un galvenā no tām – jaunākais mūsu mākslas vēstures periods joprojām netiek pētīts. Ja nav radīta vismaz viena šī posma mākslas vēstures versija, kā izveidot tam veltītu pastāvīgo ekspozīciju? Ar līdzīgiem jautājumiem nācies saskarties arī citu valstu muzeju profesionāļiem. Lai apmainītos domām par 20. gs. otrās puses mākslas ekspozīciju veidošanu, Valsts Mākslas muzejs sadarbībā ar Gētes institūtu Rīgā 2005. gada 17. un 18. februārī rīkoja starptautisku zinātnisko konferenci “20. gs. otrās puses mākslas pastāvīgo ekspozīciju problēmas”, kurā piedalījās Igaunijas, Latvijas, Lietuvas un Vācijas muzeju kuratori. Kādēļ uzaicinājumu saņēma Vācijas speciālisti? Arī Vācijā no jauna tiek veidotas 20. gs. mākslas ekspozīcijas. Atcerēsimies, ka no 1949. līdz 1989. gadam Eiropas kartē ne vien bija atrodamas divas Vācijas ar pilnīgi pretējām politiskām sistēmām, bet pat vienas VDR apstākļos pastāvēja kā oficiālās mākslas attīstība, tā arī neoficiālās mākslas aktivitātes. Līdz ar to vācu kolēģu – Hamburger Bahnhoff Mūsdienu mākslas muzeja direktora Eižena Blūmes (Eugen Blume) un Betānijas Mākslinieku nama direktora Kristofa Tannerta (Christoph Tannert) – līdzdalība konferencē bija ļoti pamatota. No Igaunijas konferencē piedalījās Igaunijas Mākslas muzeja kuratori Eha Komisarova un Hanno Soanss. Lietuvas Mākslas muzeja Nacionālās mākslas galerijas kuratore Lolita Jablonskiene un Lietuvas Mākslas muzeja kuratore Elona Lubīte iepazīstināja ar mūsu dienvidu kaimiņu pieredzi. 20. gs. otras puses Latvijas mākslas ekspozīcijas projektu konferencē reprezentēja VMM izstāžu kuratore Irēna Bužinska. Sandra Krastiņa informēja par Latvijas Mākslinieku savienības muzeja pirmā darbības gada pieredzi. EkspozĪcija – polifonisks skaŅdarbs Muzejs un 20. gs. otrās puses mākslas vēsture. Izrādās, ka vienlaikus iespējami pat vairāki tās interpretācijas varianti. Joprojām galvenā atbildība jāuzņemas kuratoram, kas veic mākslas vēstures “konceptualizāciju”. Nevienam nav saistoši veidot tradicionālas ekspozīcijas, kur svarīgs ir vienīgi hronoloģiski stilistiskais mākslas darbu izkārtojuma princips. Mūsdienu demokrātiskajā sabiedrībā, kur vienlaikus iespējami pat diametrāli pretēji viedokļi par vieniem un tiem pašiem procesiem un parādībām, arī mākslas ekspozīcijai jābūt kā sarežģītam polifoniskam skaņdarbam, kurā skan gan galvenā tēma, gan saklausāmas citas melodijas un intonācijas. Ja mākslinieks 20. gs. tik konsekventi noārdījis robežas starp mākslu un dzīvi, publisko un privāto, ideju un formu, vai muzeja ekspozīcijai kā vienam no mākslas darba reprezentācijas veidiem arī nebūtu laiks atmest akadēmiski vecīgo izskatu? Tomēr pastāv jautājums par “mākslu kā tādu” un kontekstu kā mākslas darba objektīvāka vērtējuma sastāvdaļu. Ko tad būtu nepieciešams parādīt ekspozīcijā – bezkaislīgu sabiedriski politiskās situācijas ainu, ko dokumentē atbilstoši mākslas darbi, vai “tīru mākslu”, kas ar savrupību, izolētību pastarpināti raksturo tai apkārt notiekošos procesus? Māksla un politika Kristofs Tannerts, viens no izstādes “Maskava–Berlīne. 