VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| BŪt MārtiŅam Graudam Alise Tīfentāle Nodarboties ar sevi un patīkami pavadīt laiku, darot jebko, – šī varētu būt viena no Mārtiņam Graudam piestāvošām laimes definīcijām. Visi labākie stāsti ir par vienu un to pašu – par laimes un harmonijas meklējumiem, lai cik banāli šie vārdi skanētu. Mārtiņš Grauds rada iespaidu, ka šajos meklējumos ticis diezgan tālu: runā pilniem teikumiem, neaizmirst iesākto un nesajauc sarunas tēmas, izsakās jaukā un patīkamā latviešu valodā, laiku pa laikam iemetot kādu modīgu slenga vārdu. Savus privātos piedzīvojumus viņš labprāt atstāsta otrajā personā – laikam jau, lai es un citi klausītāji labāk saprastu. Tas, šķiet, darbojas. Grauds fotografē, ir režisors reklāmas un mūzikas videoklipiem, dīdžejo radio “NABA”, audzina dēlu, satiekas ar draugiem, dara vēl daudz ko citu, kas pašam sagādā prieku, un arī ļoti labprāt stāsta par to visu. Mārtiņš Grauds ir fotografējis Taizemē, Laosā, Mjanmā, Kambodžā, Indonēzijā, Indijā, Nepālā, Ķīnā un vēl daudz kur, gatavojas doties uz Gruziju un vēlas paspēt apmeklēt Kubu, pirms nomirst Fidels Kastro un iestājas kapitālisms ar plaukstošu tūrisma industriju. Albumā “Lūkot-ies” būs skatāmas fotogrāfijas, kas tapušas Dienvidāzijā. Par cienījamu mākslinieku Graudu var uzskatīt kopš 2002. gadā izstādē “Sociālais ekshibicionisms” redzētās fotosērijas Nature morte. TV ir redzēti viņa režisētie mūzikas video “Prāta vētra”, The Satellites, The Movies un citi. Gan Grauda nesteidzīgajos stāstos par ceļošanu, gan fotogrāfijās un mūzikas klipos vienmēr ir kas diskrēts – elpu aizraujošus efektus, šokējošus acumirkļus vai paradoksus tur nemeklēt. Katrai pilsētai katrā laikmetā vajadzīgs savs Marko Polo, kas apceļo tālas zemes un pēc tam, paša autora vārdiem runājot, “pacietīgi un pateicīgi” atstāsta piedzīvoto un redzēto. Bez šaušanas, pakaļdzīšanās un citiem nopietniem, apzināti provocētiem draudiem dzīvībai. Tāds kā relaksēts Indiana Džonss brīvdienās. No viņa fotogrāfijām nav jāgaida tas, kā tur nav, – Grauds ir vērotājs, turklāt visai mierīgs un ar kompozīcijas izjūtu, ko fotogrāfijā dēvējam par klasisku. Grauds nav no tiem, kas lieliska kadra vārdā metīsies zem vilciena riteņiem, uzprasīsies uz kautiņu vai no laba prāta līdīs indīgu un agresīvu kukaiņu midzenī. Toties viņa fotogrāfiskais redzējums ir jūtīgs, viņš pamana tādas nianses, ko daudzi no mums neuzskatītu par apcerēšanas, atstāstīšanas un fiksēšanas vērtām, – piemēram, gadījums, kad nejauši sanācis iebraukt kādā Rīgas centra vienvirziena ielā pretējā virzienā, Grauda personīgajā mitoloģijā ir izvērsts par svarīgu zīmi. Viņa stāsti ir par ceļojumos satiktiem cilvēkiem, par nedabūtām vīzām, piedzīvotām privātām atklāsmēm. Par lielām pārmaiņām un atklājumiem, kas atnāk caur sīkumiem un anekdotiskiem notikumiem. Ne velti virsrakstā atsauce uz Spaika Džonzes filmu “Būt Džonam Malkovičam” – šis ir neliels ceļojums ceļojošā Mārtiņa Grauda apziņā un tas, ko es tur ieraudzīju: jūsu uzmanībai vesels albums ar momentuzņēmumiem vārdos. | |
| |
