VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Zīmols mākslā – vadātājs vai draugs Pirms pāris gadiem, staigājot pa Luvras galerijām, nonācu pie Leonardo da Vinči “Monas Lizas”, kuru apstāja skatīties un uz gleznas fona fotografēties gribētāju pūlis. Pēc dažiem neveiksmīgiem mēģinājumiem tikt tuvāk devos tālāk pa Luvras gaiteņiem cerībā, ka pūlis pēc kāda laika pazudīs. Un, nogājusi dažus metrus, atdūros pret pāris skaistām gleznām, kas tur stāvēja klusumā un pilnīgā vientulībā. To autors bija neviens cits kā – Leonardo. Kas ir zīmols mākslā? Apgādnieks, vadātājs, savveida sabiedriska hipnoze – spīdīgas lodītes, kas, virpinātas mūsu priekšā, iemidzina mūsu pašu domas. Atbrīvo mūs no riska un piepūles skatīties un domāt pašiem, dod gatavu viedokli, kurš aizstājas priekšā un traucē redzēt to, kas redzams. Vai gluži citādi – mērķtiecīgs un taisnīgs kultūrpolitikas elements, kas ievieš skaidrību neskaidrībā, veido pamatotu hierarhiju, iztaisno mūsu maldīgos un greizos priekšstatus. Vai varbūt zīmols dzīvo neatkarīgu un stihisku dzīvi pēc sev vien zināmiem likumiem. Vai un kā zīmols ietekmē mākslinieka/mākslas darba vērtējumu, to “Studija” jautāja vairākiem mākslā ieinteresētiem cilvēkiem – māksliniekiem, mākslas kritiķiem un vēsturniekiem. | |
| Jānis Borgs, mākslinieks Zīmolu kults attiecībā uz mākslu un māksliniekiem itin mitoloģiski un ne bez stingra komerckultūras atbalsta izplatās diezgan globāli. Visa zīmolu būšana ir tipisks patērētāju sabiedrības produkts. Visā pasaulē pat tādi, kas nav bijuši nevienā izstādē un māksla tiem vienaldzīga, skaļi noelsīsies par gadiem iekultivētiem kultūras zīmoliem – van Gogs, Rembrants, Leonardo, Pikaso, Dalī... Tie ir kā Camel, Coca-Cola, Marlboro, Ford, BMW vai Nivea... Tajā pašā laikā simtiem citu diženo meistaru vārdi paliek šaurākā zinātāju lokā vai arī, būdami gana populāri, tomēr nesasniedz globāla zīmola līmeni. Piemēram, Džoto, Vermērs (filma “Meitene ar pērļu auskaru” gan viņa vārdu pamatīgi iekustināja), Ticiāns un citi. Latvijā zīmola statusā, šķiet, ir Vilhelms Purvītis, Janis Rozentāls, Ludolfs Liberts, varbūt arī Jānis Pauļuks vai Džemma Skulme. Arī Jānis Anmanis. Taču ārpus tā paliek daudz izcilību. Piemēram, Valdemārs Tone, Jēkabs Kazaks, Gustavs Klucis, Romans Suta, Ādolfs Zārdiņš. Arī daudz lielisku jaunāku laiku pašmāju mākslinieku diezin vai masu apziņā ir kā zīmols. Piemēram, Oļegs Tillbergs, Ieva Iltnere, Aija Zariņa un citi. Pie stipri pārvērtētajiem Latvijas māksliniekiem es pieskaitītu Libertu, kas kļuvis par jaunbagātnieku statusa simbolu. Teiktais nenozīmē nicinājumu, apšaubīta tiek tikai zīmola klase. Daudz mākslinieku un mākslas darbu caur zīmola popularitāti tiek degradēti un nonāk kiča pasaulē, piemēram, Dalī vai Mikelandželo (atcerēsimies ģipša dārzu skulptūras, ko piedāvā gar visiem Polijas lielceļiem), reklāmas un parodijas novazātā Leonardo “Mona Liza”. Masu tūrisms ievērojamu mākslinieku dzīves un darba vietās. Zīmoliem piemīt cukura efekts, kas masu kultūru aplaiž ar