Poētiskā kino atgriešanās
Mārtiņš Slišāns
Sirds darbi. Tā nešaubīgi var nosaukt trīs pēdējo gadu laikā tapušās latviešu dokumentālās filmas: Gunāra Bandēna un Liānas Langas "Tramvajs, vārdā Kalpotājs" (2005), Lailas Pakalniņas un Māra Maskalāna "Leiputrija" (2004) un Olafa Okonova "Darbnīca laukos" (2002). Pirmās divas tikušas iekļautas arī šīgada nacionālā kinofestivāla "Lielais Kristaps" skates programmā. Tie ir darbi, kuros autori neseko mūsdienās plaši izplatītajai paradigmai veidot filmu kā sava "ego" apliecinājumu, bet strādājuši ar to jaunrades dzirksti un atdošanos darbam, kas raksturoja Rīgas poētiskā dokumentālā kino skolas veikumu 20. gs. 60. gados.
Tas ir kino, kas nav aizmirsis, ka kinematogrāfs ir valoda, nevis spožu vai mazāk spožu bildīšu plūsma, kuru autori iegrimuši paštīksmā kontemplācijā par savu idejisko un tehnisko (ne)varēšanu.
|
|
|