| Trīs minūtes – Ir dīvaina lieta, ko katrā braucienā esmu izjutis: paiet pirmās divas nedēļas, un tad notiek klikšķis – dvēsele noķer ķermeni, jo tu pārvietojies tik milzīgā ātrumā, ka dvēsele netiek līdzi, nepaspēj, un pēc divām nedēļām kā tāds nabadziņš tā ir atklidzinājusi līdz tai vietai, kur tu esi. To var sajust fizioloģiski – uz trim minūtēm tāda baigā smeldze. Reizē dziļa nostalģija un reizē – “kas es esmu, ko es te daru”. Prasās pēc embrija pozas. Pēc tām trim minūtēm tu pēkšņi jūties diezgan ērti un ir tāda sajūta, ka esi pieņemts arī tajā svešajā vidē, un tas tā interesanti. Stāsts par skūšanos – Es vienmēr noskujos vietējā frizētavā, kad aizbraucu uz Āziju. Cilvēcīgs pieskāriens, kaut kāda attieksme, arī tas – tu uzticies, iedod savu kaklu. Viņi skuj fantastiski. Tev pajautā: vai tā pamatīgi noskūt vai tikai mazliet? Es nesaprotu, bet izrādās, ka “pamatīgi” ir tā, ka izstiepj ādu un tā izvago, ka trīs dienas pēc tam bārda neaug. Nu ļoti rūpīgi. Stāsts par Everestu un pieticību “Virs trijiem kilometriem acī iemetas gruzis un grauž vienā graušanā. Nevar pamirkšķināt, visu laiku teku ar kreiso aci. Pat tā ironiski sanāk – fotogrāfs nonācis vissmukākajās vietās, kādās bijis, un knapi ko redz. Acs asaro, bet viņš ar porām jūt, kas jābildē, – paceļ aparātu, noliec galvu un raud. Tas no augstuma, Lama saka, lai neuztraucoties, kāpjot lejā palikšot labāk. Neko īpaši arī neuztraucos, vienīgi tas, ka varbūt varēja bez tā gruža iztikt. Piektajā treka dienā no kādas kalnu kores redzama visnotaļ iespaidīga panorāma. Lama norāda uz nelielu spicīti – tas ir Everests. Aiz cieņas pret virsotni nobildēju, kaut skatu punkta dēļ tas ir tas pats, kas fotografēt zvirbuli staba galā. Everesta vietā pievērošos simpātiskai vecenītei, vārdā Bamu Lama, kas no sākuma sakautrējas, pēc tam iesteidzas mājā un atgriežas, uzpucējusies jaukā, izrakstītā jaciņā. Kā parasti līdzīgās situācijās, aparātā ielādēta melnbaltā filmiņa. Nav jēgas domāt, kā būtu labāk, ar melnbalto esmu bildējis arī varavīksni.” (Grauds M. “Lama is good...”// Rīgas Laiks. 2003. Janvāris.) Pirmā mīlestība – Pirmais Āzijas brauciens bija 2000. gadā – braucu nočekot, kas notiek. Galvenokārt – kas notiek pašam ar sevi. Izveidojās attiecības ar fotoaparātu. Nākamreiz jau braucu ar domu, ka fotografēšu. Un pirmais piedzīvojums, kad biju apmierināts ar padarīto, bija tieši pēc pirmā brauciena. Pirms tam es biju sapratis, ka nevaru neizbraukt kaut kur ārā. Iemetu sevi pilnīgi svešā kultūrvidē uz trīs mēnešiem. Kāpēc tieši Āzija? Es zināju, ka tai jābūt citai kultūrvidei, tā nevarētu būt Eiropa, tur es pensijas vecumā braukšu. Dienvidāzijā bija bijuši daži mani draugi ilgāku laiku un arī vieni paši. Braucot pirmo reizi, man bija pilnīgi skaidrs, ka es nokļūšu Laosā caur Taizemi, iespējams, arī Mjanmā, un tā arī bija. Tad pieķērās klāt arī Kambodža, jo uz vietas no citiem ceļotājiem tu uzzini karsto rotējošo informāciju, kur ir kas interesants, kur labāk nerādīties. Izveidojās tādas īpatnējas attiecības ar fotoaparātu. Pirmkārt tas jau ir sarunu biedrs – tu vari parunāties ar citiem ceļotājiem vai vietējiem, bet tikpat labi tevi nekas apkārt netraucē un tu vari būt iekšā tikai tajā, ko bildē. Tā iespēja vienā mirklī paver nāsis vaļā, un