cukura slimību. Zīmoliem faktiski ir maz kopīga ar mākslu. Tas viss attiecas uz preci un komerciju, arī mitoloģiju. Tiek iedarbināti (vai pašiedarbinās) reklāmas un PR, baumu un mītu procesi, kas jebko var pacelt zīmola pakāpē. Un zīmols mākslas vērtēšanā nevarētu (tam nevajadzētu) būt par kritēriju. Nenoliedzami, daudzkārt zīmols sakrīt ar izcilu māksliniecisku kvalitāti (kā tas bieži ir arī ar kvalitāti attiecībā uz precēm iz pielietojamās pasaules. Tomēr Coca-Cola ir kaitīgs cukurūdens, un visi slavenie smēķi – inde...). Taču no nacionālā izdevīguma un interešu viedokļa pret zīmoliem būtu jāattiecas ļoti nopietni un pozitīvi. Zīmola radīšana prasa intensīvu ilgstošu reklāmu (mākslas zinātnieku un popularizētāju darbu). Prasa mediju mobilizāciju un to tēmējumu uz mērķauditorijām (ārvalstis, tūristi, jaunatne). Apgaismojumu – izglītību. Prasa laiku un uzkrājumu. Taktiku un stratēģiju. Prasa pamatīgu mitoloģisko darbību, leģendu izvērsumus. Latvijas institūta darbu vajadzētu kārtīgi finansēt un intensificēt. Un tas prasa arī ievērojamu naudu, kas tomēr atmaksātos desmitkārt. Latvija ir izcila ar neskaitāmiem “nopūdelētiem” globāliem zīmoliem: Latvija – Minhauzena mājvieta, Rīga – Ziemassvētku eglītes dzimtene, Rīga – pirmās Krievijas lidmašīnas dzimtene, Latvija – Minox, Klucis – pasaulē slavenākais latviešu mākslinieks, kuru dzimtenē tauta nepazīst, pasaules abstrakcionisma klasiķis Rotko un Daugavpils (tik novēlota attapšanās!) utt. Tas un vēl nezin cik lietas nav kārtīgi zīmolotas, un tā mums garām paiet arī milzīgas naudas kaudzes, ko atnestu zīmolu izmantošana, kaut vai ar tūristu piesaisti. Mēs varētu tapt par otru Kuveitu, ja kārtīgi ķertos klāt pie zīmolu veidošanas visās jomās. Zīmols un māksla lielajās dimensijās nav saistāmi. Tomēr zīmols – tā ir cita māksla, arī māksla, kas šīs dimensijas tricina. Māra Lāce, mākslas zinātniece, Valsts Mākslas muzeja direktore Latvijas profesionālās mākslas visai neilgajā pastāvēšanas laikā – nepilns pusotrs gadu simtenis – ir samērā grūti runāt par “nenovērtētiem” vai “pārvērtētiem” māksliniekiem. Neliekas, ka mūs vēl nākotnē varētu sagaidīt tāds negaidīts atklājums kā Ādolfa Zārdiņa daiļrades fenomens, kas ļāva diskutēt par tik tiešām pilnībā neievērotu un tādēļ arī nezināmu mākslinieku. Muzeja darbiniekam ir sarežģīti būt objektīvam šī jautājuma izvērtēšanā. Mūsu izpratnē katrs autors, kura darbi nonāk muzeja kolekcijā (īpaši, ja tas ir valsts muzejs), vairs nav nenovērtēts. Tikai svarīgi, cik bieži un kādā kontekstā autora darbs tiks izmantots. Protams, ir mākslinieki, kas, esot savā laikā un vietā, veido un nosaka mākslas procesa virzību. Viņus mēs zinām, viņu darbus eksponējam, darām pieejamus sabiedrībai, veidojam viņu pazīstamības robežas, ko bieži ietekmē publicitātes kvalitāte, intensitāte, kā arī sabiedrības vēlme noteiktā laikā glorificēt atsevišķus autorus. Katrā vēsturiskā periodā varam redzēt mākslā savu prioritāšu tabulu. Piemēram, padomju ideoloģijas apstākļos jau pati mākslinieka