VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Mazliet materialitātes, vairāk – gaismas jeb māksla kā žests Laima Slava Jānis Avotiņš ir jauns mākslinieks, kura darbiem kādu laiku ir sekots, ievērojot nopietnību tieši viņa gleznotāja uzdevumu izvēlē un ar interesi gaidot, kāds nostabilizēsies rokraksts, cik tālu un dziļi tiks iets. Jo skaidrs, ka gleznieciskās matērijas izjūta šim gleznotājam apvienota ar mākslas augstāko patiesību meklējumiem. Tā, protams, nav nekāda garantija, un tikai laiks rāda ceļa raisītās vērtības. Taču galvenais – šķiet, ir kāds, no kura var gaidīt. Skaļāk Jāņa Avotiņa vārds ieskanējās šajā ziemā viņa personālizstādes laikā. Tad tika runāts arī par galeriju kuratoriem, kas spēj māksliniekam pavērt ceļu ārpus Latvijas. Šai vasarā sākās Jāņa Avotiņa darbu maratons pa galerijām Minhenē, Ķelnē, Londonā un Prāgas biennālē. Viņa darbiem jau ir ievērības cienīgi ieguvēji, kā Hamburger Bahnhof kolekcionārs Bastians Heiners Džejs Džoplings, kam pieder White Cube, Hauser&Wirth, Cranford Collection Londonā un nupat jau privātais Rubell ģimenes muzejs Maiami, kura kolekcijā ir Marlēnas Dimā darbi, un Jānis Avotiņš atkal būs tur redzams Art Basel Miami pasākumā. Dzimis 1981. gadā. No 1995. līdz 1999. gadam mācījies Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolā, no 1999. līdz 2003. gadam – Latvijas Mākslas akadēmijā. 2002. gadā Erasmus programmas ietvaros stažējies Mančestras universitātē. Kopš 2000. gada piedalās izstādēs Latvijā un ārpus tās. | |
| |
| Laima Slava: Cik saprotu, Tev izveidojusies veiksmīga sadarbība ar Ibid Projects galeristi Vitu Zāmani Kuksoni (Zaman Cookson). Jānis Avotiņš: Viņa visu laiku ir ļoti skeptiska un man neko tādu nesaka, kas uzdotu tonusu, tā teikt. Sākumā tas mani nobiedēja. IBID Projects ir arī otrs veiksmīgs mākslinieks – Kristofers Orrs. Ar smuku uzvārdu – O un divi R. Viņš ir skots, beidzis Karalisko koledžu. Tas ir tāds ideāls sākums. Un viņam uzreiz arī aizgāja. Protams, viņam bija arī labi darbi – bez darbiem jau nevar. Bet man viņa teica: nu, ar tādu uzvārdu un tādu izglītību – tur nekas labs nesanāks! Visapkārt ir pilns ar visādiem jauniem māksliniekiem. L.S.: Kas ir tieši tas, kādēļ tava izglītība tiek apšaubīta? J.A.: Nekādu detaļu – viņi jau nezina, kas te īsti ir bijis. Vienkārši – cieņā ir skola ar tradīcijām. Kur ir zināms, kādi pedagogi tai gājuši cauri, kas tur ir studējis. Tas ir svarīgi. Pat Vācijā viņi bieži vien nezina, ka mēs te runājam latviešu valodā. Inteliģentais vācu galerists, kas darbojas šajā biznesā kopš 60. gadu beigām, domāja, ka te runā krieviski. Padomju sistēmai ļoti veiksmīgi ir izdevies panākt, ka daudz kas par šejieni nav bijis zināms. Un nevar jau arī noliegt to tukšuma periodu. Vilhelms Sasnals, poļu superstārs, gleznotājs ar Tijmansa ietekmi, ir ne pārāk plaši zināmās poļu 60. gadu andergraunda grupas skolnieks. Viņu ietekmē radusies tagad Rietumu mākslas pasaulē populārā jauno poļu mākslinieku grupa. Intelektuāla māksla, interesanta, ar korektām atsaucēm uz poļu šodienas kultūru un vēsturi. Tas ir to tradīciju nopelns, kuras aizsākās jau 60. gados. Es nezinu, kā to var attiecināt uz Latviju, – kādas spēcīgas tradīcijas Latvijā vispār ir bijušas, ja