tad tu paliec tik jūtīgs. Pēc šī pirmā brauciena arī sapratu, ka visi videoefekti un datorgrafika nav vajadzīga. Patiesībā viss, kas ir, ir fokuss– nefokuss, paaātrinājums–palēninājums, īsāki kadri–garāki kadri. Un ar to pilnīgi mierīgi var tikt galā. Vairāk tev neko nevajag. Rīgā fotografēt ir grūti. Ir jābūt hiperjūtīgam, lai to mirkļa fiksēšanai domāto sajūtu noturētu ilgstoši. Gints Gabrāns varbūt ir vienīgais “tikai mākslinieks”. Āzijā man trīs mēnešus bija iespēja būt māksliniekam. Rīgā nespēj atbrīvoties, ieiet sajūtās. Nevar dabūt nāsis vaļā. Rīgā jau arī notiek dzīve, viss pa īstam, redz, kur vecs vīrs dzer alu un garām brauc Miks Pētersons. Bet man negribas Rīgā fotografēt. Varbūt piecos no rīta pavasarī, tad tev ir tukša vide un kaut kas sirreāls tajā visā. To var salīdzināt ar pirmo mīlestību – pirmā ceļojuma pieredze. Tāpēc es noteikti gribētu atgriezties Laosā. Gan ar bažām, jo laiks iet un tās ir citas emocijas, un Laosa tagad ir apbružājusies – tūrisms. Tūrisms samaitā, kaut arī šķiet neiespējami samaitāt laosieti. To viņa mieru un prieku reizē. Vēl viens stāsts par skūšanos “Koka ķeblītis ir tukšs, mēs apmaināmies skatieniem, un es saprotu, ka man jānogriež mati. Tagad un pavisam. Par spīti vīra centībai, matu griešanas akts izrādās sāpīgs pasākums. Friziermeistars ar mašīnīti šņakarē pakausi, es sakostiem zobiem sagumis sēžu uz ķeblīša. Pēc pusstundas eksekūcija ir beigusies. Vecais lao vīrs matu griežamo nomaina pret slotiņu un kompensē manas ciešanas ar ilgu un rūpīgu galvas pucēšanu. Pēdējais akcentiņš ir galvas iepļekšķināšana ar lao viskiju, kas tiek lietots odekolona vietā. Vīrs noņem masku un smaidā atiež lielu, baltu zobu rindu.” (Grauds M. Dienvidāzijas pikniks // Rīgas Laiks. 2001. Februāris.) Gaisma, faktūra un objekts – Mans kadrs ir tas, kas liek man apstāties. Meklēju trīs lietas – faktūru, gaismu un objektu. Kad tās visas satiekas – tad ir mana bilde. Ja ir gaisma un faktūra, tad kādā brīdī parādās arī objekts, un kāds vēl! Āzijā es apzināti eju uz to kadru, visu laiku ir tas četrstūris pakausī, kompozīcija. Padsmit gados skatījos daudz mūzikas klipu un mūzikas žurnālu, un tad tu, protams, vienlaicīgi tam, ka tulko dziesmu tekstus un fano, neapzināti arī studē kompozīciju fotogrāfijās. Pēti bildēs pozas, kā kurš stāv un kāpēc, kas rokā, un tad mēģini varbūt atkārtot kādu fotogrāfiju. Ar laiku tas ieietas, ir iespēja saskatīt priekšmetus un to attiecības pēc analoģijas. Man patīk darboties tikai ar vienu objektīvu – tas liek pieiet klāt objektam, un tas vedina uz komunikāciju, kas pats par sevi ir fantastiski. Un, kad tu pats pieej klāt, nevis kā snaiperis no attāluma, tas arī dod saprašanu par notikumiem un lietām tev apkārt – ja tu pielāgojies tam, ko fotografē, un ej klāt ar pietāti un cieņu, tas ir arī modelis tam, kā tu dzīvo. Ha-ha, nu baigi skaisti sanāca pateikt... Nu jā, es parasti nemēdzu zagt kadrus – tā, no krūmiem, lai arī krūmiem nav ne vainas. Ja tas ir portrets, es pieeju klāt un pajautāju, vai drīkst nofotografēt, ja vajag, tad arī samaksāju. Tad tas ir tāds atklāts skatiens fotokamerā. Citreiz jau ir arī tā, ka redzu – te kāds baigi forši