profesija plašākai sabiedrībai bija īpašas pielūgsmes objekts, kad varēja izpalikt objektīvs skatījums uz padarīto. Savukārt, piemēram, Ludolfa Liberta krāšņie Parīzes un Venēcijas skati ir bijis kā etalons pilsoniskās sabiedrības gaumei no to radīšanas brīža līdz pat šodienai. Pretēji jebkuram mākslas teorētiķu iebildumam par mākslinieciskajām kvalitātēm. Pieļauju, ka vairāk sastopamies ar situāciju, ka mūsu mākslinieki kopumā vēl nav līdz galam novērtēti. Ir jātop daudz vairāk monogrāfijām, katalogiem, publikācijām svešvalodās, viņu darbus aktīvi jāmēģina eksponēt izstādēs ārvalstīs, lai mēs varētu iegūt savu mākslinieku un viņu darbības lielāku pazīstamību. Un, ja mēs arī šajā procesā kādu nedaudz pārslavēsim, tas tikai būs ieguvums visiem. Eduards Kļaviņš, mākslas zinātnieks, Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes katedras vadītājs Latvijas un latviešu mākslas vēsturē ar mainīgām sekmēm, bet pamazām un neizbēgami veidojas savs kanons. Tas var būt uzlabojams, jo daži no zināmiem un mazākzināmiem māksliniekiem ir pelnījuši daudz lielāku uzmanību, piemēram: Tobiass Heince, 17. gs. dekoratīvās tēlniecības meistars, Kristofs Hāberlands, 18. gs. otrās puses izcilākais arhitekts, Johans Valters (1869–1932) – gleznotājs, Voldemārs Zeltiņš (1879–1909) – gleznotājs, Aleksandrs Romans (1878–1911) – gleznotājs, grafiķis, Konstantīns Lielausis (1890–ap 1920) – gleznotājs, Eduards Lindbergs (1882–1928) – gleznotājs, Ernests Stenders (1893–1919?) – grafiķis, agrais, modernistiskais Jānis Muncis (1886–1955) – scenogrāfs, Raimonds Šiško (1894–?) plakātists, Teodors Hermanovskis (1883–1964) – arhitekts. Pietiekami slavenais Jēkabs Kazaks (1895–1920) tomēr nav novērtēts adekvāti, viņa devums tiešām ir fenomenāls. Ja man būtu jāizvēlas viens mākslinieks no vēsturē aizgājušiem, kas pārstāvētu Latviju kā zīmols, es izšķirtos, protams, par viņu. Anita Vanaga, mākslas zinātniece Zīmols ir tas pats, kas uzvārds, kuru zemnieks ieguva pie brīvlaišanas. Vidzemes zemnieku likumu 11. paragrāfā teikts: “Tai policejas valdīšanai par atvieglināšanu iekš uzlūkošanas un ļaužu prātu pārvaldīšanas ir vajadzigs, ka katra zemnieku cilts saviem kristības vārdiem vēl vienu uzvārdu pieliek un ka arīdzen katrs vientulis, kas pats par sevim zina un savas lietas pats valda, sevim tāpat tādu uzvārdu pieņem.” (Siliņš K. Skujiņu cilts pirmsākumus meklējot // Karogs. – 2005. – Nr. 3.– 151. lpp.) Pārvērtēts vai nenovērtēts uzvārds mākslā ir vienas parādības divas puses. Autora daudzināšanā nozīmīgu lomu spēlē pašpasludināšanās un sāncenša noniecināšana, vēstures pāridarījums un uzvārda mantinieka ziedošanās dzimtas slavas vairošanā, kā tas ir Romana Sutas gadījumā. Ja rezultātā nav izcilas mākslas, paliek vismaz leģenda, kur žurnālistiem ganīties. Savukārt nenovērtēšana ir saistīta ar neprasmi skatīties uz pašu mākslas darbu un pieturēties tikai pie koncepcijas, konteksta, ieņemamā amata, radurakstiem, korporatīvām saitēm un nodomu protokoliem. Mākslā vissvarīgākais ir tas, ko