neskaita dažus veiksmīgākus adeptus? L.S.: Pašlaik daudz runā par glezniecību. Kā tu – mākslinieks, kas gribi ieiet pasaules apritē, – redzi glezniecības fenomenu šobrīd? J.A.: Šobrīd ir dažādas izpratnes par to, kas ir glezniecība, – ar to arī jāsāk. Ja par glezniecību sauc to, kas ir uz plaknes un ar krāsām, tad jā – varam runāt, ka ir glezniecības triumfs. Bet man liekas, ka pašlaik ir daudz to, kurus es sauktu par zīmētājiem. Un vēl ļoti stipra loma ir runāšanai, “stāstiņam”. Stāstiņš vispirms vai atsevišķi un glezniecība pēc tam. Tagad ļoti daudzi tā strādā. Tādas glezniecības kā Bēkonam vai Freidam ir ļoti maz. Man liekas, ka tā atgriezīsies. Turpmāk būs ļoti interesanti. Būs vairāk tā, ko patiešām sauc par glezniecību. Tas pats Tijmanss – var redzēt, ka viņš krāsu izmanto noteiktam mērķim. Glezniecība vispār ir mazliet pašmērķīga. Svarīgi ir tas, kādus brīnumus var panākt tieši ar šo tehniku. Ļoti lielai daļai, kas tiek saukta par glezniecības triumfu, tas viss ir dziļi vienalga – tie tonīši, tās smalkās attiecības, tas, ka Tijmanss perfekti uzglezno gaismu. Liekas, ka priekšmets, ko viņš uzglezno, spīd. Bet vairumā gadījumu tādas lietas kā telpa un forma veidojas, analfabētiski pārzīmējot no fotogrāfijas un no izdrukas. Piemēram Džons Karins (Currin), kas Amerikā ir superstārs, – viņš glezno tādā manierē kā Krānahs. Viņa glezniecībā ir redzams, ka tur nav zināšanu par glezniecību, bet tā izskatās tāpat kā glezniecība. L.S.: Kāpēc tu domā, ka zini, kā izskatās glezniecība un kā ne? J.A.: Nu, gribas skatīties uz to darbu... Zīmētāji vairāk darbojas ar vizuāliem kodiem – maksimāli efektīgi ar minimāliem līdzekļiem. Nekas vairāk viņus arī neinteresē. Glezniecībā atšķirīgais ir tas pašmērķīgais – ar krāsas tonālām attiecībām radīta kaut kāda jauna vienība, jau pilnīgi kas cits. Ar līdzīgu formulēšanu es bieži galvā nodarbojos, bet tas ir ļoti grūti... Brīžiem man liekas, ka es neesmu gleznotājs. Es esmu mākslinieks. Tāpēc ka gleznotājs ir kaut kas atšķirīgs. Man liekas, ka Andris Eglītis ir gleznotājs. Viņu ļoti interesē tieši tas glezniecības brīnums. Nevienā citā tehnikā nav iespējams tas, ko var glezniecībā. Bet mani pašu šis jautājums nesatrauc. Jā, man ir jāsaprot, kāpēc es daru to vai to. Bet es strādāju ne tikai glezniecībā. Minhenē tagad ir arī videodarbi. Mani ļoti interesē arī pilnīgi cita veida mediju māksla. Pie tam tik daudz kas man tur arī patīk. Bet es to vēl nesaprotu, tāpēc nelietoju. Tiklīdz sapratīšu, piemēram, skulpturālas izpausmes šodienīgākā izpratnē... Pamazām un likumsakarīgi es nonācu pie pirmajiem videodarbiem. Ļoti lēni. Tu gaidi, un tas vienkārši atnāk. Nav jau tā, ka ir tikai ideja un tad seko formālie paņēmieni. Glezno, taisi video, piepūt māju – tik vienkārši tas nav. Tu jau saproti, ka katram medijam ir sava vēsts. Skaidrs, ka video nevar runāt par dažām tām lietām, par kurām var runāt glezniecība. Tas vienkārši ir izslēgts. Īstā glezniecība – man liekas, ka tā ir baigā mistika. Visbrīnumainākā mākslas forma. Labākie darbi, kas ir no pasaules glezniecības, – tie tiešām ir jāliek aiz piecu collu stikla un jāapbrīno. L.S.: Kuri tad ir tie darbi, kurus tu apbrīno? J.A.: Nē, man pašam nav tādas ikonas, lai