VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Mazliet materialitātes, vairāk – gaismas jeb māksla kā žests Laima Slava Jānis Avotiņš ir jauns mākslinieks, kura darbiem kādu laiku ir sekots, ievērojot nopietnību tieši viņa gleznotāja uzdevumu izvēlē un ar interesi gaidot, kāds nostabilizēsies rokraksts, cik tālu un dziļi tiks iets. Jo skaidrs, ka gleznieciskās matērijas izjūta šim gleznotājam apvienota ar mākslas augstāko patiesību meklējumiem. Tā, protams, nav nekāda garantija, un tikai laiks rāda ceļa raisītās vērtības. Taču galvenais – šķiet, ir kāds, no kura var gaidīt. Skaļāk Jāņa Avotiņa vārds ieskanējās šajā ziemā viņa personālizstādes laikā. Tad tika runāts arī par galeriju kuratoriem, kas spēj māksliniekam pavērt ceļu ārpus Latvijas. Šai vasarā sākās Jāņa Avotiņa darbu maratons pa galerijām Minhenē, Ķelnē, Londonā un Prāgas biennālē. Viņa darbiem jau ir ievērības cienīgi ieguvēji, kā Hamburger Bahnhof kolekcionārs Bastians Heiners Džejs Džoplings, kam pieder White Cube, Hauser&Wirth, Cranford Collection Londonā un nupat jau privātais Rubell ģimenes muzejs Maiami, kura kolekcijā ir Marlēnas Dimā darbi, un Jānis Avotiņš atkal būs tur redzams Art Basel Miami pasākumā. Dzimis 1981. gadā. No 1995. līdz 1999. gadam mācījies Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolā, no 1999. līdz 2003. gadam – Latvijas Mākslas akadēmijā. 2002. gadā Erasmus programmas ietvaros stažējies Mančestras universitātē. Kopš 2000. gada piedalās izstādēs Latvijā un ārpus tās. |
 BŪt MārtiŅam Graudam Alise Tīfentāle Nodarboties ar sevi un patīkami pavadīt laiku, darot jebko, – šī varētu būt viena no Mārtiņam Graudam piestāvošām laimes definīcijām. Visi labākie stāsti ir par vienu un to pašu – par laimes un harmonijas meklējumiem, lai cik banāli šie vārdi skanētu. Mārtiņš Grauds rada iespaidu, ka šajos meklējumos ticis diezgan tālu: runā pilniem teikumiem, neaizmirst iesākto un nesajauc sarunas tēmas, izsakās jaukā un patīkamā latviešu valodā, laiku pa laikam iemetot kādu modīgu slenga vārdu. Savus privātos piedzīvojumus viņš labprāt atstāsta otrajā personā – laikam jau, lai es un citi klausītāji labāk saprastu. Tas, šķiet, darbojas. Grauds fotografē, ir režisors reklāmas un mūzikas videoklipiem, dīdžejo radio “NABA”, audzina dēlu, satiekas ar draugiem, dara vēl daudz ko citu, kas pašam sagādā prieku, un arī ļoti labprāt stāsta par to visu. Mārtiņš Grauds ir fotografējis Taizemē, Laosā, Mjanmā, Kambodžā, Indonēzijā, Indijā, Nepālā, Ķīnā un vēl daudz kur, gatavojas doties uz Gruziju un vēlas paspēt apmeklēt Kubu, pirms nomirst Fidels Kastro un iestājas kapitālisms ar plaukstošu tūrisma industriju. Albumā “Lūkot-ies” būs skatāmas fotogrāfijas, kas tapušas Dienvidāzijā. Par cienījamu mākslinieku Graudu var uzskatīt kopš 2002. gadā izstādē “Sociālais ekshibicionisms” redzētās fotosērijas Nature morte. TV ir redzēti viņa režisētie mūzikas video “Prāta vētra”, The Satellites, The Movies un citi. Gan Grauda nesteidzīgajos stāstos par ceļošanu, gan fotogrāfijās un mūzikas klipos vienmēr ir kas diskrēts – elpu aizraujošus efektus, šokējošus acumirkļus vai paradoksus tur nemeklēt. Katrai pilsētai katrā laikmetā vajadzīgs savs Marko Polo, kas apceļo tālas zemes un pēc tam, paša autora vārdiem runājot, “pacietīgi un pateicīgi” atstāsta piedzīvoto un redzēto. Bez šaušanas, pakaļdzīšanās un citiem nopietniem, apzināti provocētiem draudiem dzīvībai. Tāds kā relaksēts Indiana Džonss brīvdienās. No viņa fotogrāfijām nav jāgaida tas, kā tur nav, – Grauds ir vērotājs, turklāt visai mierīgs un ar kompozīcijas izjūtu, ko fotogrāfijā dēvējam par klasisku. Grauds nav no tiem, kas lieliska kadra vārdā metīsies zem vilciena riteņiem, uzprasīsies uz kautiņu vai no laba prāta līdīs indīgu un agresīvu kukaiņu midzenī. Toties viņa fotogrāfiskais redzējums ir jūtīgs, viņš pamana tādas nianses, ko daudzi no mums neuzskatītu par apcerēšanas, atstāstīšanas un fiksēšanas vērtām, – piemēram, gadījums, kad nejauši sanācis iebraukt kādā Rīgas centra vienvirziena ielā pretējā virzienā, Grauda personīgajā mitoloģijā ir izvērsts par svarīgu zīmi. Viņa stāsti ir par ceļojumos satiktiem cilvēkiem, par nedabūtām vīzām, piedzīvotām privātām atklāsmēm. Par lielām pārmaiņām un atklājumiem, kas atnāk caur sīkumiem un anekdotiskiem notikumiem. Ne velti virsrakstā atsauce uz Spaika Džonzes filmu “Būt Džonam Malkovičam” – šis ir neliels ceļojums ceļojošā Mārtiņa Grauda apziņā un tas, ko es tur ieraudzīju: jūsu uzmanībai vesels albums ar momentuzņēmumiem vārdos. |