tēlaini apzīmē par dievišķo dzirksti. Laikmetam aizejot, tā liecina pati par sevi. Mums ir daudz nenovērtētu mākslinieku. Piemēram, Rihards Zariņš, Adja Junkers, Nikolajs Kūlainis, Kārlis Grotuss. Atšķirībā no pārtikas precēm “nezināmas izcelsmes” mākslai piemīt īpašs valdzinājums pētnieka acīs. Te ir ko darīt. Kristiāna Ābele, mākslas zinātniece 20. gs. pirmajā desmitgadē par pastāvīgiem Vācijas mākslas dzīves dalībniekiem neatkarīgi viens no otra kļuva divi gleznotāji no Latvijas – Johans Valters-Kūravs (1869–1932) un Ida Kerkoviusa (1879–1970). Taču viņu reputācijas atšķirības mūsdienu Vācijā ir gandrīz apgriezti proporcionālas mākslinieciskā līmeņa atšķirībām. Gadu no gada skatītāji dažādās pilsētās var iepazīties ar Kerkoviusas gleznu, pasteļu un lietišķās mākslas darbu pievilcīgo, dzīvespriecīgi krāšņo un diezgan naivo pasauli, kas tiek interpretēta katalogu rakstos, monogrāfijās un studentu pētījumos, turpretī krietni nopietnākais Valtera-Kūrava veikums nav svešs pavisam nedaudziem interesentiem. Šo rindu mērķis ir nevis pieprasīt goda un slavas pārdalīšanu, lai kaut ko atņemtu vienam un piešķirtu otram, bet gan pievērst mazliet uzmanības likteņa pavērsieniem un apstākļu sakritībām, kas veicinājušas īpatnējās situācijas rašanos. Savulaik abiem māksliniekiem ļoti palaimējās, bet katram pavisam citādi. Nāve dažas nedēļas pirms Hitlera apstiprināšanas par Vācijas kancleru Valteram aiztaupīja skumjās izredzes vecumdienās pieredzēt nacistiskā režīma mākslas politikas absurdās galējības. Toties Kerkoviusa, kas pusmūžā bija mācījusies Bauhaus skolā un tikai 1930. gadā sarīkojusi pirmo personālizstādi, nodzīvoja tik ilgi, ka pēc Otrā pasaules kara vēl veselu gadsimta ceturksni varēja kompensēt vēlo briedumu un pārciestos zaudējumus kā modernisma veterāne, kuras dzīvā klātbūtne Vācijai dāvāja izdevību ar pilsoniskiem un profesionāliem pagodinājumiem kādam personiski un reizē simboliski norēķināties par nacisma noziegumiem pret mākslu. Viņa dalījās atmiņās, rosīgi strādāja, un Kerkoviusas izstāžu regularitāte nepārtrūka arī tad, kad die alte Dame der klassischen Moderne bija pievienojusies saviem slavenajiem starpkaru perioda biedriem mūžībā. Līdzko modernisma reabilitācija kā nomaksāts parāds sāka zaudēt aktualitāti, viņas pozīcijas nostiprināja feminisms. Tieši tiem cilvēkiem, kas iemīļojuši Kerkoviusu, Valtera nebērnišķīgā māksla, iespējams, liktos vēsa un vienmuļa, tāpēc jāpriecājas, ka viņa mantojuma labākā daļa nonākusi Latvijā, kur katra paaudze no jauna atklāj to glezniecisko smalkumu. Tomēr ar vietējo atzinību vairs īsti nepietiek, jo Valtera vācu skolnieku daiļrades pētnieki informācijas un intereses trūkuma dēļ publicē apgalvojumus, ka viņš bijis apdāvināts pedagogs bez ievērības cienīga mākslinieciska talanta, bet viņa gleznu īpašnieki mēģina nodrošināt ceļu uz starptautisko mākslas tirgu, izdodami greznu albumu ar apzināti falsificētām biogrāfiskām ziņām. Pēc tik diskreditējoša gājiena diemžēl nebūs viegli kliedēt piesardzīgus aizspriedumus, ja