arī nojaušu brīnumu. Pēdējā laikā es vispār nemāku sajūsmināties, būt eksaltēts par kādiem mākslas darbiem, jo mani vairāk interesē tāda māksla, kas ir nospriegota, sajūgta, kas nav līdz galam, kurā ir liela spriedze un tajā pašā laikā – liels miers. Tas ir kā Džefa Vola darbos, kā Tijmansa varbūt. L.S.: Man tomēr vienmēr ir licies, ka tu esi tieši gleznotājs. Kas tevī mainās, kas liek tev mainīties? J.A.: Es nemainos, es tikai ņemu klāt! Tagad man ir tik ļoti paveicies, ka es varu katru dienu būt mākslinieks. Tas neapšaubāmi paver plašākas iespējas – arī strādāt citos medijos. Agrāk es esmu rakstījis elektronisko mūziku, arī tagad es to daru. Es vienmēr esmu gribējis strādāt tā, lai pats saprastu, ko es tai darbā gribu. Vienkāršs attēls, fotoattēls – tas ir pats mazākais, minimālākais, kas var būt no visiem mākslas veidiem. Un reizē tas ir pats grūtākais. Man tas ir palīdzējis ļoti daudz saprast no citādākām izpausmēm, citiem medijiem. Kaut kas, kas ir plakans. Un kāpēc tam jākļūst telpiskam, jādzīvo telpā. Kam ir jāilgst un kam vajag citu laika attieksmi. Fotogrāfija man likās vienkāršs sākums, bet video – ļoti sarežģīts izteiksmes veids. Tur ir daudz jautājumu, tas ietver sevī – pat bez skaņas, pirmajās sekundēs – daudz līdzekļu. Tur ir laiks. Tur ir kustība. Un man tas jau ir ļoti daudz. Vienā attēlā var tik daudz ielikt! Tieši tāpēc man ir interesanti, kā tas attīstīsies. Manā videodarbā it kā nekas nenotiek. Un tomēr notiek daudz. Tas ir par izmaiņām. Fragmenti no ainavām, kas mainās. Klints skats, kur ik pēc stundas tiek uzņemts vienu minūti garš kadrs. Man ir ļoti grūti skatīties daudzus mūsdienu videodarbus – laiks tajos tiek izmantots ļoti ekspresīvi. Tu saproti, ka tiek manipulēts ar tavu ātrumu. Man liekas, ka katram cilvēkam ir savs ātrums, ar kādu viņš kaut ko uztver, tātad – laiks. Un tajos darbos tieši laiks ir spēcīgs izteiksmes līdzeklis. Tas viss ir ļoti, ļoti interesanti, daudz jautājumu, ko es pamazām meklēju un pētu. Kā ir mainījusies uztvere. Kā tiek veidoti sižeti – reti kurš kadrs ir garāks par vienu sekundi, attēla ikoniskums ir izgaisis. Daudz ko tā var pētīt – saprast tik, cik spēju. Man ir svarīgi būt godīgam, darīt to, ko es saprotu, pretējā gadījumā var iebraukt grāvī. Esmu apjēdzis: jo tu vairāk atbrīvojies no kaut kā sintētiskas saskatīšanas, it kā ņemot vērā apkārtesošos kultūras kodus un to vēsturi, un vairāk koncentrējies uz sevi, uz to, kā jūti pasauli, – brīnumainas lietas var atklāt. L.S.: Kas tev kā māksliniekam tagad ir vajadzīgs? J.A.: Man nekas nav vajadzīgs, man ir labi! L.S.: Kāpēc tev ir labi? J.A.: Tāpēc, ka man paveicās. Es arvien vairāk domāju, ka daudz kas ir atkarīgs no veiksmes. Un no vairākām sakritībām. Un – kā tu to veiksmi izmanto. Vai tu saproti, ka tā ir veiksme. Tas nav tik vienkārši. Arī tagad – visu laiku ir jādomā. Tās mazās veiksmes ir visu laiku, bet... Man liekas, es ļoti mērķtiecīgi esmu gājis uz savu lietu. Es kādas trīs aģentūras un mūzikas skolu (akordeonu), un profesionālo sportu (peldēšanu) esmu pametis tieši mākslas dēļ. Tad es biju normāls students, kam nebija naudas, bet bija prasme strādāt ar datoru, un es varēju dabūt kaut kādus darbus reklāmas aģentūrās. Izaugsmes iespējas