sēž, un negribas traucēt, un tad es tā, garāmejot. Tad ir jāupurē kompozīcija. No desmit viena tāda arī izdodas. Visu valodu vārdnīca – Āzijā ar vietējiem, ja viņi nerunā angliski, vislabāk runāt latviski un ar žestiem papildināt. Izmantojot dzimto valodu un žestus, vistiešāk var komunicēt. Ja vajag atšūties, tad lieto krievu valodu – tas darbojas vienmēr. Ne zariņa nenolauzu – Kapi kā vide latviešiem ir tabu, meditatīva vide, un nemanot tur ir ienākusi reklāma, akcijas noteikumi. Tas par daudz ko stāsta – piemēram, kaut vai par to, ka te sper vāzītes. Un tā kapu kultūra un reklāma kapos reiz Aglonā sasējās kopā. Var teikt, ka esmu uzaudzis kapos. Vecmāmiņa veda mani pastaigās uz Lielajiem kapiem pie Gaisa tilta, un es agri iemācījos lasīt – viņa man iemācīja lasīt no kapu pieminekļu burtiņiem. Trīs gadu vecumā jau lasīju. Tad vienreiz pilnīgi nejauši biju izmetis aplīti Aglonas kapos un ieraudzīju tur “Fantastikas” pudeli ar puķēm, un tad tas tā saslēdzās. Tā bija tik spēcīga sajūta, kad tu saproti, ka tev rokā ir sērija, ka tev būs ar ko nodarboties veselu gadu! Sāku apstaigāt Rīgas kapus, vēlāk taisīju izbraucienus uz Vidzemi, Kurzemi, Latgali. Latgalē vienā braucienā apbraukāju 40 kapsētas, katru dienu esi vismaz piecās. Tu pārvietojies ļoti mierīgi, nav tā, ka ieskrien kapos un drausmīgā tempā meties “sēņot” kadrus. Pastaiga kapos ir nomierinoša – tu uzdāvini sev mierīgu pastaigu. Es arī uzstādīju sev noteikumus – nepieskarties nevienai burciņai, kā tā gaisma krīt, tā arī krīt... Vai tu zināji, ka Madonas pusē neliek kapa pieminekļus? Viņiem ir tādi latviešu dzen dārziņi – katram savs sagrābiens, akmeņi un krusts. Savējie zina, kas tur guļ, svešiem nav jāzina. Tad tu meklē kaut ko īpašu savai kolekcijai, un, kad tu to dabū, tad ir baigi forši. Piemēram, uz leišmalu pabraucot, kapos ir “Aura” – limonāde, visu laiku ir fantastiskas akcijas “laimē katra ceturtā pudele” vai “visai ģimenei”. Tad bija “Sociālais ekshibicionisms”, un man likās, ka izstādes ideja labi sasienas kopā ar šo sēriju, – tā man vienmēr viss satiekas. Kad rādīju bildes vienai angļu kuratorei, viņa nesaprata, jo, piemēram, uzraksts par loteriju ir latviski un nenolasās doma. Man liekas, tas ir sirsnīgi un patīkami, ka tas ir kaut kas ļoti lokāls. Gribētu arī šo sēriju izdot grāmatiņā, tad varētu piebildēt klāt. Tas ir lieliski, ka to var darīt jebkurā gadalaikā. Vēl ir daudz, ko darīt. Nu, un tad Jānis Deinats mani nosauca par kapu fotogrāfu. Esmu kapu fotogrāfs un meža režisors – pēdējie mūzikas klipi ir par mežu un par zvēriem. Tāpēc ka uzaugu kapos un leļļu teātrī – mans tēvs bija Leļļu teātra direktors. Es tur ņēmos pa aizskatuvi, pa leļļu noliktavām un tamlīdzīgi, un kaut kas tur ir – man liekas, ka visi ir zvēri. Ir skaidrs, ka, piemēram, stārķim nesaprasties ar jenotu. Pilnīgi pietiek, ka viņi viens otru ciena. Tā zvēru tēma ir plaša un elastīga un nepāriet, tur var pastrādāt. Varbūt būs kaut kas tikpat liels kā kapu projekts. Grauds elpo – Ir, protams, forši ar projektiem braukāt apkārt, bet, ja tu godīgi dari kaut ko, tad ir svarīgi nest uzkrāto atpakaļ pie sava ugunskura. Ceļojot ir ieelpa, un tad tu