kādreiz radīsies iespēja piedāvāt Valtera glezniecību kā sevišķu gardēdienu arī plašākai vācu publikai. Dace Lamberga, mākslas zinātniece Latviešu 20. gs. 20. un 30. gadu mākslas vēsturē diezin vai sagaidīsim vēl kādu tik sensacionālu atklājumu kā unikālais Ādolfs Zārdiņš, jo tālaika vērtības jau pietiekami objektīvi apzinātas. Būtībā autori, kurus augstu cienīja laikabiedri, savu nozīmi saglabājuši arī mūsdienās. Cita lieta, ka, lai šīs spožākās virsotnes atklātu plašākai sabiedrībai, katastrofāli trūkst monogrāfisku pētījumu, piemēram, par tādām izcilām personībām kā Ģederts Eliass, Jānis Liepiņš, Voldemārs Matvejs vai Jānis Tīdemanis. Savukārt par neadekvāti pārvērtēta mākslinieka etalonu, manuprāt, uzskatāms Ludolfs Liberts, kura ārišķīgās Venēcijas un Parīzes ainavas 30. gados guva milzīgu sabiedrības ievērību un daudz pircēju. Pilsoniskā gaume ne par matu nav mainījusies, un hiperražīgais gleznotājs kļuvis arī par mūsdienu kolekcionāru elku. Sandra Krastiņa, gleznotāja, Latvijas Mākslinieku savienības muzeja vadītāja Par pārvērtētu mākslinieku Latvijas kontekstā runājot, pirmais impulss bija minēt Ludolfa Liberta vārdu, tomēr to atsaucu kā nepārdomātu apgalvojumu. Nav būtiski, vai mākslinieks apzināti konstruēti vai intuitīvi ir zinājis, kādus savas daiļrades tēlus piedāvāt, lai aizpildītu pilsoniskās apziņas telpu. To varētu uzskatīt par pārejošu pirmskara gaumes untumu, ja Liberta darbi būtu palikuši tikai to radīšanas laikam piederīgi. Veidojoties šodienas Latvijas mākslas ainai, arī mākslas tirgum, ja to var atļauties dēvēt tik apjomīgā apzīmējumā, Liberta māksla nav aizmirsta. Viņa darbu skaits privātkolekcijās tiek minēts kā to reitinga rādītājs. Skaidrs, ka “pērļu pelēkais” impresionisma atblāzmās komplektā ar Venēcijas mītu, kaut pastkartēs, arī šodien strādā kā laimes vīzijas kods. Varētu iztēloties, ka autors savas mākslas mērķauditoriju izjutis gadu desmitiem uz priekšu. Minētās pārdomas ved pie secinājuma, ka Ludolfa Liberta mākslas ietekme nav pietiekami novērtēta. Par nenovērtētu mākslas darbu vai autoru nevar runāt absolūti, jo mākslas vēsturē ir tik daudz piemēru, kas ilustrē laikabiedru un nākamo paaudžu viedokļu nesaderību. Bet ir viens aspekts, par ko šajā sakarā man ir jādomā, un tā tēma būtu – “par vēlu”. Gleznotāja Ērika Gulbe man ir paraugs mākslinieka spējai līdz mūža beigām saglabāt stipru gribu, prāta precizitāti un radošu dzirksti. Pirms savas aiziešanas gleznotāja negribēja, lai aiz viņas kaut kas paliktu nesakārtots, un novēlēja savas gleznas muzejiem un arhīvam. Tikai vienā teikumā, vērtējot savu radošo mūžu, Ērika minēja, ka pēdējo gadu saņemtās atzinības un prēmijas viņai nākušas daudz par vēlu. LMS muzeja atklātajā krājumā Rudītes Dreimanes darbi ir nozīmīgs ekspozīcijas akcents, kas no dažādas skatītāju auditorijas izpelnās aktīvu interesi un vēlēšanos redzēt un uzzināt ko vairāk par autori. Zvanīju māksliniecei, lai jautātu, kur var redzēt pārējos viņas darbus, un saņēmu atbildi: par vēlu. Neticot, ka