tur bija. Pat pie Stendzenieka tiku par mācekli uz pusgadu. Tā bija viena no manām lielākām veiksmēm, jo es sapratu, ka reklāmā man nav vietas. Tas bija ļoti vērtīgi. Ļoti grūts laiks, bija daudz jādomā, bet es neciešu stresu – viņiem ir daudzas grūtas naktis, tiem reklāmistiem. L.S.: Tā nav viegla izvēle – atteikties no šāda darba lauka, jo tas tomēr ir vienīgais, kur maksā attiecīgu naudu... J.A.: Ja runā par Rīgu, tas tiešām var likties muļķīgi. Nu, es tāds esmu – ideālists, nezinu gan, vai tas ir vārds, ko te var lietot... Vienkārši sajutu, ka tur ir tik daudz spekulāciju, ka tā nebūt nav tik intelektuāla lieta labākajā izpausmē, kā varbūt viņi paši domā. L.S.: Bet tā jau ir reklāmas daba un būtība! J.A.: Nu jā, tik tālu tur viss arī ir O.K. Bet mani interesē iet tālāk. Mani interesē tas, kas ir jau aiz pašas labākās reklāmas. Tā ir intelektuāla māksla, kas nevar būt nesaprotama cilvēkam, kas meklē, cilvēkam, kam būtiska dvēseles kopšana. L.S.: Kāpēc tu sauc to par intelektuālu? Tas ir – tā kā vairāk ar prātu konstruēta? Man liekas, ka tavos darbos ir daudz tieši emociju. J.A.: Es skaidrotu, ka prāts te darbojas tā, ka kontrolē emocijas. Un ļoti precīzi kontrolē. Bet bez emocijām nemaz māksla nevar būt! Tās jau ir arī pavisam vienkāršā Džefa Vola attēlā ar ceļu un mežu. Tur ļoti precīzi ir atlasīts, kas no emocijām ir iekšā. L.S.: Bet tu tā arī nepateici, kā tev ir laimējies. Tā bija galerija, kas tevi atrada? J.A.: Nu, tā lietuviešu dāma, viņa diezgan shematiski meklēja māksliniekus Baltijas valstīs. Viņa zināja dažus cilvēkus no Latvijas, dabūja sarakstu, atbrauca uz Rīgu ar mazu kameriņu, gāja pa darbnīcām un fotografēja. Es pats nebiju Rīgā, noorganizēju māsu, kas labi runā angliski, lai parāda manus darbus. Tie pat nebija labākie darbi, tie bija pirmās personālizstādes darbi. Viņai patika. Vienu darbiņu aizsūtīju, tas patika Art Basel Miami, pārdeva, pagāja pusgads, ziemā piedāvāja personālizstādi, atbrauca uz Rīgu, neko es nebiju izdarījis, viņa mani bargi nokritizēja. Teica, ka personālizstādei tur nekā vēl nav. Ielika kopā ar Kristīni Kursišu grupas izstādē Esoterica IBID Projects galerijā Londonā. Aizbraucu uz Parīzi, uz Latvijas darbnīcu, ļoti daudz strādāju un daudz domāju. Uztaisīju kādus sešus darbus, aizvedu tūlīt uz Londonu, un tad kaut kā aizgāja. Nopirka svarīgi cilvēki, kas nepērk šo to. Bastians Heiners – viens no Hamburger Bahnhof izveidotājiem – paskatījās. Viņš tagad veido jaunu kolekciju un muzeju, un tur droši vien būs arī mani darbi, jo viņam to ir jau kādi desmit. Pēc Parīzes es savai galeristei jautāju – ko man darīt? Atgriezties atpakaļ aģentūrā, no kuras biju uz trīs mēnešiem atprasījies? Viņa teica, ka tagad vajag rīkoties uz pilnu banku. Atkal tas pats, kas jau kuro reizi! Un šoreiz es patiešām aizgāju. Noīrēju darbnīcu VEF, kolosālu, bija labas iespējas pa vasaru strādāt, un tad jau bija Berlīnes Artforum, tur bija soloizstāde un ļoti labi panākumi. L.S.: Kas ir galvenais, ko šis brīvais gads tev ir devis? J.A.: Tagad es saprotu, cik svarīgi ir visu laiku būt māksliniekam – kaut vai vienu gadu. Kaut vai pusgadu, kaut vai trīs mēnešus – kā tad, kad es biju Anglijā. Kad tu vienkārši esi tikai tajā. Pamazām sāku