izelpo, un ir svarīgi, lai izelpo tieši pie savējiem. Un nedrīkst piesārņot ēteru, tas jau ir piesārņots ar lieku informāciju, tāpēc vajag ievērot ritmu. Piemēram, es uztaisu vienu mūzikas klipu gadā un tur ielieku to, kas man ir uzkrājies un kas liekas interesants. Par izstādēm līdzīgi. Man nav bijusi neviena personālizstāde. Tagad ir klubā “Kasablanka” pāris bildes, bet tā nav izstāde. Varētu teikt, ka pirmā personālizstāde ir “Pulkvedī” – tur abās tualetēs izstādītas dažas tematiskas fotogrāfijas. Vienu jau nočiepa. Piedalos, ja ir, ko izstādīt. Labāk izgaismoties reizi piecos gados, bet “par lietu”. Nav obligāti kopā ar katru korporatīvo izteikt savu viedokli: “Jā, jā, es arī kaut ko domāju.” Katūna halāts – Āzijas treniņš arī palīdz ieraudzīt lietas. Nezinu, vai būtu tos kapus ievērojis, ja nebūtu bijis Āzijā. Iedomājies, tu ej Laosā pa kādas pilsētiņas ielu, pretī nāk vietējā sieviete – un tev vienā acumirklī nobrauc jumts, tornis nobrūk, tu nevari saprast, kas notiek. Viņai tas pats katūna halāts mugurā, kas bija manai mātei Mellužos, kad man bija divi gadi. Momentā tu dabū tādu sajūtu, atmiņu slāni... Jūrmalas smarža, tikko nokrāsota grīda, vilciena dunoņa kaut kur fonā... Laosa bija padomju ietekmes zona, un tur tika transportētas vienas un tās pašas lietas. Un nekur citur un nekad mūžā tu nevarētu tādu pārdzīvojumu dabūt. Rīgā, “Kasablankā”, skatāmies video un foto – Tagad jau parādās tā tendence, ka reklāmas klipu režisori sāk uzņemt filmas, bet ir bīstami tas, ka reklāmisti ir uztrenējuši muskuli uz īso distanci, uz 30 sekundēm vai minūti, un ko tu darīsi atlikušo stundu un divdesmit divas minūtes? Maratons nav tas pats, kas īsā distance. Ir atsevišķas mizanscēnas un aktieriski veikumi, bet nav ar ko piepildīt visu pārējo. Labāk taisīt mūzikas klipu, vēlams par non-budget. Varbūt runa ir par to, kā līdzsvarot sajūtu, ka tu taisi reklāmas klipus, un tajā jomā tu nekad nevari līdz galam izkontrolēt visus procesus, tas ir kolektīvs darbs, toties mūzikas klipā man ir pilnīga brīvība. Tā ir tā pati vide. To, kas netiek izdarīts reklāmā, – to var izdarīt mūzikas klipos. Izdarīt godīgi līdz galam. Reklāmā arī godīgi strādāju, bet tās nav manas idejas, kuras realizēju. Patīk tas, ka var atļauties daudz ko citu, nekā pieņemts reklāmā. Ja tu ievēroji, daudzas lietas manos klipos ir kā kustīgas fotogrāfijas. TV ir tā iespēja eksponēt fotogrāfiju, kas turklāt vēl ir arī dzīva, kustas. Redzi – atkal mežs, zvēri... Te ir arī radio “NABA” reklāma un kopā ar Robertu Gobziņu – “Dziesma par skolnieku”. Ja tu strādā ar mūziku, kas ir nedaudz vairāk nekā trīs minūtes gara, tad, klipu taisot, tev tā ir jānoklausās vairāk nekā 300 reižu. Tev ir intuitīvi jājūt – ja tev nepatīk tā mūzika, tad tā ir elle. Esmu aplauzies pāris reizes un zinu, ko tas nozīmē. Protams, man patīk zināms panciskums mūzikā, es neizvēlos komercprojektus. Ļoti patīk tas, ko Jānis Žilde dara. Viņš ņem un izdod par savu naudu albumu. Taisīju vāciņu pēdējam, tur ir izmantota viena no konceptuālajām lietām – Rīgas tukšās vietas. Rīgā nevar atļauties fotografēt kā, piemēram, Āzijā, kur tu aizbrauc un ieej kaut kādā sajūtā, piemēram, ja