viņas māksla kādam ir nozīmīga, māksliniece bez nožēlas ir atteikusies no savas mākslai veltītās dzīves daļas. Mainot dzīvesvietu, Rudīte visas savas gleznas ir atstājusi kādā šķūnītī, rēķinoties ar to, ka tās varētu tikt iznīcinātas vai izkaisītas tāpat vien. Nesaņemot apstiprinājumu, ka viņu māksla vēl kādam ir nozīmīga, mākslinieki savas dzīves laikā reaģē dažādi. Šodien Latvijas mākslas kopainā izteikums “par vēlu” izvēršas vēl draudīgāk. Pēdējie 15 gadi un vēl nezināms laika periods nākotnē bez sistemātiskas un pietiekama apjoma valstiskas nozīmes kolekcijas veidošanas neatgriezeniski nodrošina apstākļus, kuros liels mākslas periods ne tikai netiks vērtēts un pārvērtēts, bet, skatoties atpakaļ no vairāku gadu desmitu distances, vienkārši nebūs bijis. Solvita Krese, mākslas zinātniece, Latvijas Laikmetīgās mākslas centra vadītāja Runājot par starptautisko mākslas apriti, kā mediju radīts fenomens jāmin YBA (Young British Art), kura spilgtākie pārstāvji Demjens Hērsts un Treisija Emina, kā arī citi grupas dalībnieki kļuva par īstām mediju zvaigznēm, tādējādi būtiski ietekmējot savu darbu novērtējumu un sabiedrības attieksmi pret šīm mākslas parādībām. Latvijā savveida lokālās mitoloģijas produkts ir Maijas Tabakas popularitāte. Masu medijos tiražētās leģendas par mākslinieces disidentisko pagātni kombinācijā ar sirreālistiskām bildēm, kurās manāmi vairāki sabiedrībā pazīstami cilvēki, uz skatītāju iedarbojas kā neparasti spēcīgs magnēts. Kā nenovērtētus māksliniekus var nosaukt Zentu Loginu un Georgu Šenbergu. Laikmeta situācijas un citu apstākļu mijiedarbība neļāva šiem māksliniekiem kļūt pamanāmiem un iegūt atzinību, kuru tie būtu pelnījuši. Henrihs Vorkals, mākslinieks Manuprāt, pārvērtēts nav neviens mākslinieks, labvēlības nevienam nekad nav bijis par daudz. Jo neviens mākslinieks nedara sliktāk, kā spēj. Kāds varbūt ir aplam novērtēts, taču tā ir nevis mākslinieka, bet gan vērtētāja vaina. Mākslas darba vērtējums prasa piepūli, pie tam mākslas darbi ne vienmēr saskaras ar tiem, kam tas nepieciešams; neviens mākslinieks nav derīgs visiem. Tad arī rodas aplams vērtējums. Kā nenovērtētus es varētu nosaukt divus māksliniekus, kuri bijuši svarīgi man pašam un kuru iespaidā veidojusies mana tēlainā domāšana; viņi ir manas pasaules daļa. Viens no viņiem ir mans zīmēšanas skolotājs Kandavā Georgs Veinbergs. Viņš gleznoja tā kā savulaik Vinters vai Bromults, kurus mēs zinām, taču viņu diemžēl ne. Veinbergs bija brīvs no 50. gadu nomenklatūras. Viņš prata ieinteresēt un aizraut. Kad mācījos 2. klasē, viņš man un manam klasesbiedram Pēterim Kalniņam sarīkoja izstādi; es savā veidā esmu viņa radīts produkts, viņa mākslas darbs. Un Pēteris Kalniņš ir vēl viens, manuprāt, nenovērtēts mākslinieks. Viņš agri gāja bojā. Savas dzīves laikā viņš bija bohēmas lauva – kā Vorhols, ap kuru pulcējās cilvēki. Kalniņš zīmēja un rakstīja dzejoļus. Viņa zīmējumos bija visa viņa dzīve – līdzīgi kā Mazerelam, Munkam vai van Gogam. Padomju periodā viņam nebija