sajust, kas es esmu un kas būs tas mākslas priekšmets, kurš būs mans. Īpašais. Tas ir tikai pats sākums, bet to es nevarētu sajust nekad, ja būtu turpinājis strādāt aģentūrā. Maniem vienaudžiem nav iespējas gadu strādāt Latvijā un būt par mākslinieku. Kaut vai Kristīne Kursiša vai F5 – viņi strādā, kad ir projekts. Bet vajadzīgs ir dzīvais process. Es ļoti sekoju visam līdzi, manī laikam tāds ideālisma bacilis sēž iekšā, es nevaru mierīgi noskatīties ne uz vienu procesu šeit, kas ir saistīts ar mākslu. Esmu daudz domājis par institūcijām, kā tas viss darbojas kā kopīga sistēma. Kas, piemēram, ir Mākslinieku savienība? Kas tas tāds ir? Vai nevar uztaisīt normālu arodbiedrību, kur sēž grāmatveži, cilvēki ar attiecīgu izglītību, un aizstāv mākslinieku tiesības? Pa īstam. Panāk zemu nodokli utt. Skaidrs, ka nekādas sistēmas nav, nav nekādas hierarhijas, nekādas dabiskas izaugsmes iespējas. Tas ir pirmais arguments, kāpēc vajadzētu par to nopietni domāt. Nu labi, mums nav jāseko visam, kas ir Rietumos, mums viss ir tā ļoti latviski, bet tur, piemēram, ir tik dabiska izaugsme: tu pabeidz koledžu, tevi ievēro kāda galerija, tad tu esi vēl citā, beidzot tevi ievēro kāds kurators – pat no muzeja. Bet sākums ir galerija un pats sākums – stipendija. Mums trūkst galeriju posma – ir salongalerijas. Kultūrkapitāla fonds arī – kāpēc nevar pārstrukturēt? Angļiem ir 6000 mākslinieku, pēc studijām viņiem iedod stipendiju, un gadu viņi var darīt visu, ko grib. Un mēslus viņi tur taisa. Braukā apkārt, rāda savas štrunta projekcijas. Bet šī sistēma rada kultūras blīvumu, kaut kas ir iespējams, kaut kas var notikt, rasties. Es pats īrēju jau otro darbnīcu un zinu, kādas ir izmaksas, lai tu varētu būt mākslinieks. Tās nav astronomiskas naudas. Ja tu parēķini KKF atbalstītos projektus, redzi: par šo projektu gadu var īrēt darbnīcu, ja vēl pieliktu – varētu arī paēst, vēl – varētu uztaisīt arī labus mākslas darbus. L.S.: Bet mums taču ir stipendijas – diemžēl ne tik lielas kā igauņiem uz veselu gadu, un tomēr... J.A.: Jā, bet es ļoti labi zinu, un nevienam tas nav noslēpums – vienkārši saberzē rociņas: nu, man tagad būs papildu ienākumi gadā, es varēšu foršāk dzīvot. Bet tam nav nekāda sakara ar izaugsmi. Protams, arī izvērtēšanai, kam dot, ir jābūt citādākai. Piemēram, Mika un Kristīnes projektos noteikti ir vērts investēt. Tas, kā dod naudu projektiem, manuprāt, nav nopietni. Vajadzētu katram pašam aizstāvēt savu projektu. Tas pilnīgi mainītu to, kā tos rakstīt un cik rakstīt. Atnāc, pastāsti, parādi, kas tu esi. L.S.: Vai tagad tu dzīvo no savu darbu pārdošanas vai tev ir stipendija? Vai ar to visu tagad nodarbojas galerija? J.A.: Jā, un tas ir daudz dziļāks process nekā šeit, Rīgā. Mani tas arvien no jauna pārsteidz – mākslas vide tur ir balstīta uz lielu toleranci un godīgumu. Mani labākie darbi nekad netiks pārdoti kaut kam, vienīgi kolekcionāram, kas ir zināms cilvēks ar gaumi, kuras dēļ viņam arī mani darbi varētu patikt. Tas pats Bastians Heiners. Viņam ir jau slavena kolekcija. Svarīgākais nav pārdot. Man ir tāda sajūta, ka tagad vairāk notiek ieguldīšana māksliniekā (manī) nekā ģeniālu darbu kolekcionēšana. Protams, tie darbi droši vien ir arī labi. Es jau