esi bijis tur mēnesi vai trīs mēnešus. Te var strādāt tikai ar tādām... koncepcijām? Kaut kas, ko tu izdomā un tad ej un realizē. Man patika Maskavā izstāde par padomjlaika veļu, un tur bija viens projekts par ķermeņa atmiņu – tikko kā novilkta veļa un uz miesas palikuši nospiedumi. Man te kaut kas līdzīgs, kur bijušas mājas un uz blakus mājām palikušas tādas zīmes, kas uzrāda to mājas formu. Te ir tā mājas sajūta, kaimiņa sajūta – viņš ir aizgājis prom. Maskačka vēl ir pilna ar tādām vietām. Stāsts par tipisku Grauda mūzikas video “Ksenija: Mēs filmējām veselu diennakti netālu no Ventspils, Ances ciemā. Tur netālu ir milzīga meža cirsma. Klipa režisors ir Mārtiņš Grauds, kam pieder arī klipa ideja – ekoloģiskā tēma (koku izciršana). Ir divas līnijas: pirmā, kur mēs visi stāvam un spēlējam, un otrā, kur eglīte skraida apkārt un bēg no cirvja... Mums palīdzējā arī komanda no Lietuvas, kas sarūpēja gaismas. Paši stiepām aparatūru cauri mežam.” (Jāņa Žildes intervija ar grupu The Movies interneta portālā www.tvnet.lv.) Otrdienas vakars. “Sūnās esmu” – Es tā par sevi nemaz nesaku, ka esmu fotogrāfs, – Bendiks, Grants vai Deinats, tie ir fotogrāfi, tāpat kā Gabrāns ir mākslinieks. Mārtiņš Grauds, klipu režisors, tā es reizēm saku. Tāpat es nevaru teikt, ka esmu dīdžejs, piemēram. Bet otrdienās 23.00 spēlēju mūziku radio “NABA”. Nosaukumu mēs ar Robertu Gobziņu izdomājām. Es teicu, ka man ir prātā vārds “sūnas” un vajag sajūtu. Sanāca “Sūnās esmu”. Protams, tas nav nekas komerciāls un man par to neko nemaksā, bet ir patīkami, ka vari spēlēt mūziku, kura pašam svarīga, un dalīties tajā, kas tev ir, – un tā ir liela atbildība. Varbūt cilvēki to dzird, tikko ielidojuši pilsētā, varbūt pārītis, kas mīlējas mašīnā, kāds varbūt lauku mājās atvēris logu un sēž dārzā... “Eju pa mežu, pa meža taku, visapkārt koki, zem kokiem – sūnas. Sūnās esmu.” Tā ir sajūta, tas nav koncepts, kas manam raidījumam pamatā, tur es esmu brīvs no jebkāda konceptuālisma. Nekro tēmu te nevajadzētu siet klāt. Nebūt uz skatuves – Vai es arī bērnībā gribēju kļūt par rokzvaigzni? Par aktieri – jā, par rokzvaigzni... Nu protams, esmu stāvējis kā lielākā daļa cilvēku zināmā vecumā pie spoguļa ar dezodorantu rokā vai bungojis ar vālītēm pa koferi. Tā ir loma – rokzvaigzne, to var iedomāties. Bet mūzika jau visu laiku ir blakus. Līdzīgi kā ar aktiermākslu – vairāk tomēr interesēja režija, nevis pašam performēt. “Zvaigznīšu brīža” laikos mums bija grupa “Ideāls institūts”. Uztaisījām vienu dziesmu, iesniedzām konkursam un netikām to izpildīt koncertā, jo par vēlu iesniedzām. “A – tas ir āzis, B nav nekas, C – tas ir celtnieks, D – es pats...” Tāds kā blūzs sanāca. Kā tikt ārā no Kambodžas – Bija pienācis konkrēts brīdis, kad jālido uz Rīgu, un biju izdomājis, ka varēšu dabūt Taizemes vīzu uz robežas. Notiek Olimpiskās spēles, un robežsargi skatās taizemiešu boksu – amerikāņi kaujas ar taizemiešiem, un taizemieši dabū bietē, un taizemiešu robežsargi ir nikni, skatās manā pasē – nav vīzas. “Kas tā Latvija, nav tādas Latvijas.” Nauda ir beigusies, bet viņi sūta atpakaļ uz galvaspilsētu Pnompeņu, lai es dabūju vīzu tur un tad eju pāri