vietas, viņš dzīvoja pāri politiskajai telpai un laikam, tematiski nebija savienojams ar tālaika realitāti. Es esmu viņa parādnieks, jo puse no manis ir – viņš. Pats tikai tagad esmu nonācis pie tā, kas viņam bija no bērna kājas, – glezna kā dramaturģija, kā kliedziens. Viņa zīmējumi glabājās pie manis, un, lai parādītu tos citiem, 1997. gadā es sarīkoju mākslinieku grupas izstādi “Divpadsmit”, kur pārējo mākslinieku darbu vidū kā līdzvērtīgus izstādīju arī viņa darbus. Diemžēl, izņemot māksliniekus, neviens kritiķis man nepienāca un nepajautāja – kas viņš tāds ir? Visvērtīgākā ir mākslinieka personība, telpa, ko viņš ap sevi rada. Tas ir tas zīmols. Par tādu ir vērts runāt. Pretējā gadījumā katrs draņķis var būt zīmols. Jānis Kalnačs, mākslas zinātnieks Droši vien, ka ir gan pārvērtēti, gan nenovērtēti mākslinieki. Ir mākslinieki, kuri tiek ar labu vārdi pieminēti pagātnes nopelnu dēļ, tāpat kā ir droši vien kāds mazāk pamanīts jauns censonis. Bet, manuprāt, ne jau konkrēta mākslinieka nosaukšana ir būtiska. Vismaz no mākslas vēstures viedokļa ne. Laiks visu sakārto. Protams, ir nepieciešams savs mākslas Panteons, kura dažus iemītniekus ar laiku piemirst ‘ un aizstāj ar iepriekš nenovērtētiem. Ir mazpilsētā labi pazīstami mākslinieki, ko nezina galvaspilsētā. Bet vēl vairāk ir Rīgas mākslinieku, kuru darbu izstāde nespētu izraisīt mazāku apdzīvotu vietu skatītāju pieplūdumu. Publicēšanās iespējas palīdz orientēties notiekošajā dažādībā. Publicitāte nenoliedzami ietekmē gan iespējas aktīvāk līdzdarboties ierobežotajā Latvijas mākslas tirgū, gan ar kādu darbu iekļūt muzeju kolekcijās. Bet šķiet, ka sen pagājuši laiki, kad nesaudzīga vai netaisna kritika kādam liktu meklēt galu vai atteikties no nodarbošanās ar mākslu. Atzīstot, ka man būtiskākā mākslas daļa tomēr ir brīvības izpausme, kas ne vienmēr spēj nodrošināt izcilu pārticību, un interesantāki šķiet tie mākslinieki, kuri necenšas sekot pasaules mākslas attīstības nosacītajām tendencēm vai labi saprotas ar varas turētājiem, bet spējuši atrast savu personīgo attieksmi un izpausmes formu. Kārlis Vērpe, filozofijas students Uz šiem abiem jautājumiem, attiecinot tos uz fotomākslu Latvijā, var atbildēt vismaz divējādi. Varētu teikt, ka pārslavēti ir visi tie vienīgie latviešu fotomākslinieki, kuri pēdējos gados ir vērtēti un pārvērtēti (par kuru darbu ir uzrakstīts pietiekami apjomīgs raksts(i), ievads fotoalbumam un varbūt pat daža laba recenzija, īsa kritika). Piemēram, Inta Ruka, Andrejs Grants, Gunārs Binde, Uldis Briedis, Arnis Balčus un citi. Nu Ruka un Grants noteikti. Pietiekami, t.i., gandrīz vispār, nenovērtēti ir visi pārējie, kas uzskata un kaut kādā veidā ir mēģinājuši likt sabiedrībai manīt, ka nodarbojas ar fotomākslu. Kaut arī šis apgalvojums skan visai ironiski un nenopietni, ņemot vērā zināmus priekšnoteikumus, tas varētu šķist visai pieņemams. Jo bieži taču var dzirdēt izteikumu, ka šobrīd Latvijā fotomākslas sfērā salīdzinoši ar 80. gadiem vai kaimiņiem lietuviešiem nekas