tos iekšējos procesus tik labi nezinu. Piemēram, galerija Rūdiger Schöttle, tagad – Johnen+ Schöttle. Tie ir divi galeristi, kas ir apvienojušies un kam ir galerijas Minhenē, Ķelnē un Berlīnē. Tās ir galerijas ar lielu pieredzi un tradīcijām, tur izstādās, piemēram, Džefs Vols, Vilhelms Sasnals, Laiems Giliks, Volfgangs Tillmanis, Kandida Hēfere, Andreass Gurskis utt. Galerijai ir sava seja. Kas pārdos Bēkonu, nekad nepārdos Jositomo Naru (japāņu mākslinieku, kas strādā spēcīgā japāņu poppanku kultūras ietekmē). Interesanti, ka tas loks, kam tiek pārdots, tiek turēts pēc iespējas mazs. Paši kolekcionāri arī tā grib – zināt, kam vēl ir šī mākslinieka darbi. L.S.: Galvenie procesi it kā notiek Londonā... J.A.: Nezinu, vēl es to nejūtu... Varbūt tāpēc, ka man tur vēl nav notikusi personālizstāde – tā būs oktobra vidū. Tagad man ir sajūta, ka strādāju tikai Vācijā. Bija izstāde Ķelnē, Berlīnē, bija Minhenē, galerijā Rūdiger Schöttle, vispirms grupas izstāde, kur man bija vesela telpa, tagad – soloizstāde. Londona vēl nav iegājusies. L.S.: Tas tomēr ir tāds komercializācijas process, kādā tava darbība ir iegājusi. Kur tu šeit saskati izaugsmes iespējas? J.A.: Tas, ka nav jādomā par pelnīšanu. Es ļoti daudz mokos, staigāju drūmu ģīmi, ir grūti – pārsvarā ir grūti, bet tas ir skaisti. Man patīk virzība, ka tu mainies, tu daudz strādā, atrodi to un tad ko citu. Vienu dienu liekas, ka es neesmu mākslinieks, un tad man liekas, ka tomēr varētu būt. Tās ir īstas emocijas! Kad kaut kas nesanāk tehniski – tu jau domā, ka nekad vairs ar to nenodarbosies, bet... Vajag lielu pārliecību par savām iecerēm, jo pašam ir ļoti grūti izšķirt, vai tas ir radniecīgs tam, kad esi bijis vistuvāk meklētajam, vai ir svarīgi turpināt no iepriekšējā vai uzsākt ko citu, vai jautājums, ko uzdod darbā, ir uzdošanas vērts. Tur ir daudz jautājumu! Mani darbi jau tagad ir tik salīdzinoši dažādi bijuši! Nav tā, ka uztveru vienu dzīsliņu un tad tikai kopēju. Jaunā ideja, kas saucas “Pietura”, formāli atšķiras no visa iepriekšējā. Vēl reālistiskāki mazi darbiņi, kur cilvēki stāv. Parasti – viens cilvēks. Tā lieta likās tik spēcīga, ka es to vienkārši paņēmu. Tīri intuitīvi. Es galīgi neesmu konceptuālists. Cenšos vairāk izpreparēt to, ko pats varu ieraudzīt. Māksla man ir žests, nekādas gudrības es tur nevēlos ielikt. Es ļoti uzticos sev. L.S.: Vai tu uztver vientulību kā īpašu vērtību? J.A.: Cilvēks jau tāpat ir viens, viens viņš pieņem lēmumus; ir daudz tādu lietu, kas ir tikai tavas, par kurām tu zini vai nezini viens pats. L.S.: Agrāk vairāk redzēju figūru kā elementu ainavā, vīzijā, bet “Pieturas” darbos tā ir individualizēta, tipizēta. Kāpēc? J.A.: Iepriekš vairāk bija runa par vietu un laiku, ne tik daudz par pašiem cilvēkiem. Man liekas, ka tas ir tas pats, tikai pateikts savādāk. Iepriekš vairāk vietas, tagad – tipi. Vieta arī ir tips. L.S.: Tu minēji Velaskesu. Kā gleznieciskuma etalonu. J.A.: Kā perfektu amata paraugu. Kad notika mākslas lielā revolūcija, radās doma, ka mākslinieks nevar būt labs amatnieks, viņam var būt tikai labas idejas. Džefam Kūnsam perfekto amatniecisko izpildījumu darbiem veic citi tāpat kā Olafuram Eliasonam – viņš strādā ar zinātnieku komandu. Man