1950–2000” kuratoriem, pievērsa uzmanību tam, cik sarežģīti un grūti nodalīt mākslinieku un viņa paveikto no tiem sabiedriski politiskajiem apstākļiem un konjunktūras, kam viņš pēc savas gribas vai spiediena rezultātā bija spiests pakļauties. Īpaši problemātiska ir bijušo mākslinieku – funkcionāru darbības izvērtēšana. Raksturīgi piemēri – gleznotājs Villijs Zite (Willi Sitte), kurš bija VDR Mākslinieku savienības priekšsēdētājs, un Bernards Heizigs (Bernard Heisig), kas atradās Leipcigas Mākslas akadēmijas rektora postenī. Vai viņu mākslas darbi būtu vērtējami un nošķirami no konteksta? Iespējams, ka panākt objektivitāti traucē mūsu pašu emocionālā attieksme un personīgā pieredze, par ko arī minēja vācu kurators. Ka distance (ja ne attieksmē, tad vismaz atlasē un vērtējumā) ir iespējama, liecināja otra vācu kolēģa – Eižena Blūmes – referāts. 2003. gada vasarā Berlīnē, Neue Galerie zālēs, ar necerētiem panākumiem tika sarīkota viņa kūrētā izstāde “Māksla VDR”. Izstādi trīs mēnešu laikā apmeklēja 220 tūkstoši cilvēku. 2004.–2005. gada mijā šī pati izstāde Bonnā piesaistīja 40 tūkstošu skatītāju uzmanību. Eižens Blūme ir pārliecināts, ka mākslas darbs tomēr vērtējams un analizējams kā savrups kopums. Viņš uzdeva ‘ jautājumu: vai mums šodien ir būtiski, kādas politiskas partijas valdīja Francijā impresionistu laikos? Vai tas ir svarīgi, aplūkojot Karavadžo gleznas? Mūs taču vispirms saista pats mākslas darbs! Tāpēc arī paša veidotajai izstādei viņš atlasīja to mākslinieku darbus, kuru daiļrade, neraugoties uz VDR izolētību un Rietumu kultūras krasu noliegumu, deva iespēju parādīt 20. gs. vadošās stilistiskās tendences un radošos meklējumus. Abi vācu kolēģi tomēr uzsvēra, ka Vācijas 20. gs. mākslas vēsture ir jāraksta no jauna, līdzās VFR iekļaujot arī labāko no VDR mākslinieku radītā. Abu vācu valstu 20. gs. mākslas ekspozīcijas veidošana kādā no muzejiem ir vēl tālākas nākotnes jautājums. Zināmā mērā uzkrāt šo pieredzi palīdz arī lielas tematiskās izstādes. Baltijas variants. VĒsture Arī Baltijas valstīs 20. gs. mākslas ekspozīciju veidošanai ir sava vēsture, par to liecina virkne izstāžu, kuras sarīkotas 90. gados un 21. gs. sākumā. Eha Komisarova 1999. gadā izveidoja 20. gs. Igaunijas mākslas ekspozīciju, balstoties uz hronoloģisko principu un vienlaikus grupējot mākslas darbus pēc joprojām populārā tēmu dalījuma. Latvijā 1997. gadā izstāžu zālē “Arsenāls” notika izstāde “Skarbais stils Latvijas mākslā” (kuratore Valda Knāviņa), bet 2003. gadā – “Abstrakcionisms Latvijas glezniecībā” (kuratore Natālija Sujunšalijeva). 2002. gadā VMM bija iekārtota Latvijas Mākslinieku savienības gleznu kolekcijas izstāde “Laikmeta liecinieki” (kuratores Inese Baranovska un Sandra Krastiņa), parādot darbus, kas radīti laikā no 50. gadu beigām līdz 80. gadu sākumam. Lietuvas Mūsdienu mākslas centrā 1988. gadā bija redzama Ramintas Jurenaites veidotā izstāde “Tautas mākslas tradīcijas 20. gs. Lietuvas mākslā”, bet 1997. gadā – Elonas Lubītes apzinātā tēma “Klusais modernisms Lietuvā. 1962–1982”. Šajā izstādē pirmo reizi tika reprezentēts vesels loks neoficiālās mākslas aktivitāšu. Pilnīgi jauns aspekts, kas parādījās šajā izstādē, – arī tolaik mākslas izstāde un mākslas darbs bija savveida aktīvas komunikācijas forma. Nenoliedzami, ka šo daudzo izstāžu pieredze tiks izmantota nākamo muzeju ekspozīciju veidošanā. Lolita Jablonskiene un Elona Lubīte konferencē akcentēja, ka, neaizmirstot par vēsturisko patiesību, tomēr ir svarīgi vispirms parādīt mākslinieciski labāko, iekļaujot ekspozīcijā arī mākslas darbus, kuri padomju varas gados dažādu iemeslu dēļ izstādēs netika parādīti. Lietuviešu kolēģes aktualizēja jautājumu par oficiālās