nenotiek, t.i., nav tādas pamanāmas iekoptas daudzveidīgas fotomākslas tradīcijas, izņemot uz pirkstiem saskaitāmus savā nodabā strādājošus māksliniekus. Un tomēr šī piezīme liekas samērā negodīga. Jo, manuprāt, Latvijā nepastāv arī kaut necik koherenta vide, kurā rasties un attīstīties ar fotogrāfiju saistītām idejām, konceptiem un tēmām, kurā strīdēties un aizstāvēt savas idejas. Citiem vārdiem – nav īsti tādas vērtēšanas tradīcijas (fotogrāfijas kritikas), kuras kontekstā kaut kas varētu likties pārvērtēts vai nenovērtēts. Un ir taču samērā skaidrs, ka kritika ir viens no nozīmīgākajiem jebkuras mākslas diskursa kurinātājiem, kas visai būtiski veido un ietekmē darba esamību plašākā sabiedrībā, turklāt nosakot un lokalizējot tā atrašanās vietu, nozīmi utt. citu darbu vidū. Bet piedalīties diskursa veidošanā un radīšanā ilgāku laika sprīdi nozīmē iekopt tradīciju. Kā jau iepriekš noskaidrojām, tomēr pastāv atsevišķi raksti, ieskati un apskati, īsi vērtējumi, kuros dažbrīd atklājas kādi iedīgļi vai ierosinājumi sarunas par fotogrāfiju Latvijā aizsākšanai un attīstīšanai, bet pārsvarā šie fragmenti paliek vieni, tāpēc šķietami pašpietiekami un neturpināti. Tādēļ varētu arī apgalvot, ka Latvijā fotogrāfija kā māksla vispār ir nepietiekami vērtēta, izvērtēta un pārvērtēta. Ieva Lejasmeijere, mākslas zinātniece Tēmu par zīmolu mākslā droši vien varētu ilustrēt ar konkrētiem māksliniekiem un tādu kā viņu vārda konvertējamību, taču tā būtu saruna par sekām, nevis cēloņiem. Pati problēma vairāk attiecas uz mākslas procesu administratoriem un teorētiķiem, kas nereti pēc inerces seko kādiem jau paustiem, publicētiem viedokļiem, vai nu īsti neuzticoties savam viedoklim, vai nespējot to pietiekami pamatot, vai arī jūtot, ka tāda vienkārši nav. Un tā visticamāk ir tikai viena no profesionālām problēmām, ko katrs risina pēc saviem ieskatiem un iespējām. Nespēju gan iedomāties, kā jūtas mākslinieks, no kura kritiķi vai kuratori “pagatavojuši” zīmolu. Varbūt kādu laiku tas palīdz, kamēr nesāk traucēt vai vienkārši kropļot realitātes izjūtu. Pagaidām laikam iznāk, ka runāju par tādu kā ļaundarību, taču visticamāk, ka zīmolu radīšanas iegansti pārsvarā ir gluži neracionāli un vienkārši atspoguļo kādu drīzāk pat socioloģiski pētāmu fenomenu rašanās un pastāvēšanas loģiku. Vajadzību pēc zīmoliem droši vien nosaka dabiskas eksaltācijas alkas, vai varbūt tā ir organiska sabiedrības tieksme pēc drošības, proti, ir skaidrs, ka izcili mākslinieki ir šie un šie, un miers. Turklāt pazīstamība nav objektīva. Piemēram, vienā sabiedrības daļā Gļebs Panteļejevs ir ļoti populārs, bet par Kirilu Panteļejevu šī daļa neko nezina. Tai pašā laikā citi ļaudis mīl un ciena Kirilu, tikai aptuveni nojaušot, ar ko nodarbojas Gļebs... Spriežot pēc publicitātes, Jāņa Avotiņa zvaigzne pārmākusi Andra Eglīša zvaigzni... Maijas Tabakas gleznas tauta pazīst nekļūdīgi, bet Bruno Vasiļevska darbus – pārsvarā tikai ar mākslu saistītas aprindas... Materiālu sagatavoja Jana Grostiņa | |
| Atgriezties | |