liekas, ka vērtība ir tieši tam, kā es ar savu roku varu uzgleznot, kā es varu to īpašo uzķert, – tā ir liela lieta! Nav tikai tā, ka idejas, nav jaunu ideju un interesanto ir tik maz. Glezniecība ar to ir unikāla, ka tur ir tas dzīvais, tā mana roka. Materiāla pretestība arī te nav tik liela kā, piemēram, tēlniecībā. Glezniecībā nāk ārā viss tavs raksturs, var izjust, kā tu velc otu utt. Kā tikai Bērziņš vai Tijmanss to var. Tur redzams viss tavs spēks un tizlums. Es nupat skatījos – arī konceptuālista Rodnija Greiema (Graham) darbu izstādē tagad ir gleznas – small modernist paintings. Galerijā bija izstādītas arī ainavas – tieši tādas studijas, ko gleznojām akadēmijas praksēs Kaut kas ļoti interesants nāk atpakaļ. Nāks atpakaļ tāda glezniecība kā Velaskesam, tāda līmeņa, bet ar citu sa-turu. L.S.: Vai tu jūti, ka tev tomēr amatnieciskā puse ir skolas dota? J.A.: Es pieradu to neizmantot, bet tagad es ņemu arī no tās. Taču tā var smagi iekrist. Sākt ideāli kopēt dabu. Velaskesam arī bija vesela zinātne apakšā, tie melnie tonīši nemaz nav melni, pilnīgi bail skatīties! Domāju, ka ir vērts pietuvināt materialitātes sajūtu. Bet tas ir grūti, un man patīk viegluma sajūta darbos. Tā, lai mazliet būtu materialitāte, vairāk – gaisma. Galvenais ir gaisma. Es nevaru likt priekšā nekādas teorijas, es varu stāstīt tikai, kādā procesā es esmu. Un tas proces jau ir tāds invalīds – tad tas klibo ar vienu kāju, tad ar citu... L.S.: Vai tev nepieciešamas sarunas ar citiem, sev tuviem māksliniekiem? J.A.: Protams, man to ļoti pietrūkst. Rīgā patiesībā nav tādas īstas mākslas sabiedrības. Tāpēc es piedalos visādos forumos, tāpēc tik daudz runāju, kad kādu satieku. Rīgā tu redzi, ka tādu – ar visām četrām par to lietu – gandrīz nav. Ir vai nu snobisms, vai... Bet tā pa īstam par šo lietu... No mums uz Rietumu pusi ir mākslinieku sabiedrības, viss dabiski notiek, sanāk kopā, atpūšas, iedzer, arī diskutē – kā jau normāli cilvēki. Bet vispār – man jau nevienu nevajag. Man patīk būt vienam. Tomēr ir, kad vajag... L.S.: Bet, piemēram, tu nebrauc uz savas izstādes atklāšanu Minhenē. Tur tu noteikti kādu satiktu. J.A.: Tās atklāšanas – tā nemaz nav īstā mākslinieku vide. Nāk kolekcionāri, nāk dīvaiņi un nāk kuratori. Tas jau ir kas cits. Tu aizbrauc, esi tur viens, tas ir tik formāli, desmit pusdienas un viss kaut kas. Ziemā es piecas sešas reizes braucu, kur vajadzēja, jo man maksāja biļeti, bet tas īstenībā ir drūmi. Lielākajai mākslinieku daļai riebjas gan tās meses, gan atklāšanas. Viņiem ir sava sabiedrība. L.S.: Tev ir izdevies atrast tādu sev interesantu mākslinieku vidi? J.A.: Nē. Bet, ja es pārvāktos uz Minheni vai Berlīni, – tas notiktu automātiski. Piemēram, Minhenē ir mūsdienu mākslas centrs ar ļoti konceptuāliem projektiem, aizgāju ar Magnusu kopā – uzreiz tevi uzaicina, vakarā būs tusiņš, tu nevari palikt ārpusē. L.S.: Rīgā tev ir kāda sava kompānija? J.A.: Nu, draugi, jā, tajās retajās reizēs, kad satiekas, tad labi var parunāt. Tomēr.. Es tai lietā pilnīgi esmu iekšā, un tas jau ir cits stāvoklis. Man tas laužas pa visām malām ārā – ja kāds kaut mazliet par to painteresējas. Sanāk tā, ka maz jau kam tas var interesēt no iekšpuses... | |
| Atgriezties | |