un neoficiālās mākslas attiecībām, interpretāciju un reprezentāciju, taču vispirms ir nepieciešams radīt teorētisku bāzi, veikt nesenās pagātnes padziļinātu analīzi, bet nereti – pat apkopot datus, jo daudz informācijas tikai tagad ir plašāk pieejama. Lietuvas Mākslas muzeja Nacionālās mākslas galerijas koncepcija paredz fokusēt uzmanību uz modernisma lokālām izpausmēm un laikmetīgās mākslas aktivitātēm, pretendējot uz mākslas centra statusu kā Baltijā, tā arī Ziemeļeiropā. Atkārtoti tika diskutēts par argumentētiem, skaidri un precīzi formulētiem mākslas darbu atlases kritērijiem, kas joprojām ir svarīgi, turpinot darbu pie ekspozīcijas koncepcijas izstrādes. Baltijas variants. ŠodienA Igaunijā 20. gs. mākslas ekspozīcijas veidošana jau ir pabeigta. Tā muzeja jaunajā ēkā atradīsies otrā stāvā, kur glezniecībai atvēlēti 900, bet grafikai – 300 kvadrātmetri. Izstāžu zāles platība ir 850 kvadrātmetri. Ekspozīcijā īstenots hronoloģiski stilistiskais princips, jo mūsu ziemeļu kaimiņu mākslā varam atrast sirreālisma, ģeometriskā abstrakcionisma, minimālisma un konceptuālās mākslas tendences. Liela vieta jaunajā Igaunijas Mākslas muzeja koncepcijā ierādīta laikmetīgajai mākslai. Tas arī nav brīnums, jo par KUMU (Eesti Kunstimuuseum) direktori pēc konkursa kļuvusi kādreizējā Sorosa Mūsdienu mākslas centra direktore Sirje Helme. Vēl pirms muzeja darbības sākuma tiek veidota izstāžu un projektu programma, ar kuras koncepciju konferences dalībniekus iepazīstināja Hanno Soanss. No Latvijas savas izstādes KUMU uzaicināti veidot Gints Gabrāns un Ojārs Feldbergs. Daži vārdi par gaidāmo Latvijas mākslas ekspozīciju “Arsenālā”. Ekspozīcijai atlasīti 135 mākslinieku aptuveni 250 mākslas darbi. Atlase veikta vienīgi no VMM kolekcijas. Ekspozīcijā ievērots hornoloģiskais princips, grupējot darbus piecās nosacītās tematiskās sadaļās, kuru nosaukumi aizgūti no konkrētiem mākslas darbiem, – “Pie pārbrauktuves” (Vladimira Kozina glezna; 1945–50. gadu pirmā puse), “Vīri nāk” (Edgara Iltnera glezna; 50. gadu otrā puse–60. gadu pirmā puse), “Cilvēku zeme” (Ērikas Gulbes glezna; 60. gadu otrā puse– 70. gadi), “Saules dūriens” (Birutas Delles glezna; 80. gadi) un “Durvis debesīs” (Ilmāra Blumberga kompozīcija; 90. gadi–2004). Glezniecība ir galvenais mākslas veids, ar kura palīdzību tiek raksturoti mākslas procesi Latvijā 20. gs. otrajā pusē. Virkne radošo aktivitāšu (piemēram, pasūtījuma darbu izlase, videomākslas kolekcija, Hardija Lediņa un Andra Grīnberga darbība) varētu tikt parādīta atsevišķās nelielās izstādēs “Arsenāla” radošajā darbnīcā. Ir izstrādātas ekspozīcijas koncepcijas pamatnostādnes, taču joprojām tiek apspriesta tā vai cita mākslas darba klātbūtne ekspozīcijā. Tukšas zāles. Plašums un brīvība. Neierasta sajūta, kas ir tik reta muzeju zālēs. Man tā vispirms saistās ar izvēli un atbildību par to, ko skatītāji te pēc pusgada ieraudzīs. Viens nu gan ir skaidrs: te atradīsies arī uzraksti un anotācijas – pretēji tam, kā tas bija pirms simt gadiem, kad uzrakstus aizstāja numuri, pēc kuriem mākslas darbu varēja identificēt vācu, krievu un latviešu valodā izdotos katalogos. Tolaik bija uzskats, ka uzraksts novērš uzmanību no paša mākslas darba. Tagad ir pilnīgi pretēji: uzraksts uzmanību piesaista. To būs pietiekami daudz jaunajās ekspozīcijās, ar kurām skatītāji varēs iepazīties 2005. gada septembrī. | |
| Atgriezties | |