robežai. Tev ir knapi 15 naudiņas, par ko tu varbūt tiec līdz tai galvaspilsētai, varbūt ne, un tu vari sist ar kāju pa akmens stabu, bet tas neko nelīdzēs. Izbļauj gaisā savu sāpi, bet cik ilgi? Tad brīnumainā kārtā viss noskaidrojas. Sazvanu Rīgu, pārliecinos, ka man pārskaita naudu, tad sarunāju pa lētu naudu pārcelties pāri upei. Tur atrodu patiešām lētu viesnīcu, un man vēl sanāk ietaupīt, es nopērku viskija pudeli un no rīta ar vieglām paģirām sēžos uz prāmja un veicu ceļu atpakaļ līdz ciematam, kur es zinu, ka ir banka, kurā es varēšu noņemt naudu no kartes un tikt līdz Pnompeņai, kur savukārt dabūšu vīzu. Uz prāmja satieku vienu skotu čali, kurš man saka, ka ir public holidays, viss ciet uz četrām dienām, garie jāņi. Skots aizdod man dažus dolārus, tieku līdz Pnompeņai, palieku jau zināmā viesu namā pie pazīstama norvēģa, kur dzīvoju uz krīta un paralēli čekoju iespējas, kā tikt pie skaidras naudas, un trešajā dienā izrādās, ka par ārprātīgu procentu to var izdarīt turpat viesnīcā. Tad tikai atliek nopirkt lidmašīnas biļeti, es uzdzīvoju pie norvēģa, nomaksāju visus parādus un ar milzīgu prieku – tikpat lielu, kāda bija tā sāpe, kad netiku Taizemē, – braucu uz lidostu ar sagrabējušu moci. Tad tu saproti, ka no visām situācijām ir izeja, un, ja nav izejas, tad viss ir beidzies. Citos gadījumos vienmēr ir izeja. SMS no Mārtiņa Grauda. 17. jūlijs, 20:32 “Par tām ietekmēm – es domāju, ka grāmatas (piem., Daniils Harmss), mūzika (piem., Joy Division) un filmas (piem., Leo Karakss) kopā savulaik ir līdzējušas vairāk nekā kāds fotogrāfs īpaši...” Beidzot šis tas ekstrēms – Ar “Vides filmu studiju” sācies patīkams kontakts – jauns projekts “Ceļā ar kameru”. Būs jauns raidījums, jebkurš varēs doties ceļojumā un filmēt. Tika meklēts latviešu Senkevičs, lai būtu tāds latviešu “Ceļotāju klubs”... Nē, nē, es tas nebūšu, esmu par jaunu un par zaļu, man vēl matiem jānoiet, jābūt arī kaut kādai izglītībai, jo Senkevičs jau bija dakteris. Bet man būs iespēja vairāk braukāt, un man arī nav pieredzes klasiskās TV dokumentālās filmiņas veidošanā, būtu interesanti apskatīties, kas tur sanāk, cik daudz var izdarīt ierobežotā laikā. Vismaz divreiz gadā tu esi kaut kur laukā – tad izveidotos savs rokraksts, izdotos pāriet no reklāmas uz dokumentālo stilistiku. Vēl jau 3–5 gadus varēs veidot reklāmas, tad jābūt pārejai. “Ceļā ar kameru” es būšu viens no daudziem. Piemēram, tur būs arī viens puisis, kurš domā braukt Baltijas jūrā vētras laikā un filmēt vētru no iekšpuses. Viņam jau tas nav nekas ekstrēms, bet man – droši vien. Ja man jautātu – vai es gribu uzkāpt Everestā... man patīk pa kalniem pastaigāt, ir bauda un patīkami apzināties, ka esi kāpis astoņas stundas kalnā, un tad ir pavisam cita sajūta vērot kalnu ainavu, bet tajos sniegos ņemties pa centimetram uz augšu – tas nav mans. Lielāka bauda man ir komunikācija ar svešā vidē satiktiem cilvēkiem. Man pietika vienreiz, kad nerunāju ne ar vienu četras dienas. Kādas muļķības, kādi runas plūdi nāk laukā pēc četru dienu klusēšanas! Komunikācija jau notiek ļoti viegli, man patīk runāties, un arī ceļojumā labi apzinies, ka šo cilvēku tu redzi pirmo un pēdējo reizi. Jo mazāk rūpīgi gatavojies ceļojumam, jo apzinātāk gatavojies sarunai. Jo vairāk esi sagatavots un jo vairāk zini, jo esi pašpietiekamāks, bet tas savukārt izslēdz pārsteiguma momentu. Čau, Juri... Jā, nav gaisa. Bet pagrabstāvā ir vēsāks! Redzi, kā tas notiek, – te mēs arī tā apmaināmies ar informāciju. Mēs te esam visi satikušies vienā kafejnīcā, mums visiem ir karsti, gribas, lai ir labāk, pirmīt tu teici, ka lejā ir vēsāks, es to nododu tālāk – tāpat arī tajos ceļojumos notiek informācijas apmaiņa par to, kas kur notiek. Nu nav jau man tie ceļojumi tik ekstrēmi, kā izklausās. Nav tā, ka laivā pa džungļiem trīs nedēļas viens pats, noaudzis un ēdis čūsku, kas tev uzbrukusi. Pirmoreiz pats biju pārsteigts, cik tas ir viegli. Tev ir tikai nedaudz jāsaņemas. Un tad jau pēkšņi tu esi tur. Esmu gan līdis kaut kādās alās, un varbūt tas man ir kas ekstrēms, jo nejūtos visai ērti, lienot alās. Tas ir pilnīgi muļķīgi – līst kaut kādā alā, tur ir tumšs, netīrs, slapjš un klaustrofobiska sajūta. Laosā mēs ar vienu austrālieti un laikam holandieti – precīzi neatceros – vienā ciematā uzzinājām paralu, kur laosieši slēpušies uzlidojumu laikā. Aizejam – apskatāmies. Lienam iekšā, tālāk ir šaurāka ala, kur jau nedaudz jāpiepūlās, lai varētu ielīst, bet redzams, ka tur būs padziļinājums. Holandietis atsakās, bet mēs ar austrālieti lienam tālāk, un tas, protams, ir loģiski – viņš to negrib darīt, un mēs nez kāpēc to gribam. Tad tur ir stalaktīti un jārāpo uz ceļiem, tad tu redzi papildu ejas, iezīmē ceļu, redzi vecas konservu bundžas, ko laosieši ēduši. Rāpo uz ceļiem, un tad sākas tādi zirnekļi. Viņi lec. Bet viņi vairāk tā kā bēg, nevis lec virsū. Nu, ir nepatīkami, bet labi, tā tāda pirmā baiļu josla. Ejam tālāk, un tad sākas tādas aliņas – es nezinu, kā izskatās kalnu čūsku aliņas, bet tie caurumi izskatās pēc kalnu čūsku aliņām, to aliņu paliek arvien vairāk, un tad griežamies atpakaļ. Varbūt vajadzēja pārvarēt arī šo baiļu joslu, tur tālāk būtu baigi skaisti un mēs būtu dabūjuši balvu – tam es ticu, ka ir līdzsvars. Bet tas arī var būt smieklīgi. Reiz ar vienu francūzi kāpām kalnā, lai redzētu baigi smuko skatu, uzkāpām, un tur ir migla – kā Džarmušam... Es nezinu, vai tas viss ir kas ekstrēms vai stulbums. Tagad – Te tādas rotaļas ar pašportretiem un priekšmetiem, kas tuvumā. Mazais loks. Citreiz var paņemt mobilo telefonu un sastādīt dzejoli no funkciju nosaukumiem, piemēram, “klusums parastais – ārā sapulce”. Reklāma ir uztrenējusi galvu izmantot informāciju, kas ir apkārt. Nekad – Bija reiz Jāņos viens sapnis, kur mēs – ļaužu grupiņa – bezmērķīgi ejam pa ceļu kā Bunjuela “Buržuāzijas diskrētajā šarmā”, un priekšā parādās celtnieki un viņiem pa vidu prezidente stāv tādā ieplakā. Mēs nostājamies rindā un katrs stādās priekšā kā tajā mistera Bīna epizodē, sper soli uz priekšu, sasveicinās un pasaka, kas viņi ir. Visi ļoti labi zina, kas viņi ir un labi to pasaka. Tad pienāk mana kārta – prezidente pienāk klāt, smaida kā saulīte, sniedz roku, un es tajā sapnī biju izdomājis, ka gribu teikt: “Mārtiņš Grauds, klipu režisors,” – un es saku “Mārtiņš Grauds, klipu klapu.” | |
| Atgriezties | |
